Urbanovičs: Kabanovs ir emocija, kas nāk no elektorāta

Par bēdīgu un labu scenāriju Latvijas turpmākajā attīstībā, par latviešu un krievu kašķi, par mazas valsts iespējām un pašcieņu intervija ar politisko partiju apvienības Saskaņas centrs līderi Jāni Urbanoviču.

–Televīzijā bieži redzams reklāmas klips, kurā Mārtiņš Bondars, Uldis Osis un Einars Repše stāsta, ka vajag darba vietas un vajag veicināt tautsaimniecību. Ko tas nozīmē?

–Repšisti ir paņēmuši uzņēmēju toni, Par labu Latviju ideju un mācījušies no mums, ka jāsāk kampaņa labu laiku iepriekš, lielu laiku pirms vēlēšanām. Savulaik par Nilu Ušakovu arī smīkņāja, kad viņš parādījās televīzijas ekrānā ar savām uzrunām.

Taču – vai viņiem sekmēsies tikpat labi kā mums? Domāju, ka nē, jo tas ir atkārtojums – plaģiāts.

–Pirms intervijas jūs ieminējāties, ka jūs redzat divus scenārijus turpmākajai Latvijas iekšpolitikas attīstībai – skumjo un labo...

–Šis gads, saprotams, paies vingrojumos ap eiro. Bet arī turpmākās tēmas ir zināmas. Vienotība ir atvēlējusi astoņus miljonus latu īpaši sev zināmiem ierēdņiem, kuri būvēs skaisto Latvijas prezidentūru Eiropas Savienībā (ES) 2015. gadā.

Viņi mums stāstīs par jauno mērķi nostartēt labi kārtējā pasākumā. Līdz šim bija eiro ieviešana, bet nākamgad par prezidentūru vārīsies. Par nodokļu maksātāju naudu.

Tādā garā zaudēsim daudzus gadus problēmu apzināšanā un risināšanā. Latvijas prezidentūra būs kārtējais Jauno Vasjuku pasākums Latvijā, dārgs kā Soči. Vienotība taisīs fantastiski dārgu prezidentūru, mēģinot mums iemelot, ka ar prezidentūru būs kādi milzīgi ieguvumi gadu desmitiem un simtiem uz priekšu. Kārtējo reizi ir uzslieta ārēji pievilcīga, spoža bāka, ar kuras ugunīm Latvijas tautas kuģis tiks ievilināts pirātu līcī, kurā tas tiks nežēlīgi aplaupīts.

Tas ir bēdīgais scenārijs.

Ir arī labais. Kad tā saukto latvisko partiju politiķi un politologi, kas viņus apkalpo, būs izcīnījuši savas dižās cīņas, viņi beidzot nonāks pie vēsturiska atklājuma, ka savu personisko labumu var iegūt, arī ceļot visu valsti. Vai nu transformējoties veciem spēkiem, vai rodoties jauniem, uzvarēs šāda pieeja. Un tad viņi jutīsies tik stipri un gudri, ka varēs atļauties būt gan nacionāli, gan racionāli vienlaikus.

–Kura no partijām varētu tā transformēties?

–Jebkura. Tikai šodien nekas par to neliecina. Taču šajās partijās ir cilvēki, kas laika gaitā varētu kļūt par tādiem, kas ir gan nacionāli, gan racionāli. Es uz šo te viņu savtīgumu ļoti ceru.

Ja tas tā notiks, es tajā brīdi būšu gatavs kļūt par godīgu partneri.

–Ko par nākotnes scenārijiem saka jūsu partijas biedri?

–Šīs diskusijas notiek partijas iekšienē. Viedokļi ir dažādi. Mēs ļoti daudz diskutējam. Es audzinu nākamos ministrus – gudrus un izglītotus jauniešus. Daudzi jau tagad būtu gatavi būt par ministriem. Ja man vaicā, ko es labu daru Latvijai, tad tas ir tas, ko es daru – daru, ko varu.

Man saka: «Sadalieties sliktajos un labajos! Sliktie jums traucē sadarboties ar citiem politiskajiem spēkiem.» Tas jau ir bijis. Esmu bijis iekšā gan šķelšanās, gan apvienošanās procesos. Mēs varam transformēties dažādos virzienos, bet brīdī, kad mums ir partneri latvisko partiju pusē. Nacionāls un racionāls vienlaikus var būt tikai stiprs spēks, tāds, kurš sevi ciena un ciena citus. Bet tāds, kurš sevi neciena, kā teicis Ojārs Vācietis, tas citus nevar cienīt, ne svešinieku, ne arī paziņu.

