Bijušie izglītības ministri: Ķīlim vai nu jāatdziest, vai nu jāaiziet

 
©f64

Trīs bijušie izglītības ministri, joprojām praktizējoši mācību spēki, – par notiekošo izglītības jomā.

Neatkarīgās redakcijā – Augstākās izglītības padomes (AIP) studiju programmu izvērtēšanas projekta vadītāja, akadēmiķe, Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesore Baiba Rivža, 11. Saeimas deputāte, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja, Latvijas Universitātes profesore Ina Druviete un Eiropas Parlamenta deputāts, matemātikas doktors, Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) profesors Kārlis Šadurskis.

– Kas īsti notiek izglītības jomā? Tās ir pamatotas reformas, pārmaiņu simulācija vai nesakarīga plosīšanās?

K. Šadurskis (K. Š.): – Es teiktu, ka no trim jūsu nosauktajiem variantiem pārsvarā – pēdējie divi. Ja runājam par reformu nepieciešamību augstākajā izglītībā, laikam tikai traks cilvēks pateiks, ka tur viss ir izcili un pārmaiņas nav nepieciešamas. Protams, tās ir vajadzīgas, bet ar sasteigtām, nepamatotām, mirkļa iegribas diktētām izmaiņām var nodarīt tikai ļaunu, nevis labu.

B. Rivža (B. R.): – Es notiekošo raksturotu kā reformu imitāciju, kaut gan augstākajā izglītībā ir nopietnas problēmas, kas būtu reāli jārisina. Piemēram, ja skatāmies valsts finansējumu uz vienu studentu, redzam, ka tas ir mazākais ES. 36% jauniešu pēc vidusskolas beigšanas vispār nekur neaiziet mācīties. Tā vietā, lai domātu, kā piesaistīt finanses augstākajai izglītībai, ministrs iet vienkāršāko ceļu, apšaubot ārzemju ekspertu viedokli par augstākās izglītības kvalitāti.

I. Druviete (I. D.): – Patlaban fokusā nonācis viens relatīvi šaurs augstākās izglītības pārmaiņu segments, kas saistās ar studiju programmu un augstskolu akreditāciju, taču ir jāskatās uz sistēmas attīstību kopumā. Runājot par beidzamajiem 10 gadiem, ir notikušas ļoti nozīmīgas pārmaiņas. Jau veidojot koalīciju, bija vienošanās, ka tiek radīts jauns Augstākās izglītības un zinātnes likums un, rakstot to, jāvienojas par stratēģisko attīstību. Pagājis gads, un IZM pat nav sākusi darbu pie šī dokumenta. Toties tiek veidoti dažādi pakārtoti dokumenti, kas nebalstās uz skaidru koncepciju un plānu. Tādēļ pašreiz jāapzinās, kas jau ir izdarīts. Minēšu vienu lielu darbu, proti,

10. Saeimas laikā pieņemtos grozījumus Augstskolu likumā. Tika radīts pamats augstskolu un programmu virzienu akreditācijas procesam. Tika noteikti stingri kritēriji augstskolu dibināšanai, tika risināti vairāki svarīgi jautājumi saistībā ar augstskolu autonomiju un pārvaldību. Šajos grozījumos bija tik daudz pārmaiņu, kas vērstas uz augstākās izglītības sistēmas attīstību, ka pilnīgi noteikti varētu teikt: jā, reformas šajā jomā tika aizsāktas jau pagājušās Saeimas un valdības laikā.

