Par nākamā gada valsts budžetu, tā saistību ar valsts stratēģiskiem mērķiem, iestrādātām aizdomīgām līdzekļu rezervēm, ko varētu tērēt pirms nākamā gada Saeimas vēlēšanām, koalīcijas jaunām nodokļu iniciatīvām un to ietekmi uz tautsaimniecību Neatkarīgās intervija ar vienu no aktīvākajām debatētājām, Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) Saeimas deputāti Danu ReiznieciOzolu.
– Jūs budžetu vai tā atsevišķas pozīcijas saucat par «Toričelli tukšumu» jeb vakuumu, bet glābjat to, balsojot par nodošanu skatīšanai komisijās. Vai premjera publiskais «paldies» ZZS par «valstisko nostāju» rezultējies arī kādā apvienībai taustāmākā veidā?
– Ne par kādu tirgošanos nebija un nav runa, ir stabila mūsu nostāja. Mums ir svarīgs atbalsts mūsu priekšlikumiem, kurus premjeram ļoti skaidri definējām. Pirmkārt – atbalsts pašvaldībām, kas ir vistuvāk cilvēkiem un labāk redz un var risināt viņu problēmas. Gadu no gada pašvaldību funkcijas tikai pieaug, bet finansējums samazinās. Rosinām pašvaldībām novirzāmo finansējumu palielināt no esošajiem 80% uz 82% no iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) vai vismaz kompromisu – 81%.
– Premjers solīja vienoties ar Latvijas Pašvaldību savienību (LPS) par šo, bet nav izdarīts.
– Valdības un LPS memoranda teksts pievienots budžetam, un to vienpusēji parakstījis tikai finanšu ministrs, bet LPS tam nav piekritusi. Tas ir viens no piemēriem, kas rāda attieksmi pret svarīgiem sociāliem partneriem: mēs debatējam, uzklausām, bet lēmumus pieņemam, kā gribam!
Otrs mūsu priekšlikums saistīts ar ceļiem, kas ir būtiska uzņēmējdarbības infrastruktūra, lai pašvaldības varētu piesaistīt investorus. Šis budžets īpaši spilgti izceļas ar to, ka ir vērsts pret uzņēmējdarbību Latvijā, nevis uz attīstību.
– Nākamajos trīs gados ceļu sakārtošanai no valsts budžeta papildus paredzēti 143 miljoni eiro, vēl starp budžeta lasījumiem valdība nolēma piešķirt septiņu miljonu eiro dotāciju pašvaldību autoceļiem, ko prasīja ZZS. Šajā jomā valdība varbūt pat ir pretimnākošāka nekā citos jautājumos.
– Nav pretimnākoša! Ceļi ir ļoti ielaisti, esam dzīvojuši uz ES fondu rēķina. Autoceļu fonds jau vairākus gadus nestrādā, parāds ceļu renovācijai no valsts puses gadu garumā iekrājies četri miljardi latu, kas ir apmēram viena gada valsts budžets. Jo mazāk ieguldi ceļu rekonstrukcijā, jo vēlāk dārgāk jāmaksā.
Jācer, ka nākamajā plānošanas periodā infrastruktūras finansējums, tostarp ceļiem, nekritīsies un būs vismaz tikpat liels, cik šajā periodā. Te valdībai jāparāda mugurkauls sarunās ar Eiropas Komisiju, kura aizrādījusi, ka pārāk daudz gribam tērēt infrastruktūrai. Nedrīkst piekāpties un ļoti stingri jāpamato, kāpēc mums infrastruktūras projekti joprojām ir aktuāli.
– Bet šie septiņi miljoni latu pašvaldību ceļiem ir tieši jūsu priekšlikuma atbalsts?
– Tas ir mūsu priekšlikums, kuru esam saskaņojuši ar LPS.
Trešais mūsu kā frakcijas iesniegtais priekšlikums ir bezmaksas pusdienas skolās līdz 4. klasei, pārējie ir deputātu individuālie priekšlikumi. Šie trīs ZZS priekšlikumi ir sava veida ultimāts, lai mēs varētu atbalstīt budžetu.
– Ja viens no šiem netiks atbalstīts, par budžetu nebalsosiet? Ar septiņiem miljoniem pašvaldību ceļiem nepietiks?
