Šlesers: Mēs nevaram šodien likt justies 30% iedzīvotāju kā Latvijas svešķermenim
Uzņēmējs, bijušais satiksmes, ekonomikas ministrs un Rīgas vicemērs, partijas Vienoti Latvijai priekšsēdētājs Ainārs Šlesers intervijā Neatkarīgajai stāsta par nācijas izlīgumu, vērtē atsevišķus aspektus Latvijas politikā un tautsaimniecībā.
– Priekš kam jums atkal šī sacensība par (ar) varu?
– Man tiešām nebija plānu atgriezties politikā, jo pēdējie divi trīs gadi man bija ļoti svētīgi. Es centos atdot parādus ģimenei, bērniem. Vairāk laika pavadīju ar dēliem. Divi vecākie bērni man pieauguši, bet trīs vēl ir jaunākā paaudze. Meitai tikko palika gadiņš. Jaunākajiem dēliem – trīs un septiņi. Ar viņiem es pavadu daudz laika.
Taču cilvēki mani uzrunāja saistībā ar nacionāļu ultimātu – izmest no imigrācijas likuma to, kas tur saistīts ar uzturēšanās atļaujām un ko es uzskatu par veiksmes stāstu. Es palīdzēju viņiem ar padomu, palīdzēju piesaistīt finanses, palīdzēju ar kampaņu… Mērķis bija – mainīt sabiedrības viedokli, skaidrot, ka šī programma valstij ir vairāk pozitīva nekā negatīva. Tas mani ievilka. Tiešām, vēl oktobrī es intervijā teicu, ka nedomāju atgriezties politikā, bet jau decembrī tiku ievēlēts par partijas priekšsēdētāju.
– Decembrī jūs teicāt: «Vecā politika ir sevi izsmēlusi, mums jāveido jauna.» Kas ir «jauna politika» jūsu partijas versijā?
– Jāsaprot, ka šodien mēs joprojām esam sašķelta sabiedrība. Un vēl ir ārkārtīgi svarīgi saprast to, ka jebkāda konfrontācija, ja tā tiks kaut kā veicināta, var radīt problēmas. Tāpēc, atgriežoties politikā, esmu izveidojis sabiedrisku organizāciju Nācijas izlīgums un aicinu sabiedrību uz šo nācijas izlīgumu. Jo uzskatu, ka visiem, kas dzīvo Latvijā, ir jāveido vienota nācija. Ja kādam nepatīk dzīvot šeit, lūdzu, esam demokrātiska valsts, brauciet uz austrumiem, uz rietumiem. Bet tiem, kas dzīvo te, jābūt kopā. Mēs nevaram šodien likt justies 30% iedzīvotāju kā Latvijas svešķermenim, kā otrās šķiras cilvēkiem. Mēs vairs nevaram apkarot Latvijā cilvēkus tāpēc, ka viņi nav latvieši. Tas ir pirmais, kam būtiski jāmainās. Ja tas nenotiks, Latvijā dzīvot būs ļoti nepatīkami.
Tad, kad esam visi kopā, varam uzņemties lielus mērķus un mūs neviens vairs nevar apdraudēt. Es domāju, ka Ukrainas notikumi palīdzēs mums nonākt līdz šim izlīgumam. Ja mēs visi, kas šeit dzīvojam, būsim kā viena nācija, tad no ārpuses neviens nevarēs uztaisīt provokāciju. Šodien augsne provokācijām diemžēl pastāv. Vēlme radikalizēt sabiedrību Latvijā arvien ir jūtama un to vajag kaut kādā veidā apstādināt. To varam tikai mēs paši.
