Ojārs Spārītis: Nu mēs klājam gultas peļņas dēļ
Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, mākslas doktors, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Ojārs Spārītis sarunājas ar Neatkarīgo par to, cik tālu plikas ekonomikas iztaisīšana par galveno vērtību var novest politiku.
– Būdams smalks estēts un mākslu zinātājs, sakiet, kāda izskatās Latvijas politikas ainava?
– Mūsu mazajā zemē politika ir fragmentēta. To varētu dēvēt par ābolu grozu, kas pilns ar dažādas krāsas, dažāda lieluma āboliem. Tur ir gan dzidrie, kuri varbūt jau sākuši bojāties, gan ziemas āboli, kuri būs gatavi tikai pēc jaunā gada. Ir sarkani, ir zaļi, ir dzelteni, ir pumpaini… Un katrs politiskais spēks, katra pašvaldība, pilsēta vai novads kā vienība cīnās katrs par sevi. Katrs pārbauda savu lobija spēku, attīsta savu konkurences modeli un domā, kā šajā konglomerātā izdzīvot. Grozs it kā ir viens veselums, bet formu tam piešķir vien ārējā teritoriālā robeža. Ābolus tajā satur centralizētās pārvaldes, finanšu, valodas un kultūras mehānismi. Dažādu pārvaldes līmeņu savstarpējo attiecību princips ir – paļaujieties paši uz saviem miežu un kartupeļu laukiem, paļaujieties uz savām bišu dravām, bet valsts un tās vadītāji ir kaut kur ļoti tālu. Par grozu viņiem maza interese. Atbildība – vēl mazāka.
– Kāda ir šī groza (politikas) vērtība? Pareizāk – kādas vērtības tas uztur spēkā?
– Par mūžīgām varam uzskatīt tādas vērtības kā drošība un atbildība. Tāpat visos laikos par ideālu vērtību tikusi uzskatīta ētika. Cita lieta – kā kurš laiks ar ētikas maksimām manipulējis un izrīkojies. Tieši politika kā varas nesēju instruments nereti bijusi tā, kas šīs vērtības ir padarījusi relatīvas, ļoti stiepjamas un nekonkrētas. Un, tiklīdz tu aizstāj tās tikai ar kailu ekonomisko politiku, tā nokļūsti zināmās spīlēs – gūt labumu sabiedrībai vai gūt labumu sev. Valsts eksistēšanas jēgu lielā mērā uztur valdnieka (vai varas nesēju) spēja būt aizstāvjiem, būt alma mater saviem cilvēkiem. Vai mums tas tā izdodas, grūti pateikt.
– Mums ir demokrātija. Valdnieks ir demoss…
– Respektīvi, jūs jautājat, kāda ir demosa, sabiedrības vērtību izjūta, kvalitāte?
Mēs vairs lāgā nevēlamies investēt savu privāto laiku partnerattiecībās, cilvēciskās attiecībās, ja tās nenes pragmatisku labumu. Mainoties vērtību orientācijai sabiedrībā, daudz kas ir mainījies par sliktu emocionālajam, cilvēciskajam, filantropiskajam faktoram, bet par labu pragmatiskajiem, ekonomiskā labuma gūšanas apsvērumiem. Tagad mēs klājam gultas, smaidām, dziedam, nesam savus labākos ēdienus tūrisma, peļņas gūšanas dēļ. Darbam ziedotā laika trūkuma vārdā esam ļoti sašaurinājuši sava mīlestības prožektora staru, kurā iekļaujam tikai savu draugu, tuvāko paziņu un partneru loku.
Ja astoņdesmito deviņdesmito gadu mijā inteliģence jutās vienota un noteikta politiskā ideālisma vadīta, tad tagad inteliģents izskatās zaudējis agrāko viengabalainību. Nu viņš pārsvarā rūpējas par karjeru un cīnās par izdzīvošanu. Līdzīgu ainu es redzu arī sev tuvākajā – zinātnieku – sabiedrībā. Šiem cilvēkiem noteikti piemīt līderu dotības. Bet tās tiek investētas ķīmijas, nanotehnoloģiju vai medicīnas jomā, un ir gandrīz neiespējami kādu pārliecināt veltīt savu garīgo enerģiju darbībai ārpus savas nozares robežām. Bet tieši LZA zinātnisko institūtu intelektuāļi bija Trešās atmodas iedvesmotāji un tribūni. Šodien viņi vairs nespēj dalīt savu spēku zinātnei, ģimenei un vēl kolektīvai idejai. Nav jūtams, ka indivīdam, vienalga – intelektuāļu vai vidusslāņa pārstāvim, piemistu instinkts glābt pasauli. Glābjas kas var, kā var un cenšas izglābt vien savu tuvāko. Gara un ētisko spēku nosaka arī intelektuāļu kritiskā masa. Pirms 25 gadiem Latvijā bija ap 12 000 zinātnieku. Tagad – 3700. Nav brīnums, ka inteliģences pārstāvju starojuma intensitāte kļuvusi vājāka. Var gadīties, ka apsīkusi arī sabiedrības griba šo gaismu meklēt un ieraudzīt. Jo paši esam ierobežojuši savu apvārsni un kļuvuši pašpietiekami.
