Pēdējais sprediķis, ko teica arhibīskaps – nu jau emeritus – Jānis Vanags, notika augusta pēdējās piektdienas pēcpusdienā, kas vēstīja par drīzo rudeni. Rudens ir ražas laiks, un mēs kopā ar Jāni Vanagu aplūkojām ražu.
Pagaidām mana ikdiena nav daudz mainījusies. Es joprojām esmu Lutera akadēmijas rektors. Arī iesāktie darbi jānoved līdz galam. Skatījos, ka, iespējams, februārī mans kalendārs kļūs tīrāks. Tad varēšu sēdēt savā šūpuļkrēslā un atvilkt elpu.
Grūti gan iedomāties, ka jūs tā mierīgi sēdētu… Jūs esat kalpojis 32 gadus, un pa šiem gadiem noteikti esat manījis, kā mainās cilvēku rīcība, attieksme, raksturi.
Nezinu, vai var runāt par cilvēkiem vispār. Ir liela atšķirība starp paaudzēm, ir atšķirība starp sabiedrības slāņiem. Es labāk pazīstu vidi, kurā pēdējos 32 gadus darbojos - garīdzniekus, draudžu vadītājus, sabiedriskos un politiskos darbiniekus un tamlīdzīgi. Es vairāk izprotu cilvēkus, kas aktīvākie bija, piemēram, Atmodas gados. Par tiem, ko tagad sauc par “Z” vai “Alfa” paaudzi, es zinu diezgan maz. Tādēļ arī gribēju dot vietu kādam jaunākam, kurš, draudzē kalpodams, ir iepazinis dažādu paaudžu un slāņu cilvēkus.
Taču kopumā mēs Latvijā esam kļuvuši līdzīgāki rietumvalstīm sekularizācijas ziņā. Turklāt vēl tas, ka pie mums kristīgo ticību apspieda un nīdēja vardarbīgs, bezdievīgs režīms. Vairs nav tā, ka bērns ģimenē ieaug kristīgā identitātē. Sekularizētajās Rietumu valstīs kristīgā tradīcija tomēr ir saglabājusies vairāk.
Atmodas laikā uz Baznīcu raudzījās kā uz brīvības simbolu. Cauri padomju laikiem tā bija vienīgā organizētā opozīcija. To saskatīja kā resursu, kas var palīdzēt atgūt Latvijas valsts neatkarību. Šajos 30 gados tas ir mainījies. Ir sajūta, ka daudzas amatpersonas ar baznīcu un kristīgo vēsti jūtas kā ar karstu kartupeli. Vietā un nevietā atgādina, ka Baznīca ir šķirta no valsts, pieņemot, ka tas nozīmē savstarpēju izolāciju. Taču norobežošanās no visa kristīgā ir norieta pazīme.
Norieta pazīme kam - sabiedrībai vai Baznīcai?
Sabiedrībai, protams. Baznīca bija un būs vienmēr. Agrīnie kristiešu tēvi raksta, ka Baznīca ir radīta pirms saules un mēness. Kaut ko līdzīgu saka apustulis Pāvils. Tas ir saprotami, ja jau Vārds bija iesākumā un pie Dieva. Kādā brīdī Baznīca ienāca redzamajā vēsturē, dodoties pretim eshatoloģiskai pilnībai mūžībā. Kristīgās nācijas, kristīgā pasaule veidojās, kad ciltis un tautas šim baznīcas gājumam pievienojās. Tagad šo izdevību aktīvāk izmanto dienvidu puslodes tautas, bet arī mēs baznīcas resursu esam lieliski lietojuši savā labā. Kopš Andreja Pumpura un Brastiņu Ernesta laikiem latviešus bieži pielīdzina kuršiem, zemgaļiem vai lībiešiem, bet šīs ciltis taču kāvās savā starpā! Kristīgās baznīcas klātbūtnē un iespaidā no tām kristalizējās tas, ko tagad saucam par latviešu tautu.
Rietumu pasaule no Baznīcas ir daudz ko guvusi, piemēram, priekšstatu par vispārējām cilvēktiesībām. Tā nav dabiska vai intuitīva doma. Tā ir unikāla vēsts pasaules vēsturē, kas nāk no Bībeles: visi cilvēki - ne tikai ķēniņi un augstie priesteri - ir radīti Dieva līdzībā. Visiem piemīt dzīvības un personības svētums. Dieva priekšā visi ir vienlīdzīgi. Tagad Rietumos daži saka: kristīgo vēsti mums vairs nevajag, tikai cilvēktiesības. Tas ir kā teikt: “Koks mums vairs nav vajadzīgs, mēs plūksim tikai augļus.” Taču augļi bez koka ilgi neglabājas.
