Kreituse: Vēlētājs paliek ārpus patiesības...

Saruna ar Stradiņa universitātes profesori, bijušo 6. Saeimas priekšsēdētāju, vēsturnieci Ilgu Kreitusi – par miera līgumu koalīcijā; nācijas izdzīvošanas jautājuma cenu; par viltīgo zemnieciņu; Angelu Merkeli (un citiem niekiem).

– Nesen redzējām, kā premjers Dombrovskis un koalīcijas līderpartija Vienotība saņem pļauku no sava partnera – Nacionālās apvienības (NA). Runa ir par balsojumu Saeimā, kuram vajadzēja uz komisijām nosūtīt nākamā gada budžetu. Balsojums būtu izgāzies (kopā ar visu budžetu un valdību), ja nepalīdzētu opozīcijā esošā Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), kura nobalsoja nacionāļu vietā. Kā jūs komentētu notiekošo?

– Ziniet, vēlētāju rokās ir kāds precīzs instruments. Viņiem ir iespēja salīdzināt, cik tālu partijas ir aizgājušas no solītā pirmsvēlēšanu laikā. Protams, valdības veidošanas laikā un turpmākajā sadarbības procesā vienmēr no kaut kā ir jāatkāpjas un kaut kas jāpieņem. Jautājums tikai: cik daudz graudu un pelavu paliek sietā līdz nākamajām vēlēšanām.

– Jūs taču zināt, ka arguments parasti ir viens – maita kompromiss...

– Kompromiss ir kompromiss, cita lieta – savtīgo interešu piesegšana ar šo vārdu. Manuprāt, arī premjera rokās ir kāds precīzs instruments, runājot ar NA. Proti, kopīgi parakstītā valdības deklarācija, kura sastāv no konkrētiem punktiem. Ja situācija ir mainījusies, tad nekrāpsim cilvēkus. Godīgi pateiksim, ka veidojam jaunus sadarbības principus, par kuriem tagad parakstāmies. Faktiski nevienam nav skaidrs, par ko tad īsti partijas strīdas. Nesen Saskaņas centra (SC) deputāts Andrejs Klementjevs pateica kādu interesantu lietu – ka šajā kašķī jau nav tas, ko ļaudis redz, no malas skatoties (bet es jau nu gan neteikšu, par ko ir strīds!). Tā nu mēs paliekam muļķa lomā. Viens runā par tehniskām detaļām, cits par nācijas izdzīvošanas jautājumu. Kas notiek īstenībā, nezina neviens. Vēlētājs paliek ārpus patiesības. Un kāpēc gan lai ticētu politiķiem, ja viņi manipulē ar uzticību; ja valdības ministri tur kabatās sakrustotus pirkstus! Vai spējat iedomāties kādu Eiropas valsti, kurā ministrs visas valsts priekšā atzītos, ka devis solījumus, kurus nemaz nav grasījies izpildīt, bet apzināti melojis vēlētājiem? Bils Klintons gandrīz zaudēja prezidenta amatu ne jau tāpēc, ka bija privāti niekojies ar Moniku Levinsku, bet gan tāpēc, ka noliedza to, melodams Amerikas tautai. Savukārt Latvijā politiķu meli ir kļuvuši par ikdienišķu elementu.

– Bija taču skaidrs, ka NA neriskēs gāzt valdību. Nacionāļiem jau tā no pagātnes velkas līdzi valdības gāzēju šlepe.

– Šoreiz runa drīzāk varēja būt par ko citu, nevis bailēm no piekarinātām birkām. Iepriekšējo saeimu pieredze liecināja: tas, kurš brīvprātīgi iziet no valdības, pārvelk sev treknu krustu. Tomēr pašlaik situācija nav klasiskā. Ir kāda psiholoģiska nianse, kuru neviens tā īsti nav aplūkojis. Proti, cik izdevīgi vai neizdevīgi būs atrasties valdībā, kad Latvijā tiks ieviests eiro un sabiedrība sastapsies ar sekām. Atcerieties, kas notika Igaunijā. Cilvēki veikalos redzēja, ka liela cena ir kļuvusi mazāka, jo kronās prece maksāja daudz dārgāk (it kā).

– Vārdu sakot, vizuāls skaitlisks māns.

– Jā, bet Latvijā aina izskatīsies pretēji. Psiholoģiski šķitīs, ka viss maksā daudz dārgāk. Iespējams, kāds par šo psiholoģisko aspektu tomēr ir aizdomājies.

