Baiba Rozentāle: Veselības aprūpe stagnē
Pērnā gada nogalē Veselības ministrija (VM) nolēma likvidēt (reorganizēt) Latvijas Infektoloģijas centru (LIC), lai «mazinātu funkciju dublēšanos sabiedrības veselības un epidemioloģiskās drošības jomā, uzlabotu veselības veicināšanas un slimību profilakses funkciju un racionālāk izlietotu veselības nozares finansējumu».
Centra likvidācija, par spīti darbinieku protestiem, tika pabeigta šā gada 1. aprīlī, tā funkcijas nododot jaunizveidotajai iestādei Slimību kontroles centrs, Rīgas Austrumu klīniskajai universitātes slimnīcai (RAKUS) un citām VM iestādēm. Šādu manipulāciju efektivitāte pagaidām nav izmērīta, arī Veselības ministrija nesniedz plašus pozitīvo ieguvumu aprakstus.
Lai gūtu priekšstatu par to, kas noticis un notiek RAKUS stacionārā LIC, uz sarunu aicinājām stacionāra galveno ārsti, profesori Baibu Rozentāli.
– Kāpēc, jūsuprāt, Veselības ministrija deva rīkojumu Infektoloģijas centru pievienot Rīgas Austrumu klīniskajai universitātes slimnīcai?
– To ir grūti izskaidrot. Es esmu ieguldījusi lielu darbu, lai iegūtu to akadēmisko zināšanu bagāžu, kas man ir medicīnā un uzņēmējdarbībā. Zināšanas ir mans zelts un mans liktenis. Tikai ar labām zināšanām, spēju redzēt visu spēles laukumu un māku likt tās lietā var labi vadīt iestādi, ministriju vai valsti. Cilvēkiem, kuriem nav bijusi pacietība un uzņēmība mācīties, bet ir liela vēlme virzīties pa karjeras kāpnēm un noteikt citu cilvēku likteņus, es esmu kā dadzis acī. No vienas puses – varētu domāt, ka specializēts centrs, kas iekļauts universitātes klīnikā, varētu funkcionēt efektīvāk, elastīgi piesaistot konsultantus, raitāk organizējot slimnieku pārvešanu no nodaļas uz nodaļu un tamlīdzīgi. Bet tas viss bija arī iepriekš. Mēs kā valsts aģentūra bijām, es pat teiktu, ekselences centrs: kolēģi, kas brauca pie mums, vienmēr brīnījās par to, ka mums ir izdevies izveidot tādu centru, kurā ir viss kopā – gan lieliska laboratorija specifiskai infekciju diagnostikai, gan epidemioloģiskā uzraudzība, gan ārstniecība – ne tikai ambulatorā, bet arī stacionārā, piemēram, HIV un C hepatīta pacientu ārstēšana. Kamēr bijām aģentūra, tikmēr atradāmies zinātnisko institūciju reģistrā, taču, iekļaujot mūs RAKUS, kas pati ir zinātniskā institūcija, mēs beidzām eksistēt atsevišķi – mūs no šā reģistra izslēdza. No ārstniecības viedokļa gan nekas nemainījās. Tā ka man nav racionāla izskaidrojuma mūsu iekļaušanai Austrumu slimnīcas sastāvā. Bet ir arī otrs izskaidrojums. Protams, es nevēlos par augstu novērtēt savu personību, bet aizkulisēs man nācās dzirdēt, ka tas viss notika tādēļ, lai «neitralizētu Rozentāli». Bet tas, manuprāt, ir vismaz nevalstiski: ja lietas būtība ir vienā cilvēkā, tad varbūt var vienoties, ka tas cilvēks iet nodarboties ar ko citu – ar pedagoģiju, zinātni, vēl kaut ko? Un tāpēc nevajag ilgstoši mocīt kolektīvu un to konkrēto cilvēku.
– Cik ilgi esat Infektoloģijas centra vadītāja?