– Pašpietiekami, bet nemierā ar varu. Varētu jautāt – vai intelektuālajai elitei tagad ir kas būtisks, ko piedāvāt politiskajai elitei? Evolucionārs vai revolucionārs? Jo tas, ko jūs sakāt – ideāli, līderi… – it kā būtu intelektuālās elites ziņā. Bet tā (kā sociāls kopums) ir, teiksim, bezpilsoniska. Maigāk – pašpietiekama.
– Jā, nav kopēja sabiedrību saliedējoša ideāla, nav kopēja motīva darboties. Ir individuāla neapmierinātība un vēlme palikt savā ar īgnuma puķēm piestādītajā lauciņā. Nemainot sevi. To vēroju gan pie kultūras darbiniekiem, gan arī pie zinātniekiem. Šķiet, ka ekonomisko interešu nostāšanās vērtību virspusē ir sašķēlusi agrāk monolīto sabiedrību, kas uzlūkoja inteliģenci kā nācijas garīgo spēku. Arodbiedrības spēj motivēt kādu arodniecisko grupu tikai «lietussargu revolūcijai», bet par solidāru un valstiski domājošu indivīdu sabiedrību nevaram runāt. Mākslinieku, rakstnieku, kultūras darbinieku vai nozares kolēģu vidē ir sastopamas nelielas domubiedru grupas, bet tās vairāk darbojas hermētiski un neinficē pārējo sabiedrību.
– Kā jūs vērtējat intelekta un politikas (varas) attiecības to kopumā (konfrontācija, neitralitāte, simbioze…)?
– Latvijas politika ir panākusi to, ka intelekta nesēji ir kļuvuši ļoti skeptiski, pat nihilistiski, lai gan paši intelektuāļi un garīgā darba darītāji ir atkarīgi no valsts, kas viņu darbu finansē. Pozitīvi ir tas, ka latviešu intelektuālis nav savas valsts ienaidnieks un nevēršas pret to anarhistiskās dusmās. Intelektuāļi pret Latvijas varas nesējiem ieņem pasīvu, distancēta cietēja pozīciju, uztur sevī neapmierinātību ar politisko kultūru, tās instrumentācijas metodēm un piedāvātajiem mērķiem, kuriem nav ilgtspējas rakstura. Tukšgaitas darbs rada vilšanos ikvienā indivīdā, kurš tendēts uz garīgu vērtību radīšanu. Tā ir kļūda, ka politiķi nedeleģē zinātniskajai inteliģencei un garīgajām autoritātēm valstiskus mērķus – izstrādāt, ekspertēt, prognozēt, lai gan daļa no intelektuāļu radītā noteikti būtu pārveidojama peļņā, ekonomiskā vai garīgā ieguvumā. Paliek sajūta, ka vara darbojas tikai savās interesēs, bet pārējos procesus sabiedrībā nodrošina pēc naudas un uzmanības pārpalikuma principa. Pamats skepsei parādās tad, kad kļūst redzama varas un sabiedrības atsvešinātība, varas nesēju nevēlēšanās domāt par valstisko labumu.
Valsts menedžmentā nav manāms ne mazākais efektivitātes kāpinājums. Iepriekšējā ES struktūrfondu naudas saņemšanas un izlietošanas periodā Igaunija un Lietuva ierīkoja savās zemēs tā dēvētos tehnoloģiskos parkus, kuros attīstīt inovatīvās zinātnes izgudrojumus, radīt taustāmus zinātniskus produktus, ko pārdot pasaules tirgū, vai arī ar pašu radītajiem paraugiem pārliecināt savas zemes uzņēmējus riskēt un sākt ražošanu. Latvijā arī jaunajā ES struktūrfondu izmantošanas periodā netiek plānota efektīvas zinātniski tehnoloģiskās bāzes radīšana. Līdzekļu lielākā daļa tiek paredzēta pārvaldības, administrēšanas, kontroles un koordinēšanas procesu stimulēšanai, kuru atdeve nav konkrēti izskaitļojama. Beigās nebūs iespējams pateikt, vai investīcija izmantota ar peļņu vai tikai noēsta.