Ukrainas karš rāda, ka pretoties spēj vienota nācija. Mūsu bruņoto spēku virsnieki ir teikuši, ka misijās, kad sāk šaut, neticīgo vairs nav. Tādēļ mums ir kapelānu dienests. Diemžēl postmodernās, neomarksistiskās idejas vairo sadrumstalotību. Sabiedrība nevar būt saliedēta tikai tādēļ, ka tai pasaka - mums jābūt vienotiem. Vienotība veidojas ap kaut ko - ap kopīgu vēstījumu, ap kopīgām vērtībām. Kristīgās vērtības mūsu valsts Satversmē ir ierakstītas kā viens no identitātes stūrakmeņiem. Ar tām nevajag apieties kā ar karstu kartupeli, bet gan palikt saskarē ar vēsti, kas Rietumu civilizāciju padarīja diženu.
Ir tāds angļu domātājs Osvalds Giness - mazmazdēls aldarim Ginesam - viņš runā par “civilizācijas brīdi”, kad kultūra zaudē saikni ar vēstījumu, kas to kādreiz padarīja lielu. Tālāk ir trīs ceļi: vai nu zaudēto saikni atjaunot, vai atrast vietā ko citu, ko Eiropa diezgan nesekmīgi mēģina darīt ar kreisām un multikulturālām idejām, vai arī pārvietoties uz muzejiem un vēstures lappusēm.
Kādreiz bija runas par kristīgo mācību skolās, bet tās ātri noplaka.
Kad Latvija atguva neatkarību un tika atjaunotas kādreiz slēgtās draudzes, likās dabiski atjaunot arī ticības mācību. Likuma pamatu tā nekad neieguva, tas bija ministra Kārļa Šadurska rīkojums. Kādu laiku tas palika izvēles priekšmets, bet tad nāca izglītības reforma, nāca “Skola 2030”, un kristīgā mācība tika faktiski izskausta. Ministrijas eksperti solīja, ka to mācīs visu citu priekšmetu ietvaros - līdzīgi, kā bija domāts ar vēsturi. Ar vēsturi neizdevās, to atjaunoja kā atsevišķu priekšmetu. Kristīgo mācību neatjaunoja un arī neesmu dzirdējis, ka to jebkādā nozīmīgā veidā caurvijus mācītu citos priekšmetos. Iznāca tāda blēdīšanās.
Domāju, ka sabiedrība tikai iegūtu, ja skolās, vismaz mazajās klasēs, pasniegtu kristīgo mācību. Mēs esam iegājuši savā “civilizācijas brīdī”, un mums ir jāgādā par ceļu tālāk. Baznīca bija un būs. Izzust mēdz valstis, tautas un civilizācijas.
Jums ir pozitīvs skatījums uz šo civilizācijas momentu?
Es uz to skatos kā uz svārstu. Varētu šķist, ka viss ir neatgriezeniski, taču arī padomju vara reiz likās mūžīga, bet viss izmainījās! Svārsts iet uz vienu pusi, pēc tam - atpakaļ. Kāpēc ASV ievēlēja Donaldu Trampu? Es domāju, ka tur izpaudās sabiedrības ilgas pēc normalitātes. Ne jau tas, ka Tramps pats par sevi būtu normalitātes etalons, bet viņa ievēlēšana parādīja: mēs negribam iet tālāk kreisajā ekstrēmismā, kur Amerika bija nonākusi. Mēs gribam atpakaļ! Jācer, ka Latvija no tā mācīsies un neuzskatīs par pienākumu staigāt pakaļ citu zemju ideju svārstam līdz ekstrēmiem. Padomju laikos Baznīca bija izolēta no medijiem, no skolām, no visām publiskām izpausmēm. Bet tā glabāja sēklu, kas nepielāgojās dotajam vēstures sprīdim. Tā uzdīga īstajā laikā.
Jūsu 32 kalpošanas gadi. Ko atceraties ar prieku, ko - ar skumjām?
Man nav vēsturnieka dāvanas, kas piefiksē atsevišķus notikumus. Es drīzāk atceros iemeslus, mērķus un noskaņas. Taču to gan varu teikt, ka pa šiem gadiem Latvija ir kļuvusi daudz labāka, jo es atceros dzīvi padomju Latvijā. Esmu laimīgs, ka piedzīvoju Atmodu un padomju režīma sabrukumu.
