Vaškeviča advokāte: Taisnīgumam jābūt acīmredzamam

Bijušā Muitas kriminālpārvaldes priekšnieka Vladimira Vaškeviča aizstāvju komandai pret viņu izskatāmajā kukuļošanas krimināllietā šogad pievienojās advokāte no Strasbūras (Francija) Kristīne Krīgere, kas ir specializējusies cilvēktiesību jomā.

Par to, kādi iespaidi viņai ir radušies, saskaroties ar Latvijas tiesu sistēmu, kas kopīgs un kas atšķirīgs Latvijas un Rietumeiropas izpratnē par taisnīgumu un cilvēktiesībām, šī Neatkarīgās intervija ar Kristīni Krīgeri.

– Kāpēc uzņēmāties aizstāvību Latvijā tādā sarežģītā lietā?

– Mūsdienās juristi cits citu pazīst pāri robežām, un daži Latvijas advokāti man pastāstīja par šo lietu, kas mani ieinteresēja. Iepazīstoties ar šo lietu, saskatīju, ka tajā gan pirmstiesas izmeklēšanā, gan agrīnajā tiesas stadijā ir daudz jautājumu, kas saistīti ar cilvēktiesībām Tāpēc pievienojos advokātu komandai.

– Kuri ir tie cilvēktiesību jautājumi?

– Pirmais jautājums ir tas, ka aizstāvībai ir apgrūtināta pieeja tiem lietas materiāliem, ar kuriem prokurors pamato savu apsūdzību.

Otrs jautājums –, ka joprojām lieta tiek izskatīta slēgtā tiesas sēdē, ka lieta nav publiska. Vispārējs princips nosaka, ka lietas izskatīšanai jābūt publiskai. Šeit ir izņēmuma situācija.

– Vai tad arī citur pasaulē nemēdz būt slēgtu tiesas sēžu, piemēram, kad runa par mazgadīgo izvarošanu, kur lietas publiska izskatīšana traumētu cietušo?

– Bet šī nav lieta par nepilngadīgo izvarošanu...

– Taču mēdz būt valsts noslēpums, vai, kā šajā gadījumā, te esot liecinieka procesuālā aizsardzība.

– Tur jau tā lieta – ja tiek noteikta slēgta sēde, tad ir nepieciešams norādīt ļoti konkrēti uz lietas apstākļiem balstītus apsvērumus, pamatojumus, kāpēc tieši lieta izskatāma slēgtā tiesas sēdē. Bet te nav tāda pamata.

Šeit ir formāls iegansts, ka lietā ir liecinieks, kas ir procesuālās aizsardzības programmā. Cik redzu no lietas materiāliem, nav nekādu reālu iemeslu, kāpēc šo liecinieku vajag aizsargāt. Viņš ir publiska figūra, pilnībā redzams sabiedrībai, strādā augstā amatā [domāts Muitas pārvaldes direktors Tālis Kravalis].Tā ir mākslīga slēgtas sēdes veidošana. Iespējams, lieciniekam ir darījums ar tiesībsargājošajām iestādēm par to, ka viņš liecinās, bet tikai tad, ja viņa liecības publika nedzirdēs.

Slēgtā sēde var būt tikai tad, ja iemesli slēgtai tiesas sēdei ir pārāki par apsūdzētā tiesībām. Tas pats attiecas arī uz liecinieka pratināšanu ar tehniskiem līdzekļiem – tas ir tikai vajadzības gadījumā, ja pastāv reāls apdraudējums, reāls iemesls, ka liecinieks baidās atrasties tiešā saskarsmē ar apsūdzēto vai ja viņa identitāte ir mainīta. Šajā gadījumā šie elementi nav redzami. Tik tiešām tikai ļoti retos izņēmuma gadījumos var atkāpties no atklātas tiesas principa, balstoties uz konkrētiem apsvērumiem. Atklātas sēdes princips ir nepieciešams arī tādēļ, lai plašsaziņas līdzekļi varētu lietu redzēt un informēt par to sabiedrību. Tā ir standarta prakse Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Tas ir vārda brīvības garants un tiesību garants.

Protams, ir skaidrs, ka tiesas izskatīšana notiks pavisam savādāk, ja žurnālistiem būs iespēja vērot procesu un sabiedrībai būs zināms, kas tur notiek.

– Šis nav vienīgais gadījums Latvijā, kad lieta tiek skatīta slēgtā sēdē vai kad atsevišķi liecinieki tiek pratināti slēgtā sēdē.

– Varbūt kādā citā lietā teorētiski tas notiek pamatoti, taču šeit liecinieka aizsardzības programma ir formāls iemesls, lai viņa pratināšanu paturētu slepenībā.