B. R.: – Jaunais likums nosaka, ka sakarā ar to, ka katras programmas akreditācija ir dārgs un birokrātisks process, kura laikā ekspertiem grūti ieraudzīt ainu kopumā, no šī gada 1. septembra sākas studiju virzienu akreditācija. Tas nozīmē, ka akreditē uzreiz, piemēram, fizikas bakalaura, maģistra un doktora programmu – visu virzienu kopumā. Tāpēc, lūk, arī bija šis lielais starptautiskais projekts, kurā vairāk nekā 240 ekspertu, gan ārzemju, gan mūsējo, vērtēja visas augstskolu programmas un 27 studiju virzienus. Centāmies šo pētījumu pabeigt līdz jūnija sākumam, lai jau septembrī varētu sākt akreditāciju humanitārajam, sociālajam un pedagoģijas virzienam. Kopā tās būtu aptuveni 400 programmas, milzīgs apjoms. Pagājušajā nedēļā bija jāsākas inženierzinātņu, dabaszinātņu, lauksaimniecības, mežsaimniecības un veterinārmedicīnas programmu akreditācijai. Likums nosaka, ka pirmā lielā bloka akreditācijai jānoslēdzas 28. februārī. Tas nozīmē, ka pēc tam programmās, kurās akreditācija beigusies, bet virziens nav apstiprināts, nebūs tiesības izdot diplomus. 1. janvārī paredzēts skatīt pēdējo virzienu – aptuveni 30 medicīnas programmas. AIP ir satraukta par to, ka nav nodrošināti priekšnosacījumi, lai iepriekšminēto lielo bloku apstiprināšana sāktos. Tāpēc pats svarīgākais, kas ministra kungam būtu jādara – jānodrošina likuma izpilde un jāsāk studiju virzienu akreditācija.

– Parastam cilvēkam, kurš nepārzina izglītības jomu, šķiet, ka ministrs aktīvi strādā un veic solītās reformas.

K. Š.: – Ja nepārzina normatīvo bāzi, tad, protams, Ķīļa kungs ar savu suģestējošo personību var pārliecināt gandrīz jebkuru. Tomēr speciālistiem, kuri ar šiem jautājumiem strādā, ir vajadzīga sistēma, mērķi, stratēģija, taktika un rīcības plāns. Pirms dažiem mēnešiem es un Druvietes kundze tikāmies ar ministru. Pie galda sēžot, gribējām par šīm reformām visu atklāti izrunāt. Godīgi sakot, mani šokēja atskārsme, ka liela daļa deklarēto reformu ir tikai virsraksta līmenī. Atbildes uz mūsu jautājumiem ministrs sacerēja turpat, pie galda sēžot. Tādēļ es šo ministra darbību gluži vienkārši uzskatu par bezatbildīgu rosīšanos pārdomātu reformu vietā.

– Gandrīz visi augstskolu pārstāvji ministra izdarības vērtē kritiski. Varbūt iemesls ir gluži savtīgs? Cilvēks taču, kā zināms, savā būtībā ir slinks radījums, kurš cenšas ietusnīties pēc iespējas siltākā vietiņā un pie treknāka kumosa. Bet tad atnāk Roberts un iedzen grīdā mietu... – nē, ķīli.

K. Š.: – Apgalvojumi, ka augstskolas ir ieinteresētas pretoties jebkādām pārmaiņām tikai tāpēc, ka tas ir papildu darbs, ir bezatbildīgi un naivi. Domājot par demogrāfisko situāciju Latvijā un tādējādi arī par potenciālo studentu skaitu nākotnē, augstskolas ļoti labi saprot, ka cīņa par šiem jauniešiem saasināsies. Vienīgais veids, kā konkurēt, ir piedāvāt augstāku studiju kvalitāti.

I. D.: – Tikai ļoti primitīvam cilvēkam ir pieņemami apgalvojumi, ka augstskolas nevēlas pārmaiņas un grib, lai viss paliek pa vecam. Tā nav taisnība. Augstskolas ir iniciējušas ļoti nopietnas pārmaiņas. Baidos, ka pašreiz tās var apgrūtināt sabiedriskā doma, kas mudināta nostāties pret akadēmisko inteliģenci un tiek mērķtiecīgi virzīta uz mūsu augstskolu diskreditēšanu. Es varu atsaukt atmiņā tikai divus vēstures periodus, kad ir notikusi tik intensīva vēršanās pret inteliģenci un augstskolām. Viens bija pēc boļševiku apvērsuma Krievijā, kad universitāšu profesūra tika atzīta par progresu kavējošu spēku un tika nomainīta ar t.s. sarkanajiem profesoriem. Otrs periods bija Ķīnas kultūras revolūcijas laikā. Es redzu diezgan tiešas paralēles.

