Neatkarīgā sarunājas ar Rīgas pilsētas arhitektu Gvido Princi.
- Vai pilsētai visās savās teritorijās noteikti ir jābūt apdzīvotai un jāattīstās un vai jāattīsta jaunas teritorijas pilsētā, kurā samazinās iedzīvotāju skaits? Par Skansti runāju. Mājas tur būs, bet vai apdzīvotas?
- Bet valstī ir attīstības stratēģija Izrāviens.
- Ko jūs sakāt?! Bet Rīgā iedzīvotāju skaits samazinās.
- Tas ir visaptverošs un plānošanā vienmēr retorisks jautājums, kāpēc jābūvē kaut kas jauns, ja ir bijušās rūpnīcas, preču un dzelzceļa stacijas? Par šo jautājumu vajag domāt vienmēr, bet realitātē vairākums nekustamo īpašumu Rīgā tāpat kā citās pilsētās Latvijā un daudzviet reģionos ir privātīpašums. Ir saražoti ambiciozi un mazāk ambiciozi plānojumi dažādās pilsētās un vietās, un katrs no tiem dod kaut kādu iespēju nekustamo īpašumu īpašniekiem izmantot un attīstīt īpašumus. Lai nu kā, bet attīstīt līdz šim neattīstītā teritorijā vienmēr būs lētāk un izdevīgāk nekā kādreiz attīstītā un degradētā teritorijā. No finansētāja viedokļa, būtu loģiski doties tādā nekustamā īpašumā, kur risku mazāk, un finansēt tā sauktajās neattīstītajās teritorijās ir drošāk un vieglāk. Tāda ir objektīvā realitāte.
Rīgas vēsturiskajā centrā ir daudz kultūrvēsturisku vērtību. Bet kultūrvēsturiskajā mantojumā var atklāties, ka tas ir supervērtīgs vai, ja ilgi bijis pamests, - ka ir sliktā stāvoklī. Šis ir temats, ko es savās prezentācijās, runājot par Rīgu, pieminu kā izaicinājumu - kā veicināt attīstību vietās, kur ir vēsturiski vērtīgas ēkas un kas stāv tukšas, un varbūt šobrīd neveicināt neapbūvēto teritoriju attīstību. Tas ir ne tikai naudas, bet arī pārvaldības jautājums, cik gatava ir pārvaldība elastīgi nākt pretī attīstītājam.
- Domājot par Rīgas attīstību, cik tālu ir vērts vai ir jēga plānot - piecus, desmit, piecdesmit gadu? Pilsētplānošanā daudz kas atkarīgs no politiskiem lēmumiem. Nezinu, vai Torņakalnā pirms trīsdesmit gadiem saskatīja zinātnes centra potenciālu.
- Ir jābūt vīzijai par nākotnes Rīgu. Ir labi, ja tā veidojas politiķu, vizionāru - vadošo pētnieku galvās. Ja tā ir tikai iedzīvotāju galvās, kam nav ne varas, ne sviru, kā vīziju īstenot, tad tas nav lietderīgi. Bet vizionēt vajag - šobrīd mainās politika, ekonomika, ģeopolitiskie apstākļi, mainās varas centri, naudas plūsmas, preču, kravu, pakalpojumu plūsmas. To mūsu līmenī ir grūti ietekmēt, bet šā brīža plānošana, manuprāt, jābalsta uz scenārijiem. Ir inerces scenārijs, kā notiks, ja neviens neko īpašu nedarīs. Varam iedomāties sliktāko scenāriju, ja sociālekonomiskā situācija pasliktināsies. Un ir arī aspekti, uz kuriem var cerēt kā uz vēlamiem un kas palīdz domāt vai vizionēt, kā varētu rīkoties labāk. Droši vien vajag domāt par labāko, bet būt gataviem realitātei.
- Torņakalnā koncentrē zinātni un izglītību, diemžēl studentu skaits samazinās. Kas notiks ar visu skaisto realitāti, kas tur jau ir, un ar vīzijām, kas vēl būs? Kam vajadzētu par to domāt, plānot un saimnieciski pārvaldīt ieguldījumus?
- Vienas personas atbildība vairs nav iespējama, jārunā par kolektīvo atbildību, arī sabiedrībai kopumā jāuzņemas atbildība. Es domāju, ka zināšanu ekonomikas procesi, kas šobrīd notiek pilsētā, ir unikāli. Pat ja kāds gribētu uzņemties atbildību, tas nav ne vienas personas, ne iestādes, ne organizācijas spēkos.