– Ap uzņēmēju Ināru Vilkasti un jūsu klientu Vaškeviču griežas milzīgs daudzu krimināllietu atvars, kur dažādās izskatīšanas un izmeklēšanas stadijās ir lietas pret viņa sievu, paziņu paziņām, pat pret mājkalpotāju un jauniņu biroja sekretāri.

– Zinu par šo situāciju. Tas apliecina, ka šeit ir runa par vajāšanu no tiesībsargājošo iestāžu puses. Tiek izmantoti visi līdzekļi, lai izdarītu spiedienu.

– Virknē lietu jau ir attaisnojoši spriedumi, citas turpinās...

– Jā, nesen vienā no lietām – pret Ināras Vilkastes darbinieci par it kā nepakļaušanos KNAB darbinieku prasībām – pirmajā instancē pieņemts attaisnojošs spriedums. Taču, ja prokurors sadomā iesniegt protestu, tad tiesāšanās turpinās un turpinās bez gala.

– Ir arī notiesājošs spriedums – Vaškeviču pirmajā instancē notiesāja uz diviem gadiem cietumā par to, ka viņš meitām bija pircis dāvanas ar tēva kredītkarti. Vai šādi spriedumi mēdz būt Francijā?

– Tas ir absolūti nereāli. Acīmredzami tā ir vēl viena daļa no vajāšanas, kas notiek pret šiem cilvēkiem. Ja arī tas ir pārkāpums, tad tas nav kriminālnoziegums, tā nebūtu ar ieslodzījumu sodāma darbība. Taču šajā gadījumā lieta ir ielocīta tā, lai tas būtu kriminālnoziegums un viņu varētu notiesāt ar bargu sodu. Kaut kas līdzīgs citai personai tiktu uzskatīts par maznozīmīgu pārkāpumu, tiesībsargājošās struktūras neskatītos tik padziļināti, tik skarbas apsūdzības par tādu pantu arī nebūtu.

– Vienā Latvijas tiesā viens Šveices advokāts piedalās lietā. Tā kā daļa prāvā izskatāmo aizraujošo sižetu noris Šveicē, arī aizstāvības puse vēlas lietā piesaistīt savu advokātu no Šveices. Taču prokuratūra veic milzīgu pretdarbību, lai ārzemju advokāts lietā nevarētu piedalīties. Vai arī jūs neesat jutusi pretdarbību?

– Kā nu ne – prokurors uz manu ierašanos reaģēja, sakot, ka tā būšot laika vilcināšana, nākamreiz aizstāvība gribēšot vēl kādu advokātu pieaicināt – varbūt no Igaunijas. Viņš ne sevišķi grib redzēt mani tiesas zālē. Acīmredzot mana klātbūtne liek aizdomāties par cilvēktiesību jautājumiem un neļauj tik klaji tos ignorēt.

– Pieņemot, ka jūs neesat pazīstama ar Latvijas iekšpolitikas aizkulisēm un gadījumiem iz mūsu valsts tiesu dzīves, piedāvāju jums jautājumu – atbilžu spēli, kur es pastāstu par gadījumu, nestāstot, par kādām personām ir runa. Jūs savukārt novērtējiet šos gadījumus. Vienā lietā advokāts tiesā liecina pret savu bijušo klientu. Ko teiktu Francijas advokātu saime par šādu gadījumu?

– Tā ir konfidenciāla informācija, konfidenciālas attiecības starp advokātu un klientu. Francijā pat pats klients nevar atbrīvot savu advokātu no pienākuma klusēt par konfidenciālu informāciju, ko viņš saņēmis no klienta.

– Vai Francijā bieži notiek kratīšanas advokātu birojos?

– Ir kādreiz bijuši tādi gadījumi, taču ļoti reti. Mūsu likumos ir ļoti stingras garantijas advokāta neaizskaramībai. Advokāta biroja kratīšana ir iespējama, taču ir jābūt noteiktiem kritērijiem, apstākļiem, kuros kratīšanu var pieļaut. Jebkurā gadījumā advokatūra stingri pretojas un cīnās par advokātu tiesībām. Tāpat pie mums ir nodrošināta pieeja lietas materiāliem. Nevis tā, ka iedod vienu papīriņu, ka apsūdzētais darīja to un to, bet lietas materiāli paliek aizstāvībai nezināmi.

