Ekonomikas ministrijas (EM) noorganizētais atzinums par Rīgas ostas piemērotību sašķidrinātās dabasgāzes (SDG) importa termināļa celtniecībai izskatās pēc politiska piedāvājuma tagadējiem Rīgas saimniekiem – Saskaņas centram un Aināra Šlesera domubiedru grupai.
Ekonomikas ministrija paša ministra Arta Kampara personā piektdienas pēcpusdienā publiskoja valsts vārdā pasūtīta un Latvenergo apmaksāta pētījuma rezultātus par sašķidrinātās dabasgāzes termināļa celtniecības vietu Latvijā un visā Baltijā. Latvijas pasūtīta pētījuma rezultāts ir pašsaprotams, ka terminālis jāceļ Latvijā. Atliek interesēties tālāk, kāpēc tas jāceļ Rīgā.
Argumentācija par labu Rīgai ir demonstratīvi aplama, bet tieši tāpēc tai ir sava vērtība politiskajā tirgū. Proti, termināļa uzcelšana jebkurai ostai sola lielus ienākumus gan termināļa celtniecības, gan ekspluatācijas laikā. Līdz ar to atlīdzībai par palīdzību novietot termināli konkrētajā ostā ir jābūt jo lielākai, jo neizdevīgāk tas būtu no gāzes transportēšanas viedokļa. Konkrētajā situācijā termināļa solīšana Rīgas ostai varētu būt pieteiktā politiskā veidojuma Vienotība vai kāda tā grupējuma piedāvājums pēcvēlēšanu koalīcijai ar pašlaik līdz Rīgas pārvaldīšanai tikušo Saskaņas centru.
EM ir parūpējusies, lai visi saprastu, ka terminālis tiek solīts Rīgai, par spīti viesiem veselā saprāta un pat gramatikas likumiem. EM izplatītajā paziņojumā par pētījuma rezultātiem attiecībā uz Rīgas ostu ik teikums ir viena vienīga gramatiska un stila kļūda: «Rīgas priekšrocības SDG termināļa izveidei ir atbilstoša ostas infrastruktūra, kas var nodrošināt nepieciešamo iegrimi kuģiem, piestātnes bīstamo kravu pārkraušanai ziemā neaizsalstoša, tādējādi nodrošinot kuģu ienākšanu visa gada garumā, kā arī Rīga ir vistuvāk Inčukalna gāzes krātuvei.» Tā un ne savādāk EM izpaudās gan uz papīra, gan elektroniski. Komatu un vārdu izlaišana, nepareiza vārdu secība, nesaskaņota vārdu locīšana – tas viss šajā teikumā ar gudru ziņu, lai lasītājs samulstu un nespētu iebilst, ka ziemā aizsalstošā Rīgas osta šeit tiek atzīta par neizsalstošu ostu. Ir bezcerīgi interesēties, ko nozīmē vārdi «piestātnes bīstamo kravu pārkraušanai ziemā neaizsalstoša». Varētu pat iedomāties, ka Rīgas ostā ir uzbūvēta mākslīgi apsildāma piestātne kuģiem ar bīstamām kravām. Lai nu tā būtu, bet kā kuģi tiks līdz piestātnei no Irbes šauruma? Rakstīts, ka Rīgai esot «atbilstoša ostas infrastruktūra», bet kam atbilstoša – tikai ne kuģošanai ziemā, ko pierādīja pagājusī ziema. Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētājs Andris Ameriks tad stāstīja Neatkarīgajai, ka Rīga nevar atļauties jaudīgāku ledlauzi par Varmu, kura jauda paver ceļu kravas kuģiem ne uzreiz un ne vienmēr, ja pats kravas kuģis ir pārāk vājš. Līdz ar to rodas jautājumi, par kādu cenu un vai vispār Rīga spēs piesaistīt ledus klases gāzvedējkuģus – kas garantēs gāzes piegāžu nepārtrauktību un par kādu cenu.
Ekonomikas ministrs A. Kampars uz šādiem jautājumiem atbildēja, ka Rīgas ostas aizsalšanai neesot nekādas nozīmes, jo ziemā gāzi uz Rīgu vispār nevedīšot. Gāzi atvedīšot vasarā, kad tā lētāka, un ziemai uzkrāšot Inčukalnā. Kā tas iespējams, ja Latvija ir šo gāzes krātuvi iznomājusi pašas valsts privatizētajai a/s Latvijas gāze (LG), kuras biznesa plānos nevar ietilpt konkurentu gāzes glabāšana. Cerību stars ir tāds, ka nomas līgums beidzas 2017. gada 1. janvārī, bet tas ir pārāk vēlu, lai celtu SDG ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu, kas solīts pašreizējā plānošanas periodā 2007.–2013. gadā, pat ar visiem skaidrojumiem, ka ES dod naudu pāris gadus pēc plānošanas perioda beigām, kad vēl tiek apmaksāti savlaicīgi iesāktie projekti. «Esmu pārliecināts, ka līdz 2017. gadam iespēja uzglabāt gāzi Inčukalnā būs ikvienam, kas varēs piegādāt savu termināli un realizēt gāzi tirgū atbilstoši cenai,» atbildēja ministrs, bet šāda atbilde ir tikpat juceklīga kā jau iztirzātais rakstiskais paziņojums. Droši vien nav nepareizi, ka Latvija varētu atgūt tiesības uz gāzes krātuvi «līdz 2017. gadam» – kaut vai 2016. gada 31. decembrī, bet arī tas neatbilst ES atļautajam celtniecības laikam. Ministrs izvairījās nosaukt precīzākus termiņus, kad LG būtu spiesta pieņemt Inčukalnā konkurentu gāzi. Tikpat nesaprotami, kā šī konkurējošā gāze pa LG piederošo gāzes pārvades un sadales tīklu nonāks līdz patērētājiem. Vai valdībai padomā dibināt jaunu uzņēmumu, kas varētu saukties Latvijas Latvijas gāze pretstatā Krievijas un Vācijas uzņēmumiem atdotajai LG?
LG padomes priekšsēdētāja vietnieks Juris Savickis Neatkarīgajai pauda, ka galvenais arguments pret konkurentu gāzes iesūknēšanu Inčukalnā būšot visa iesūknēšanas aprīkojuma piederība LG. Šīs īpašumtiesības nezudīs līdz ar nomas līgumu par zemes dzīļu izmantošanu. Ja LG būtu spiesta savu aprīkojumu aizvākt, tad Inčukalns kļūs par parastu kalnu, kuru aprīkot gāzes glabāšanai būtu tikpat dārgi un Latvijas iespējām neatbilstoši, kā jau tagad ķerties pie līdzīgu ģeoloģisko veidojumu izmantošanas gāzes glabāšanai Dobeles apkārtnē.