Sandis Ozoliņš: Saeimas vēlēšanās nekandidēšu
Slavenais hokejists Sandis Ozoliņš šokēja daudzus, pēc paziņojuma par hokejista karjeras beigām nākot klajā ar atklāsmi par vēlmi darboties politikā. Turklāt vēl kopā ar Einara Repšes vadīto Latvijas attīstībai, kuras saraksts nespēja iekļūt Eiropas Parlamentā un neuzrāda spīdošus reitingus. Tomēr Ozoliņa plāns kļūt par politiskas partijas līderi nerealizējās. Tagad, kad sākusies Saeimas vēlēšanu sarakstu iesniegšana, viņš atzīst: vēlēšanās nekandidēs, bet politikas sfēru pamest negrasās. Kāpēc tā un kāda būs viņa tālākā karjera – intervijā Neatkarīgajai.
– Kad jūs pieteicāt vēlmi darboties politikā kopā ar Einara Repšes vadīto partiju Latvijas attīstībai, man šķita, ka tā ir tāda dīvaina izvēle – kļūt par izcilu spēlētāju sliktā komandā. Kāds īsti bija jūsu mērķis?
– Par komandas vai spēlētāja vērtējumu katram var būt savs viedoklis. Lai būtu pavisam skaidrs, ko es vēlējos sasniegt: es vēlos pievērsties sabiedriskam darbam, lai gūtu pieredzi un zināšanas politiskajai darbībai. Es neesmu iestājies nevienā politiskajā partijā un pagaidām netaisos to darīt. Es nekandidēšu Saeimas vēlēšanās šoruden.
– Politikā nedarbojas viens pats, tāpat kā arī hokeju viens pats nespēlē. Jums bija iespēja izvēlēties kādu politisko partiju un tajā gūt nepieciešamo politiskās darbības pieredzi.
– Es vēlējos sākotnēji novērtēt savu pieredzi un iespējas darboties politikā, tāpēc iestājos biedrībā Latvijas nākotnes forums. Esot pilnīgi atklāts pret sevi, es sapratu, ka šobrīd nevaru pilnvērtīgi darboties politikā un uzņemties atbildību par saviem lēmumiem. Tāpēc nolēmu nekandidēt vēlēšanās. Bet tas nenozīmē, ka es nolikšu malā sabiedrisko darbu. Iespējams, pēc gada varēšu pateikt, kādu redzu savu nākotni šajā sfērā.
– Kādā veidā jūs domājat darboties biedrībā un vienlaikus krāt pieredzi politikā?
– Es arī biedrībā netaisos darboties. Es pievērsīšos sabiedriskam darbam individuāli. Uzkrāšu zināšanas un turpināšu izglītoties. Es nevēlos izmantot savu sporta karjeras laikā iegūto popularitātes platformu iekļūšanai parlamentā. Kā jau teicu savulaik LTV intervijā 1:1, man nav pašmērķa – par katru cenu tikt Saeimā. Es tur vēlos nokļūt un uzņemties atbildību par savu darbu tāpēc, ka gribu piedāvāt konkrētus risinājumus valsts politikā, nevis balstoties uz līdz šim iegūto popularitāti.
– Jūs teicāt, ka turpināsiet iegūt zināšanas un krāt pieredzi. Bet, tāpat kā hokeju, arī politiku nevar iemācīties teorētiski, skolas solā sēžot. Tur ir jādarbojas.
– Protams, nē. Es pievērsīšos uzņēmējdarbības sfēras izziņai, tam, kā realitātē strādā uzņēmēji Latvijā, lai vēlāk nāktu klajā ar savu redzējumu, kā uzlabot situāciju šajā jomā: kas nedod vēlamo izaugsmi, vēlamo attīstību, kādi šķēršļi ir uzņēmējdarbībai no valsts puses.
– Kā jūs to izzināsiet? Tiekoties ar uzņēmējiem?
– Jā, noteikti. Es esmu ticies un tikšos ar uzņēmējiem dažādās jomās. Jau šobrīd izkristalizējas viena no galvenajām problēmām: valsts neuzticas uzņēmējiem un nevis palīdz viņiem, bet traucē strādāt, liekot birokrātiskas barjeras. Cīnoties ar tām, cilvēki vienkārši zaudē laiku tā vietā, lai varētu reāli attīstīt savu uzņēmumus. Valsts skatās uz uzņēmējiem ar lielu neuzticēšanos, kā uz potenciāliem likumpārkāpējiem. Un kā gan šie cilvēki skatās uz valsti? Tieši tāpat – ar lielu neuzticēšanos.