– Infekcijās strādāju kopš 1979. gada, bet Infektoloģijas centru vadu kopš 1999. gada, aģentūru izveidoja 2004. gadā. Vienu brīdi jau domāju, ka sabiedrībā vērtībās kaut kas ir nobīdījies. Bet tad sapratu – tomēr ne! Kādā izdevumā izlasīju, ka, lai kaut ko veiktu, ir jābūt dzirkstelītei acīs. Kolektīvs ar to jāpārliecina. Kad sāku šeit strādāt, te bija leprozorija laika koka apbūve, nebija intensīvās terapijas, modernas laboratorijas. Ar kolēģiem vienojāmies, ka galvenais ir saturs, tāpēc uzsākām piepildīt ēkas ar saturu – jaunākajām tehnoloģijām. Profesors Bļugers savulaik uzcēla daļu no problēmu laboratorijas. Mums te ir seši hektāri zemes, puse paredzēta apbūvei. Vēl viena versija par to, kāpēc mūs pievieno RAKUS, bija tāda, ka vienam otram iegribējies dabūt šo brīnišķīgo vietu. Taču tās visas ir versijas. Galvenais, ka teica: pacientiem nekas nemainīsies. Bet kā tad nemainīsies? Kad bija valsts aģentūra, slimniekam par vienu dienu stacionārā vajadzēja maksāt piecus latus, bet, tiklīdz mūs pievienoja Austrumu slimnīcai, tā slimniekam jāmaksā deviņarpus latu.
– Veselības ministrija apgalvo, ka Latvijas Infektoloģijas centrs, kas šā gada pavasarī pēc reorganizācijas tika pievienots Rīgas Austrumu klīniskajai universitātes slimnīcai, iepriekš uzņēmies pārmērīgas finanšu saistības, kas slimnīcai šogad radīs 2,5 miljonu latu zaudējumus. Tas ir publiskajā telpā izpeldējis fakts, ka Infektoloģijas centram bijuši lieli parādi, kurus tagad nākoties maksāt Austrumu slimnīcai.
– Mums parādi vispār nav bijuši. Bet ir saistības. Un ir liela starpība starp parādiem un saistībām. Līdz šā gada beigām mēs savas saistības būtu izlīdzinājuši. Mums taču bija noslēgti līgumi, un mēs izpirkām medikamentus tādā mērā, kādā tie bija nepieciešami. Un līgumā bija rakstīts: samaksāt 30, 60 vai 90 dienu laikā. Situācija mainītos, ja, nedod dies, uznāktu milzīga epidēmija, bet tad tiktu izmantoti līdzekļi neparedzētiem apstākļiem. Un nevar taču mūsu finansiālās saistības, kas bijušas 2011. gadā, saistīt ar RAKUS 2011. gada zaudējumiem: mēs taču tikām pievienoti Austrumu slimnīcai tikai šogad pavasarī – 1. aprīlī. Savukārt RAKUS zaudējumi ir 2,9 miljoni latu, un tie ir par 2011. gadu. Tad kāda gan būtu Infektoloģijas centra darīšana gar šiem zaudējumiem? Tā ir tikai tāda vainīgā meklēšana, un to ministrija nevar atrast.
– Jūs savulaik bijāt veselības ministre. Kā vērtējat veselības aprūpes sistēmu šodien?
– Kā visa valsts – arī veselības aprūpes sistēma stagnē. Visu laiku ir mēģinājumi jaukt medicīnisko palīdzību, kas nepieciešama tūlīt – vai nu tā ir neatliekamā palīdzība, operācijas un tamlīdzīgi, – ar profilaktisko darbu. Bet slimības jau galvenokārt ir, kā mēs sakām, daudzcēloņu – polietioloģiskas. Un pat vislabākās profilakses gadījumā slimības tomēr eksistēs. Mēs, būdami ES valsts, esam vienojušies, ka ārstēsim atbilstoši mūsdienu medicīnas iespējām. Pilnīgi citas izmaksas būtu, ja mēs ārstētu kā padomju laikā – nebija pieejami nedz vajadzīgie medikamenti, nedz tehnoloģijas. Šobrīd medicīniskā palīdzība turas uz mediķu komandu, kuras sastāvā ir labi profesionāļi – ārsti, ārstu palīgi, medicīnas māsas. Labi ārstēt ir iespējas, taču tam visam līdzi neseko finansējums. Un visu laiku mēs cenšamies pierādīt to, ko vispār nav iespējams pierādīt, proti: nevaram mēs turēt Eiropas līmeni, ja mūsu medicīniskajai aprūpei tiek vismazākais procents no iekšzemes kopprodukta! Tas ir politiskās gribas jautājums: labi, mēs varbūt nevaram atļauties 6–7% no IKP, bet varbūt tomēr varam atļauties 4%? Varbūt daudzi cilvēki to nepamanīja, bet, rakstot valdības deklarāciju, tika runāts: šodien nevaram atļauties četrus procentus, tad varbūt pārceļam tos uz kādu 2014. gadu? Tas taču nav nopietni: valdības deklarāciju taču raksta viena konkrēta valdība! Satversmei ir pēctecība, likumdošanai ir pēctecība, bet tā ir cita lieta. Deklarācijām nav pēctecības – nāks cita valdība un rakstīs savu deklarāciju. Tāpēc kopumā domāju: tas, ko dara mediķi, ir labi, un viņi var vēl labāk, taču nepietiekama finansējuma apstākļos ir iestājies haoss. Pacienti nezina, par ko viņiem ir un par ko nav jāmaksā, arī mediķi nejūtas šajā situācijā komfortabli. Igauņu mediķi, ko mums vienmēr min par pozitīvu piemēru veselības aprūpes reformā, tagad streiko un prasa 20% algu palielinājumu. Streika radīto zaudējumu kompensācijai Igaunijas ārstu biedrība jau laikus ir iekrājusi naudiņu, ko mediķiem izmaksāt.
