Lielajās Eiropas pilsētās, piemēram, Londonā, Berlīnē un Parīzē, dažādu kultūru un izcelsmes cilvēki labi sadzīvo līdzās, un pilsētu ielās vienādā daudzumā var redzēt gan musulmaņus, gan ķīniešus, gan tumšas ādas krāsas cilvēkus.
Neviens īpaši nebrīnās arī par pāriem, kuros meitene ir ķīniete, bet puisis – afroamerikānis. Tikmēr – Latvijas sabiedrība vēl nav pieradusi pie cilvēku izcelsmes daudzveidības, un tie pāri, kas par savu dzīvesvietu izvēlējušies Latviju, ik dienas saskaras ar negatīviem sabiedrības stereotipiem un aizspriedumiem.
Šķiet, tāda ir cilvēka daba, ka spriedumus par svešo un neiepazīto mēs izdarām, balstoties uz stereotipiem un aizspriedumiem. Krievi ir emocionāli, agresīvi, mīl dzert šņabi un taisīt «netīrus darījumus», musulmaņiem ir vairākas sievas, gruzīni ir karstasinīgi un greizsirdīgi, čigāni zog, tumšādaini cilvēki ir ļoti nabadzīgi, ASV iedzīvotāji ir dumji, bet islāmticīgie ir teroristi. Bet, ja cittautietis apprecas ar latviešu sievieti, klāt nāk vēl virkne citu stereotipu. Daudzi uzskata, ka tās ir fiktīvas laulības, citi brīdina, ka attiecības būs nelaimīgas un vīrs darīs sievietei pāri, vēl daži dāmu sauc par dzimtenes nodevēju. Vai šādi uzskati ir patiešām pamatoti?
Ivetas stāsts: «Cilvēki domā, ka esmu noslēgusi fiktīvu laulību»
Jau vairāk kā sešus gadus Iveta ar savu austrumu izcelsmes vīru dzīvo Latvijā, un atzīst, ka pirmie «iedzīvošanās» gadi nav bijuši tie vienkāršākie. Lielas pūles bija jāiegulda, lai veicinātu atšķirīgās kultūras pieņemšanu ģimenes, radu un draugu lokā, nemaz nerunājot par sarūgtinājumu, ko rada nicinošā attieksme no sabiedrības puses. Jauktajiem pāriem un ģimenēm dažādas aizskarošas piezīmes, nosodoši skatieni un attieksme ir ikdiena, kas jūtama ne tikai uz ielas un sabiedriskās vietās, bet pat valsts iestādēs. Stāsta Iveta: «Uzsākot Latvijā ģimenes dzīvi ar cittautieti, ir jāsagatavojas, ka tevi nosodīs un nesapratīs. Sākot no izvairīgiem vai nosodošiem skatieniem uz ielas, līdz pat rasistiskām piezīmēm no sabiedriskā transporta un valsts iestāžu darbiniekiem – gadījumi ir patiešām dažādi. Turklāt, negācijas un piezīmes ir vērstas ne tikai pret manu vīru, bet pret mums abiem kā ģimeni un mani kā sievieti. Vieni uzskata, ka es esmu noslēgusi fiktīvas laulības par naudu, lai mans vīrs varētu nokļūt Eiropā. Vecāka gadagājuma cilvēki ārzemniekus uztver kā draudu latviešu kultūrai un mēdz publiski pārmest, «ko es te vispār esmu atvedusi uz Latviju». Vakarā pastaigājoties pa Vecrīgas ielām, jūtu vērtējumu – ja eju blakām eksotiska izskata ārzemju vīrietim, tad esmu pērkama sieviete. Mūsu sabiedrība vienkārši vēl nav gatava pieņemt faktu, ka latviešu sieviete var veidot ģimeni ar citas ādas krāsas, sejas vaibstu vai reliģisko uzskatu vīrieti!»
Ivetas vīrs, mēģinot izveidot pozitīvu komunikāciju ar latviešiem, pirmajos gados ir izmēģinājis dažādas stratēģijas un nonācis pie interesantiem secinājumiem. Viens no tiem – latviešiem ir lieli aizspriedumi pret austrumu cilvēkiem un viņi tiecas izvairīties no turpmākas komunikācijas ar neierastas reliģiskās piederības pārstāvjiem. Vīrietis reiz ir izmēģinājis «baltos melus» un kādai latviešu kompānijai teicis, ka ir itālis. Attieksme bijusi kardināli pretēja! Kompānija kļuva draudzīga, atvērta, uzreiz uzsāktas sarunas par futbolu, picām un atpūtu pie Vidusjūras. «Protams, mēs esam atšķirīgi, bet ir svarīgi apzināties, ka tādas lietas un vērtības, kas mūs vieno un ir kopīgas, ir daudz vairāk, nekā tās, kas atsvešina. Un es ceru, ka ar laiku Latvijas sabiedrība kļūs atvērtāka pret dažādu izcelsmju cilvēkiem un sapratīs, ka liela daļa aizdomu bijušas patiešām nepamatotas,» teic Ivetas vīrs.