– Un, to zinot, jums gribas mesties iekšā politikā? Sfērā, kurai sabiedrības uzticības reitings svārstās ap 2%?
– Kādas ir alternatīvas? Es šim procesam gatavojos aptuveni gadu – tikos ar bijušajiem un esošajiem politiķiem un centos saprast Latvijas politisko vidi. Kas notiek, kāpēc. Arī salīdzinot ar ASV politisko vidi. Tas nebija mans vienas dienas lēmums – politika. Zināmu praksi šajā laikā sabiedriskās organizācijas ietvaros es ieguvu un pārliecinājos, ka, kritiski novērtējot pašam sevi – vēl nav pienācis laiks pilnvērtīgai darbībai Saeimā, lai uzņemtos atbildību par to, ko es daru.
– Bet vai nav citādi – puikam neiedod lielo konfekti, respektīvi, organizācijas vadību, viņš apvainojas un paiet malā...
– ...tad viņš ir mazs puika...
– Tātad, ja jūs uzreiz nekļūstat par kapteini, tad nekā?
– No kurienes tāds jautājums? Kapteinis jānopelna. Arī par komandas kapteini es nekļuvu vienā dienā. Tas ir jānopelna ar savu darbu, ar savu attieksmi, ar savu piemēru, ar to, vai tavi vārdi atbilst taviem darbiem. Tad var kļūt par kapteini. Tikai ar runām par kapteini kļūt nevar.
Mans lēmums nekandidēt Saeimas vēlēšanās ir viegli saprotams: daudzi sabiedrībā populāri cilvēki, kuri savulaik bija kandidējuši vēlēšanās, pēc mana sākotnējā paziņojuma pēkšņi nāca klajā ar atklāsmēm par savu vilšanos un izmantotības sajūtu. Lai tā nenotiktu ar mani, es izvērtēju šīs atziņas un savu pieredzi, sapratu, ka arī man nepieciešams iegūt lielākas zināšanas un pieredzi šajā jomā. Lai es nesūkstītos pēc kāda laika un neteiktu: vai, vai, mani izmantoja.
– Bet jūs taču nupat teicāt, ka gadu pētījāt politisko dzīvi Latvijā. Vai nav jau pietiekami zināšanu?
– Tā bija teorija. Man vajag praksi, dziļāk iesaistoties sabiedriskajā dzīvē, politiskajos procesos.
– Politiskajos procesos var piedalīties, iestājoties partijā un darbojoties kā ierindas biedram.
– Es izvēlējos savu ceļu politikā. Tādu, kā es to redzu.
– Un pēc gada dibināsiet savu partiju?
– Nezinu. Iespējams, ja pārliecināšos, ka tiešām esmu spējīgs un piemērots darbam politikas jomā, lai kardināli uzlabotu situāciju valstī, iedzīvotāju labklājību. Ja ne, tad es to nedarīšu.
Es uzskatu, ka sabiedrībai un indivīdam ir jāmācās uzņemties atbildība par savu dzīvi. Un arī iespēju to mainīt. Latvijā šī pieticība un skepse «nu ko tad mēs, tādi maziņi» izpaužas ik uz soļa. Arī attieksmē pret Eiropas Savienību. Bet mums ir jābūt spējīgiem pastāvēt par sevi, iestāties par savām prasībām. Kur ir mūsu drosme? Mums jābūt savai pašapziņai, prasmei izdarīt labāk nekā kaimiņiem. Lai arī tas ir riskanti.
– Jums patīk, kā Vienotība vada valsti?
– Kritizēt var daudz ko. Bet, ja nav alternatīva priekšlikuma, kāda jēga? Tā ir suņa riešana, ja man nav alternatīva darbības plāna, kā tad būtu izdarīt labāk. Kritizēt ir viegli, bet izmaiņām vajadzīgs rīcības plāns.
Mani gan pārsteidz, cik viegli sabiedrība ļauj sev aizmālēt acis, nesaskatot pat rozā ziloni istabā. Lasu mediju virsrakstus, piemēram, par Pasažieru vilciena iepirkumu – vienā pat pavīdēja vārds mahinācija. Bet neviens neprasa – kā, kāpēc? Tāpat arī gadiem ir neatrisināti jautājumi veselības aprūpē, izglītībā. Ja jau tās ir pasludinātas kā prioritātes, tad risinājumam būtu jābūt tūlītējam, kaut vai ieslēdzot visas atbildīgās puses vienā telpā un laukā laižot tikai tad, kad jau balti dūmi pa skursteni nāk jeb, precīzāk – vajadzīgais lēmums pieņemts. Bet mums tāda peldošā politika...
