23. februārī darbu sāka Saeimā izveidotā Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas Operatīvās darbības likuma pilnveidošanas apakškomisija, kas savā pirmajā sēdē par komisijas vadītāju ievēlēja Andreju Judinu (Vienotība).
Komisijā kopā ar deputātiem strādā eksperti no tiesībsargājošajām iestādēm, prokuratūras un advokatūras. Advokatūru pārstāv zvērināti advokāti Jānis Rozenbergs un Aloizs Vaznis. Kas jāpilnveido likumā, par to šī Neatkarīgās intervija ar Aloizu Vazni.
– Kas, no advokātu skatpunkta, ir jāmaina Operatīvās darbības likumā?
– Pēdējā laikā sabiedrībā ir radies uzskats, ka notiek tāda diezgan totāla telefonsarunu noklausīšanās. Šķiet, tas ir tāpēc, ka pēdējā laikā ļoti daudzas krimināllietas, sevišķi par ekonomiskiem noziegumiem, sastāv galvenokārt no noklausītu telefonsarunu izdrukām. Vēl ir klajā nākušas tādas grāmatas kā Tiesāšanās kā ķēķis, Cits ķēķis un ir bijuši skandāli ar telefonsarunu noklausīšanos. Cilvēki runā, ka dzird aizdomīgus klikšķus savu tālruņu klausulēs.
Protams, operatīvais darbs tiek veikts, tiks veikts arī turpmāk, un tas ir vajadzīgs, lai atklātu noziedumus, tomēr tiem normatīvajiem dokumentiem, kas regulē šo jomu, ir jābūt vērstiem uz to, lai, veicot šo operatīvo darbu, tiktu ievērotas cilvēktiesības, ievēroti likumi un Satversme.
Pašlaik spēkā esošais Operatīvās darbības likums ir jau diezgan novecojis. Pirmais, ko, manuprāt, vajadzētu darīt, ir analizēt, kā šis likums līdz šim ir strādājis praksē. To neviens nav darījis. Ir ļoti interesanti, cik personas ir noklausītas un cik no šīm noklausītajām personām ir sauktas pie atbildības. Un cik no šīm personām ir notiesātas.
– To jau neviens neatklās...
– Kāpēc neatklās? Mēs jau nejautājam uzvārdus, taču ir interesanti, kāds ir lietderības koeficients tam darbam, kas tiek darīts. Vai noklausīšanās notiek krustu šķērsu, kā pagadās, vai arī ir mērķtiecība.
Krimināllikumā ir 143. un 144. pants par cilvēktiesību pārkāpšanu, ja notikusi nelikumīga noklausīšanās. Pirmkārt mums ir jānodrošina, lai katra noklausīšanās ir likumīga.
Viens no krimināllikuma pamatprincipiem ir kriminālprocesa obligātums. Tas nosaka, ka amatpersonai, kura ir pilnvarota veikt kriminālprocesu, ikvienā gadījumā, kad ir kļuvis zināms kriminālprocesa uzsākšanas iemesls un pamats, ir pienākums uzsākt kriminālprocesu. Visi operatīvās darbības subjekti ir pilnvaroti veikt kriminālprocesu.
Kriminālprocesa likuma 369. pants nosaka, ka kriminālprocesa uzsākšanas iemesls ir tādu ziņu iesniegšana izmeklēšanas iestādei, kuras norāda uz iespējamu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, vai arī šādu ziņu iegūšana par kriminālprocesa norisi atbildīgā iestādē. 369. pantā ir arī noteikts, ka par kriminālprocesa norisi atbildīgās iestādes ziņas var iegūt savas resoriskās vai kriminālprocesuālās darbības rezultātā, tajā skaitā veicot operatīvo darbību. Par kriminālprocesa uzsākšanas pamatu uzskatāmas arī ziņas, kas ir par iespējamu notikušu noziedzīgu nodarījumu. Šādas ziņas ir iespējams pārbaudīt tikai kriminālprocesā.
Tātad varam secināt, ka jebkurai atbildīgai amatpersonai no KNAB, Drošības policijas Valsts policijas vai citām iestādēm, saņemot šādas ziņas, ir pienākums sākt kriminālprocesu arī tad, ja šīs saņemtās ziņas nesatur pietiekamu informāciju nodarījuma sākotnējai kvalifikācijai. Tas ir 373. panta 2 daļā. Un līdzko ir sākts kriminālprocess, tā procesa virzītājam ir visas tiesības kriminālprocesa likuma 11. nodaļas reglamentētajā kārtībā veikt speciālās izmeklēšanas darbības, tajā skaitā telefonsarunu noklausīšanos, korespondences kontroli, personas audiokontroli, vietas audio un videokontroli, personas novērošanu, izsekošanu un tamlīdzīgi.