Rīga ir piedzīvojusi lielus attīstības posmus. Tā sākusies kā osta, tirdzniecība ilgus gadsimtus bijusi Rīgas identitāte. Kopš tā laika saglabājušies daudzi artefakti. Paldies Rīgas dibinātājiem, kas izvēlējās Rīgu un ostu dibināt tieši šeit. Tie bijuši vīri un sievas ar tālredzīgu domāšanu, un tas pierāda, ka ir iespējami gudri, stratēģiski, ilgtermiņa lēmumi.
Deviņpadsmitajā gadsimtā Rīga piedzīvoja nozīmīgu industriālu attīstību, pilsēta izpletās teritoriāli un iedzīvotāju ziņā. Zināšanu ekonomika man asociējas ar nākamā līmeņa attīstības vilni, kad industriālā vēsture vairs nav Rīgas identitāte. Šobrīd ienāk zināšanu ekonomikas apziņa, un to veicina valsts attīstības, politiskie, stratēģiskie virzieni, universitātes saņem lielu atbalstu no valsts un Eiropas fondiem un investē nākamā līmeņa infrastruktūrā, kam jābūt gudrākai, zinošākai, tālredzīgākai nekā citiem attīstības procesiem pilsētā. Pārdaugavā notiek samērā radikālas pārmaiņas - tradicionālā, maz apdzīvotā, pietiekami zaļā, viegli ar kājām vai riteni sasniedzamā teritorijā parādās jaunas būves, un ir svarīgi, lai investīcijas, lēmumi un risinājumi, ko apstiprina šodien, ir ar nākotnes redzējumu. Nezaudēt esošās vērtības un veidot jaunas - tas ir šā jaunā laikmeta izaicinājums.
- Kādus rezultātus sagaidāt no Reinholda Šmēlinga konferences, kuras tēma šogad veltīta arhitektūrai un pilsētplānošanai zināšanu ekonomikā. Un ko rīdzinieks parastais no tās gūs, uzzinās vai ieraudzīs?
- Rīdziniekam parastajam un rīdziniekam aktīvajam, kādu Pārdaugavā nav retums, gan sabiedrības, uzņēmējdarbības līmenī šī konference var būt iespēja uzzināt par procesiem, atgādināt varas pārstāvjiem par savu klātesamību, dzirdēt diskusiju par to, kas ir iecerēts, kādas ir idejas, un aktīvāk sekot šiem procesiem, un, cerams, rast iespēju, kā sadarboties ar Latvijas Universitātes, Rail Baltica pārstāvjiem. Aktīvs sabiedriskais viedoklis nāktu par labu lielajiem infrastruktūras projektiem, un pilsētniekiem būtu iespēja ietekmēt risinājumus, bet organizācijām, kas īsteno projektus, uzzināt, ka ir pilsētnieki, kā ar viņiem komunicēt, lai investīcijas būtu ne tikai būvniecībā, bet arī vietējiem iedzīvotājiem nestu ilgtermiņa labumus - labāku sadarbību, uzņēmējdarbības iespējas, satikšanās vietas. Tas ir ļoti svarīgi. Tipiska problēma šāda līmeņa politiskiem uzstādījumiem - raksim tur vai būvēsim to, bet nepietiekami tiek ņemti vērā mikrolīmeņi, mikroprocesi. Svarīgi, lai, īstenojot projektus, domātu par to, kā ir labāk visiem. Gribas, lai konference ir atspēriena punkts.
- Pārdaugaviešus interesē, kā viņi var ātrāk un ērtāk nokļūt pāri upei, jo, lai kā gribētos strādāt tuvāk mājām, Pārdaugavā tādu darba iespēju visiem nav. Ko dod Dienvidu tilts, ja tas der tiem, kuri Rīgā iebrauc, nevis rīdziniekiem? Ziemeļu šķērsojuma sapnis ir izsapņots, bet, sēžot sastrēgumos pa ceļam uz darbu un uz mājām, negribas priecāties par zaļo Pārdaugavu, gribas saīsināt korķos pavadīto laiku.
- Iezīmējāt uzreiz neredzamus, bet ļoti svarīgus aspektus - uzņēmējdarbība, darba vietas, dažādas aktivitātes, kas noteikti sekos universitātes attīstībai Torņakalnā. Tam noteikti jābūt, jo pašlaik nepietiek infrastruktūras, lai šo vietu attīstītu. Zināšanu ekonomikas pievienotā vērtība ļautu tuvākās apkaimes līmenī veidot jaunus uzņēmumus, kuri spētu piedāvāt profesoriem, jaunajiem bakalauriem iesaistīties uzņēmējdarbībā, veidot vidi, kas dotu reālu pienesumu - darba vietas - mikrovidei Pārdaugavā. Transporta risinājumi jābalsta uz lēmumiem, kas samazina sastrēgumus, jābūt pamatotiem aprēķiniem, kā samazināsies sastrēgumi, īstenojot vienu vai otru transporta projektu. No kurienes uz kurieni cilvēki dosies, kur veidosies darba vietas, kur viņi dzīvos, vai būs ērti pārvietoties, un lai šīs infrastruktūras uzturēšana neprasītu lielus līdzekļus. Tas ir fundamentāli svarīgi, lai jaunā teritorija, ko Torņakalnā apbūvē universitāte, nebūtu kārtējais necaurejamais objekts.