– Cik lielā mērā jūsu lēmumu nekandidēt vēlēšanās ietekmēja sabiedrības kritiskā attieksme – sak, arī Ozoliņš tai purvā meties...
– Es jau biju rēķinājies ar to. Es nevarēju būt izņēmums, ja sabiedrībai kopumā ir ļoti kritiska attieksme pret politiķiem. Bet kāda ir alternatīva? Tikai sēdēt malā? Sūkstīties un kritizēt? Vai beidzot sākt darīt?! Uzņemties atbildību.
Jūs arī pret mani izturēsieties ar skepsi, līdz brīdim, kamēr es nepārliecināšu jūs, ka spēju strādāt politikā. Bez lozungiem.
– Jums ir autoritātes Latvijas biznesā? Politikā?
– Latvijas politikā un biznesā ir labi cilvēki. Bet nezinu, vai es viņus varu nosaukt par savām autoritātēm. Ir viena persona ārpus Latvijas, pret kura dzīves uztveri un principiem man ir dziļa cieņa – dalailama.
– Esat budists?
– Nē.
– Bet kādai konfesijai piederat?
– Teorētiski – luterāņiem. Bet ticu augstākajiem spēkiem.
– Es saprotu jūsu vēlmi sevi pieteikt politikā ar darbiem. Taču politikā ļoti svarīgs ir politiķa kopējais tēls – arī viņa cilvēciskās īpašības. Piemēram, kas ir zināms par jums ārpus izcilības hokejā: jums ir bijušas problēmas ar alkoholu...
– ...jā, tas nav noslēpums...
– Kur es varu jūs vērot vēl – dzeltenajā presē, gozējoties ar kādu skaistuli pie sāniem, un tās mēdz mainīties... Kas man kā vēlētājam, ja es vērtētu jūs kā personu, liktu jums cilvēciski noticēt?
– Man var likt noticēt tas, vai mani darbi atbilst maniem vārdiem.
– Jūs uzskatāt, ka politiķa personīgā dzīve nav nekā jāvērtē viņa darbības kontekstā?
– Kurš jautājums manā personiskajā dzīvē ir tā jāvērtē? Tas, ka es esmu brīvs vīrietis šobrīd?
– Jā, kaut vai. ASV mediji, piemēram, šodien ziņo, ka aktieris Džordžs Klūnijs vēlas doties politikā. Bet vispirms viņš no pleiboja pārtaps par gādīgu ģimenes tēvu, septembrī apprecot savu draudzeni, kura gaida bērnu....
ASV būtu diezgan neiespējami būt pleibojam un brīvam vīrietim un doties politikā.
– Jūs mani nosaucāt par pleiboju?! Tad man uzreiz ir jautājums – kādā veidā es esmu parādījies dzeltenajā presē? Vai tad kā ballīšu apmeklētājs? Vai tad es pats kādreiz esmu komentējis savu privāto dzīvi dzeltenajā presē?
– Neesat. Bet tam nav nekādas nozīmes, vai jūs esat vai neesat to komentējis.
– Bet kur ir konteksts galu galā?
– Konteksts ir tāds, ka sabiedrība no politiķa pieprasa stabilitāti un noturību. Arī privāti.
– Kopš kura laika Latvijas politikā tas tiek prasīts?
– Vismaz ideālā variantā tā būtu jābūt.
– Es nevēlos būt ideāls. Es esmu cilvēks, kas noteikti pieļaus kļūdas. Bet es esmu gatavs uzņemties atbildību par savām kļūdām un tās labot. Nevis pagrūst problēmas zem paklāja un izlikties, ka tās nav notikušas. Vai kaut kāds fons, kas publiski tiek pasniegts kā stabilitātes faktors, garantē, ka es būšu sekmīgs politiķis? Domāju, ka nē.
– Kāda ir jūsu attieksme pret tiem cilvēkiem, ar kuriem vēl nesen bijāt gatavs nākt politikā – Einaru Repši, Edgaru Jaunupu?
– Viņiem ir savs redzējums un savs ceļš politikā. Ja es pagaidām nevaru piedāvāt alternatīvu, nevēlos viņus kritizēt.
– Vai jūs esat mēģinājis iztēloties savu darbību, ja būtu politiķu vietā? Piemēram, vai jūs demisionētu kā Valdis Dombrovskis pēc Maxima traģēdijas Zolitūdē?