– Domāju, ka nevaram atbalstīt budžetu, ja nav atbalstīti visi šie priekšlikumi. Piedāvājam ļoti skaidrus spēles noteikumus. Atbalstījām budžeta nodošanu komisijām, lai varam iesniegt savus priekšlikumus – tās nav atsevišķu deputātu vajadzības. Tie ir pāris ļoti loģiski un pašvaldībām, sabiedrībai svarīgi priekšlikumi. Ja tos nevar atbalstīt, tad – žēl.
– Bet, vai savu jau nebūsiet padarījuši – atbalstījāt budžetu, kad koalīcijas partneris Nacionālā apvienība (NA) to neatbalstīja, un tagad, kad ar NA kaut kāds kompromiss ir panākts, jūsu balsis nemaz vairs nav vajadzīgas!
– Tās ir NA tiesības un iespējas, vai viņi vēl mēģinās izmantot situāciju, kad ZZS dos skaidru signālu par budžeta neatbalstīšanu.
– Varbūt premjera atbalstu no NA izslēgtajam tieslietu ministram Jānim Bordānam nacionāļi gribēs kompensēt ar budžeta neatbalstīšanu, un jūs atkal būsiet vajadzīgi, vismaz kā drošības spilvens?
– Kamēr J. Bordāns vēlējās nojaukt Uzvaras pieminekli, viņš derēja. Tiklīdz nāk ar skaidru piedāvājumu vērsties pret maksātnespējas administrāciju – NA ministru upurē. Trīs ministru maiņa ļoti īsā periodā (Gaidis Bērziņš, Žaneta JaunzemeGrende) liecina par politiskas gudrības un profesionalitātes trūkumu. NA ir iedzinusi sevi stūrī un, domāju, šobrīd nevar atļauties J. Bordāna jautājumu saistīt ar budžetu. Kopā ar uzturēšanās atļauju tirgu tas izskatītos jau pēc ampelēšanās.
– Kā vērtējat partiju Saeimā sadalāmās kvotas praksi? Atkal – 300 000 eiro kvota lielajām partijām, uz pusi mazāk olšteiniešiem.
– Mums nekādas kvotas nepiedāvā. Tas ir tāds savu partneru apmierināšanas pasākums, lai nodrošinātu budžeta pieņemšanu. Jau tradicionāli šādas kvotas ir kalpojušas par diedziņiem, ar kuriem kā lelles raustīt savus partnerus.
– Jūsuprāt, šī prakse jābeidz? Vai arī ir pieņemami, ka deputāti redz, kur ir kādi mazie robi, kurus var aizlāpīt ar šādām politinjekcijām?
– Mazo robu aizlāpīšana un šādas mazās naudas nebūs vitamīnu pakete valsts un tās tautsaimniecības attīstībai. Jāspēj skatīties plašāk. Nevis jādala kvotas savējiem un varbūt arī kādreiz opozīcijai, bet vairāk jāieklausās opozīcijas konstruktīvos priekšlikumos, kas nav vienas skolas jumta sakārtošana.
– Valdība vienojusies papildus budžeta priekšlikumu apmierināšanai piešķirt 31,8 miljonus eiro, paaugstinot dažādas ieņēmumu prognozes, jo īpaši PVN, ieņēmumus no Latvijas valsts mežu dividendēm, akcīzes nodokļa straujākas paaugstināšanas cigaretēm. Jau tā nākamā gada IKP pieauguma prognoze ir augsta – 4,2 procenti. Šis solis arī nav no partneru apmierināšanas un diedziņu raustīšanas sērijas?
– Ieņēmumu bāzes palielināšana nav nekāda labā ziņa, tas atkal ir uz uzņēmēju pleciem. Tie ir papildu nodokļi, tajā skaitā mikrouzņēmumu nodokļu palielinājums, tas liecina arī par sliktu budžeta plānošanu. Ir skaidrs, ka premjers jau iepriekš bija paredzējis, ka veidos sev šādu rezerves maciņu – šādi lēmumi netiek pieņemti vienā dienā! Aizgāja premjers un finanšu ministrs uz valdības sēdi un tajā pašā dienā izdomāja palielināt nodokļu bāzi?
– Domājat, ka tā bija apzināta, jau iepriekš izstrādāta stratēģija atstāt šo rezervi, ko piemest klāt, lai apmierinātu koalīcijas partiju apetīti budžeta lasījumu starplaikos?
– Skaidrs! Ir vairākas budžeta pozīcijas, kāpēc mēs arī lielā mērā saviem priekšlikumiem kā finansējuma avotu norādām līdzekļus neparedzētiem gadījumiem un arī valsts parāda apkalpošanas finansējumu. Budžetā ir iestrādāta liela rezerve, ko varētu izmantot kā politisku instrumentu kolēģu un savu vajadzību apmierināšanai, jo īpaši nākamgad, kad būs vēlēšanas un šīs pozīcijas tiks izmantotas ļoti izšķērdīgiem «neparedzētiem» pasākumiem.
