Sudraba: Saeimas atlaišanas formula ir pārāk vienkārša

© f64

Par Saeimas atlaišanu, tās sekām ilgtermiņā, potenciālo dalību politikā, tās konjunktūru, partiju kolektīvo bezatbildību un sabiedrības iesaistes iespējām Neatkarīgās intervija ar Valsts kontrolieri Ingunu Sudrabu.

– Referendumā, kā prognozēts, atlaista 10. Saeima. Piekrītat vairākumam?

– Saprotu sabiedrības noskaņojumu un attieksmi pret parlamentu, varu – tā tāda jau bijusi daudzus gadus. Bet konkrētais parlaments bija nostrādājis tikai nepilnus astoņus mēnešus, vairums deputātu tikai sāka saprast parlamenta darba metodes – liela daļa deputātu nebija pelnījuši tādu attieksmi. Vairāk tā ir attieksme vispār pret varu, politiku, partijām, nevis pret lielu daļu konkrētu cilvēku. Neceru, ka dažu mēnešu laikā kardināli mainīsies sabiedrības attieksme pret varu un politiku, varas sistēma netiks mainīta, tāpēc arī neticu, ka dažu mēnešu laikā varēs kardināli mainīt saturu, ko partijas var piedāvāt sabiedrībai.

– Vai zināmā mērā nav likts pamats bīstamam precedentam? Viena lieta, ka prezidents atlaiž Saeimu pēdējās savas darbības dienās, zinot par nepārvēlēšanu, neriskējot ar amatu, bruģējot sava politiskā spēka popularitāti, bet

cita – par kvorumu. Zinot, cik nepopulāra Latvijā ir valsts vara, Saeima, zinot, ka daudzpartiju sistēmā vienas partijas atbalstītāji vienmēr būs mazākumā un labprāt vērsīsies pret citām, var visai droši apgalvot, ka jebkurā šādā nobalsošanā iznākums būs atlaista Saeima, vienalga, kāds iemesls vai iegansts.

– Lai būtu iespējama attīstība, Latvijai noteikti ir vajadzīga stabilitāte, un tā ir politiķu ļoti liela atbildība, kādus lēmumus viņi pieņem un kāda ir viņu izpratne par tiem. Šis precedents ir parādījis, ka varu ar tik zemiem reitingiem sabiedrība vienmēr būs gatava atlaist, jo šī atlaišanas formula ir pārāk vienkārša. Nav nekāda kvoruma, un tas Latvijai ir bīstami, jo diemžēl daudziem politikā nav izteiktas atbildības sajūtas pret valsti, ir vairāk rēķināšanās ar savtīgām interesēm, varbūt domājot par savu pozīciju, popularitāti, ietekmi.

– Domājat konkrēti Valda Zatlera rīcību?

– Uzskatu, ka arī šajā gadījumā mazāk bijusi rēķināšanās ar valsts interesēm, cik ar savu pozīciju, iespēju ietekmēt situāciju.

– Jūsuprāt, vajadzīgs kvorums, vēl kādas izmaiņas?

– Citos gadījumos, kad sabiedrība referendumos var balsot par kādiem likumprojektiem, visur ir nepieciešams kvorums. Lēmums atlaist Saeimu ir ļoti nozīmīgs, vairākus mēnešus valsts paliek bez pilnībā rīcībspējīga parlamenta – ja šādu lēmumu var pieņemt pilnībā bez kvoruma, nedomāju, ka tas ir sabalansēti.

– Kādas sekas īstermiņā, ilgtermiņā notikušais radīs?

– Ilgtermiņā sekas ir tādas, ka ir iedarbināts instruments, kuru pat nelielu nesaskaņu gadījumā iedarbināt un rīkoties ne pārāk atbildīgi un tālredzīgi. Ar šādu instrumentu var ļoti destabilizēt situāciju, to var viegli izmantot savās interesēs. No valsts attīstības viedokļa arī ir slikti, ka šis instruments darbojas pamatā ar motivāciju pret kaut ko, nevis ar redzējumu par kaut ko – attīstību, pilnveidošanos. Ilgtermiņā netiek veidota izpratne, ka mums pirmām kārtām ir vajadzīgs pozitīvais redzējums, nevis visu laiku jāorientējas uz pretnostatīšanu, kāda noliegšanu, naida un nesaskaņu vairošanu.

– Tas dominē?

– Diemžēl. Šis ļoti spēcīgais instruments šajā brīdī tika darbināts ar nostatījumu pret. Jā, nelikumīga, nepareiza rīcība ir jānosoda, jātiesā, bet tas nevar būt vienīgais, ar ko vērsties pie sabiedrības.

– Un tās pārmaiņas, par ko daudzi, jo īpaši pats eksprezidents un viņa atbalstītāji jaunajā partijā runā? Tas ir pārmaiņu sākums, starts jaunai dzīvei, jaunai politikai, cilvēku aktīvākai līdzdalībai politikā? Neticat?

– Saeimas atlaišana parādīja, ka cilvēki grib iesaistīties politiskajos procesos, bet, lai to varētu darīt saturīgi, jābūt saturīgam piedāvājumam. Masa pati par sevi to neradīs. Valstī politika tiek realizēta caur partijām, kas nozīmē, ka tām ir jānāk ar saturīgu piedāvājumu, ko sabiedrība varētu atbalstīt, kas būtu valsts interesēs. Tāpēc saturīga piedāvājuma radīšanai līdz septembrī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām ir milzīga nozīme.

