Pēdējais sprediķis, ko teica arhibīskaps – nu jau emeritus – Jānis Vanags, notika augusta pēdējās piektdienas pēcpusdienā, kas vēstīja par drīzo rudeni. Rudens ir ražas laiks, un mēs kopā ar Jāni Vanagu aplūkojām ražu.
Mana ikdiena nav palikusi brīvāka pēc aiziešanas emeritūrā, jo es joprojām esmu Lutera akadēmijas rektors. Vēl jau turpinās iesāktie darbi, kas jānoved līdz galam. Skatījos, ka, iespējams, februārī mans kalendārs kļūs tīrāks. Tad varēšu sēdēt savā šūpuļkrēslā un atvilkt elpu.
Grūti gan iedomāties, ka jūs tā mierīgi sēdētu… Jūs esat kalpojis 32 gadus un pa šiem gadiem noteikti esat manījis, kā mainās cilvēku rīcība, attieksme, raksturi.
Nezinu, vai varu runāt par cilvēkiem vispār. Ir diezgan liela atšķirība paaudzēs, manas paaudzes cilvēki, domāju, rīkojas un domā tāpat kā savulaik Atmodas gados. Tagad - ja to sauc par “alfa” paaudzi - par šo paaudzi es zinu diezgan maz. Jo es neesmu bijis ar draudzi tiešā saskarē visus 32 gadus, vairāk esmu saskarē ar mācītājiem, ar vidi, kurā man vajadzēja darboties. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc man jādod vieta kādam jaunākam cilvēkam, kurš gadiem bijis mācītāja amatā, iepazinis cilvēkus.
Atmodas laikā bija tā, ka uz Baznīcu, uz kristīgo ticību raudzījās kā uz brīvības simbolu. No Baznīcas pieņēma vienīgās organizētās opozīcijas statusu, kas var palīdzēt atgūt Latvijas valsts neatkarību. Šajos 30 gados tas ir mainījies. Mēs Latvijā esam kļuvuši līdzīgāki rietumvalstīm, turklāt kristīgā ticība ģimenēs ir tikusi stipri izskausta. Mainījies ir tas, ka mūsdienās ar kristīgo vēsti daudzi jūtas kā ar karstu kartupeli mutē. Tiek apgalvots: Baznīca ir šķirta no valsts, skaidrojot šo šķirtību izolētā veidā. Tas izmaina kristīgo vēsti, un tā ir norieta pazīme.
Norieta pazīme kam - sabiedrībai vai Baznīcai?
Baznīca eksistēs vienmēr. Apustulis Pāvils teic, ka Baznīca ir rādīta pirms saules un mēness. Kad tā parādījās redzamā vēsturē, mēs varējām tai pievienoties un veidot savu dzīvi atbilstoši kristīgajai vēstij. Latviešu nācija savulaik veidojās no pretrunīgām ciltīm, bet kristīgās Baznīcas iespaidā izveidojoties par to, ko mēs tagad saucam par latviešu tautu. Baznīcas resursu mēs daudz esam izmantojuši savā labā. Baznīca iet pretim eshatoloģijai - mūžības nākotnei, kad viss būs citādi.
Rietumu pasaule no Baznīcas ir daudz ko guvusi, piemēram, cilvēktiesību konceptu. Tas nāk no Vecās un Jaunās derības: visi cilvēki - ne tikai ķēniņi - ir Dieva līdzībā. Visiem piemīt dzīvības un personības svētums. Dieva priekšā visi ir vienlīdzīgi, un tā ir unikāla vēsts pasaules vēsturē.
Rietumos daži saka: koks mums nav vajadzīgs, mēs ēdīsim tikai augļus, koku varam izraut ar saknēm. Bet tad jau sabiedrība fragmentējas, sadalās, katram ir sava izpratne, robežas un sarkanās līnijas, un tas sabiedrību padara vāju, ja nav kopīgu morālu mērķu.