Protams, ir bijušas arī vilšanās. Finanšu sabrukumu 2008./2009. gadā. Mūsu neprasmes kovidlaikos. Nemākulības vai ļaunprātības, apsaimniekojot kopīgo valsts īpašumu. Atceros Daiņa Īvāna pieminētos “prihvatizētos” astoņus miljardus, kas izraisīja mūsu atpalikšanu no Igaunijas. Tas viss ir bijis. Bet tajā pašā laikā es aicinu nevērsties pret Latvijas valsti, jo latviešiem zaudēt savu valsti - tā būtu liela katastrofa. Latvijas valsts ir Dieva dāvana, ko vajag mīlēt un lolot, darīt visu tās labā.
Bet ir daudz cilvēku, kuri nedomā tā kā jūs.
Ir svarīgi izšķirt: ir cilvēki, kuri ir negodīgi vai pat izdara noziegumus, un ir Latvijas nācija un valsts. Mums ir jābūt kritiskiem pret valsts apsaimniekotājiem, pret politiķiem. Bet kritikai jābūt konstruktīvai un mērķētai. Mums nav jāteic, ka Latvija ir muļķu zeme vai neizdevusies valsts. Un kā vēl izdevusies! Mēs esam tikuši tik tālu prom no padomju Latvijas.
Es nevaru jums nepavaicāt par jūsu lielo zaudējumu - par abiem jūsu dēliem, kuri ir debesīs. No kurienes smēlāt spēku, lai pārdzīvotu šīs abas nelaimes?
Kad kaut kas tāds notiek, cilvēks jautā sev: ko es darīju nepareizi? Kur ir mana vaina? Ko es kā tēvs darīju nepareizi? Tā ir tāda sevis izmeklēšana, pārvērtēšana un mainīšana. Tagad esmu jaunā lomā: esmu vectētiņš. Pirms pāris dienām pirmo reizi paņēmu rokās mazdēliņu. Vienreizēja sajūta. Tik mīļš puisītis. Viņu sauc Noa. Mūsu meita Elizabete dzīvo Čikāgā. Viņa ir apprecējusies ar lielisku čehu puisi. Vajadzēja atrast dēlam vārdu, kas darbojas trīs tautās. Puikam jau ir sagādātas latviešu valodas pasaku grāmatas.
Kur es ņēmu spēku? Daudz kur. Lielā atbilde ir tā, ka nekad neesmu beidzis šaubīties par Dieva labestību. Man bija svarīgi, ka mani dēli ir kristīti un nomira baznīcas sakramentu sadraudzībā. Mēs taču esam izglābti nevis savu nopelnu dēļ, bet tā dēļ, ko mūs vietā ir paveicis Kungs Jēzus Kristus. Tiem, kuri ir kristīti un tic Viņam, ir mūžīgā dzīvība.
Mana dēla Gata gadījumā daudz palīdzēja viņa draugi. Viņi man stāstīja daudz kaut ko tādu, ko es par Gati nezināju. Nezināju, ka cilvēki viņu tik augstu vērtē. Redzēju daudzos, kuri bija sanākuši Doma baznīcā uz viņa bērēm, un tas bija iedrošinājums. Protams, man blakus ir sieva, draugi un radi. Mēs visi dzīvojam attiecibu tīklā. Ir labi, ja tās ir uzturošas attiecības.
Jūsu mazdēliņš Noa jau mācās latviešu valodu. Kā vērtējat mūsu, latviešu, cīņu par latviešu valodas dzīvību?
Mūsu vidū ir gan maksimālisti, kas deg un dodas cīņā par latviešu valodu, gan arī izpausmēs mērenāki. Katram sava loma. Ja mēs visi būtu maksimālisti, būtu smagi dzīvot, taču viņi uztur mērķi acu priekšā. Domāju, ka ir kopīgi jāatrod auglīgs līdzsvars.