– Kur un no kā izmeklētājiem vajadzētu saņemt atļauju veikt noklausīšanos, izsekošanu?
– Vajadzētu būt tā: gadījumā, kad ir pamats noklausīties kādu personu, ir jārosina kriminālprocess, jāiet pie izmeklēšanas tiesneša un jāsaņem izmeklēšanas tiesneša lēmums par šīs personas noklausīšanos, izsekošanu vai citām operatīvajām darbībām.
Izmeklēšanas tiesnesim lai tad ir pienākums izvērtēt viņam iesniegtos materiālus un sastādīt lēmumu par šīm darbībām. Šis lēmums lai paliek krimināllietā, un apsūdzētajam jeb aizdomās turētajam un viņa advokātam pēc tam, kad šis kriminālprocess ir pabeigts un nodots iztiesāšanai, ir redzams, ka šī noklausīšanās vai izsekošana ir notikusi, ka tā ir notikusi ar izmeklēšanas tiesneša sankciju un ir notikusi pamatoti uz izmeklēšanas tiesneša motivēta lēmuma pamata. Un līdz ar to tad ir redzams, ka cilvēktiesību pārkāpumu nav.
– Bet kā ir pašlaik?
– Pašlaik operatīvajā darbā bez vajadzības ir iesaistīti Augstākās tiesas tiesneši. Jāiet pēc sankcijas pie Augstākās tiesas tiesneša. Tas ir absurdi.
Trūkums ir arī tas, ka Operatīvās darbības likumā ir teikts, ka Augstākās tiesas tiesnesim, sankcionējot operatīvās darbības, ir tiesības iepazīties ar materiāliem. Ja viņam ir tādas tiesības, tad tas loģiski nozīmē, ka viņam nav tādu pienākumu. Ja viņam būtu pienākums, tad tas būtu rakstīts likumā. Tātad viņš var iepazīties un var neiepazīties.
Viņš nesastāda lēmumu par šīm darbībām, bet vienkārši sankcionē ar savu parakstu. Līdz ar to nekādas pēdas nepaliek un neviens nevar pārbaudīt, vai viņš ir pamatoti devis sankciju vai nav. Nekādas atbildības viņam nav. Jo nav jau redzams, uz kādu materiālu pamata dota sankcija.
Sankciju devušais Augstākās tiesas tiesnesis paliek anonīms, jo nekur krimināllietas materiālos nav redzams, kas ir devis šo sankciju, nav redzams, uz kāda pamata. Un tad, kad ir jāiet uz Augstāko tiesu kā uz apelācijas instanci, var būt, ka tas pats tiesnesis gadās pretī – nav nekādas garantijas, ka šo lietu neizskatīs tas tiesnesis, kurš ir devis sankciju operatīvajām darbībām. Bet, ja jau viņš ir devis sankciju, tad viņš jau iepriekš ir bijis pārliecināts par personas vainu, tad jau viņš vairs nevar būt par tiesnesi apelācijas instancē. Bet iespējas pārbaudīt to nav.
Operatīvās darbības subjekti uztraucas un negrib izmaiņas ne jau tāpēc, ka viņi nevar pamatoti veikt šo operatīvo darbību. Viņi to varēs veikt. Bet viņi to nevarēs veikt bez pietiekama pamata, kad ienāk prātā, un attiecībā uz cilvēkiem, kuri viņiem vienkārši ienāk prātā.
Problēmas ir arī ar operatīvo darbību, kas tiek veikta, pamatojoties uz aģentūras ziņojumiem. Aģents ir konfidenciāla persona. Bet, ja mums ir Operatīvās darbības likums, tad vajadzētu šajā likumā paredzēt aģentu un citu konfidenciālu ziņotāju atbildību par iespējamu operatīvās darbības subjekta dezinformāciju. Ja aģents ir devis kaut kādu ziņojumu un uz tā pamata ir dota sankcija noklausīties, un izrādās, ka šis ziņojums ir no gaisa grābts, nepamatots, apmelojošs, tad vajag paredzēt atbildību arī šim ziņotājam.
– Tad viņu tiesās arī konfidenciāli?
– Droši vien tādām prāvām jānotiek slēgtā tiesas sēdē.
– Bet varbūt viņš ir ļoti vajadzīgs un svarīgs citās lietās?
