Idejas, kuras jālieto medicīniskās devās

Politologs Ivars Ījabs rakstā Oktobris kā Disnejlenda (Satori, 13.11.2017.) dod savu vērtējumu tā dēvētajai Oktobra revolūcijai: «Primāri PSRS bija izgāzies sociālais eksperiments.» Šim apgalvojumam varētu tikai piekrist, bet ir viens bet. Tieši par kādu sociālo eksperimentu ir runa? Atbilde uz šo jautājumu ir svarīga, ja vēlamies no šīs revolūcijas gūt pareizās mācības šodien.

Ījabs raksta: «Vienīgais «-isms», kuru es toreiz sev varēju kaut cik godīgi piedēvēt, bija antikomunisms. Es patiešām esmu principiāli pret komunismu - iespējams, tādēļ, ka vēl tīri labi atceros, kāda bija dzīve šajā iekārtā.» Šajā it kā pareizajā izteikumā ir viena principiāla kļūda. Ījabs tai greizi kroplajai iekārtai, kāda valdīja PSRS, pieraksta šīs iekārtas pašpasludināto nosaukumu, ignorējot faktu, ka šī iekārta praksē būtiski atšķīrās no tās vīzijas, kādu pirms revolūcijas zīmēja kreisie ideologi. Tāpēc komunisma ideju identificēt ar Brežņeva laiku realitāti nozīmē vulgarizēt apskatāmo parādību.

Kāpēc tas ir svarīgi? Ne tāpēc, ka gribu aizstāvēt kaut kādas teorētiski «gaišas» komunisma idejas. Tieši otrādi. Identificējot komunismu ar vēlīno PSRS, nevis pirmajiem pēcrevolūcijas gadiem, izdodas novērst sitienu no cita kreisuma paveida, kas šodien ir daudz populārāks par komunismu. Runa ir par radikālām pasaules sociālās pārveides idejām, kuras bija ļoti populāras gan 20. gadsimta sākumā, gan arī tagad. Šo ideju sludinātājiem reiz jau (1917. gada rudenī) bija iespēja pamēģināt, un ir zināmi šī sociālā eksperimenta rezultāti.

Diemžēl, vērtējot šos rezultātus, var viegli aiziet pa viltus taku, pieņemot, ka tieši tas, kas tika realizēts PSRS, arī bija sākotnēji iecerētais projekts. Patiesībā sākotnējais projekts bija savā ziņā ļoti tuvs šodienas kreiso liberāļu ideāliem, un tie sociālie pārveidojumi, par kuriem šodien daži vēl tikai sapņo, pirmajos pēcrevolūcijas gados tika ar joni ieviesti. Krievija uz īsu brīdi kļuva par «visprogresīvāko» valsti. Taču jau drīz vien visi šie «modernismi» piedzīvoja pilnīgu krahu, un jaunradītā «laimes valsts» pārstāja funkcionēt visos līmeņos (izņemot terora līmeni). Solītās paradīzes vietā tika radīta elle, un jau 1921. gada martā VK(b)P 10. kongress pieņēma Ļeņina līniju «īslaicīgi» atkāpties.

Ar to arī eksperiments faktiski beidzās. Sākās plika sagrābtās varas noturēšana, kas vēlāk izvērtās par pilnīgu atteikšanos no pirms revolūcijas sludinātajām kreisajām vērtībām. Sākās īsts konservatīvisma revanšs, kas Krieviju institucionāli atmeta atpakaļ 16. gadsimtā, Ivana Groznija (Bargā) opričņinas laikos. Šis reakcijas revanšs noslēdzās ar carisma reabilitāciju (S. Eizenšteina Aleksandrs Ņevskis, A. Tolstoja Pēteris Pirmais un citi), krievu šovinisma uzplaukumu, abortu aizliegumu un «veselīgas ģimenes» kultu. Režīms palika kreiss pēc formas, bet kļuva labējs pēc satura.

Par to, cik šis režīms bija sociālistisks, kreiss un progresīvs, var spriest pēc kriminālkodeksa pantiem, kuros bija paredzēti reāli cietumsodi par pederastiju (tā kriminālkodeksā). Ja režīmu, kurā homoseksuālistus met cietumā, dēvē par kreisu, tad kāds ir labējs režīms? Tas, ka cilvēkiem bija atņemtas privātīpašuma tiesības un viss piederēja valstij (partokrātijai), turklāt miljoniem cilvēku atradās darba nometnēs, kur viņi vergoja par balandas bļodu, drīzāk liecina par vergturības iekārtu, ne sociālismu.

Ar to gribu teikt, ka tie kreisie sociālās pārveides ideāli, kuru vārdā tika īstenots asiņains terors no 1917. gada līdz 1921. gadam, vēlākajā PSRS bija galīgi nepopulāri, toties tie joprojām ir ļoti populāri kreiso intelektuāļu vidē, par spīti to īstenošanas bēdīgajiem rezultātiem. Var jau teikt, ka Krievijas «tumšā» tauta nesaprata Cīrihes kafejnīcu dīkdienībā izfantazētās «saulainās» idejas un visu sabojāja, bet varbūt šīs «progresīvās» idejas drīkst lietot tikai nelielās, medicīniskās devās? Lielākās devās tās rada atgrūšanās refleksu, un sabiedrība virspusē izvemj staļinus, hitlerus, putinus un trampus? Varbūt Trampa un viņam līdzīgo parādīšanās uz politiskās skatuves ir tikai pretreakcija uz šo sociālo konstruktoru ofensīvu, uz viņu tik ļoti iecienīto ņirgāšanos par citādi domājošajiem? Par šiem jautājumiem biežāk derētu aizdomāties mūslaiku «revolucionāriem».