– Ja vara pastarpinās no sabiedrības, ja vārds «plaisa» ir topā, kas tad ir Latvijas politika: lieta mums, lieta sevī, lieta priekš sevis…?
– Politika kā teorētiska zinātne ir «lieta par sevi». No attāluma to var vērot kā «lietu, kura attīstās sevī». Bet mēs savā nelielajā zemē esam gan politikas veidotāji, gan subjekts, kurš uz savas ādas izjūt sava radītā produkta iedarbību. No padomju režīma atvadījāmies jau sen. Tolaik vara bija šķirta no sabiedrības. Bet līdz šai dienai nekas nav mainījies. Varas pārmantotība ir notikusi tikai nomenklatūras līmenī, un jaunā nomenklatūra brīnišķīgi atražo padomju nomenklatūras pārvaldības mehānismus, tās nihilistisko attieksmi pret politisko subjektu, pret sabiedrības vairākumu. Tāpēc sabiedrības vairākums jūtas pievilts, apkaunots, nesadzirdēts… Tā aktivitāte noslāpst amorfajā varas nihilismā kā vatē. Līdz ar to jebkurš iesniegums, jebkura ierosme nomirst jau pie pirmā kancelejas darbinieka durvīm vai viņa rakstāmgalda atvilktnē. Ikdienā es redzu, cik subjektīvi liela vara piemīt atsevišķiem ministriju departamentu vadītājiem, kuri voluntāri deformē vērtējuma kritērijus, ignorē valdībā pieņemtus dokumentus, vulgarizētā formā pielāgo gan likuma traktējumu, gan situāciju neproduktīvai shēmai. Tiek pārkāpta finanšu disciplīna valsts iepirkuma procedūrās. Manipulācijās ar skaitļiem tiek deformēta Latvijas zinātnes vienmērīga attīstība. Aprēķinot zinātnisko institūtu bāzes finansējumu, visaugstāk novērtētais saņem viszemāko dotāciju, bet viszemāk novērtētajam tiek piešķirta vidēji augsta dotācija. Kas tādā gadījumā notiek? Netiek atražota konkurētspējīga izcilība, bet gan tiek producēta viduvējība.
– Ojārs Rubenis Neatkarīgajai teica, ka ir viduvējību laiks. Bet – tik daudz kas valstī veicams elementāras sakārtošanas līmenī. Tam nevajag ģēnijus. Es drīzāk jautātu – kāpēc viduvējības nedara savu darbu?
– Gribas teikt, ka ne par viduvējību būtu runājams, bet par vidusslāņa katastrofālu trūkumu brīdī, kad Latviju lielā mērā fiziski pārstāv vecmāmiņas un mazbērniņi, bet vidusslānis atrodas peļņas darbā Somijā, Zviedrijā, Īrijā… Vidusslāņa Latvijas valstij kritiski pietrūkst. Tāpēc, ka vidusslānis ir tas, kurā ir augsne gan intelektuāļiem, gan kalpotājiem, gan nākamajiem prezidentiem. No vidusslāņa dzīvotspēka izaug viss nācijas sociālais spektrs: labs podnieks, labs dzejnieks, labs loka šāvējs un politiķis…
– Vai jūs apmierina Valsts prezidenta izvēles kārtība? No kādām politiskām putām prezidents dzims šoreiz?
– Jā, mēs meklējam prezidentu kā loterijā, cerot izvilkt lielo lozi. Te es domāju kā pedagogs – kur ir mūsu nākamo prezidentu audzināšanas iestāde, selekcijas vieta vai treniņu poligons? Problēmu rada tas, kā no nepilnus divus miljonus lielas nācijas destilēt gudrāko, godīgāko, skaistāko, pareizāk runājošo? Mūsu destilāts un spoguļattēls – Saeimas simts – ir ņemts no mūsu pašu kaula: iedzer, slikti vada automašīnu, blēdās, ķīvējas, neefektīvi strādā vai vispār neinteresējas par darbu. Rezultātā viss slogs tiek izpildvarai, kura tad nu velk, kā prot, un administrē, kā saprot vai kā tai pasūta. Turklāt – vai ir normāli, ja trīs mēnešus pirms prezidenta vēlēšanām nav zināmi pretendenti, viņu starpā nav nekādu diskusiju, pretendentu erudīcijas un izpratnes pārbaudes? Mēs visu noveļam uz nejaušību, uz laimīgu gadījumu vai arī pasakas gudrību: kurš pirmais nāks pretī... Kas no tā iznācis līdz šim?