– Ja viņš ir svarīgs un vajadzīgs, tas nedod tiesības melot. Tas nedod tiesības falsificēt materiālus, uz kuru pamata tiek pārkāptas cilvēktiesības. Un kas gan var būt svarīgs no meļa – ja vienā lietā viņš melojis, tad nav garantijas, ka arī citās nemelos. Tādam nevar uzticēties. Atbildīgam ir jābūt gan ziņotājam, gan operatīvā subjekta darbiniekam, gan tiesnesim, kurš dod sankciju.
Diemžēl operatīvās darbības subjektiem nav nekādas nopietnās atbildības par brāķi. Spilgts piemērs tam ir gadījums, kad SAB darbinieks, pārkāpjot Operatīvās darbības likumu, iedeva noziedzniekiem pistoli ar klusinātāju, un viņi divus cilvēkus nogalināja un vēl vienu smagi ievainoja. Par to šis darbinieks dabūja rājienu – par diviem līķiem un vienu sakropļotu cilvēku.
Mums praktiski nav nekādas instances, kura veiktu pārbaudi, kontroli, uzraudzību par operatīvās darbības veikšanas likumību. Mums skaitās, ka šo darbu dara it kā prokuratūra. Bet vai prokuratūra ar to var nodarboties, ja prokuratūra ir procesa virzītājs, apsūdzības uzturētājs? Tā ir ieinteresēta institūcija, kura kopā ar operatīvās darbības subjektu veic visu šo darbību – iznāk, ka prokuratūra kontrolē pati sevi. Bet pat šāda pseidokontrole pašlaik nepatīk KNAB. Viņi gribētu vēl brīvākas rokas. Visi deputāti un amatpersonas tiek uzskatīti par potenciāliem noziedzniekiem, jo nedrīkst operatīvās darbības subjektus kontrolēt nedz kāda Saeimas komisija, nedz kāda cita institūcija.
– Bet politiķi un amatpersonas palaikam mēdz būt operatīvo subjektu klienti.
– Jā, mēdz būt, bet palaikam arī šie subjekti mēdz būt noziedznieki. Diemžēl mēdz būt.
Satversmes aizsardzības birojs reiz paziņoja, ka pēc skandāla ar Ilzes Jaunalksnes noklausīšanos noklausīšanās samazinājusies uz pusi. Ko tas nozīmē? Tātad agrāk bija divreiz vairāk nekā tagad. Un to, ka šie gadījumi nebija sevišķi likumīgi.
– Pašlaik Latvijā ir ļoti daudz operatīvās darbības subjektu – KNAB, SAB, Drošības policija un citi – kopā 13. Vai par šo skaitu arī domās jūsu apakškomisijā?
– Nezinu, vai domās vai nē, taču 13 ir par daudz. Diezin vai vēl kādā valstī to ir tik daudz.
Ja arī būtu kāda iestāde, kura veiktu uzraudzību, tai vienalga būtu ārkārtīgi grūti veikt uzraudzību pār 13 iestādēm. Tā ir arī naudas izšķiešana, jo katram dienestam ir priekšnieks, vietnieks, sekretāre, preses sekretāre, automašīnas, mēbeles, datori, telpas, apkure un elektrība.
– Iznāk, ka vienu personu vienlaikus var izsekot un noklausīties divi, trīs vai pat 13 kantori? Vai var būt nodrošināta savstarpēja saziņa, informācijas apmaiņa starp dažādām iestādēm?
– Nevar būt nodrošināta, jo visdārgākā prece pašlaik pasaulē ir informācija, tāpēc katrs šis operatīvais subjekts savā informācijā ieķeras ar zobiem un nagiem un neatdos to otram.
Un tajā pašā laikā par vienu personu varbūt 13 iestādēs ir materiāli, un katrā atsevišķi šo materiālu ir par maz, lai šo personu atmaskotu. Bet, ja visu iestāžu materiālus saliktu kopā, tur varbūt pietiktu ar atliektiem galiem.
– Vai vajadzīgi grozījumi likumā, vai arī jāraksta jauns likums?
– Nav lielas starpības, vai raksta no jauna vai groza veco, taču izmaiņas ir nepieciešamas.
– Deputāts, Saeimas apakškomisijas loceklis Andrejs Elksniņš (Saskaņas centrs) ir iesniedzis virkni priekšlikumu par būtiskiem grozījumiem Operatīvās darbības likumā. Taču viņš ir opozīcijas deputāts, un Latvijā pēc senas tradīcijas ir labais tonis opozīcijas priekšlikumus ignorēt. Vai te jau saknē nav ielikts, ka nekādi grozījumi nenotiks, ka Saeimas komisija tikai papļāpās un neko nedarīs?
– Šeit taču nav runa par to, vai tā ir pozīcija vai opozīcija, šeit ir runa par konkrētiem faktiem, konkrētiem pantiem, konkrētām problēmām!
