Aizsardzības ministrija (AM) sākusi diskusiju par pašas izstrādāto un dažādi vērtēto likumprojektu, kurš pieļautu vairākus desmitus ierobežojumu kara vai iekšējo nemieru gadījumos Latvijā. Tajā skaitā arī mediju kontroli un cenzūru. Diskusija gan sākta tikai pēc tam, kad šo likumprojektu akceptēja valdībā, bet piebremzēja Saeimā.
Likumprojektā par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli noteikti 33 dažādi ierobežojumi, norādīja aizsardzības ministrs Artis Pabriks (Vienotība). Piemēram, valdība varēs noteikt īpašu iebraukšanas un izbraukšanas režīmu no Latvijas, pārvietošanās un uzturēšanās ierobežojumus, pastiprinātus sabiedriskās kārtības nodrošināšanas pasākumus un atsevišķu objektu apsardzību, aizliegumu organizēt sapulces, gājienus un piketus, streiku aizliegumu, kā arī noteikt kontroli pār medijiem, korespondenci un informācijas apriti, apturēt partiju darbību, izsludināt mobilizāciju un citus drošības pasākumus.
Tomēr pašlaik vislielāko kritiku izpelnījušies tie ierobežojumi, kas kara vai nemieru gadījumos ļautu valdībai kontrolēt medijus, tostarp elektroniskos. AM Militāri publicistisko attiecību departamenta direktors Airis Rikveilis, minot piemērus, norādīja, ka modernajā militārajā konfliktā mediju loma ir būtiska, jo karojošās puses ir ieinteresētas caur medijiem paust savu viedokli un tāpēc, vienkāršoti sakot, cīnās par žurnālistu vai konkrēta medija simpātijām. Netieši viņa teiktais liecina par to, ka tālab konkrētos apstākļos arī Latvijā būtu nepieciešama gan mediju cenzūra, gan to darbības īslaicīga ierobežošana.
AM politiskais direktors Jānis Garisons skaidroja, ka likumprojektā ir strikti definēts, kas ir ārkārtas situācija un kas – izņēmuma stāvoklis. Izņēmuma stāvoklis nozīmē, ka ir apdraudēta valsts suverenitāte un teritoriālā integritāte gan ārējo ienaidnieku darbības rezultātā, gan tādu iekšējo nemieru dēļ, kas apdraud pastāvošo valsts iekārtu. Viņš uzsvēra, ka šie gadījumi ir stingri limitēti un faktiski tikai kara situācijā drīkstēs ieviest vai nu visus, vai daļu no 33 ierobežojumiem. Citos gadījumos likumprojekts nepieļauj izņēmuma stāvokļa izsludināšanu ar visām no tā izrietošajām sekām, uzsvēra J. Garisons.
Vairāki diskusijas dalībnieki aizvadītās nedēļas piektdienā aizrādīja uz likumprojekta diskutablajiem pantiem. Piemēram, konstitucionālo tiesību eksperts Jānis Pleps sacīja, ka likumā jānosaka samērīgi ierobežojumi, kas atbilstu apdraudējumam, taču «tieši tur valsts visbiežāk kļūdās». Uz J. Garisona sacīto, ka ārkārtējās situācijas vai izņēmuma stāvokļa laikā valdības pieņemtos lēmumus varēs apstrīdēt Administratīvajā tiesā, lai amatpersonām neļautu ļaunprātīgi izmantot izņēmuma stāvokli, J. Pleps aizrādīja – Administratīvā tiesa lietas skata pusotru gadu, tāpēc ir jāpadomā, kā nodrošināt tiesiskuma kontroli, jo gan ārkārtējā situācija, gan izņēmuma stāvoklis būs īslaicīgs. Tikmēr lietu nepagūs iztiesāt.
Neatkarīgās žurnālists un Latvijas Žurnālistu savienības valdes priekšsēdētājs Juris Paiders ierosināja atbildību par mediju satura cenzūru uzņemties kādai trešajai personai, jo «žurnālistiem un izdevējiem nedrīkst uzlikt par pienākumu veikt cenzūru pašiem un atbildēt par to». Viņš arī izteica bažas, ka pastāv draudi šādu likumu izmantot šaurās politiskās interesēs. Rezerves brigādes ģenerālis Kārlis Krēsliņš uzskata, ka ārējā ienaidnieka iebrukums NATO un Eiropas Savienības valstīs tuvāko 10 gadu laikā nav gaidāms. Citiem vārdiem, Latvijā karš kā militārs konflikts nav iespējams. Jebkurā gadījumā Latviju kā NATO dalībvalsti no šādas iespējamības pasargā Vašingtonas līguma 5. panta drošības garantijas, kas paredz dalībvalstu kolektīvo aizsardzību. Tāpēc K. Krēsliņš aicināja ņemt vērā iespējas, kā pašlaik valsti var dezorganizēt citādi, piemēram, ar kiberuzbrukumiem vai globālo terorismu.
«Terorisma gadījumā, protams, plašsaziņas līdzekļi nedrīkst sniegt operatīvo informāciju,» viņš sacīja. Savukārt iekšējo nemieru piemēri nav nekāds noslēpums – 13. janvāra nemieri pie Saeimas Rīgā, Bronzas kareivja pārvietošana Igaunijā, masu nemieri Francijā un Grieķijā. «Vai šādos apstākļos nepieciešams ierobežot plašsaziņas līdzekļu darbu? Diktatūras valstīs šādos gadījumos masu mediju darbība tiek ierobežota, bet demokrātiskajās valstīs to izdarīt ir daudz grūtāk, tāpēc jāskatās, kāds ir apdraudējums,» secināja K. Krēsliņš.