Eksperte: «Trešo valstu pilsoņi uz Latviju nebrauc labākas dzīves meklējumos»
Latviju par savu dzīves vai darba vietu ar katru gadu izvēlas aizvien vairāk ārzemnieku. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes dati liecina, ka izsniegto termiņuzturēšanās atļauju skaits ir sasniedzis teju 16 tūkstošus, bet pastāvīgās uzturēšanās atļaujas ir saņēmuši vairāk kā 44 tūkstoši ārzemnieku. Pierasts domāt, ka uz dzīvi Latvijā pārsvarā pārceļas vīrieši, tomēr laulības saites uz Latviju atved arī daudzas cittautību sievietes, piemēram, no postpadomju valstīm – Krievijas, Baltkrievijas un citām. Trešo valstu valstspiederīgie (tie, kuri nav dzimuši Eiropas Savienībā) Latvijā ierodas ne tikai darba vai studiju dēļ, bet galvenokārt – lai uzturētu ģimenes saites ar laulāto, bērniem un vecākiem. Tātad, ģimenes, kurās viens no pāra ir trešo valstu valstspiederīgais, ir tās, kas visbiežāk saskaras ar negatīvu sabiedrības attieksmi.
Stāsta Aivita Roze-Khaite, saskarsmes un starpkultūru jautājumu trenere un konsultante: «Latvijas sabiedrības attieksmi pret cittautiešiem nosaka vairāki savā starpā sajaukušies priekšstati. Viens no tiem, ka cittautieši ierodas Latvijā kā patvēruma meklētāji vai bēgļi, kas meklē vieglākus un izdevīgākus dzīves apstākļus. Jā, ir daļa tādu cilvēku, bet viņu nav daudz un mēs viņus nedrīkstam nosodīt, jo nezinām, no kādiem dzīves vai emocionālajiem apstākļiem viņi ir aizbēguši. Otrkārt, pret cittautiešiem ir jūtama liela pretestība, jo latviešiem ir bailes par savu kultūru un valodu – daudziem šķiet, ka atbraucēji iznīcinās mūsu pamatvērtības. Tomēr pieredze rāda pretējo – cittautieši patiešām vēlas iemācīties latviešu valodu un izprast mūsu kultūru. Vēl viens aspekts ir Latvijā izvērstā kampaņa par fiktīvo laulību bīstamību, kas veicina viedokli, ka visas laulības, kas tiek noslēgtas ar trešo valstu piederīgajiem, tiek slēgtas negodprātīgu mērķu vārdā. No savas pieredzes darbā ar trešo valstu pilsoņiem, varu apgalvot, ka neviens cilvēks nebrauc uz Latviju, lai meklētu šeit labāku dzīvi vai tiktu Eiropas Savienībā. Pārceļoties uz dzīvi Latvijā, lielākajai daļai cilvēku dzīves līmenis krītas pat divas reizes, viņiem ir grūti atrast darbu savā profesijā, kas būtu adekvāti atalgots un atbilstošs viņu ierastajam dzīves līmenim. Dzīves realitāte ir tāda, ka robežas ir vaļā, cilvēki ceļo, mācās vai dzīvo ārzemēs, iemīlas un attiecību dēļ maina dzīvesvietu. Diemžēl visu šo aizspriedumu sajaukumā, visvairāk cieš tieši jauktās ģimenes, kas Latvijā dzīvo mīlestības un ģimenes dēļ.»