Nesen viens politiķis, vārdā Aivars Lembergs, teica: ja NATO ievedīs šeit savu karaspēku, tad tā būs Latvijas okupācija. Taisnība viņam vai nav, tas pat ir otršķirīgi. Galvenais – kam mums tāda armija? Armija vajadzīga, lai cīnītos ar ārējo ienaidnieku. Armija nav vajadzīga, lai apspiestu cilvēkus. Ko NATO lidmašīnas palīdzēs, ja latvieši un krievi sadomās izkauties Doma laukumā? Bet – neviena armija nevarēs te ienākt, ja tam nebūs pamata. Toties, ja radīsim invāzijai apstākļus, ārējie spēki varēs sākt te cīnīties savā starpā. Tāpēc es uzskatu, ka jādara viss iespējamais nevis tā dēļ, lai šeit atrastos sveša armija, bet lai nebūtu pamata šādas armijas ievešanai. NATO mēs esam. Paldies viņiem, bet NATO armiju Latvijā nevajag. Ja kāds domā, ka tā situāciju Latvijā uzlabos, tad tas ir aplam. Krievija izvietos robežas tuvumā savu armiju, un virkne biznesu atkal vērsies ciet. Jo ne tikai Austrumu, bet arī Rietumu kompānijas negribēs investēt valstī, kurai katrā robežas pusē stāv divi karaspēki un gaida, kurš pirmais nošķaudīsies, lai varētu izdarīt pirmo šāvienu.
Nācijas izlīgums vajadzīgs, lai nepieļautu Ukrainas situācijas atkārtošanos šeit. Lai neviens ārējais spēks nevarētu mūs ietekmēt. Ja mēs pret krieviem, pret tām paaudzēm, kuras izaugušas Latvijā un Krievijā varbūt pat nav bijušas, neizturēsimies kā pret savējiem un nebūsim vienota tauta, tad, protams, ārējie spēki to var izmantot. Ir jāgādā, lai katrs, nezaudējot savu etnisko piederību krievu tautai, var bez kādām aizturēm droši teikt, ka pārstāv Latvijas intereses. Tāpēc šodien jāizdara viss iespējamais, lai nācijas izlīgums apvienotu lielāko daļu mūsu tautas. Tā ir tā jaunā politika. Es uzskatu – labāk sēdēt ar Latvijas krieviem pie viena galda valdībā un Saeimā, nekā stāvēt dažādās barikāžu pusēs, kā to redzam Ukrainā.
– Kā jūs to dabūsiet gatavu politikā? Ar kādu tehnoloģiju? Ar ko šī tehnoloģija pārspļaus līdz šim uzvarošo Krievi nāk!?
– Latvijā acīmredzot nevar būt kā Amerikā – divas spēcīgas partijas. Bet divas konkurējošas koalīcijas te var būt. Šodien ir esošā vara un ir «spitālīgie» no Saskaņas, ar kuriem neviens nedrīkst ielaisties. Koalīcija tiek veidota nevis pēc principa: ko mēs varam Latvijā izdarīt labu, bet – nepieļaut Saskaņas nākšanu pie varas. Atdosim Rīgu – atdosim Latviju! Šie lozungi atkal var sākt skanēt vecajā izpildījumā. Tāpēc es nācijas izlīgumā aicinu iesaistīties visus tos, kuri uzskata, ka, paturot latviešu valodu par vienīgo valsts valodu, mums, neatkarīgi no tautības, jābūt vienai nācijai. Es uzskatu, ka Saskaņai ir jābūt nākamajā valdībā. Bet, pirms viņi tur nokļūst, viņiem ir jāizdara izvēle, jāparakstās zem šiem nācijas izlīguma principiem. Lai latviešiem, kuri ir nobažījušies par to, kas notiks, ja Saskaņa nāks pie varas, tiek sniegta atbilde pirms vēlēšanām. Lai izslēgtu valdības deklarācijas stiķēšanu pēc vēlēšanām, kur katrs ievelk savu sarkano līniju.
Tātad – labākais risinājums būtu, ja tās partijas, kuras pašreiz nav pie varas, spētu vienoties par šo nācijas izlīgumu un piedāvāt alternatīvu koalīciju esošajai pseidotiesiskuma koalīcijai.
– Vai iespējams, ka valstī rudenī atkārtojas Rīgas situācija?