– Mums taču ir 0,4% deflācija! Salīdzinot ar pērnā gada septembri, kopējais dzīves dārdzības līmenis Latvijā esot samazinājies kopā ar cenām, ziņo Centrālā statistikas pārvalde. Tas izlīdzsvaros visus psiholoģiskos momentus.

– Man ir sajūta, ka cilvēki tiek pamatīgi mānīti ar patieso inflācijas līmeni. Vai, ieejot veikalā, jums šķiet, ka kāda prece ir kļuvusi lētāka? Nesen pirku 20 dekatilēna tabletes un man paprasīja četrus latus 40 santīmus. Pērkot zāles kaklam, var dabūt infarktu. Kā tas var būt – cilvēki redz, kā cenas aug, bet amatpersonas tikmēr runā par deflāciju! Ļaudis netiek sagatavoti tam, kas notiks nākamgad.

– Kas notiks? Eirozona pievienosies Latvijai.

– Aha, ceru, ka vismaz Angela Merkele ir pabrīdināta, ka 2014. gada 1. janvārī viņa pievienosies Latvijai.

– Rezumēsim mūsu nelielo nobīdi no galvenā temata: tātad politiķi klusībā baidās, ka, iestājoties eiro ērai Latvijā, tauta sāks neapmierināti burkšķēt par reālo dzīves dārdzību un vainos tajā pie varas esošos.

– Domāju, ka tieši tā arī būs. Cilvēki sāks aptvert, kas notiek patiesībā, un daudziem, baidos, būs vajadzīga pat psihoterapeita palīdzība.

– Tāpat kā Merkelei... Turpinām par Nacionālo apvienību koalīcijā – tās ietekmi, statusu, psiholoģisko labsajūtu vai, precīzāk sakot, diskomfortu. Nesen premjers no valdības demisionēja NA kultūras ministri. Ņemot vērā, ka par Dombrovski bija izveidojies priekšstats, ka viņš ir lēnīgs muļļa, šāda uzdrīkstēšanās izskatījās izaicinoši.

– Uzdošu pretjautājumu: sakiet, kāpēc NA par ministriem neizvirza savus deputātus, bet gan cilvēkus no malas? Kāpēc viņi valdības līmeņa atbildību neuzliek partijas līderiem? Vēlreiz pieminēšu Angeli Merkeli. Vācijā uzvarējušās partijas vadītājs automātiski kļūst par kanclera pretendentu un vadošajos amatos izvirzās līderi. Latvijā šis princips nedarbojas. Manuprāt, NA ir kāda problēma: tā joprojām ir apvienība, nevis partija, tāpēc abi spārni nespēj rast savstarpēju harmoniju. Proti, Roberta Zīles pragmatiskais, eiropeiskais spārns ar tūdaliņ-tāgadiņiem. Domāju, šiem zēniem vēl daudz jāmācās, kā gudri darboties valdībā. Ar urrāpatriotismu var iet pret Bermontu – jā, tādā brīdī viņi būtu neaizstājami.

– Vai premjers rīkojās pareizi, izsviežot no valdības Žanetu Jaunzemi-Grendi? Viņš taču zināja, cik tramīgi un noniecināti koalīcijā jūtas nacionāļi. Varbūt nevajadzēja rīkoties tik skarbi?

– Sakiet, kas ir noticis pēc Gremdes izmešanas no valdības?

– Jūs tikko pārteicāties.

– Es atvainojos Gremdes kundzei...

– Tā. Jau atkal.

– Ārprāts... Goda vārds, netīšām! Labi, kas ir mainījies kultūras dzīvē pēc ministres atstādināšanas? Vai Andrejs Žagars ir atjaunots amatā? Kultūras darbiniekus veikli apveda ap stūri, bet Dombrovskis toties izskatījās mērķtiecīgs un stingrs.

– Tagad par budžeta torpedēšanas formālo iemeslu – uzturēšanās atļaujām*. Cik šis iemesls bija nopietns, lai šūpotu valdību? Dīvainākais šķiet tas, ka NA piekrita tirgoties ar šo nācijas izdzīvošanas jautājumu – kvotām un investīciju summām. Nu, brāļi, ja jau esam konsekventi, tad līdz galam!

– Ak, ja Latvijas valsts izdzīvošanas jautājums būtu tikai daži simti uzturēšanās atļauju, cik es būtu laimīga! Ar vienu kompromisa gājienu tiktu pārtraukta prombraukšana, likvidēts bezdarbs, atrisinātas izglītības problēmas... Bet patiesībā ar lielu troksni virspusē tika izrauts salīdzinoši mazsvarīgs jautājums.