Viens no sāpīgākajiem pārdzīvojumiem daudziem jaukto laulību pāriem ir Pilsonības un migrāciju lietu pārvaldes veiktās fiktīvo laulību pārbaudes, lai konstatētu, vai laulība nav veidota ļaunprātīgi. Lai gan amatpersonas norāda, ka šādas pārbaudes ir standarta procedūra, to raksturs būtu uzskatāms par iejaukšanos personīgajā dzīvē. Stāsta Iveta: «Mēs pat netikām informēti, uz kāda pamata notiek šāda pārbaude – mēs ar vīru tikām nošķirti un intervēti atsevišķās telpās, tika uzdoti dažādi personīgi un, manuprāt, cilvēktiesības aizskaroši jautājumi. Pārbaudes notika arī dzīvesvietā. Neko nepaskaidrojot, kaimiņiem tika rādītas mūsu bildes un uzdoti dažādi jautājumi. Protams, ka kaimiņi uzreiz nobīstas un viņu attieksme pret mums mainās. Lai pierādītu, ka es patiešām dzīvoju laimīgā laulībā, man bija jādemonstrē vīra personīgās lietas, drēbes un jāmēģina pierādīt, ka es apprecējos mīlestības dēļ. Man tas šķiet pazemojoši! Amatpersonas saka – lai «neņemu» visu tik emocionāli, bet man bija jautājums – ja es ietu tavā ģimenē un iejauktos tavā personīgajā dzīvē, kā tu justos? Šādas situācijas ir ļoti sāpīgas un attiecībās izraisa lielu stresu.»
Lai «iedzīvotos» Latvijā – grūtākie ir pirmie gadi
Integrācijas process jaunā valstī un kultūrā notiek caur piecām stadijām – medus mēnesis, diskomforts, konflikts, atšķirīgā un vienojošā apzināšana un spēja integrēties. Pirmajā fāzē jaunajā dzīvesvietas valstī viss šķiet ļoti jauki – tiek gūti pirmie iespaidi, iepazīti jauni cilvēki, visi šķiet draudzīgi un atvērti. Pēc «rozā briļļu» perioda ārzemnieks ierauga realitāti – saprot, ka cilvēki nemaz nav tik atvērti un smaidīgi, bieži vien viņi izturas izvairīgi un dzēlīgi, valsts institūcijās savas tiesības ir «jāizcīna» un arī valodas apgūšana neiet tik raiti, kā gribētos. Turklāt, ārzemniekam Latvijā nav nemaz tik viegli atrast darbu, jo katrā darba intervijā ir jāpierāda, ka neesi muļķis un «uzaudzis kokā», kā nereti par iebraucējiem domā darba devēji. Šajā fāzē saasinās arī attiecības ģimenē, jo jaunajā vidē spilgtāk izceļas kultūras atšķirības, un stresu pastiprina neveiksmīgie darba meklējumi un ierobežotie ģimenes finanšu resursi. Cilvēks ir apjucis un vīlies, tādēļ seko nolieguma jeb konflikta fāze, kura ir viena no emocionāli grūtākajām. Kā norāda speciālisti – ja ilgstoši neizdodas atrast piemērotu un adekvāti atalgotu darbu, un papildus tiek piedzīvots kāds rasistisks uzbrukums, ārzemnieks var mēģināt izolēties no sabiedrības un ieslīgt pamatīgā depresijā. Tādēļ ir būtiski, lai cilvēks pēc iespējas ātrāk izkļūtu no konflikta fāzes, sāktu objektīvi analizēt esošo situāciju un izdarīt izvēles, kā uzlabot savu emocionālo stāvokli un dzīves apstākļus.
Stāsta Aivita Roze-Khaite: «Atbraucot uz Latviju, cittautietim visas lietas šķiet svešas, viņš ir apjucis, un bieži vien – lai uzsāktu normālu dzīvi, ir jāiziet cauri emocionāli smagam procesam. Cittautietis Latvijā nepieder pie sabiedrības vairākuma, viņam ir ierobežotas valodas zināšanas, prasmes orientēties sabiedrībā un citi faktori, kas ierobežo viņa līdzdalības iespējas sadzīves komunikācijā. Turklāt, Latvijas sabiedrība noteikti vēl nav tā atvērtākā cittautiešiem. Protams, ja ārzemnieks trešajā gadā runā skaidrā latviešu valodā, visi latvieši priecājas un slavē viņu, bet pirmajos gados – attieksme pret svešvalodā runājošu cittautieti nav tik pozitīva un atvērta. Tādēļ jauktajām ģimenēm grūtākie ir tieši pirmie gadi svešā valstī, un dažādi ārējie apstākļi var ietekmēt arī ģimenes savstarpējās attiecības. Kultūru atšķirību un neskaidro sadzīves apstākļu dēļ pārim bieži vien sākas «rīvēšanās», un tas ir tas brīdis, kad cilvēki izvērtē sevi un partneri – vai mums patiešām jābūt kopā, vai mēs te paliekam, varbūt braucam strādāt un dzīvot kādā citā valstī? Daudzi pāri situāciju Latvijā nevar izturēt un pārceļas uz tām valstīm, kur var atrast labāk atalgotu darbu un attieksme pret jauktajām laulībām ir pieņemama. Bet situācija var izvērsties arī sliktāk, kad ģimene nolemj šķirt laulību.”