Rīga ir unikāla ar savu mikroklimatu un iespējām. Mums jāredz starptautiskā pieredze, bet jābūt praktiskiem, pragmatiskiem, jārada tas, kas labi kalpo šeit. Lai kopīgais vēlamais efekts no investīcijām būtu pēc iespējas labāks visos virzienos - universitātei, ekonomikai makro līmenī, uzņēmējdarbībai makro un mikro līmenī un arī iedzīvotājiem tuvumā un tālienē. Tas nav neiespējami, uz ideālu vajag tiekties, par to domāt, iztēloties labākos scenārijus un pieņemt saprātīgus lēmumus.
- Ko jūs sakāt par Zaigas Gailes piedāvājumu 11. novembra krastmalā transportu novirzīt pazemē? Tādas idejas neizskan pirmoreiz, ka cilvēkiem jādzīvo virs zemes, bet transportam jākustas pazemē. Es kā gājēja to atbalstu, bet vienlaikus gribu zināt, kad krastmala kļūs gājējiem draudzīgāka.
- Domāju, ka tā joma, kur gan jūs, gan es saprotamies ar Zaigu Gaili, - krastmalai pie vecpilsētas jābūt pilsētniekiem vairāk pieejamai. Pilsētnieki un pilsētas viesi ir piedzīvojuši, ka protam izmantot šo teritoriju, un droši vien varētu to izdarīt intensīvāk. Problēma, ka daļa kravas transporta uz ostu kustas pa krastmalu. Pieņemu, ka var salīdzināt alternatīvas - veidot tuneli krastmalā vai izbūvēt apvedceļu kravas transportam uz ostu, bet par ekonomiski izdevīgāko variantu lai spriež transporta būvju attīstītāji. Es atbalstītu jebkuru no šīm alternatīvām, kas transportu uz ostu novirzītu pa tam ērtāko ceļu, apejot vecpilsētu, un tas ļautu samazināt krastmalas transporta platību.
- Ūdensmalu izmantošanas iecere arī ir iebuksējusi.
- Tā ir iestrēgusi starp vēlmi un nevarēšanu, manuprāt, juridisku kāzusu juceklī, un grūti pateikt, kā to atrisināt. Šis potenciāls Rīgā ir ievērojams un netiek izmantots. Pašreizējā situācijā, kad jaunu tiltu nav, bet esošie ir noslogoti, jāmeklē īstermiņa risinājumi. Prāmju, laivu satiksme var būt ātrākais, elastīgākais veids, kā šķērsot upi. Ūdens transports no viena krasta uz otru, ziemeļos no Vanšu tilta būtu ekonomiski samērā izdevīgs risinājums.
- Šā gada Pasaules arhitektūras dienas tēma bija par rīcību klimata pārmaiņu jomā. Atkal atgriežamies pie rīdzinieka parastā - piedzīvojam, ka vasaras kļūst vēsākas, ziemas siltākas, bet kā konkrēti klimata izmaiņas ietekmē pilsētnieka dzīvi?
- Par klimata pārmaiņām Rīgā veikti divi pētījumi. Tiek prognozēts, ka ziemeļrietumu vēju brāzmu varbūtība palielinās. Esam piedzīvojuši, ka siltā ziemā vējš sadzen Rīgas jūras līcī un Daugavā ūdeni, prognoze liecina, ka ar laiku pilsētas teritoriju applūšanas riski palielinās, bet rīdzinieku dzīvību tas neapdraud. Ir izstrādāti ieteikumi, ko vajadzētu vai nevajadzētu darīt, lai iedzīvotāji un īpašumi neciestu no uzplūdiem.
Otra problēma - spēcīgas lietusgāzes gan siltās ziemās, gan karstās vasarās. Varbūtība, ka šādas klimata kaprīzes parādīsies, ir arvien lielāka. Rīgā tas visvairāk attiecas uz pilsētas vēsturisko daļu, kur nav lietusūdens kanalizācijas. Plānotājiem un inženieriem jāmeklē noteces iespējas, kur lietusūdens uz laiku var saplūst un pēc tam uzsūkties vai nu kanalizācijas sistēmā, vai zemē.