– Vēl kāda interesanta nianse koalīcijas kašķa anatomijā – NA un Reformu partijas (RP) momentānā sabloķēšanās pret Vienotību. Arī agrāk frakcijas šādi blokojās, taču tas vairāk bija tāds kā demonstratīvs demaršs, lai parādītu, kurš pret ko šajā smilšukastē draudzējas. Taču šoreiz bloķēšanās bija saistīta ar izdzīvošanas jautājumu valdībā, lai lielais brālis mazos nesaplosītu pa vienam.

– Mani interesē, kādu spēli šoreiz spēlēs RP. Vai tā joprojām paliks vecajās pozīcijās – starp sarkanajām līnijām, tankiem, trīs oligarhiem, vai tā tomēr būs spējīga nomainīt savu stratēģiju un taktiku. Objektīvi skatoties, sarkanās līnijas ir izbalējušas un kļuvušas viegli rozā; oligarhi ir iedzīti pagrīdē; tanki, ar ko Saskaņas centru grasījās ievilkt koalīcijā Zatlers, atgriezušies Pleskavas divīzijā. Vai tagad RP ir spējīga sākt dialogu ar tiem, kuriem savulaik pateikusi kategorisku nē? No otras puses ir jautājums, cik lielā mērā zemnieki būtu gatavi iet valdībā.

– Nevis vai, bet par cik...

– Skaidrs, ka Vienotības frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis, aizejot pie ZZS frakcijas vadītāja Brigmaņa, tāpat vien simboliski neapmainījās laipnībām. Sak', August, tu man dikti patīc! Vai, vai, Dzintar, tu man arī, un tāpēc zemnieciņi balsos par budžetu. Nē, mīļie, tā tas parasti nenotiek.

– Vienotība baidīja, ka ņemšot kompānijā zaļzemniekus. Taču viņi tā nemaz neraujas uz valdību. Šķiet, ka lielāks profits viņiem ir no ārpusbūšanas, laipni piemetot savas rāmās balstiņas strīdīgos balsojumos. Redzam, ka ik pa brīdim pie TV kameras piestaigā miera mika Augusts un prātīgi nomurrā, cik svarīgi nekašķēties. Re, un popularitātes reitingi zemniekiem stāv stīvi stāvus vien! Ja nesastrādās aušības, izskatās, ka iestūrēs pat nākamajā Saeimā.

– ZZS saprot, ka lielu laimību šajā valdībā neiegūs. Bet zemnieki var nostrādāt tādu pašu gājienu kā 1993. gadā, kad 5. Saeima vēlēja prezidentu**. Visi jau bija pasūtījuši rozes un nākamajā dienā bija gatavi krist ap kaklu īstajam vadonim, kad zālē, sarkans no uztraukuma, parādījās balsu skaitīšanas komisijas vadītājs un apjukumā, plecus raustīdams, nosauca Gunta Ulmaņa vārdu. Zemnieki bija pratuši sarunāt ar Kristīgo demokrātu savienību. Tā nu Valda Birkava valdība nostrādāja mazākumā ar 48 balsīm, vajadzības gadījumā piespēlējot kristīgajiem demokrātiem.

– Jā, jā, bet LC toreiz bija absolūti ģeniāli shēmotāji – Andrejs Panteļejevs un Indulis Bērziņš. Viņi taču prata pašu velnu no elles izshēmot.

– Jūs gribat teikt, ka šajā Saeimā strādā politiķi, kas ar tukšu maisu pa galvu dauzīti? Ja viņi neredzēja mazākumvaldības variantu, kurā piespēlē ZZS, tad man nav ko teikt...

– Nesanāk – tikai

33. Nezinu, kā jūs tur rēķināt.

– Nu, paga – ir taču vēl RP. Arī tur palikšana valdībā daudziem ir izdzīvošanas jautājums. Aizejot reformistiem nav nekādu cerību. Cauri! Tur nav neviena Šlesera, kurš būtu spējīgs izvilkt mirēju no komas. Ja ar RP labi sarunātu, pieļauju, ka viņi uzmestu Nacionālo apvienību. Tāpēc, ka reformisti nav nacionāļi. Viņiem šī ideja nav primāra. Domāju, vienam otram pat tīri labi patīk šīs uzturēšanās atļaujas. Ziniet, bet mani pārsteidz kas cits – kur ir t.s. Oceans band jeb Olšteina sešnieks? Kur ir topošais repšists Vladimirs Reskājs, kurš izstājās no Saskaņas centra, lai pievienotos biedrībai Latvijas attīstībai? Interesanti, ko viņi darīs, kā pusē nostāsies, ja Saeimā patiesi būs politiskā krīze?