– Runa ir par vecajiem hipopotamiem, kas ērti iekārtojušies siltā peļķē?

I. D.: – Ne tikai. Vēl arī par dinozauriem un vecajiem stagnātiem, kuri nevēlas pārmaiņas. Šajā gadījumā svarīgi būtu apzināties savu atbildību, pirms veltām šādus apzīmējumus akadēmiskajai sabiedrībai. Augstskolu likuma pieņemšanas brīdī bija ļoti asas diskusijas starp Saeimas komisiju un augstskolām, starp Rektoru padomi un AIP. Bija pat piketi un diskusijas Saeimā, IZM un dažādās konferencēs. Tomēr šīs aktivitātes notika ar cieņu pret savu oponentu. Diemžēl pašreiz es to neredzu. Tiek izmantoti argumenti ad hominem, personīgi aizskaroši. Tiek sagrozīti fakti un profesionāla diskusija aizstāta ar nepamatotiem apgalvojumiem par pretošanos pārmaiņām. Ministrs ir prasmīgs, runājot ar cilvēkiem, kuri neuzdod jautājumus par detaļām, taču parādās pilnīgs fiasko sarunās ar profesionāļiem, kuri uzdod ļoti konkrētus jautājumus. Tieši uz to norāda mūsu augstskolas, kas argumentēti apraksta situāciju un uzdod jautājumus, uz kuriem ministrs nespēj atbildēt.

– Sakiet, vai Roberts Ķīlis ir romantisks ideālists, praktisks saimnieks, kurš vienreiz grib izmēzt Sūnu ciema saputējušos gubeņus, vai nelga ar idiotiem raksturīgu drosmi...

I. D.: – Es negribētu nodarboties ar psihoanalīzi un runāt par personību. Šāda prakse ir jāizbeidz, jo būtiskākais ir tas, kā tiek īstenoti valstiski svarīgi uzdevumi. Pašreiz tā sauktās reformas izglītības sistēmā būtībā ir fikcija. Turklāt notiek ļoti apzināta izvairīšanās no diskusijas speciālistu starpā. Nevis augstskolu pārstāvji ir tie, kas izvairās no dialoga, bet tieši ministrs ir tas, kas jebkurus iebildumus pret viņa izstrādāto vīziju, cenšas reducēt uz pretošanos pārmaiņām.

K. Š.: – Ķīļa kunga retorika par Latvijas augstākās izglītības zemo kvalitāti ir kā stopsignāls ārzemju studentiem un profesūrai. Neviens sevi cienošs akadēmiskās saimes pārstāvis negribēs braukt uz valsti, kurā augstskolas, izglītības ministra vārdiem runājot, ir sliktākas par profesionālajām skolām.

B. R.: – Ja nemitīgi tiek skandēts, ka viss ir tik slikti, arī vecākiem rodas šaubas. Jebkura ģimene tepat Latvijā, kurai mājās ir vidusskolnieks, kas beigs 12. klasi, stipri vien padomās, vai sūtīt savu bērnu mācīties uz mūsu valsts augstskolām. Iedomājieties analogu situāciju – uzņēmēji ražo gotiņkonfektes un visu laiku gānās: ak, Dievs, cik šis produkts ir negaršīgs, cik neveselīgs un neglīti iesaiņots... Tas taču liktos galīgi absurdi.

K. Š.: – Es arī gribu piebilst par gotiņu. Lai tā dotu pienu, gotiņa ir jābaro. Veikt nopietnas reformas, neparedzot katram punktam atbilstošu valsts budžeta finansējumu, ir bezatbildība. Nemūžam nespēsim savas augstskolas ierindot pasaules universitāšu pirmajā simtniekā, ja viss augstākās izglītības finansējums tālu atpaliks no vienas spēcīgas rietumvalstu universitātes budžeta. Tieši tāpēc ir jādara absolūti viss, lai padarītu mūsu izglītības sistēmu pievilcīgāku jauniešiem. Ir jānosaka mērķis: simtprocentīgi valsts finansētas studijas. Šis būtu īstais ceļš, nevis izglītības sistēmas nomelnošana.