– Latvijai vajadzīga stabilitāte. Cilvēki šodien redz, ka Rīgas domes koalīcijā nenotiek skandāli, Rīgā nav šķelšanās, Rīgā tiek realizēta konkrēta politika. Patīk kādam vai nē, process virzās uz priekšu. Turpretī valdība, kas sastiķēta no dažādām partijām, cīnās par savām prioritātēm un koalīcijas partijas cenšas cita citu apkarot. Esmu puspajokam teicis, ka galvenais tiesiskuma stutētājs valstī šodien ir Aivars Lembergs. Vienīgais izdzīvojušais tā sauktais oligarhs tika aicināts glābt tiesiskumu. Amizanti. Visi apkaroti. Šlesers prom no politikas, Šķēle prom… Lembergs medī Puzē. Valdībai 55 balsis Saeimā. Pēkšņi izrādās, ka tiesiskuma koalīcija var tikt salīdzināta ar revolucionāriem 1917. gadā. Tā var būt vienota, kad ar durkļiem jāiet uzbrukumā un jācīnās ar pretinieku. Bet, kad uzvara iegūta, kad nav ko apkarot, viņi nezina, ko ar varu darīt. Ja slikto vairs nav, jāsāk karot savā starpā. Koalīcija sabrūk. Tiek aicināti zaļie zemnieki, lai glābtu šo valsti. Jo būtu absurdi pēc nepilniem diviem gadiem atkal atlaist Saeimu tikai tāpēc, ka koalīcijas tiesiskums ir bankrotējis.
– Alternatīvo koalīciju bremzēs tie politiķi, kuri spekulēs ar attiecību radikalizāciju. Tai traucēs arī tie uztveres stereotipi, ko radījuši oficiālie integrācijas vai izglītības piedāvājumi.
– Es uzskatu, ka nākamajam izglītības ministram vajadzētu nākt no biznesa vides. Lai apkārt viņam ir izglītības speciālisti, bet ir jāsaprot, ka mums vajadzīga izglītība, kurai ir pieprasījums. Vajadzīgi studenti, kuri var atrast darbu tepat Latvijā. Ministram jāzina, kā izglītību padarīt konkurētspējīgu.
Klausoties, ko valdošie runā par 2018. gada reformu, es saprotu, ka runa ir par asimilāciju. Kāds naivi tic, ka, aizverot krievu skolas, krievu bērni runās tikai latviešu valodā. Notiks tā, ka krievu bērni runās krieviski, kā runājuši, bet turklāt vēl sāks nīst šo valsti. Tāpēc, ka skola nerespektē kultūru, kas viņiem mājās svarīga. Tāpēc, ka attieksme ir slikta.
Mans piedāvājums. Es uzskatu, ka ir jāmaina izglītības likums un jāparedz, ka visiem bērniem, neatkarīgi no tā, vai tā ir latviešu, krievu, ukraiņu… skola, līdz piektajai klasei jāiemācās trīs valodas – latviešu, angļu un krievu. Un pēc tam jāiemācās vēl ceturtā. Man rūp ne tikai, lai krievi zinātu latviešu valodu, bet arī lai latvieši zina krievu valodu. Es nepiekrītu principam – ja tu nezini krievu valodu, tad esi lielāks Latvijas patriots. Tu esi lielāks stulbenis, nevis patriots. Man ģimenē krievu valodas problēma pēdējā laikā sagādā raizes. Viens no maniem vecākajiem dēliem nerunā krieviski. Mums gan bija mājskolotāja, bet viņam nebija vides. Tagad viņš mācās ārzemēs un pārmet man: «Kāpēc tu man nedevi iespēju iegūt šo valodu. Tad manas izredzes būtu lielākas. Lielbritānijā man šī valoda palīdzētu.» Septiņgadīgo dēlu es no trīs gadu vecuma sūtīju starptautiskajā bērnudārzā. Piecos gados viņš brīvi runāja angļu valodā. No pieciem līdz sešiem gadiem viņš gāja krievu bērnudārzā. Tagad viņš mācās pirmajā klasē un brīvi pārvalda trīs valodas. Brīvi. Un sācis mācīties franču valodu.
