1991. gada decembris. Cilvēku sirdis vēl silda nesen atgūtā Latvija neatkarība. Viena dienu nomaina otru, tieši pusnakts. Pasaulē nāku es – Emīls Ozerinskis. Elpoju brīvās pasaules gaisu. Esmu kā balta papīra lapa. Katrs notikums, kas ar mani notiek pirmo reizi to burza. Burzītu lapu nekad vairs neiztaisnosi. Mana sirds sitās „Dievs svētī Latviju” ritmā. Baltā, burzītā lapa apkļauj manu karmīnsarkano sirdi un pārkaulojas, lai sargātu to no sirpja vēzieniem un āmura sitieniem.
Man laimējās augt Burtniekos. Vietā kur latviešu tautas varonis Lāčplēsis guva zinības. Arī es pirmo saprašanu par dzīvi guvu Burtniekos. Pirmā mīlestība, pirmā vilšanās, pirmais naids... Šīs jūtas un man palīdzēja man saprast pašam sevi. Tās man ļāva saprast:” Kas es esmu?” Šī apzināšanās ļāva ap maniem kauliem apaugt muskuļiem, kas deva man spēku piecelties kājās. Burtnieku ezers, parka mežs, svaigais gaiss tas pasargāja no urbanizācijas pelēktumšajiem betona džungļiem, kur esi viens no miljona. Pietiekami šaurais paziņu loks pasargāja no negatīvā piemēra laikā kad atteikt vel nemācēju. Augot sāku apjaust savu izvēles brīvību, nevis visatļautību, bet spēju pašam rakstīt savu likteni. Tas ļāva man taisnu muguru stāvēt pretī dzīves grūtībām.
Pamatskolas pēdējie gadi nāca ar jauniem kārdinājumiem. Vienaudžu vidū sākām eksperimentēt ar jaunām lietām un vielām, bet es tajās laimi atrast nespēju. Augstāk vērtēju personīgo neatkarību. Tas reizēm lika palikt nesaprastam, bet tas mani nesatrauca. Nebaidījos palikt viens. Bieži vēlējos izrauties no pārpildītās mājas, lai izbaudītu vientulību ko daba spēj dot.
Spēja ziedoties augstāka mērķa vārdā manī parādījās basketbola laukumā. Melnā darba darīšana komandas biedru, komandas labā no manis nāca dabiski. Vienmēr darīju visu lai uzvarētu komanda, nevis paša statistika. Ārpus laukuma mana komanda ir mana tēvzeme – Latvija. Nekad neesmu kaunējies sevi reprezentēt kā latvieti. Uz manas cepures vienmēr ir Latvijas karodziņš un lepojos ar to.
Ejot cauri pamatskolas beigu posmam sapratu, ka gribu būt vērtīgs pilsonis, būt noderīgs savai valstij, savai tautai. Sajutu sevī aicinājumu kļūt par ugunsdzēsēju, būt pirmajam kurš palīdzēs grūtībās. Vienīgā vieta Latvijā kur pēc pamatskolas var apgūt ugunsdzēsēja arodu ir Saldū.
Pēc sava izlaiduma Burtnieku Ausekļa vidusskolā pārcēlos uz Saldus Profesionālo vidusskolu. Nevienu nepazīstot bija grūti pierast pie kurzemnieku mentalitātes. Viss pirmais gads pagāja pierašanā pie jauniem cilvēkiem, pie jauniem apstākļiem un kārtības, pie ilgas prombūtnes no mājām. Nācās sevi pierādīt un apliecināt no jauna. Pirmais gads jau aiz muguras, mēs ugunsdzēsēji nu esam viens par visiem – visi par vienu.
Man pienācis laiks uzstādīt sev jaunus izaicinājumus – izsisties lielpilsētā. Rīga nekad man nav simpatizējusi, bet nu ir laiks pieveikt arī to. Viss ko es daru dod man jaunas pazīšanās, jaunus kontaktus. Šīs pazīšanās ļauj man apaugt ar tauciņiem, kuri palīdzēs izdzīvot. Vai tie būs jāizmanto lai pārdzīvotu aukstu ziemu, vai varēšu zvilnēt vasaras saulītē? Nezinu. Bet lai kas notiktu tie noderēs.
Mani treknie gadi Latvijas labā tikai sākas. Un lai notiktu kas notikdams – savu Latviju es nepievilšu. Augsim Latvijai!