Tagad Ukrainā sabiedrība, domāju, ir ļoti saliedēta. Viņi aizstāv savu valsti. Vai mēs tā spēsim, ja nāksies to darīt? Mūsu Bruņoto spēku komandieri, kad kopā esam braukuši kādās misijās, saka: kad sāk šaut, neviens vairs nav neticīgs. To nedrīkst aizmirst. Tāpēc mums ir kapelānu dienests.
Ņemot vērā, ka kristīgās vērtības ir mūsu Satversmē ierakstītas, kas ir viena mūsu tautas identitātes lietām, pret to nevajag izturēties kā pret karstu kartupeli, bet palikt saskarē ar to, kas Rietumu civilizāciju savulaik padarīja diženu. Ir tāds angļu domātājs Osvalds Giness, mazmazdēls alus brūvētājam Ginesam, viņš to dēvē par civilizācijas momentu, kad civilizācija zaudē saikni ar vēstījumu, kas savulaik to padarīja lielu.
Tālāk ir trīs ceļi: vai nu vietā atrast ko citu, ko Eiropa diezgan nesekmīgi mēģina darīt, vai atjaunot saikni ar sākotnējo vēstījumu, vai arī pārvietoties uz muzejiem un vēstures lappusēm.
Kādreiz bija runa par ticības mācības atjaunošanu skolās. Bet šī ideja ātri noplaka.
Tas bija pats par sevi saprotams: tiek atjaunota Latvija, tiek atvērtas kādreiz slēgtās draudzes. Likuma pamatu šī ideja nekad neieguva, tas bija ministra Kārļa Šadurska rīkojums, kādu laiku tas turējās, bet tad nāca tā dēvētā izglītības reforma ar “Skolu 2030”, un kristīgā mācība tika izskausta no programmas. Apsolīja, ka to mācīs visu citu priekšmetu ietvaros - līdzīgi, kā tas bija ar vēsturi. Ar to nekas nesanāca, vēsturi atjaunoja kā atsevišķu priekšmetu. Kristīgo mācību neatjaunoja. Sanāca tāda blēdīšanās.
Domāju, ka sabiedrība no tā tikai iegūtu, ja skolās, vismaz mazajās klasēs, ieviestu kristīgo mācību. Jo sabiedrība nevar būt saliedēta, ja kāds tai tikai pasaka: mums jābūt vienotiem. Vienotība veidojas ap kaut ko - ap kopīgām vērtībām, uzskatiem un vēstījumu. Latviešu nācijai no paša sākuma tas ir bijis kristīgais vēstījums, bet sākotnēji gan kurši, gan lībieši un latgaļi savstarpēji krietni kāvās. Mēs esam iegājuši savā civilizācijas momentā, un mums ir jāizdomā, kur mēs tālāk dosimies.
Jums ir pozitīvs skatījums uz šo civilizācijas momentu?
Viss varētu šķist bezcerīgi, līdzīgi kā padomju laikā, kad likās - padomju valsts ir mūžīga. Bet tomēr viss izmainījās! Svārsts iet uz vienu pusi, pēc tam - atpakaļ. Kāpēc ASV ievēlēja Donaldu Trampu? Es domāju, ka tas bija sabiedrības vēlmes izpaudums pēc normalitātes. Ne jau tas, ka Tramps pats par sevi būtu normalitātes etalons, bet ievēlēšana parādīja: mēs negribam iet tālāk kreisajā ekstrēmismā, kur Amerika un joprojām atrodas. Mēs gribam atpakaļ! Jācer, ka Latvija nebūs tik apmāta un necentīsies iet visu ceļu līdz kreisajam ekstrēmismam. Padomju laikos Baznīca bija izolēta no medijiem, no skolām, no visām publiskām izpausmēm. Bet tā glabāja to sēklu, kas pēc tam uzdīga. Un šī sēkla bija nepielāgota jebkādai konjunktūrai.
Jūsu 32 kalpošanas gadi. Ko atceraties ar prieku, ko - ar skumjām?