– Varbūt ne gluži satura piedāvājums tas ir, bet formas – iniciatīvu par plašāku referendumu izmantošanu, tai skaitā pašvaldībās, atlaistā Saeima jau akceptējusi – 10 000 interneta balsotāju priekšlikumu izskatīšana Saeimā. Tie ir vērtīgi instrumenti, vai atkarībā no kādiem apstākļiem?

– Noteikti atkarībā no apstākļiem. Tas ir labi, ka sabiedrība var iesaistīties politiskajos procesos, vēl svarīgāk, lai tās pienesums būtu pilnvērtīgs, lai tas būtu konstruktīvi, nevis destruktīvi. Instruments pats par sevi nenozīmē, ka sabiedrība uzreiz ļoti kvalitatīvi var iesaistīties, jo īpaši, ja sabiedrība tik ļoti neuzticas varai. Tas var radīt situāciju, ka sabiedrība nāk ar ļoti destruktīviem priekšlikumiem tikai tāpēc, lai ieriebtu varai, kas esošajās varas un sabiedrības attiecībās ir ļoti iespējami, bet valsts attīstībai pat bīstami. Tāpēc, manuprāt, svarīgāk ir risināt jautājumu par to, kā mazināt plaisu starp varu un sabiedrību, jo tas ļaus varai realizēt politiku, kurai sabiedrība uzticas.

– Visi par to runā, bet kā to reāli izdarīt? Bez minētajiem priekšlikumiem bijuši arī vēlēšanu sistēmas maiņas piedāvājumi, starplaikā starp prezidenta rīkojumu Nr. 2 un referendumu Saeima komisijās rosināja vai pieņēma pāris likumu grozījumus par deputātu kratīšanas atļauju bez Saeimas piekrišanas, ofšoru atklāšanas prasību...

– Manuprāt, ir nepieciešamas izmaiņas politiskajā sistēmā, tai skaitā vēlēšanu sistēmā, lai sabiedrības līdzdalība politiskajos procesos būtu iespējama ne tikai iesaistoties partijās. Ja raugāmies uz vidējo sabiedrības apziņas līmeni, vairākums cilvēku Latvijā orientēti vispirms uz savu labumu, savu interešu realizāciju, nevis kopējo sabiedrības, valsts labumu, lai caur to arī katrs iegūtu savu labumu. Arī apvienošanās politiskajās partijās vairāk ir motivēta ar savu personisko interešu, ambīciju realizāciju, tāpēc politiskā sistēma, kurā cilvēki var sevi realizēt un politiskajos procesos piedalīties tikai caur partijām, manuprāt, Latvijas situācijai ir neatbilstoša. Vismaz jaukta vēlēšanu sistēma, kur iespējami vienmandāta apgabali, kur individuāli cilvēki var pieteikt savu redzējumu, programmu, un arī sabiedrība vēlēšanās var balsot par konkrētiem cilvēkiem, kad arī būtu konkrētu cilvēku atbildība un sabiedrības atbildība par konkrēto cilvēku, padarītu arī procesus stabilākus, tie būtu vairāk virzīti uz ilgtermiņa redzējumu.

– Kā šajā kontekstā vērtējat to, ka V. Zatlers tomēr dibināja savu partiju, nevis gāja kopā ar Vienotību?

– Tā, kā jau paudu: liela daļa politiskajos procesos iesaistās, lai sevi pierādītu, realizētu savas ambīcijas, kādam varbūt ir materiālas intereses – tās ir dominējošās. Ja tā nebūtu, veidojot partiju, cilvēki pirmām kārtām nāktu ar paziņojumu, kāds ir redzējums par valsts attīstību, un tad ap šo redzējumu pulcētos cilvēki, kuriem tas ir līdzīgs. Tagadējie uzstādījumi ir ļoti šauri un uz šodienas pieprasījumu orientēti, lielākoties pretnostatot kaut ko, izceļot sevi uz citu kļūdu vai nepareizu lēmumu fona, paceļoties uz citu pleciem un kauliem, nevis piedāvājot savu redzējumu. Neizslēdzu, ka ir arī vēlme realizēt kādus kopējos mērķus. Bet, ja būtu, tostarp arī esošo partiju, acīmredzami stingri mērķi, ko valsts labā realizēt, un programma, kā to konkrēti izdarīt, tad arī varbūt pat būtu citi cilvēki šajās partijās nekā šodien.

– Jūs uzrunāja Zatlera partijas veidotāji?

– Pēc prezidenta rīkojuma man bija saruna ar pašu Zatlera kungu vēl tajā laikā, kad viņš bija prezidents, par manu iespējamo iesaistīšanos politikā vai partijā, bet vairāk ne ar vienu.

– Kāda bija jūsu argumentācija?

– Es palieku savā amatā, jo uzskatu, ka ir svarīgi cilvēkiem darīt profesionālu darbu, ne tikai iesaistīties politikā. Joprojām varu daudz izdarīt valsts kontrolieres amatā, un iesaistīšanās politikā pirmām kārtām nozīmētu arī atstāt šo amatu. Bet es arī nevēlos iet politikā tādēļ, lai ieņemtu kādus amatus vai realizētu savas ambīcijas, man ir svarīgi, lai ir redzējums par saturisko piedāvājumu, izpratne, lai ir cilvēki, kas spēj to saturisko piedāvājumu realizēt, nevis iesaistīties tikai iesaistīšanās pēc.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"

Svarīgākais