Ir speciāli atstāta liela rezerve, lai pirms vēlēšanām, izmantojot finanšu ministra Andra Vilka retoriku, tēlotu Ziemassvētku vecīšus.
– Budžeta prioritātes noteiktas – valsts konkurētspējas celšana, demogrāfiskās situācijas uzlabošana, nabadzības un ienākumu nevienlīdzības mazināšana. Redzat, ka vismaz iet šajā virzienā?
– Pateicoties NA uzstājībai demogrāfijas pasākumos, tiešām ir redzami uzlabojumi. Bet vienlaikus jādomā ne tikai par sociāli mazaizsargātākiem cilvēkiem, bet arī par to, kā nodrošināt darba vietas. Vairākums no tiem, kas pamet valsti, ir ekonomiskie bēgļi, kurus nevarēs atgriezt ne ar kādiem repatriācijas vai valodas pasākumiem. Viņi atgriezīsies tikai tad, kad te būs darba vietas. Tāpēc ir noziegums ar jauniem nodokļiem vērsties pret uzņēmējiem. Mikrouzņēmuma nodoklis, valdes locekļu nodoklis, subsidētās elektroenerģijas nodoklis (SEN) – tie ir daži piemēri, kā tiek kaitēts uzņēmējdarbībai.
– Varbūt ar valdes locekļu – uzņēmumu īpašnieku – aplikšanu ar sociālo nodokli no minimālās algas cīnās pret zicpriekšsēdētājiem, fiktīviem uzņēmumiem, ēnu ekonomiku?
– Interesanti, ka šie nodokļi tiek izdomāti un likumprojektu anotācijās rakstīts, ka tie nav jāsaskaņo ar sabiedrību, jo pildām nodokļu ieņēmumu plānu. Mehāniski tiek plānota nodokļu ieņēmumu bāze, neskatoties uz to, kā jaunie nodokļi ietekmēs tautsaimniecību. Kad 2009. gadā bija
17–18% bezdarbs, milzu – 38% – ēnu ekonomika, mazi nodokļu ieņēmumi, toreizējais un esošais premjers konsultējās ar uzņēmējiem, ko darīt, lai legalizētu ēnu ekonomikā strādājošos. Ja nodokļu slogs ir pārāk smags, ja pamatvajadzības nevar nodrošināt, tad cilvēks gatavs arī šmaukties.
– Bet arī šo mikrouzņēmuma nodokli izmantoja, lai pašmauktos, sadalītu lielāku uzņēmumu mazākos un maksātu samazinātu IIN!
– Nodokļu ieņēmumu bāze pēdējo gadu laikā palielinājusies par miljardu latu, bezdarba līmenis samazinājies līdz 11%, ēnu ekonomika – no 38 līdz 21%. Tas nozīmē, ka, varbūt ar kādiem defektiem, varbūt kādam to izmantojot nodokļu optimizēšanas shēmās, bet mikrouzņēmuma nodokļa kopējais efekts ir pozitīvs. Ja šobrīd steigā, nekonsultējoties ar sabiedrību, vienkārši mehāniski palielina likmi tikai tāpēc, lai palielinātu nodokļu ieņēmumus, baidos, ka efekts būs tieši pretējs – atkal aizdzīsim lielu daļu legalizēto nodokļu maksātāju ēnu ekonomikā.
Tāpat ar valdes locekļu nodokli – kad jaunie uzņēmumi izdzirdēja, ka tas jāmaksā visiem, sākot jau no nieka 7000 eiro gada apgrozījuma, kas ir lielākajai daļai jauno uzņēmēju, viņi jau reāli sāka apspriest uzņēmumu slēgšanu un pārcelšanu uz kaimiņvalstīm, uz Igauniju. Nevar, sēžot kabinetā un skatoties uz papīra, cik ir uzņēmumi, cik tajos ir valdes locekļi, kas nesaņem atalgojumu, un cik no viņiem gribētu iekasēt, cīnīties ar fiktīvajiem uzņēmumiem! Jāskatās reālā situācija! Lielākā daļa tiešām ir jauni uzņēmumi, šie valdes locekļi nereti strādā citās darbavietās, kur saņem algu, maksā nodokļus un velta savu brīvo laiku, savus līdzekļus, nereti aizņemtus, lai izveidotu savu uzņēmumu, radītu jaunas darba vietas. Kamēr jauns uzņēmums ieskrienas, attīsta produktu vai pakalpojumu, ir milzu izmaksas – mārketingam, materiāliem, testēšanai u. tml. Banku kreditēšanas iespējas šajos gados ir strauji kritušās, finansējums maziem, vidējiem uzņēmumiem lielākoties ir tik, cik paši var sagrabināt, un alga sev ir pēdējais, ko jaunais uzņēmējs maksā.