Es uzskatu – zināt trīs valodas, tas vairs nav nekas. Iebrauksim Statoilā – pārdevējai trīs karodziņi, trīs valodas. Ieiesim Stockmann – pārdevējai trīs karodziņi. Ieraugi divus – uzreiz redzi, ka cilvēks vairs nav konkurētspējīgs pat šajā vidē. Ja mēs to ieviešam, zudīs attieksme, ka zināma sabiedrības, bērnu daļa te ir izņēmums, kuram kaut ko uzspiež. Visi zinās, ej latviešu vai krievu skolā, bet līdz piektajai klasei tev perfekti jāzina trīs valodas. Tā būs mūsu bagātība. Turklāt – ja tevis dēļ būs problēmas biznesā, bizness no tevis atteiksies. Jā, valsts sektorā tu varēsi strādāt, bet privātajā tu būsi nekonkurētspējīgs. Ja gribam, lai latvieši ir ierēdņi, bet krievvalodīgie nodarbojas ar biznesu, ja gribam plānot mūsu bērniem tādu nākotni, tad es tam kategoriski nepiekrītu.
– Tranzīts ir vistuvāk politikai. Amatpersonas paļaujas, ka ES sankcijas kravu kustību austrumu trasēs būtiski neietekmēs. Vai šādai paļāvībai ir pamats?
– Ja es būtu valdības loceklis, man šodien būtu svarīgi uzsvērt, ka notiek cīņa starp lielvarām. Ameriku, Krieviju… Ukraina ir tikai placdarms.
Es domāju, ka Latvijas pozīcijai jābūt sekojošai: mums jāturas pie mūsu partneru kopīgās pozīcijas, pie ES kopīgās pozīcijas, kura šodien ir daudz mērenāka nekā amerikāņiem. Mums nevajadzētu būt galvenajiem cīnītājiem sankciju ieviešanā pret Krieviju. Tāpēc, ka jebkuru sankciju ieviešana pret Krieviju automātiski nozīmēs sankciju ieviešanu pret Latviju. Es ar abām rokām atbalstītu sankciju ieviešanu pret Venecuēlu. Tur notiek vardarbība un mirst cilvēki, bet mēs par to nerunājam. Es labprāt atbalstītu sankcijas pret Ziemeļkoreju. Mums ar to nav ekonomisko sakaru, un tur mēs varētu būt lielākie Amerikas sabiedrotie. Bet Krievija Latvijai šodien laikam ir trešais lielākais tirdzniecības partneris. Sankcijas pret kaimiņvalsti automātiski nozīmēs sankcijas pret sevi un radīs kritumu.
Atceramies notikumus Igaunijā. Salīdzinoši sekundārs iemesls (Bronzas karavīrs) noveda pie tā, ka Igaunijas tranzīta nozare Krievijas sankciju dēļ joprojām ir zemākā līmenī, nekā bija pirms šā incidenta. Es domāju, ka mūsu premjerministre un prezidents rīkojas saprātīgi. Neskatoties uz to, ka prezidentu lamā, viņš ietur konstruktīvu pozīciju. Jo viņš ir tautsaimnieks, viņš nav populists. Viņš nav tas, kurš mēģina ātri gūt popularitāti. Viņš nebaidās no tādiem, kuri savulaik bakstīja politiķus ar lietussargiem. Tāpēc viņu tagad represē. Jo viņš, redziet, nepārstāv «pareizo» pozīciju.
– Vai tagad jūsu ar Rīgas lidostu saistītās idejas ir drupās?