Manī nav vēsturnieka domāšanas, kas piefiksē atsevišķus gadījumus. Bet to gan varu pateikt, ka pa šiem gadiem Latvija ir kļuvusi daudz labāka, jo es atceros dzīvi padomju Latvijā. Esmu laimīgs, ka piedzīvoju Atmodu un padomju režīma sabrukumu.
Protams, ir bijušas arī vilšanās. Finanšu sabrukumu 2008./2009. gadā. Mūsu nemākulība kovidlaikos. Nemākulības vai ļaunprātības, apsaimniekojot kopīgo valsts īpašumu. Atceros Daiņa Īvāna pieminētos “prihvatizētos” astoņus miljardus. Tas viss ir bijis. Bet tajā pašā laikā es gribētu visus aicināt nevērsties pret Latvijas valsti. Jo zaudēt savu valsti - tā būtu liela katastrofa. Latvijas valsts ir Dieva dāvana, ko vajag mīlēt un lolot, darīt visu tās labā.
Bet ir daudz cilvēku, kuri nedomā tā kā jūs.
Ir vajadzīga izšķiršana: kuri cilvēki ir negodīgi vai pat veic noziegumus, mums jābūt kritiskiem pret valsts apsaimniekotājiem, pret politiķiem. Bet kritikai jābūt konstruktīvai. Mums nav jāteic, ka Latvija ir muļķu zeme vai neizdevusies valsts. Un kā vēl izdevusies! Mēs esam tik tālu prom no padomju Latvijas.
Es nevaru jums nepavaicāt par jūsu lielo zaudējumu - par abiem jūsu dēliem, kuri ir debesīs. No kurienes smēlāt spēku, lai pārdzīvotu šīs abas nelaimes?
Kad kaut kas tāds notiek, cilvēks jautā sev: ko es darīju nepareizi? Kur ir mana vaina? Ko esmu kā tēvs darījis nepareizi? Varbūt nemaz nevajag dzirdēt atbildes. Tā ir tāda sevis izmeklēšana un pārvērtēšana. Tagad esmu jaunā lomā: esmu vectētiņš. Pirms pāris dienām paņēmu rokās mazdēliņu. Vienreizēja sajūta. Tik mīļš puisītis. Viņu sauc Noa. Mana meita Elizabete šobrīd liekoties dzīvo Čikāgā, un viņa ir apprecējusies ar čehu puisi. Un tad vajadzēja atrast vārdu, kas darbojas trīs valstīs. Puikam jau sagādātas latviešu valodas pasaku grāmatas.
Bet kur es ņemu spēku? Daudz kur. Lielā atbilde ir tā, ka nekad neesmu beidzis šaubīties par Dieva labestību. Man bija svarīgi, ka mani dēli bija kristīti. Tas ir būtiski, ka mēs tiekam izglābti nevis kaut kādu nopelnu dēļ, bet ka to ir paveicis mūsu Kungs Jēzus Kristus. Tiem, kuri ir kristīti un tic Viņam, ir mūžīgā dzīvība.
Mana dēla Gata gadījumā man ļoti palīdzēja viņa draugi, viņi man daudz izstāstīja kaut ko tādu, ko es par Gati nezināju. Nebiju iedomājies, ka viņu tik augstu vērtē. Redzēju tos daudzos cilvēkus, kuri bija sanākuši Doma baznīcā uz viņa bērēm, un tas bija iedrošinājums. Protams, man blakus bija dzīvesbiedre, radi. Mēs dzīvojam dažādu attiecibu tīklā, un tās ir uzturošas attiecības.
Jūsu mazdēliņš Noa jau mācās latviešu valodu. Kā vērtējat mūsu, latviešu, cīņu par latviešu valodas dzīvību?
Ir jābūt maksimālistiem un degošajiem, kuri iestājas par pamatlietām. Tie, kuri ir mērenāki savās izpausmēs, arī kaut ko iegūst. Ja mēs visi būtu karsti, būtu smagi.