Pirmā atjaunotās republikas prezidenta gadījumā polittehnologi nostrādāja meistarīgi un apžilbināja sabiedrību ar Pirmās republikas prezidenta – ievērojamākā un redzamākā, bet arī pretrunīgākā – uzvārdu.
Otrais prezidents – prezidente manās acīs ir vienīgā pasaules arēnā sekmīgi darboties spējīgā persona, kura ar Kanādas, Amerikas, Vācijas akadēmiskās vides rūdījumu valstij nozīmīgākajos gados vissekmīgāk darbojās ārpolitikā un panāca Latvijas kā starptautiska tiesību subjekta un lielās politikas spēlētāja atzīšanu. Viņa spēj pārstāvēt valsti nevainojamā protokola līmenī, viņai raksturīga kvalitāte ātri un analītiski domāt, zibenīgi uztvert tēmu, novērtēt sarunas partneri un cienīgi reaģēt. Šādas īpašības gūstamas vienīgi akadēmiskā treniņā. Ja iespējamo kandidātu meklētu šajās aprindās, tad droši vien tā varētu būt viscerīgākā vide.
Trešais prezidents ir ļoti cienījams mediķis. Bet – bija vajadzīgi divi gadi, lai iepazītu atbildības vērienu, lai izprastu neierasto sfēru un lai sajustu, ko nozīmē augstākās varas posteņa atbildība un lēmumu svars. Padomnieki var uzrakstīt runas, rakstus, apsveikumus, pateikt priekšā daudz ko, bet ir neizbēgamās situācijas, kur agresīvās zibensintervijās, sarunās zem četrām acīm ar citiem pasaules varenajiem reakcijai un zināšanu segumam jābūt pašā indivīdā. Lūkojoties uz mūsu trešo atjaunotās valsts prezidentu tagad, kad viņš vairs nav prezidents, es teiktu, ka nu viņš prezidenta amatam ir visgatavākais. Šobrīd viņa personiskā brīvība, uzskatu plašums, sprieduma dziļums un arī zināšanu apvārsnis atbilst valstsvīram.
Ceturtais prezidents. Gribas vaicāt – par ko īsti «cepas» viena sabiedrības daļa? Tikai par to, ka Andris Bērziņš nav gājis daiļlasīšanas kursos? Kādu vēl nāves grēku mēs pie šī cilvēka atrodam? Vai viņš nepārzina ekonomiku? Vai viņš nepārzina tautsaimniecību, neorientējas banku lietās, biznesā? Starptautiskajos notikumos viņš ir ieguvis tādu treniņu, kāda Latvijā nav nevienam citam, izņemot ārlietu ministru. Un vai viņš, būdams ilggadējs sabiedrības struktūru vadītājs, būtu uzskatāms par iesācēju iekšpolitikā?
Pieņemu, ka mūsu partiju rīcību trīs mēnešus pirms vēlēšanām nosaka divi iespējamie scenāriji. Pirmais – viss paliek bez pārmaiņām. Arī prezidents, kurš ir visdrošākā garantija stabilitātei. Tāpēc, ka viņš savu darbu zina, un vienīgā pretenzija varētu būt tā, ka viņš nav apmeklējis retorikas kursus. Otra shēma – pēdējā brīdī partijas izspēlēs kādu publikai pagaidām nezināmu rezervistu un, ātri pārgrupējoties, vienosies.
Sliktākais, protams, ir tas, ka Valsts prezidenta amats ir partiju politiskā un ekonomiskā bartera vērtība. Pat ne simboliskā un ne varas kārts. Jo, ja kāds valstī rēķinātos ar prezidentu kā varas subjektu un ja rīcība spētu būtiski ietekmēt procesus, tad taču ar viņu nevarētu tik pazemojoši izrīkoties – atstāt izlemšanu pēdējai naktij vai pēdējai sēdei. Bet – Latvijas prezidenta amats nav radīts reālam varas īstenojumam.