– Patlaban koalīcijā ir panākts pamiers, bet kas notiks turpmāk? Sagāzīsies grīļīgās konstrukcijas vai turpinās žļodzīgi ļodzīties līdz pat Saeimas beigām?

– Līdz Eiroparlamenta vēlēšanām kaut kā noļodzīsies, noteikti. Man bija žēl skatīties uz Ivaru Godmani, kurš gāja lūgties pie zemniekiem, lai paņem Briseles sarakstā. Viņš nodemonstrēja, ka nav sapratis savu vietu politikā un laikus neprotas noiet no skatuves. Ak, cik salda bija zemnieku atriebība par visiem pazemojumiem viņa valdības laikā.

– Kurš gan to vēl atceras?

– Augusts atceras visu... Ne tā, kā jaunie, kas dzīvo vienai dienai. Ja nopietni, tad valdība noturēsies tik ilgi, kamēr būs skaidrs, kuri cilvēki reāli tiks virzīti uz Eiroparlamentu. Vienotībā ir pietiekami daudz apķērīgu politiķu, kuri saprot, ka 12. Saeimā un valdībā nekas labs nespīd. Viņi labprāt cīnītos par Eiroparlamenta mandātiem, bet partija, lūk, nelaiž... Tādējādi sākas iekšējā disonanse. Domāju, ka vissvarīgākais jautājums – uz kādu posteni pretendēs Valdis Dombrovskis un Solvita Āboltiņa. Deputātu statuss noteikti nav tas, kas viņus interesē. Bet abi par komisāriem nevar kļūt. Baidos, ka Dombrovskim pēc nogāztā Katalonijas poda ir maz cerību tikt uz šo Eiropas atpūtas namu. Karstasinīgie spāņi ir atriebīga tauta, bet kataloņi kā valstiska vienība nav Eiroparlamentā pārstāvēti.

– Vienotībai ir iemesls satraukties par nopietnu konkurenci nākamajās vēlēšanās?

– Lielā mērā tas atkarīgs no tā, kāda būs Einara Repšes komanda. Gan jau viņš pats sev tos 5% salasīs, jo vismaz tik daudz savdabju jau nu Latvijā atradīsies. Taču pat šos frīkus, dīvainīšus var atbaidīt ap Repši sakārtie zvaniņi, viņa komandas cilvēki. Tad vēl paliek Reformu partija. Ja nu vēlētājs pēc izslēgšanas metodes sāk atmest nost partijas, kas ir darījušas pāri (piemēram, Vienotība) vai nav īsti pieņemamas sava radikālisma un dīvainību dēļ, tad izvēle var nejauši apstāties pie reformistiem. Protams, ja viņi atlikušajā Saeimas laikā spēs gudri pozicionēties. Vēlētājs sāks domāt: varbūt viņi tomēr ir kaut ko iemācījušies un gudri auguši? Par kaut ko taču ir jābalso! Ja neparādās neviens jauns spēks...

– Reģionu partiju alianse...

– Ja viņi turpinās tā, kā patlaban – tad par nullēm! Nav līderu. Tie daži, kas ir, sēž uz vietām un ārā nekustēs.

– Labāk pirmais čoms sādžā nekā pēdējais Romā.

– Ziniet, ja Reģionu partiju alianse atrastu arī savu pirmo čomu Romā, t.i. – Rīgā, viņiem cerība parādītos. Vajadzīga spēcīga personība, kas spētu uzrunāt rīdziniekus. Jūs taču zināt, ka pēc šī Vēlēšanu likuma specifikas nepieciešami vismaz pieci ārkārtīgi spilgti līderi visos apgabalos. Savukārt, ja runājam par Ingunas Sudrabas parādīšanos politikā, tad jānorāda, ka viņai ir palikuši tikai pāris mēneši līdz pēdējai starta iespējai. Ja līdz decembrim viņa nebūs spējusi tikt skaidrībā par savu izvēli, Sudraba var uzskatīt, ka Latvijas politikā viņas nav.