Mums ir smags uzdevums: ko darīt ar citu tautību cilvēkiem mūsu vidū, kuriem latviešu valoda nav dzimtā valoda. No vienas puses, ir vajadzīgs, lai viņi runā latviski. Vajag gan motivāciju, gan dīdīšanu. Uzbrukumi un kaunināšana gan neko labu nedarīs.
Reiz žurnāliste Petropavlovska atsaucās uz vienu manu 18. novembra sprediķi, kur es salīdzināju islāmu un kristietību. Teicu, ka islāmā viņu dievs prasa pilnīgu paklausību, bet mūsu kristīgais Dievs tevi mīl. Tas viņā bija norezonējis: kā latvieši izturas pret Latvijas krieviem? Pieprasa paklausību vai viņus mīl? Ir problemātiski mīlēt putinistus, lai gan Akvīnas Toms ir teicis, ka mīlēt Bībeles nozīmē ir - vēlēt labu. Varam, protams, domāt, ka putinisti nāks pie prāta un dzīvos kā normāli cilvēki.
Esmu centies būt savaldīgs savās izpausmēs, kaut gan reizēm arī “uzvelkos”. Mums jārada situācija, ka latviešu valodu visi ne tikai lasa un prot, bet arī labprāt tajā runā. Esmu saticis krievus, kuri ar patiku to dara. Reizēm apmeklēju aptieku “Spicē”, tur strādā meitene, kura bija atbēgusi no Ukrainas, sākumā viņa neko nemācēja pateikt, tagad viņa gluži labi runā latviešu valodā. Katoļu seminārā ir puiši no Āfrikas, un viņi runā skaidrā latviešu valodā.
Ja grib, tad var. No vienas puses, krievos ir izjūta “mēs esam diženi” kultūrā, valodā, mēs esam no impērijas, tad kāpēc mums jāmācās mazā latviešu valoda? Bet ar āmuru tur neko nevarēs izmainīt. Krievu sociologs Jakovenko atzīmē, ka daudziem krieviem piemīt šis šovinisms, viņi nespēj neizpaust savu nicinājumu pret citām, mazākām tautām.
Bet problēma ir arī tāda, ka Latviju sāk pārpludināt arī islāmisti. Viens otrs no mūsu kristīgās baznīcas kungiem teic, ka viņiem arī vajadzīgas savas lūgšanu vietas, sak, atļausim celt mošejas!
Tās jau tagad ir - reālas lūgšanu vietas islāmticīgajiem.
Kaut kur ieslēptas kaut cik piemērotās telpās.
Jā, islāmticīgie nāk kopā, un vietējais imams man savulaik bija labs draugs. Mēs domājām, kā kopīgi iestāties pret azartspēļu lietām. Viņš teica: tur, kur ir azartspēles, tur ir sātans, un mēs negribam savus bērnus sātanam atdot. Jā, viņiem ir telpas, kur viņi pulcējas, un tās var saukt par mošejām, bet Rīgā nevajag mošeju ar minaretiem, kas sauc uz lūgšanām piecos no rīta.
Ja runa ir par islāmticīgajiem, kuri savulaik ieceļojuši, piemēram, no Baškīrijas un integrējušies mūsu sabiedrībā, mēs labi esam sadzīvojuši daudzus gadu desmitus, tad viss ir kārtībā.
Bet ja runa ir par šodienas iebraucējiem, mums jābūt ļoti piesardzīgiem, jo islāmā ir arī džihādiskā sastāvdaļa, kurā tiek uzsvērts, ka visā pasaulē jāvalda šariata likumam, un džihādisti nereti izmanto mošejas par savas aģitācijas centriem - sevišķi, ja sludinātāji brauc no Sudānas vai Saūda Arābijas. Bet arī vietējie konvertīti var būt ārkārtīgi radikāli.