Nepieciešams psihoemocionālais atbalsts
Kā norāda saskarsmes un starpkultūru komunikācijas speciāliste, lai trešo valstu valstspiederīgais un viņa ģimene veiksmīgi integrētos sabiedrībā, gan vīrietim, gan sievietei nepieciešams profesionāls psihoemocionāls atbalsts. Cittautietim ir svarīgi psihoterapijas konsultācijās izanalizēt savas stiprās puses darba tirgū, izvirzīt konkrētus mērķus un neļauties nomāktībai, ja to sasniegšana nenotiek vienā dienā. Latvietim, kurš ir šādās attiecībās, vajadzīga emocionāla palīdzība un padoms, kā nenorobežoties no partnera, atšķirīgajās kultūrās izcelt vienojošo un uzturēt attiecības arī krīzes posmos. Rietumeiropas valstīs ir izveidoti speciāli centri, kas sniedz iebraucējiem konsultācijas un atbalstu, lai viņi veiksmīgāk spētu adaptēties jaunajai kultūrai, darba apstākļiem un sociālajām normām. Šajā gadā Nodibinājums „Sociālo pakalpojumu aģentūra” ar Eiropas trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonda atbalstu arī Latvijā uzsāk projektu „Darbosimies kopā”, kura ietvaros jauktajām ģimenēm ir pieejami atbalsta pasākumi, lai mazinātu viņu sociālo izolēšanos, veicinātu pieņemšanas sajūtu latviskā vidē un pilnvērtīgu piekļuvi sociāliem pakalpojumiem. Programmas ietvaros ģimenēm ir pieejamas psihoterapeitu konsultācijas, atbalsta grupas, kā arī brīvprātīgu Latvijas iedzīvotāju mentoru pakalpojumi, kas palīdz risināt dažādus individuāli svarīgus jautājumus. Kā norāda projekta īstenotāji, šāds atbalsts ir būtisks, jo nodrošina ģimenēm vietu, kur dalīties pieredzē, uzklausīt ieteikumus, kā arī satikt citas ģimenes ar līdzīgām problēmām, ar kurām neformālā gaisotnē var pārrunāt līdzšinējo pieredzi un iespējamos risinājumus.
Sabiedrībai vēl jāmācās pieņemt atšķirīgais
Nevar noliegt, ka stereotipi piemīt visiem cilvēkiem. To nosaka cilvēka psiholoģija – no visa svešā un neiepazītā, ar ko neesam saskārušies vai guvuši personīgu pieredzi, mēs nedaudz baidāmies, tādēļ trūkstošo informāciju aizstājam ar stereotipiem un aizspriedumiem. Arī Iveta atzīst, ka, iepazīstoties ar savu topošo vīru, viņai bija daži aizspriedumi par musulmaņu vīriešiem un islāma ticību. Tomēr sievietes pieredze liecina, ka stereotipi sabrūk caur personīgo saskarsmi – iepazīstot cilvēku, viņa uzskatus un dzīves pārliecību, attieksme un domas mainās. Tiek atrastas daudz vairāk kopīgas un vienojošas lietas, nekā atšķirīgās.
Saskarsmes un starpkultūru komunikācijas speciāliste Aivita Roze-Khaite prognozē, ka Latvijā jaukto laulību skaits nākotnē varētu tikai pieaugt, tādēļ ir īpaši būtiski, lai sabiedrība kļūtu atvērtāka pret citādo: «Latvijā studē daudz trešo valstu studentu, un mums vajadzētu saprast – tas ir tikai normāls process, ka viņi iemīlēsies un veidos attiecības arī ar latviešiem. Sabiedrība līdz šim respektē tikai tos Latvijā dzīvojošos cittautiešus, kuriem ir augsts sociāls statuss vai par kuru sasniegumiem runā medijos, bet pārējie jaukto laulību pāri tiek uzskatīti par kaut ko «ārpus normas». Šādai attieksmei nav pamatojuma. Gribētos, lai cilvēki beidzot sāk saprast, ka mīlestība dažādu tautību cilvēku starpā ir dabiska parādība, un pārstāj ar savu attieksmi darīt šīm ģimenēm pāri.»
Šī publikācija ir veidota ar Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonda atbalstu. Par publikācijas saturu atbild nodibinājums „Sociālo pakalpojumu aģentūra”.
Projektu 75% apmērā finansē Eiropas trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonds un 25% ir valsts budžeta līdzekļi.
Sīkāka informācija: www.krize.lv; Projekta vadītāja Aija Vule (aija.vule@gmail.com); Projekta koordinatore Aivita Roze-Khaite (Aivita.roze@gmail.com).