– Jūs teicāt, ka daudzviet ir haoss. Jūsu ministrēšanas laikā tika likvidēta Rīgas 1. slimnīca. Lielākā daļa neatliekamās medicīniskās palīdzības pacientu līdz ar to pārcēlās uz Stradiņiem. Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis par šos situāciju izteicies visai skarbi: «Baiba Rozentāle kā veselības ministre iznīcināja Rīgas 1. slimnīcu, kas divsimt gadu bija darbojusies kā neatliekamās palīdzības slimnīca. (..) Un tad Baibas Rozentāles personisku ambīciju dēļ (vai varbūt – lai nevajadzētu slēgt infekciju slimnīcu) tika atņemtas funkcijas Rīgas 1. slimnīcai un nodotas Stradiņa slimnīcai, kurai nav pat atbilstošas uzņemšanas nodaļas. Telpas ar caurlaidību 60 pacientu dienā tagad pielāgotas 300 slimnieku uzņemšanai.» Šīs slimnīcas situāciju tiešām var dēvēt par haosu.
– Ne tikai uz Stradiņiem pārcēlās – arī uz Austrumu slimnīcu. Nebija citas izejas. Medicīnai katastrofāli apgrieza finansējumu, tāpēc nodrošināt un apmaksāt neatliekamo palīdzību varējām tikai divās universitātes slimnīcās. Tas bija Stratēģijas padomes krīzes laika lēmums. Bet 1. slimnīca ir uz vietas, tā nav likvidēta. Ja tagad esam ārā no krīzes un ekonomika attīstās, ieņēmumi pieaug, kā lasām valdības ziņās, tad jādod finansējums Rīgas 1. slimnīcai un neatliekamā palīdzība jāatjauno. Ja mans lēmums būtu bijis nepareizs, pēc manis bija trīs ministri, kas varēja šo slimnīcu atjaunot kā neatliekamās palīdzības slimnīcu. Vajag tikai naudu! Bet Stradiņi saka: ja dod naudu, mēs uzliksim nevis vienu, bet trīs dežūrārstus, un tad rinda ies daudz ātrāk! Es painteresējos Austrumu slimnīcā: finansējuma, kas atvēlēts jaunajai, ļoti labajai neatliekamās palīdzības uzņemšanas nodaļai, kur 24 stundas diennaktī cilvēkus var vispusīgi izmeklēt, pietiek trim mēnešiem. Tur ir deviņas ārstu slodzes, taču reāli vajadzētu divdesmit. Bet es varu runāt par kļūdām, un cilvēku bez kļūdām vispār nav. Arī man tādas bija. Un vislielākā mana kļūda ir šāda: es personiski nerunāju ar Rīgas 1. slimnīcas kolēģiem. Tagad es varu tikai lūgt piedošanu. Jā, tā ir Rīgas pilsētas domes kapitālsabiedrība, jā, lēmumus pieņem kapitāldaļu turētāji, tur runāja mērs un vicemērs. Taču tā ir lietas viena puse, jo runāt ar mediķiem vajadzēja tieši man. Taisnība arī tā, ka dome nebija gatava ielikt naudu slimnīcas infrastruktūrā. Bet tagad ir izstrādāts projekts Rīgas 1. slimnīcas rekonstrukcijai un tā jau uzsākta. Pirmās rekonstruētās nodaļas atvērtas un strādā.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"