Valsts drošības dienestiem tam visam jāseko līdzi, ne tikai tad, kad, iespējams, tiks uzcelta kāda mošeja, bet arī tagad. Esmu dzirdējis, ka līdzīga funkcija - pulcēties uz lūgšanām - ir arī dažādām kebabnīcām.
Eiropā daudz kur sāk dominēt šis musulmaniskais dzīvesveids, tad jāsāk domāt, ja nav jau par vēlu. Bībele māca, kā izturēties pret svešiniekiem, kuri pie tevis atbraukuši, proti, ka viņiem nedrīkst darīt pāri, bet kontekstā tur bija runa par tirgotājiem un ceļotājiem, nevis par simtiem, tūkstošiem un miljoniem ienācēju, un tad Bībele runā par iebrucējiem.
Šķiet, tas bija Džordans Pītersons, kurš teica: mums jāuzņem ne tikai tie, kuri bēg no kara, bet arī tie, kuri meklē labāku ekonomisko situāciju. Bet tie, kuri Eiropā ierodas no Ziemeļāfrikas ciematiem un ierodas augsti tehnoloģizētā vidē - ko viņi šeit var darīt? Viņi šeit nevar iegūt iztikas līdzekļus. Ja tas viss notiek nekontrolēti, tad mēs visi drīz kļūsim tādi paši kā Ziemeļāfrikas ciematā. Profesors Taivans teica, ka tas nekā citādi nevar beigties, jo tur ir vismaz 200 miljoni cilvēku, kuri to vien gada kā pārvākties uz Eiropu.
Vai redzat kara beigas Ukrainā? Tā taču ir pilnīgi prātā sajukušu cilvēku iedoma: iebrukt svešā valstī un slaktēt, izvarot, graut.
Šajā jautājumā esmu pilnīgi vienās domās ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu.
??
Viņš apgalvo, ka karš beigsies tad, kad tiks novērsts pamatcēlonis. Manā uztverē pamatcēlonis ir Vladimirs Putins. Šobrīd karš notiek ar vienu vienīgu mērķi: lai Putins varētu palikt pie varas. Ja karš šobrīd beigtos, tas nozīmētu, ka “speciālās operācijas” mērķi nav sasniegti, vairāk nekā miljons krievu ir sakropļoti vai nogalināti, tad Putinam nebūtu izredžu palikt pie varas, pat pie dzīvības.
Bet to taču visi zina, ka vairāk nekā miljons krievu okupantu ir nogalināti vai sakropļoti.
Un neviens neprotestē. Bet mēs padomju laikā arī neprotestējām. Represīvais aparāts gan toreiz, gan tagad strādā cītīgi. Bija tikai daži tādi kā Gunārs Astra. Krievijā šobrīd ir vēl ļaunāk nekā tad, kad mēs piedzīvojām padomju režīmu. Tāpēc viņi mēģina atkal celt godā Staļinu.
Pa pēkšņi atlidotu melnais gulbis, mēs varētu lūgt debesis, lai Kungs sauc Putinu pie sevis. Bet visiem ir skaidrs, ka Krievija patlaban atrodas bedrē, no kuras tā ilgi nevarēs izkārpīties. Domāju, ka patlaban krievu diženuma sajūtas vienīgais avots ir tas, ka viņi karo Ukrainā. Vairāk jau nekā nav. Ja Putins tādā vai citādā veidā pamestu savu amatu, iespējams, tur būtu resursi, kas spētu izbeigt karu.
Viņa vietā radīsies desmitiem putinu.
Varbūt jā, varbūt nē. Čerņenko vietā savulaik nāca Gorbačovs.
Novēlēsiet mums visiem ko tādu, kas paceļ garu un dvēseli?
Dievs jūs mīl. Dievam ir daudz kas labs padomā, ko jums dot. Jūs staigājat pa zemi, kurā apslēpti debešķīgu dārgumu krājumi. Pat nevajag dziļi rakt: jūs savā dvēselē varat atrast visu, lai būtu laimīgi.