Pašlaik tāda spēka nav – visi ir stipri tikai vārdos un pašnovērtējumā. Bet pašlaik ir tāds kā tapšanas process, cīņa par amatiem un labumiem. Protams, vairāk vai mazāk ar ideoloģisku piesitienu, jo, kā gan bez tā. Taču trūkst domāšanas par valsti. Jo kāds mērķis ir valstij? Tas ir visas sabiedrības labklājības celšana.

Pašlaik ir cīņa par daļu partijas, kas cīnās par daļu ģimenes, grupējuma labklājību, un cīņa pret citu interešu paudējiem. Nesanāk un nesanāks, ja nav kopdarba, dažādu interešu sinerģijas.

Es daru to, ko varu. Vai to var darīt bezgalīgi? Es domāju, ka nē. Nogurums elektorāta gaidām būs. Gaidīšanas laiks nebūs bezgalīgs. Domāju, ka emocionāli spilgtāki, asāki piedāvājumi un rīcības ir iespējami. Tādi kā es – moderatori – var tikt pastumti malā.

Un tad, kas nav labi priekš Latvijas, emocionāli spilgta, asa rīcība būs interesantāka žurnālistiem, pamanāmāka sabiedrībai. Kompromisi ir daudz grūtāk pārdodama prece. Kaut ko atmaskot, nosodīt, apsaukāties – tas ir ejoši, to izpērk kā karstus pīrādziņus.

–«Emocionāli» – tas ir kā Brazīlijā, Turcijā, Bulgārijā, kur nikni opozicionāri izved ielās pārskaitušos pūli?

–Ar «emocionāli» es domāju tādas metodes, kā to dara Lindermans un Osipovs. Viņi piedomā pie vārdiem, lai tie izdotos asi. Viņiem šodien nav atbalsta. Bet tas ir šodien. Tas ir tāpēc, ka Saskaņas centra atbalstītāji joprojām vēl cer uz partnera sagaidīšanu.

Bet tās cerības nevar būt bezgalīgas. Aug augdama nepilsoņu kustība kā reakcija uz neatrisinātām problēmām.

Protams, es kā politiķis varu nepatikt. Tā nav problēma. Mani var nomainīt. Es varu aiziet. Problēma ir mana vēlētāja priekšstāvjos – vai viņiem ir pārstāvniecība. Nav svarīgi Jānis, Nils, Uģis vai Andrejs. Problēma ir tajā, ka vēlētājs redz, ka viņa ievēlētie priekšstāvji tiek ignorēti un viņa intereses tāpēc netiek pārstāvētas.

Mums vajag partnerus. Tās lietas, kas darāmas ekonomikā, drošībā, augšupejā, nav citādi kā tikai kopīgi risināmas. Bez mana vēlētāja piedalīšanās nav iespējama augšupeja. Nepatika, apsaukāšanās, simbolu nievāšana nāk no mūžīgā revanša – katrs ar savu sāpi gatavojas kārtējai atmaksas stundai.

–Nu ne jau visi dzīvo ar revanšu sirdī. Rīgā Saskaņas centrs nebūtu vinnējis, ja par to nebūtu balsojis liels skaits latviešu...

–Jā. Bet, kas no tā?

Tas liecina, ka starp latviešiem daudz gudru vēlētāju...

Par ko ir stāsts? Es no tīras sirds runāju par to, ko daru. Es daru visiem – latviešiem, nelatviešiem, pilsoņiem, nepilsoņiem derīgu darbu. Es audzinu partnerībai atvērtus politiķus Saskaņas centra pusē un meklēju partneri latviskajās partijās.

Lai Latviju celtu, nepalīdzēs kādas manipulācijas ar nodokļu likmēm, ne investoru piesaiste, nekas tāds. Gatavosimies kārtējam pseidomērķim, iztērēsim kārtējos 100 miljonus un konstatēsim, ka bija forši. Bet ne visiem. Tajā pašā laikā simti tūkstoši latviešu ir aizkonsolidēti projām uz ārzemēm. Un vēl simti tūkstoši gatavojas doties. Bet valdošās partijas glābs pasauli, tērēs simts miljonus, lai rīkotu savu prezidentūru ES. Visu ko var darīt, bet jāzina mērs.