– Ķīlim pārmet neadekvātu komunikāciju ar augstskolu pārstāvjiem. Viņš esot neiecietīgs, augstprātīgs un rupjš. Grūti pat noticēt, jo sarunā ar žurnālistiem, vēl būdams tikai sociālantropologs, viņš bija vienkāršs un atraktīvs. Jūs personīgi esat dzirdējuši sūdzības par ministra izturēšanos?

K. Š.: – Roberts Ķīlis nav augstprātīgs. Kā cilvēks viņš ir ļoti atvērts komunikācijai ar sabiedrību. Vienīgā nelaime, ka viņam nav argumentu, lai runātu ar speciālistiem. Viņš var diezgan veiksmīgi paskaidrot savas reformas lozungu līmenī, un bieži vien sabiedrība vairāk arī neko nepieprasa. Taču es gribētu redzēt, kā ministrs pamatotu reformas kādā prestižā profesionālā žurnālā vai akadēmiskā konferencē. Tas, ko profesionāļi viņam pārmet, ir diezgan pamatoti – Ķīļa kungs nevēlas runāt par detaļām. Viņu kā ārkārtīgi radošu cilvēku interesē lielās problēmas, bet bieži vien lietas, kas ir izdomātas kabinetā pie datora, ārpus tā nestrādā kaut kādu sīku iemeslu dēļ. Piemēram, tās var būt pretrunā kaut kādiem normatīvajiem aktiem.

B. R.: – Mēs visi trīs, reiz būdami ministri, esam tikušies ar Rektoru padomi un zinām, ka tā ir ļoti pacietīga un toleranta. Bet, protams, rektori tomēr grib redzēt pēctecību, sekas, kas iestāsies pēc reformām. Cilvēki, kuri visu mūžu ir ziedojuši augstākajai izglītībai, ļoti labi pārredz laukumu – gan riskus, gan iespējas. Tāpēc ministra kungam tomēr jāmēģina rast kompromiss ar realitāti un vīziju. Manuprāt, pirmo reizi vēsturē augstākās izglītības institūcijas atkārtoti pieprasa ministra demisiju.

K. Š.: – Kad Rektoru padome lēma par šo jautājumu, no 25 rektoriem, kuri piedalījās sēdē, 20 bija par neuzticības izteikšanu ministram. Divi bija pret un trīs atturējās. Ņemiet vērā, tas bija aizklāts balsojums. Pat ja ministra iecerētās reformas būtu ideālas, diemžēl tās nebūtu iespējams realizēt, jo tad, kad tu esi konfliktā ar visu akadēmisko sabiedrību, nekas labs nesanāk.

I. D.: – Ir neiedomājama situācija, ka demokrātiskā valstī varētu īstenot reformas, ja tās neatbalsta visi, kas iesaistīti pārmaiņu veikšanā. Tad tik tiešām tas būtu kā centrālkomitejas variants totalitāras valsts modelī. Ja augstskolām dod rīkojumu, neieklausoties loģiskos, pārdomātos argumentos, nevar gaidīt, ka to pildīs – sevišķi konflikta situācijā. Tāpēc nevajag investēt šajā skaļajā, negatīvajā retorikā, aizbildinoties ar to, ka nu beidzot kāds nosauc problēmas vārdos. Problēmas vārdos jau ir nosauktas sen un sperti konkrēti soļi to risināšanā.

– Izvērties nejauks skandāls starp Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāju Jāni Vētru un Robertu Ķīli. AIP pārmet, ka ministrs manipulē ar alternatīvo studiju programmu izvērtējumu, ko sastādījuši viņa padotie.