Mērķis ir tas, lai latviešu valodu visi ne tikai prot, bet arī labprāt to lieto. Ar spiešanu, kaunināšanu un uzbrukšanu vien to nevarēs panākt. Kur vajadzīgs, ir jālieto stingrība, taču vajag arī pozitīvi motivēt. Žurnāliste Alla Petropavlovska reiz atsaucās uz vienu manu 18. novembra sprediķi, kur es salīdzināju islāmu un kristietību. Teicu, ka islāmā Allāhs prasa pilnīgu paklausību, bet kristīgajā ticībā Dievs tevi mīl. Tas viņu bija uzrunājis: kā latvieši izturas pret Latvijas krieviem? Vai tikai pieprasa paklausību vai viņus arī mīl kā savējos? Par to ir vērts padomāt. Es esmu centies būt savaldīgs savās izpausmēs, kaut gan reizēm arī “uzvelkos”.
Latviešu valodu iemācīties nav grūti. Vienā aptiekā, “Spicē”, strādā sieviete no Ukrainas. Sākumā viņa latviešu valodā mācēja pateikt: “Es esmu no Ukrainas. Es runāju krieviski.” Pusgadu vēlāk es ar viņu tekoši sarunājos latviski. Katoļu seminārā ir puiši no Āfrikas, un viņi runā skaidrā latviešu valodā. Ja grib, tad var.
Grūtības rada tas, ka pat labu griboši, izglītoti krievi bieži redz Krieviju kā savu kultūras identitātes māti. Krievu žurnālists Igors Jakovenko reiz runāja par Krievijai raksturīgo nicinājumu vai pat riebumu pret mazākām tautām un valodām. Esmu dzirdējis krievus sakām, ka viņi principā nerunās latviski, jo tas esot zem viņu goda. Mēs viņiem izdarītu lielu pakalpojumu, ja palīdzētu atbrīvoties no “dižās, svētās Krievijas” kompleksiem. Tur mīlestība palīdzēs vairāk nekā pletne.
Bez šaubām, mīlēt putinistus ir grūti un varbūt bezcerīgi. Akvīnas Toms gan ir teicis, ka Jēzus mācībā mīlēt nozīmē vēlēt labu. Mēs varam vēlēt labu Putina Krievijai, lai tā atgrieztos no grēkiem un dzīvotu kā normāli cilvēki.
Bet problēma ir arī tāda, ka Latviju sāk pārpludināt arī islāmisti. Viens otrs no mūsu kristīgās baznīcas kungiem teic, ka viņiem arī vajadzīgas savas lūgšanu vietas, sak, atļausim celt mošejas!
Rīgā jau tagad ir lūgšanu vietas islamticīgajiem.
Kaut kur ieslēptas kaut cik piemērotās telpās.
Redziet, musulmaņi Latvijā dzīvo kopš padomju un vēl senākiem laikiem. Piemēram, tie, kas kādreiz ieceļoja no Baškīrijas, ir pilnīgi integrējušies mūsu sabiedrībā. Viņi nevienu neapdraud. Savulaik es biju draugos ar vietējo imamu. Viņš gribēja kopīgi cīnīties pret azartspēlēm. Viņš teica: tur, kur ir azartspēles, tur ir sātans, un mēs negribam savus bērnus atdot sātanam. Ar tādiem musulmaņiem mēs varam kopā darboties Latvijas labā.
Citādi ir ar nesen ieceļojušajiem, kas netaisās integrēties. Tur ir jābūt uzmanīgiem, jo islāmā ir arī kareivīgā, džihādiskā sastāvdaļa. Sevišķi riskanti, ja sludinātāji nāk, piemēram, no Saūda Arābijas vahabiešu novirziena. Tad arī vietējie konvertīti var kļūt ļoti radikāli. Tepat Rīgā bija krievu puisis, kurš brīvi runāja latviski. Viņš no pareizticības pārgāja islāmā, kļuva par autoritāti vietējā draudzē, bet pēc tam pievienojās Islāma valstij un tur arī gāja bojā.
Taču to nevarēs atrisināt, liedzot musulmaņiem telpas. Tas ir drošības dienestu darbs. Esmu dzirdējis, ka Rietumos kebabnīcas kalpo par islāmistu atbalsta punktiem. Tad jau labāk, lai ir lūgšanu vieta, kur brīvi un atklāti pulcēties. Taču, ja man jautā, tad Rīgā vai Cēsīs neiederas mošejas ar minaretiem, no kuriem skaļrunis rītausmā sauc uz lūgšanu.