– Teikšu tā – ja man būtu iespēja šo procesu vadīt, attīstība turpinātos. Mēs ātri uzbūvētu jaunu termināli, piesaistītu jaunas aviokompānijas, es atceltu absurdās drošības maksas, ja nemaldos, septiņu eiro apmērā… Lidosta atkal apkrauta ar visādām nevajadzīgām izmaksām. Un tad brīnās, kāpēc šodien, lai aizlidotu uz Skandināviju, jāmaksā 600–800 eiro. Par tādu naudu šodien var nopirkt biļeti uz Ņujorku. Bet te monopolists airBaltic nodrošina savu veiksmes stāstu. Brīnāmies – kāpēc tūristu skaits nepieaug? Par tādām cenām tūristi apskatīties Eiropas kultūras galvaspilsētu Rīgu nebrauks. Es uzskatu, ka šī politika ir pilnīgi vājprātīga, jo tā nesekmē mūsu ekonomiku. Diemžēl šodien par to ir atbildīga esošā vara.
Pateicoties man kā satiksmes ministram, tika ieviestas apjomu atlaides aviācijā, kas sekmēja tās izaugsmi, jaunu aviokompāniju ienākšanu, cilvēki varēja lidot lēti. Bet – parastās atlaides tika kvalificētas kā valsts izlaupīšana. Šodien – 150 miljoni ir kaut kur notrallināti. Bet priecājas, ka sāk parādīties kaut kāda peļņa. Tikai netiek minēts, ka joprojām pastāv strīds starp divām struktūrām – lidostu un airBaltic. Bet, ja viens īpašnieks – valsts – nevar atrisināt problēmu starp divām valsts struktūrām, tad tā ir neizdarība, par kuru kādam jāuzņemas atbildība. Diemžēl tas tikai pierāda, ka vieglāk ir deldēt bikses un neko nedarīt.
– Uzturēšanās atļaujas, ko jūs uzskatāt par ekonomisku veiksmi, citi tur par politisku klupšanas akmeni. Kas jūsu viedoklī ir noteicošais?
– 2010. gadā nekustamo īpašumu nozare un būvniecības nozare Latvijā bija kopumā kritušas par 70–80%. Lai tās atdzīvinātu, bija nepieciešami jauni risinājumi. Iekšējais tirgus bija faktiski miris, un bija vajadzīga naudas piesaiste no ārpuses. Bet – uz to laiku, kad mani uzrunāja nozares pārstāvji, šī ideja jau bija devusi Latvijas ekonomikai ap diviem miljardiem eiro investīciju. Ja to atceltu, tad tautsaimniecība piedzīvotu kritumu. Jo nav runa tikai par pliku būvniecību vai nekustamo īpašumu attīstīšanu vai apsaimniekošanu. Ir runa arī par mēbeļniekiem, pakalpojumu sniedzējiem un citiem, kas no šā procesa gūst labumu. Turklāt šī programma nodrošina reālus nodokļu ieņēmumus. Es uzskatu, ka jebkuru programmu var mainīt. Bet vienmēr saku: «Vai jums ir labāks piedāvājums?»
Ja runājam par politisko aspektu, tad šodien šī programma tieši palīdz tiem cilvēkiem, kas mūk no Krievijas, Ukrainas un citām valstīm. Labā ziņa ir tā, ka daļa šo cilvēku pārstāv inteliģenci, kultūras vidi. Latvija viņiem ir gan tuvāka, gan lētāka par kādu citu Eiropas lielpilsētu. Ja mēs turpināsim šo programmu atbalstīt un ar reklāmu piesaistīt tai cilvēkus, kuri grib te ne tikai te dzīvot, bet arī nodarboties ar biznesu, tad domāju, ka nākamo gadu laikā mēs no tās varam iegūt vairāk naudas, nekā saņemam no Eiropas strukturālajiem fondiem. Strukturālo fondu nauda ir sava veida dāvana, narkotika, ko mums iedod, bet kuru mēs neesam nopelnījuši. Bet šīs investīcijas ir reālas un dzīvas. Es uzskatu, ka šai programmai jāturpinās.
Pilnu interviju lasiet šīsdienas NRA