Nu vai tad nav absur di, ka tiesnesim, kas dod sankciju noklausīties, nav pienākums iepazīties ar materiāliem?
– Jūs uzskatāt, ka tas ir absurdi, taču varbūt virkne valdošo tiesiskuma un reformu koalīcijas politiķu uzskata, ka tas ir lieliski – ka tā vajag?
– Kamēr neizseko un nenoklausās viņus pašus un viņu partijas biedrus.
– Gan jau arī viņus pašus noklausās kādas nenoskārstas vajadzības dēļ...
– Varbūt jā. Pašlaik tiešām rodas tāda totāla izsekošanas sajūta, ka visi tiek izsekoti, visi tiek noklausīti.
– Daudzās valstīs esot tā, ka, ja kāds ir nepamatoti noklausīts, tad viņu par to informē un atvainojas. Vai apakškomisijā par to tiek runāts?
– Jā, par to runājam apakškomisijā, jo tā dara daudzās valstīs, piemēram, Vācijā. Nav runa par nepamatotu noklausīšanos, var būt arī pamatota, taču, ja rezultātā pierādījumu ir par maz un cilvēks netiek saukts pie atbildības, tad tajā brīdī, kad jautājums ir izlemts, viņam paziņo par to un atvainojas.
– Pie mums nekas tāds nav dzirdēts – ka kāds atvainotos.
– Pie mums neviens neatvainojas un neinformē.
Man ir klients, kurš domā, ka viņa sarunas ir klausījušies. Taču man nav iespējas to pārbaudīt.
– Un tomēr – vai, zinot, kas pašlaik ir pie varas, maz ir iespējami kādi nopietni Operatīvā likuma grozījumi?
– To ir grūti pateikt. Es tur uzstājos kā advokāts, bet jāsaprot, ka neviens nav tik ieinteresēts noziegumu atklāšanā kā advokāti.
– Kā tad tā? Jūs taču aizstāvat noziedzniekus!
– Jā, mēs aizstāvam, bet, ja nebūs atklātu noziegumu, tad jau mēs badā mirsim. Tad jau nebūs ko aizstāvēt. Mēs esam vairāk par prokuratūru un policiju ieinteresēti, lai atklātu noziegumu būtu pēc iespējas vairāk – tā ir mūsu maizīte. Bet mēs esam pret to, ka tiek pārkāptas cilvēktiesības. Mēs aizstāvam nevis noziedznieku, bet aizstāvam viņa tiesības. Un mēs gribam un prasām, lai tāpat, kā no apsūdzētā tiek prasīts, lai viņš ievēro likumus, arī viņa apsūdzētāji ievēro likumus. Nevar apkarot noziedzību ar noziedzīgām metodēm. Ar pretlikumīgām metodēm noziedzību apkaroja fašistiskajā Vācijā un atsevišķos periodos Padomju Savienībā. Bet tad, kad es padomju laikā strādāju par kriminālpolicijas priekšnieku, es ar noziedzīgām metodēm noziegumus neapkaroju. Es varēju pretlikumīgā ceļā pilnīgi likvidēt visas kabatzādzības un dzīvokļu zādzības – man bija visu kabatzagļu saraksti un zināju visus lielākos dzīvokļu zagļus. Es varēju viņus visus salikt cietumā, un tad zādzību vairs nebūtu.
– Kāpēc ne? Tauta uzgavilētu, ka visi nelieši ir cietumā.
– Vācu laikā tieši tā darīja. Bet man bija jāpierāda, ka zaglis ir zaglis. Ja tiesībsargājošā iestāde nevar pierādīt, tomēr zaglis tiek ielikts cietumā, tad jau rīt arī godīgu cilvēku varēs ielikt cietumā, jo nav jau nekas jāpierāda. Nedrīkst apkarot noziegumus ar noziedzīgām metodēm.
Likumā Par tiesu varu 1. panta 2. daļa pauž, ka tiesu varu īsteno atbilstoši tiesiskuma principam, bet nav pieļaujama tādu speciālu tiesu izveidošana, kuras neievēro noteiktas procesuālās formas. Tātad tiesu varai, ja tā kaut ko dara, visu vajag procesuāli noformēt, nevis uzlikt parakstu. Tādas parakstu uzlikšanas bija tipiskas Staļina laiku troikām un dvoikām 1937. gadā. Uzliek parakstu, un cilvēks brauc uz Sibīriju uz 20 gadiem.
Demokrātiskā valstī tiesnesim katrs savs lēmums ir jānoformē kā lēmums. Ja valdošajiem politiķiem no tiesiskuma koalīcijas tas nav saprotams, tad tā nav tiesiskuma koalīcija.