B. R.: – Veicot programmu novērtēšanu, katram ekspertam tika izdalīta anketa ar 62 rādītājiem, lai viņš ierakstītu savus subjektīvos vērojumus. IZM izmantoja tieši šīs anketas – bet tā ir tikai viena daļa no visa vērtēšanas procesa! No visiem rādītājiem ministrija paņēma tikai 17.

K. Š.: – Tagad runāšu kā matemātiķis. Ir viens zelta likums: pētniekam, kurš strādā ar pētījuma datiem, jābūt personīgi neieinteresētam rezultātā. Ķīļa kungs šim principam nekvalificējas, jo, saņēmis AIP organizēto ekspertīzes vērtējumu, pateica: ir pārāk maz slikto programmu. Tātad bija definēts skaidrs mērķis – pēc iespējas vairāk atsijāt. Otrs zelta likums: pirms ķerties pie ekspertu datiem, jābūt perfekti izstrādātam algoritmam, kurā nav nekādas subjektivitātes. AIP gadījumā tā bija. Savukārt, ja IZM mainīja svara koeficientus, proti, izmeta ārā vairākus vērtēšanas aspektus, tātad grozīja spēles noteikumus spēles laikā. To nekad un nemūžam nedrīkst darīt. Ja kāds tā rīkojas, viņš spēj pierādīt jebko. Uzsverot vienu parametru, bet mazinot citu, es jums iegūšu kādus rezultātus vien gribat. Ja Ķīļa kungs ir šādi rīkojies un uzskata sevi par zinātnieku, tad viņš ir smagi, smagi grēkojis.

– Ministrs apsūdz AIP datu viltošanā. Patiesībā Ķīlis ir izteicis tādus apvainojumus, par kuriem vajadzētu sākt krimināllietu vai arī sūdzēt kādu tiesā par neslavas celšanu...

B. R.: – Tikai nosacīti tie ir AIP dati. Faktiski šis ir starptautisko ekspertu vērtējums. Tā pamatā ir augstskolu pašnovērtējums; secinājumi, kas radušies, iepazīstoties ar datu bāzēm un vizītēm augstskolās, kā arī pēc intervijām ar studentiem, absolventiem un darba devējiem. Es varu apliecināt, ka visus ekspertīzes materiālus sagatavoja un parakstīja tikai un vienīgi paši eksperti. Ir jāņem vērā lielais programmu skaits – gandrīz tūkstotis, kas tika izvērtētas visās valsts augstskolās, visos 27 studiju virzienos. Kādā veidā šī falsifikācija varēja notikt...? Ministrs domā, ka AIP locekļi pa naktīm kaut ko dzēsa ārā un laboja? Tas taču praktiski nav iespējams!

– Kā jūs komentētu ministra ierosinājumu palielināt svešvalodu, īpaši angļu valodas, lietošanu augstskolās?

B. R.: – Neviens eksperts, kurš piedalījās studiju programmu vērtēšanā nenorādīja, ka no latviešu valodas pilnībā vajadzētu pāriet uz mācīšanu angļu valodā. Tieši pretēji, viņi izcēla faktu, ka mums ir laba zinātniskā valoda pat doktora darbu līmenī.

I. D.: – Nacionālā valstī jābūt iespējām iegūt jebkura līmeņa izglītību valsts valodā, taču Augstskolu likumā ir iekļauta arī norma, ka piektā daļa studiju programmu var būt oficiālajās ES valodās. Tātad šāda iespēja jau ir. Ja kāds nespēj mācīt savu priekšmetu valsts valodā, tā ir šī cilvēka valodas neprasmes problēma. Izglītības politika nedrīkst būt pretstatā valodas politikai. Ja latviešu valodu uzskatām par otršķirīgu izglītībā, tas ietekmēs valodas statusu kopumā, ieskaitot reālo lietojumu.

– Esmu dzirdējusi, ka ministrs iecerējis samazināt augstskolu skaitu, atstājot kādas trīs četras. Esat kaut ko tādu dzirdējuši?