Trešā problēma ir karstuma viļņi, šī vasara bija izņēmums, bet pagājušo vasaru vēl labi atceramies. Prognoze ir, ka karstuma viļņu būs vairāk, tie būs garāki. Karstums ietekmē rīdzinieku veselību un dzīves kvalitāti. Atkal jārunā par vēsturisko centru, kur blīvāka apbūve, vairāk vecu māju, asfalta, melnu piķa jumtu, kas akumulē karstumu, mazāk zaļumu. Ja dzīvojam vidē, kur ilgāku laiku ir 36+ grādi, tad karstuma ietekme uz dzīves kvalitāti ir jūtama, zūd darbspējas, pastiprinās sirds asinsvadu saslimšanas. Tāpēc jāatjauno zaļumi vēsturiskajā centrā, mazāk jāizmanto asfalts, vairāk gaišie ieseguma materiāli - bruģis un citi, kas ļauj ūdenim iesūkties zemē un maina mikroklimatu, vairāk mitruma, vieglāk panest karstuma un sausuma viļņus, vieglāk vēdināt. Renovējot vai būvējot, jāizmanto siltuma absorbējoši materiāli, kas labāk akumulē siltumu un ir pielāgoti klimata pārmaiņām.
- Guļamrajonu iedzīvotāji varētu oponēt. Tur ietves un ielas nebruģēs, bet noklās ar asfaltbetonu.
- Mikrorajoni vairākumā gadījumu ir labi projektēti, Purvciems ir viens no labākajiem tieši ar zaļumu īpatsvaru. Apbūves blīvuma un zaļumu attiecība nodrošina, ka Purvciems joprojām ir un būs relatīvi pievilcīgs un samērā adaptīvs pret klimata pārmaiņu iespaidu, jo tur ir daudz zaļu pagalmu, kur lietusūdens uzkrājas un iesūcas, veido mikroklimatu, palīdz izdzīvot kokiem. Zaļie mikrorajoni ir laba struktūra, ja tiek renovēti gudri, ar kompleksu pieeju gan no transporta, gan zaļumu viedokļa. Tā varētu būt laba dzīvojamā vide arī nākotnē. Ēkas kvalitatīvi renovējot, palielina to siltumnoturību un noturību pret karstumu, pasargā ēku no pārkāršanas.
Problēma varētu būt tur, kur apbūve ir intensīvāka - Pļavniekos, Ziepniekkalnā, kur relatīvi maz zaļumu, daudz ēku un daudz betona. Tur jārada apzaļumošanas koncepcija, jāveido parki, jāsiltina ēkas. Bet tā nav kosmosa zinātne, principi ir zināmi: autostāvvietas jānovieto ēku ēnu pusē, dienvidu pusē jāstāda zaļumi. Arī šādi plānojot kvartālu attīstību, var panākt labu lietderību nākotnē.
- Jums patīk atjaunotā Krišjāņa Barona iela? Motobraucēji burkšķ, ka bruģis traucē, bet kājāmgājējiem tā kļuvusi ērtāka.
- Atbalstu šīs idejas koncepcijas autorus. Domāju, tas ir kompromiss, pie kura risinājumiem roku pielikuši daudzi būvniecību regulējošu organizāciju pārstāvji. Es gribētu domāt, ka tieši ielas rakstura, izskata, ainavas maiņa ir devusi pozitīvu impulsu, to vairāk lieto gājēji, velosipēdisti, cilvēki dodas no darba uz mājām, ieiet veikaliņos, pasēž kafejnīcās. Ieguvēji ir arī velo lietotāji. Sliktāk uz ielas jūtas autotransporta lietotāji, bet tāds laikam bija mērķis. Es gan kā auto lietotājs, gan kā velosipēdists spēju tolerēt un pieņemt, lai velosipēdisti un gājēji jūtas komfortabli. Un kā velosipēdists uz šīs ielas jūtos komfortablāk nekā uz jebkuras citas.
Dažās vietās par būvniecības kvalitāti un dažiem risinājumiem kritika bijusi vietā, bet šis bijis izaicinājums, kas devis praksi un, cerams, nebūs nokāvis vēlmi nebaidīties eksperimentēt.
- No kļūdām var un vajadzētu mācīties, bet sabiedrība nav gatava atļaut kļūdīties tik publiskās un noslogotās ielās kā pilsētas centrā.
- Viens no maniem ieteikumiem pašvaldības un citām organizācijām - pirms kaut ko sākt darīt, atrast laiku un iespējas paeksperimentēt. Ne pilsētas centrā, bet apkaimēs ar mazāku transporta un iedzīvotāju intensitāti, kur var izmēģināt kādu risinājumu un paskatīties, kā tas darbojas ziemā, ledū, vasarā. Vienu pareizo risinājumu uzreiz atrast nav iespējams. Slikti, ja sāksim eksperimentēt centrā.