– Tagad par citiem jautājumiem. Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs Egils Levits izstrādājis Satversmes preambulas projektu. Tam būtu jēga, lai nostiprinātu valsts un nācijas pamatvērtības?

– Ņemsim vērā, ka arī preambula ir grozāma. Vispār Satversmē nav tādu pantu, kurus nevarētu grozīt referenduma rezultātā. Un tas ir normāli. Tikai Staļina laikā viss bija kā akmenī iecirsts. Bet, protams, Satversmes preambula problēmas neatrisina. Varbūt tikai emocionāli pasvītro tās. Redzam, ka tur līdzās atrodamas arī visnotaļ pretrunīgas lietas, piemēram, latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības. Kāda studente man jautāja: pasniedzēj, ja nu es neesmu dievture vai kristiete, tas nozīmē, ka tad šai valstij neesmu vērtīga? Preambulas projektā pārlieka uzmanība tiek pievērsta jēdzienam latviskā identitāte. Jājautā: kas tā tāda ir? Gandrīz ikvienā no mums ir vācu, poļu, zviedru, krievu, igauņu vai lietuviešu asinis. Cik šeit dzīvo tīrasiņu latviešu no Nameja laikiem? Ne velti Satversmē tiek lietots jēdziens Latvijas tauta. Pārspīlēta visa latviskā uzsvēršana var izraisīt nevajadzīgu saasinājumu. Pasvītrot, ka šī ir vienīgā, unikālā vieta, kur latviešu nācija var izdzīvot un attīstīties; ka tā ir mūsu tēvzeme – jā, tam es piekrītu.

– Valsts prezidents Andris Bērziņs ierosina paplašināt premjera pilnvaras. Jums prezidenta ierosinājums šķiet konstruktīvs?

– Nē. Interesanti, kāpēc prezidents grib samazināt savas pilnvaras? Manuprāt, pašreiz prezidenta pienākumiem būtu jāpieaug. Jo kas tad iznāk – prezidents nominē premjeru, un turpmākais viņu vairs neinteresē. Saeimā viss notiek pa vecam, viens ar otru tirgojas un mēģina sarunāt. Partijas saka premjeram: ņemsi mūsējo ministra kandidātu, dabūsi balsis, noraidīsi – nedabūsi. Saeimā sāksies tāds bazars, ka līdzšinējais tirgus šķitīs nieks. Man daudz labāk patiktu lietuviešu modelis, kurā premjeru apstiprina Seims, bet Ministru kabineta sastāvu izvēlas premjers ar prezidentu kopā. Tādējādi viņi abi uzņemas atbildību par cilvēkiem, kuri būs valdībā. Bet tas nozīmētu arī citas sfēras pārskatīšanu, proti, prezidenta statusu. Ja nu patiešām kaut kas Satversmē būtu jāmaina, tad tas nu būtu šis jautājums, kurš ir aktuāls kopš 1921. gada septembra. Tādējādi bazars Saeimā beigtos un partijām tiktu atņemts pamatīgs tirgošanās objekts. Jau pieminēju 5. Saeimu, kad LC ar zemniekiem sarunāja – mums premjers, jums – prezidents. Pārējie varēja iet bekot. Tieši tāpēc jāļauj lemt tautai.

– Politiķu pretarguments parasti ir šāds: tauta ievēlēs personu ar smukāko frizūru vai populāru mākslinieku.

– Tad jāprasa: ja jau tauta ir tik stulba, interesanti gan – kā tad tā ievēlēja jūs pašus!

– Tieši tāpēc jau ievēlēja...

*****

* Līdz šim: ārzemniekam termiņuzturēšanās atļauju ir tiesības pieprasīt uz laiku, kas nepārsniedz piecus gadus, ja viņš iegādājies nekustamo īpašumu Rīgā, Rīgas reģionā vai lielajās pilsētās par summu ne mazāku kā 100 tūkstoši latu vai arī nekustamo īpašumu ārpus Rīgas par kopējo summu ne mazāku par 50 tūkstošiem latu.

** 3. balsojuma kārtā LC rēķinājās ar to, ka G. Ulmanim nepietiks atbalstītāju, lai iegūtu vajadzīgo 51 balsi (LC 36, LZS 12 = 48 mandāti). Tādējādi tiktu nominēts cits, LC kandidāts. Tomēr LZS vienojās ar kristīgajiem, kas, ieriebjot LC par sava kandidāta A. Jerumaņa izgāšanu, atbalstīja Ulmani.