– Ja es būtu uzņēmies atbildību par šo traģēdiju, kur gāja bojā tik daudzi cilvēki, nezinu, vai es varētu vēl pēc tam kandidēt uz kādu citu amatu. Ja es būtu uzņēmies atbildību par šāda mēroga traģēdiju, tas būtu pēdējais manas politiskās karjeras punkts.
– Es tā saprotu, ka jums patīk sarežģītākie ceļi dzīvē. Varbūt vienkāršāk tomēr būtu būt tagad Beļavska vietā par Latvijas hokeja izlases treneri?
– Mani nesaista hokejs. Ir lietas, kas man liekas svarīgākas manā vecumā, šajā manas dzīves posmā.
– Jūs nu gan pateicāt! Latvijas hokeja fani tikko paģība, šos vārdus lasot.
– Nu kādēļ gan paģība... Katram ir jānodarbojas ar to, kas viņu tiešām saista. Tas ir stereotips, ka ikvienam, kas ir spēlējis hokeju, ir jāpaliek tai pašā sfērā. Kādēļ? Mana dzīves izpratne ir kardināli mainījusies. Godīgi – kāpēc es neizvēlējos turpināt ar hokeju? Savas cilvēciskās pieredzes dēļ. Pirms atgriešanās Latvijā pirms pieciem gadiem es skatījos vecās fotogrāfijas ar saviem dēliem – dažādos viņu dzīves posmos, būtiskākajos notikumos – un secināju, ka sava darba, hokeja dēļ neesmu piedalījies lielākajā daļā no tiem. Izbraukums, spēles... Hokejistiem nav sestdienu, svētdienu vai brīvu piektdienas vakaru, ko pavadīt ar ģimeni. Es to esmu palaidis garām. Un negribu to vēlreiz atkārtot, ja man būs kādreiz lemts atkal veidot ģimeni. Paliekot hokejā arī trenera vai citā statusā, nekas tāds nav iespējams. Tas būtu tas pats, ko esmu jau nodzīvojis 20 un vairāk gadu. Un to es negribu.
– Bet jums ir radies priekšstats, ka politikā ir brīvdienas? Politikā patiesībā to nav.
– Domāju, ka politiķiem ir lielākas iespējas sakārtot savu darba dienu.
– Mums gan bija Ministru prezidents Einars Repše, kurš strikti strādāja no deviņiem rītā līdz pieciem vakarā. Un kad bija sakrājusies nepadarīto darbu gūzma, toreizējā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga publiski norādīja, ka valdības vīriem jābūt citiem darba kritērijiem nekā oficiālais darbalaiks...
– Tas ir jautājums par darba efektivitāti, nevis par darba dienas ilgumu. Jautājumus var atrisināt un lēmumus var pieņemt ātri.
– Demokrātiskā sabiedrībā sabiedrība var prasīt lēmumu apspriešanu, nevis ātrus un autoritārus lēmumus.
– Jā, protams. Pavēlēt neviens netaisās. Bet efektivitāti valsts pārvaldē noteikti ir iespējams palielināt. Piemēram, viens no valsts pārvaldes neefektivitātes piemēriem ir tas, kas notiek ar KNAB vadību. Pat nezinu, kādā vārdā to nosaukt, bet šeit tiek tērēts milzum daudz laika vienkāršiem lēmumiem, kas būtu pieņemami īsi un ātri.
– Ziniet, es Latvijas politikai sekoju jau divdesmit gadu. Man gribētos ticēt, ka jūs esat tas tīrradnis, kas spēs bagātināt šo vidi. Bet ir manīti vēl ļoti daudzi labi cilvēki, kuri ir nākuši ar labiem nodomiem, bet...
– Jā, tiešām, ļoti daudzi. Esmu ar vairākiem no viņiem runājis, un daudzi ir tiešām vīlušies. Bet jāatrod kāds cits veids, kā labos nodomus realizēt. Un to es vēlos izdarīt. Jā, es saprotu, demokrātiska lēmumu apspriešana... Bet nevar izpatikt visiem. Ir jānosaka prioritātes – veselība, uzņēmējdarbība, izglītība. Varbūt kāds var justies apbižots, bet izpatikt visiem nevar.
SANDA OZOLIŅA ATZIŅAS:
Es nevēlos izmantot savu sporta karjeras laikā iegūto popularitātes platformu iekļūšanai parlamentā.
Es nevēlos būt ideāls. Es esmu cilvēks, kas noteikti pieļaus kļūdas. Bet es esmu gatavs uzņemties atbildību par savām kļūdām un tās labot.
Mani nesaista hokejs. Ir lietas, kas man liekas svarīgākas manā vecumā, šajā manas dzīves posmā.