I. D.: – Nekādā gadījumā nedrīkst mehāniski pateikt, ka Latvijā augstskolu ir par daudz. Svarīgākais, lai tiktu nodrošināta augstākā izglītība noteiktam skaitam jauniešu. Tas ir valsts attīstības pamats.

B. R.: – AIP patiešām ir saņēmusi vēstuli no ministra ar aicinājumu, izstrādāt scenārijus augstākās izglītības institūciju samazināšanai par 60%, 30% un 20%. Ir izveidota darba grupa, kas skatīs gan plusus, gan mīnusus un pēc tam paudīs savu viedokli. Man tomēr šķiet, ka mēs ieklausīsimies Inas Druvietes teiktajā.

K. Š.: – RTU nesen svinēja savu 150 gadu jubileju. Svētku sarīkojumā ministrs teica, ka universitāte pārdzīvošot šo valdību. Tas nozīmē, ka Ķīļa kungs Tehnisko universitāti nelikvidēs. Esam lepni, ka vismaz viena augstskola Latvijā paliks.

– Premjers negrasās atstādināt ministru. Druvietes kundze, jūs varat kaut ko iebilst, ņemot vērā, ka esat politiski sensitīvā situācijā?

I. D.: – Latvijas valsts intereses ir svarīgākas par jebkuras valdības vai koalīcijas interesēm. Būtu nepiedodami, ja, pamatojoties ar darbību vienā koalīcijā ar pašreizējo ministru, nerunātu tad, kad man patiešām šķiet ļoti nopietni apdraudēta valsts attīstība. Ministrs manu viedokli zina. Gadu mēģinājām rast kompromisu. Pašreiz es redzu, ka nepateikt to, par ko man ir ļoti nopietnas bažas, ir nepieļaujami. Ja Ķīļa kungs vēlas būt vienas dienas varonis sociālajos tīklos, tad viņš drīkst nākt ar neizstrādātām idejām un neatbildēt uz jautājumiem. Ja viņš patiešām grib būt par valstsvīru, tad ir jāapzinās sava atbildība.

K. Š.: – Šajā permanentajā konfliktsituācijā starp ministru un viņa pārraugāmo nozari, manuprāt, ir diezgan bezcerīgi gaidīt, ka reformas tiks realizētas. Godīgi sakot, 2014. gada rudens pienāks ļoti drīz. Būs cits ministrs.

– Kā jūs redzat situācijas attīstību?

K. Š.: – Saprātīgākais būtu, ja ministrs mazliet atdzistu. Galu galā ir tik daudz citu interesantu jautājumu, ar kuriem Ķīļa kungs varētu aizrauties.

I. D.: – Daudzas no pārmaiņām nav iespējamas Ministru kabineta līmenī, vairākos gadījumos būs nepieciešami likuma grozījumi. Kā zināms, tos veic Saeima.

B. R.: – Tālākie notikumi parādīs, vai ministrs domā par saviem reitingiem vai arī patiešām ir ieinteresēts augstākās izglītības tālākā attīstībā. Nav cita ceļa, kā vien rast kompromisu. Ja abas puses nespēs vienoties, domāju, ka pareizākais būtu ministram atkāpties.

***

SARUNAS DALĪBNIEKU ATZIŅAS

Ķīļa kunga retorika par Latvijas augstākās izglītības zemo kvalitāti ir kā stopsignāls ārzemju studentiem un profesūrai.

Šajā konfliktsituācijā starp ministru un viņa pārraugāmo nozari, ir diezgan bezcerīgi gaidīt, ka reformas tiks realizētas. Godīgi sakot, 2014. gada rudens pienāks ļoti drīz. Būs cits ministrs.

Ja Ķīļa kungs vēlas būt vienas dienas varonis sociālajos tīklos, tad viņš drīkst nākt ar neizstrādātām idejām un neatbildēt uz jautājumiem. Ja viņš patiešām grib būt par valstsvīru, tad ir jāapzinās sava atbildība.

 

Abonē