– No vienas puses, varas pārstāvji pastāvīgi biedē ar sociālās sistēmas neilgtspēju, kā dēļ jāpaaugstina pensionēšanās vecums, nevaram vairāk līdzekļu atvēlēt veselības aprūpei, bērnu pabalstiem, no otras puses – samazina sociālā nodokļa likmi, nevis samazina IIN. Kā tas iet kopā?
– Darbaspēka nodokļi Latvijā ir ļoti augsti, tāpēc to samazināšana ir pareizs virziens. Arī uzņēmējiem tas ir indikators ražotņu izvietošanai, darba vietu radīšanai, lielāku algu maksāšanai. Bet jāskatās kompleksi – bez nopietniem ieguldījumiem zinātnē un izglītībā nebūs valsts attīstības ilgtermiņā. Man ir simpātisks Somijas modelis – viņi sāka ar ieguldīšanu zinātnē, izglītībā, un tad uz šīs bāzes sāka attīstīties ražošana. Struktūrfondi līdz šim bija nopietns instruments, kā motivējām vietējo ražošanu un ārvalstu investoru piesaisti, bet uz to vien balstīties nedrīkst! Svarīga arī zinātniskā kapacitāte uz vietas, kā arī nodokļu politikas stabilitāte, ar ko mūsu valdība grēko, bet kas ir viens no galvenajiem kritērijiem, kas nodrošina uzņēmēju vēlmi strādāt konkrētā valstī. Mēs ļoti bieži mainām nodokļus, uzņēmējs nevar prognozēt spēles noteikumus pēc gada.
– Pārmetat, ka valdība atnesusi budžetu bez redzējuma, kā attīstīt Latvijas reģionus. ZZS ir vīzija, kā attīstīt Latvijas reģionus?
– Redzam, ka pašvaldības ir efektīvākais instruments, kas var attīstīt reģionus, tādēļ piedāvājam attīstīt tās. Jā, ir Latgales glābšanas plāns, bet, ja pajautājam Latgalē, cik cilvēku, uzņēmēju ir ar to apmierināti, neesmu dzirdējusi īpaši pozitīvas atsauksmes vai taustāmus rezultātus. Mākslīgi plāni nestrādā. Ir jāatbalsta pašvaldības, kuras vislabāk redz, kā naudu tērēt, lai vietējā un reģionālā līmenī nodrošinātu attīstību.
– Paudāt, ka «premjera šobrīd piekoptā politika drīzāk atgādina Miltona Frīdmena, Čikāgas Ekonomikas skolas veidotāja, politiku, kuras pamatpīlāri ir privatizācija, sociālās jomas griešana un šoka terapija tautai». Ņemot vērā starptautisko aizdevēju, SVF lomu Latvijas finanšu politikā, domājat, ka patiesi Latvija varētu būt šīs Ekonomikas skolas kārtējais dzīvais eksperiments?
– Ceru, ka tā nav, bet vēlējos norādīt, ka ir vairākas tendences, kas atgādina Frīdmena eksperimentus, – sociālās jomas vājināšana, veselības, izglītības reformu priekšlikumi. Esmu ļoti konservatīva politiķe un uzskatu, ka šīs ir jomas, kuras valstij jānodrošina tāpat kā pamatvajadzības, nevar visu komercializēt! Esmu kategoriski pret lielo valsts kapitālsabiedrību privatizēšanu. Norvēģijas piemērs rāda, ka valsts var labi pārvaldīt stratēģiski svarīgas kapitālsabiedrības, bet ne ar tādiem instrumentiem, kāds ir šobrīd plānotais kapitālsabiedrību pārvaldības modelis, kas tikai vājinās ministriju lomu un ļaus likt amatos un atalgot politiskos ielikteņus, un varbūt pat savtīgās interesēs vadīt valsts kapitālsabiedrības. Šīs lietas redzu kā Frīdmena politiku reflektējošas un kas man nav pieņemamas.