Migrācija kristiešiem ir sarežģīts jautājums. No vienas puses mums ir līdzjūtības pienākums. Bībelē ir norādījumi, ka svešiniekus savā vidū nedrīkst apspiest, izmantot vai ļauni pret viņiem izturēties. Taču Bībele tur runā par tirgotājiem, vēstniekiem vai tamlīdzīgi, turklāt ir noteikts, ka iebraucēji neceļ altārus saviem dieviem. Kad runa ir par simtiem tūkstošu vai pat par miljoniem, kas gāžas pāri robežai, tad Bībele runā par iebrucējiem.
Kāds vācu bīskaps, kurš ļoti atbalstīja migrantus, man teica: “Mēs nedrīkstam pieļaut, ka Āfrika izmigrē tukša!” Profesors Leons Taivāns reiz vērtēja, ka Āfrikā ir vismaz 200 miljoni cilvēku, kas būtu gatavi tūlīt pārcelties uz Eiropu. Ne jau visi bēg no kara. Lielākā daļa meklē labāku dzīvi. Taču labākā dzīve neiestājas, jo cilvēks no Ziemeļāfrikas ciema nespēj iekļauties augsti tehnoloģizētā darba tirgū. Viņš skatās uz eiropiešiem, jūt nevienlīdzību un kļūst dusmīgs uz sabiedrību. Tāda nu reiz ir tā empātisko cilvēku dilemma. Džordans Pītersons teica, ka tas nav mūsu nopelns, ka piedzimām labākā vietā. Tā tiešām ir privilēģija. Tomēr, uzņemot visus iebraukt gribētājus, Eiropa kļūtu kā viens liels Ziemeļāfrikas ciems un ar to nevienam nebūtu palīdzēts. Viņa ētiskā atbilde bija dzīvot savu dzīvi pēc iespējas mērķtiecīgāk un labāk, lai spētu palīdzēt cilvēkiem tur, kur viņi ir. Vēl varu piebilst, ka Berlīnē kalpo mans draugs, mācītājs Gotfrīds, kura draudzē jau tūkstošiem ieceļotāju no Irānas un Afganistānas ir pieņēmuši kristīgo ticību.
Vai redzat kara beigas Ukrainā? Tā taču ir pilnīgi prātā sajukušu cilvēku iedoma: iebrukt svešā valstī un slaktēt, izvarot, graut.
Šajā jautājumā esmu pilnīgi vienās domās ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu.
??
Viņš apgalvo, ka karš beigsies tad, kad tiks novērsts pamatcēlonis. Es piekrītu - ja tiks novērsts Vladimirs Putins, karš visdrīzāk beigsies. Patlaban karam ir viens mērķis - nodrošināt Putinam palikšanu pie varas. Ja karš tagad beigtos, tas nozīmētu, ka “speciālās operācijas” mērķi nav sasniegti, vairāk nekā miljons krievu ir sakropļoti vai nogalināti, ekonomika izpostīta, un viss veltīgi. Tad Putinam nebūtu lielu izredžu palikt pie varas, pat pie dzīvības.
Bet to taču visi zina, ka vairāk kā miljons krievu okupantu ir nogalināti vai sakropļoti.
Jā, un neviens neprotestē. Kara laikā cilvēki cenšas saliedēties ap līderi un karogu, turklāt represīvais aparāts strādā ar lielu jaudu. Mēs jau padomju laikā arī neprotestējām. Bija tikai daži tādi kā Gunārs Astra. Krievijā šobrīd ir ļaunāk nekā Padomju savienībā, kuru mēs piedzīvojām. Šķiet, ka Putina Krievija drīzāk tiecas uz Staļina laikiem. Tāpēc viņi atkal ceļ godā Staļinu. Bet visi jūt, ka Krievija ir bedrē, no kuras tā ilgi nevarēs izkārpīties. Domāju, ka patlaban krievu diženuma alku vienīgais apmierinājums ir tas, ka viņu raķetes sprāgst Ukrainā. Vairāk jau nekā nav, ar ko lepoties. Ja Putins tādā vai citādā veidā pamestu savu amatu, iespējams, tur būtu cilvēki un griba, kas spētu izbeigt karu.
Viņa vietā radīsies desmitiem putinu.
Varbūt jā, varbūt nē. Čerņenko vietā savulaik nāca Gorbačovs.
Novelēsiet mums visiem ko tādu, kas paceļ garu un dvēseli?
Dievs jūs mīl. Dievam ir daudz kas labs, ko jums dot. Jūs staigājat it kā pa lauku, kurā ir apslēpti debešķīgi dārgumi. Pat nevajag dziļi rakt: jūs savā Bībelē un draudzē varat atrast visu, lai dvēsele būtu laimīga.