Mēs neesam politikas taisītāji, bet patērētāji. Kaut ko panākt starptautiskā arēnā? Varētu vēl cerēt, ja iekšēji Latvijā būtu vienojušies par kopējiem mērķiem, par pasākumiem, kas nepieciešami, lai tos sasniegtu. Tas savukārt atkal nav iespējams bez vecā latviešu – krievu stāsta kaut kāda noslēguma. Mūsu laimes grāmatā tas ir uzrakstīts uz pēdējā vāka: «Izmēģinājuši visādas metodes, viens otru noniecinot, apsaukājot, viņi beigās nolēma strādāt kopā.» Tā tas ir bijis arī daudzās citās valstīs, kuras tagad ir daudzkārt labklājīgākas par mums.

Vajag tikai gudru, stipru, latvisku, nacionālu politisku spēku, kas spēj būt vienlaikus racionāls.

Es neticu, ka Latvijā visi tik labi pazīst Krievijas politiķi Alekseju Navaļniju un precīzi zina, ko viņš pirms kādiem pieciem gadiem veicis savā biznesā, ir zadzis kādus mežus vai nav. Es arī ne visai labi zinu. Taču redzu, ka mēs metamies aizstāvēt Navaļniju, lamāt Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Nav svarīgi, kas ir Navaļnijs, galvenais, ka viņš ir pret Putinu – tātad automātiski labais. Mēs tiesājam Krievijas tiesu par to, ka tā it kā nepareizi spriež Navaļnijam cietumsodu.

–Jūs sakāt «mēs». Kas ir tie «mēs»?

–Latvijas politikas runasvīri, ārlietu un aizsardzības resors, daudzi plašsaziņas līdzekļi. Mani satrauc, ka viņi par katru cenu cenšas nepalaist garām iespēju lieku reizi uzspļaut Krievijas simboliem. Krievijas prezidents Krievijā ir simbols. Putins ir Krievijas simbols. Mums ir fobijas. Fobijas izaug no mazvērtības kompleksiem un provinciālisma.

Arī no krievu puses veidojas tādas ekstrēmas izpausmes. Un tās nav mazinājušās. Tie stāsti, ka sadzīvē mums viss ir kārtībā, bet tikai politiķi kūda, ir muļķības. Tie politiķi ir tādi paši kā sabiedrība – viņi atspoguļo sabiedrību. Tikai glābt un lāpīt situāciju nevar sabiedrība, ja to nesāk politiķi.

–Saskaņas centra politiķis Nikolajs Kabanovs Dziesmu svētku dalībniekus nodēvēja par «Waffen SS 19. grenadieru divīzijas muzikālo vadu». Vai pievienojaties šim jūsu deputāta redzējumam? Kā to vērtējat?

–Slikti vērtēju. Turklāt es biju tas, kurš paģērēja, lai visa SC frakcija apmeklē Dziesmu svētku pasākumus, noslēguma koncertu. Man personiski Kabanova izteikumus dzirdēt bija ļoti nepatīkami. Biju pēc tam Kapusvētkos dzimtajā pusē, latgalieši man bruka virsū, ka es nespēju savaldīt savus deputātus.

Man daži kolēģi ir teikuši, ka vajag izslēgt Kabanovu no partijas. Taču tam nebūtu jēgas. Kabanovs – tā ir emocija, kas nāk no elektorāta. Tātad par maz ir strādāts. Jāturpina strādā tā, lai nākamajos Dziesmu svētkos tāda emocija nenāktu ne no elektorāta, ne no kāda politiķa.

Arī ārpus Latvijas atradīsies, kas pacentīsies motivēt uz asāku izpaušanos. Un nevajag domāt, ka motivatori ir tikai Krievijā.

Latvijai ir konkurenti. Es labi atceros, kā bija 1998. gadā, kad Valdemāra ielā ar kastroļiem piketēja pensionāri. Un tad bija lielais atsalums. Ir speciālisti, kas nodarbojas ar drošību un kas ir man apstiprinājuši manas aizdomas, ka toreizējiem notikumiem režija nemaz nenāca no Krievijas.

–Jūs gribat teikt, ka no rietumvalstīm?

–Kāpēc uzreiz lamāt rietumvalstis? Es teicu, ka konkurenti.

Debespuses un valstis vairs mūsdienās nespēlē tik lielu lomu kā korporācijas, holdingi. Cīņa par Krievijas tirgu ir diezgan asa, tāpēc konkurenti nesmādē izmantot Latvijas iekšpolitiskās nesaskaņas, lai ceļā uz Krievijas tirgu aizauļotu mums garām.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"