Vanšu tilta vantis ir norobežotas ar metāla žogiem, kas vismaz garāmbraucot neizskatījās neiekarojami. Vantis ir noklātas arī ar papildu solidola kārtu, un pagaidām šiem līdzekļiem vajadzētu nodrošināt, lai vēl kāds ekstrēmu izjūtu un domu pārņemts cilvēks nevarētu uzkāpt tiltā.
Iespējams, cilvēku nokļūšanu uz vantīm varētu ierobežot arī ar kustīgiem riņķiem, bet par šo un cita veida mehānisko šķēršļu uzstādīšanu vajadzīgas konsultācijas ar inženieriem un tilta projektētājiem. Plānots, ka tādas varētu notikt jau šodien Rīgas domes Satiksmes departamentā. Interesanti, vai uz tilta ir novietota videokamera, kas varētu fiksēt jebkādu neparastu rosību un laikus novērst kāpšanu pa vantīm?
Neesot bijis atslēgas
Kad aizvadītajā ceturtdienā, 7. jūnijā, no tilta smailes nolēca 1992. gadā dzimis jaunietis, policija ir sākusi kriminālprocesu.
Arī zvērināts advokāts Juris Močuļskis ir vērsies Valsts policijā ar lūgumu sākt kriminālprocesu par amatpersonu bezdarbību, kuras dēļ iestājusies cilvēka nāve. Jaunietis tilta galotnē ticis bez īpašiem šķēršļiem, un neviens viņu tur nav sagaidījis, lai uzsāktu pārrunas vai noceltu.
Izskanējusi informācija, ka uzreiz nav bijusi pieejama atslēga, ar kuru atvērt metāla durvis, kas atrodas vienā no balstiem, lai varētu pa kāpnēm uzkāpt vairāk nekā 100 metru augstumā. Kamēr noskaidroja, kurā vietā un pie kāda darbinieka atslēga meklējama, tikmēr jaunais cilvēks nolēca un nomira ātrās palīdzības mašīnā.
Jau tad, kad pirmais Vanšu tilta iekarotājs 2002. gadā uzrāpās pa vantīm un prasīja policistiem eklērus, žurnālistu vidū figurēja tieši tāda pati informācija – ka ilgāku laiku nav bijis iespējams atvērt durvis, lai tilta virsotnē nonāktu tie, kuriem eklēru kārotāju vajadzētu pierunāt nemesties lejā. Tagad atslēga glabāšoties ātri pieejamā vietā. Izrādās, lai panāktu šādu loģisku risinājumu, bija vajadzīgi 10 gadi.
Vai runāšana palīdzētu?
Policija esot noskaidrojusi, ka bojāgājušajam jaunietim bijušas garīgās veselības problēmas. Psihiatre Sandra Pūce Neatkarīgajai atzīst, ka viņas pieredze liecina – cilvēkus ar šādām veselības problēmām var nomierināt sarunājoties, «viņi ieklausās un neizdara murgainu rīcību», tāpēc, protams, jārunā ir. Taču viņa arī norāda, ka ne vienmēr pašnāvniecisku domu pārņemts cilvēks klausīs un klausīsies. «Es nezinu, vai varēja nopietni glābt. Nesaprotu tehniski, kā ar viņu sarunāties. Kliegt pa ruporu? Ja jau var uzkāpt augšā, lai sarunātos, tad var arī nocelt,» viņa vērtē ceturtdienas nelaimes gadījumu uz Vanšu tilta. Glābēji ar pacēlāju šoreiz to nav paguvuši izdarīt.
Daktere arī saka – Rīgā ir krīžu centri un atbilstoši sagatavoti speciālisti, lai sarunātos ar krīzes situācijā nonākušajiem, tajā skaitā – suicidālu ideju pārņemtajiem, taču viņa nevarot pateikt, vai «mums ir psiholoģiskās palīdzības dienesti, kurus izsaukt ekstrēmos brīžos». Tas ir jautājums par sadarbību, kas droši vien jārisina valsts, pašvaldības un attiecīgo dienestu līmenī.
Stress un zaudējumi citiem
Ceturtdien pār tiltu abos virzienos tika pilnībā slēgta satiksme (krītot pašnāvnieks pārrāva trolejbusa vadus), netika laisti arī velobraucēji un gājēji, satiksmes ierobežojumi pasažierus tracināja arī pilsētas centrā. Sabiedriskais transports pāri Akmens tiltam nekursēja pēc grafika, un uzņēmuma Rīgas satiksme informatīvā tālruņa darbiniece vēl ap pulksten 20.30 nespēja pateikt, cik ilgi šīs neērtības būs jāpacieš. Viņa skaidroja, ka satiksme kopumā bijusi aizkavēta par stundu.
S. Pūce aicina pievērst uzmanību kopējiem zaudējumiem, ko izraisa tāds kāpiens vantīs: «No visām iepriekšējām reizēm neesam mācījušies. Atkal tiltā var uzkāpt. Pietiek vienam uzkāpt tiltā, un uzreiz ir milzīgi satiksmes ierobežojumi. Šajā gadījumā ir jāvērtē, cik daudziem cilvēkiem tas radīja stresu, cik daudzi nokavēja. Tāpēc kopējais zaudējums ir daudz lielāks.»
Jāatgādina, ka tieši Rīgas domē noraidīta lielākā daļa no SIA Rīgas tilti savulaik izstrādātājiem ierosinājumiem, kā pasargāt Vanšu tiltu no kāpējiem un vienlaikus – sabiedrību no milzīgām neērtībām, ko rada šādi pārgalvji. Pirmie priekšlikumi domniekiem tika likti galdā jau 2003. gadā. Taču pašvaldības Satiksmes un transporta lietu komitejas deputāti vienbalsīgi noraidīja piedāvājumu vantis pasargāt ar dzeloņloksnēm un īpašiem auduma pārsegiem, jo tas varētu izraisīt neprognozējamas vanšu svārstības. Vēlāk deputāti nosprieda, ka nav lietderīgi tērēt naudu, jo vantīs kāds rāpjoties tikai vidēji reizi gadā. Tas, kādus zaudējumus satiksmes slēgšana nodara rīdziniekiem un citiem Rīgā iebraukušajiem, netika izvērtēts.