Vaškeviča lietā pēc pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanas aizstāvībai ir izsniegtas šādas tādas kopijas, bet lietā ir arī diski ar dažāda veida ierakstiem, un tie netika izsniegti aizstāvībai. Jo prokuratūra uzskata, ka tie ir lietiskie pierādījumi. Lai gan tas ir klajā pretrunā ar Latvijas Kriminālprocesa likumā teikto, nerunājot nemaz par starptautisku konvenciju, kas paredz, ka cilvēkam ir jāzina, par ko viņu apsūdz. Ja šie pierādījumi tiek izmatoti pret viņu, viņam ir tiesības ar tiem iepazīties, sagatavoties. Aizstāvībai sīvā cīņā izdevās panākt Rīgas apgabaltiesas vadītājas lēmumu, ar kuru bija noteikts, ka prasītie materiāli jāizsniedz. Bija vairākas tiesas sēdes, kurās mēģināja lemt par to, izsniegt tos vai neizsniegt, un beigu beigās joprojām visi diski nav aizstāvībai izsniegti. Tā joprojām nav izpildīts nepārsūdzamas instances lēmums!

– Vienā Latvijas lietā tiesnesis paziņoja, ka turpmāk advokāti drīkstēs pratināt lieciniekus tieši tik ilgi, cik to darījuši prokurori.

– Tas gan ir dīvaini – oriģināli. Ja prokurors pateiks, ka viņam nav jautājumu, tad arī advokāts nevarēs tos uzdot? Pie krimināllietām nevar pieiet ar matemātiskiem aprēķiniem. Manuprāt, tiesa tādā veidā izkropļo pušu līdztiesību. Prokuratūra taču lieciniekus ir pratinājusi jau pirmstiesas izmeklēšanā, varbūt pat gadiem ilgi.

– Tajā pašā lietā viena persona ir bijusi advokāts lietā iesaistītām personām. Šī persona tagad ir liecinieka statusā. Šai personai prokuratūra ir nodevusi pārvaldīt lietā figurējošu arestētu uzņēmumu aktīvus. Prāvas gaitā viņš jau ir sēdējis zālē un vērojis notiekošo, dzirdējis citu liecinieku runāto. Pēc kāda laika viņš tiek pratināts. Pēc tam viņš aizbrauc uz ārzemēm, viņa pratināšana tiek pārtraukta un sākas kāda cita liecinieka pratināšana. Kad viņš atbrauks, viņu pratinās atkal.

– Lieciniekus nemēdz ielaist zālē, pirms nav uzklausītas viņu liecības. Un nevar būt tā, ka var vienlaikus pārstāvēt kādu no pusēm un arī liecināt. Tie ir pilnīgi dažādi noteikumi, kas attiecas uz šīm personām, tas ir absolūti ārpus visiem pamatprincipiem.

– Ko teiktu Francijas advokāti, ja advokāts pāriet pretējā pusē un nostājas pret savu bijušo klientu? Vai viņš pēc tam vēl varētu būt advokāts?

– Nevar uzņemties pārstāvēt pretējo pusi. Tas ir ētikas principu pārkāpums un interešu konflikts. Tas ir nedzirdēts gadījums. Nevar pārmesties uz pretējo pusi. Nevar pat tad, ja jaunā lieta būtu absolūti nesaistīta ar kādreizējām attiecībām, pat ja tās bijušas sen. Advokāts iegūst no klienta informāciju un nedrīkst to izmantot pret savu klientu.

– Minētais advokāts ir no Šveices, kas nav tālu no Francijas, un droši vien Šveicē viņš ko tādu neatļautos. Varbūt tāda atļaušanās ir tāpēc, ka Latvija ir tālu, kaut kāda Austrumeiropas valsts, un Latvijā var darīt visu ko?

– Tie jautājumi, ko jūs uzdodat... (Ilga pauze.) Nezinu, ko teikt. Man tie ir pilnīgi neizprotami, neparasti. Neticami, ka kaut kas tāds iespējams. Tādi gadījumi nemēdz būt. Esmu pārsteigta un nezinu, kā to var izskaidrot.

– Nesen Eiropas Cilvēktiesību tiesa pieņēma izskatīšanai kādas latvietes lietu. Viņai bērns tika atņemts par to, ka kaimiņi bija redzējuši, ka 11 gadus vecā meitene bija viena pati aizgājusi uz tuvāko veikalu iepirkties. Pēc tam skolotāja bija vaicājusi, vai meitene tiek fiziski iespaidota, un viņa atzinusies, ka dažreiz ir dabūjusi pērienu. Ar to bija pieticis, lai sociālie darbinieki bērnu mātei atņemtu un nodotu audžuģimenei.

– To dzirdot, man prātā nāk milzīgs skandāls – tā sauktais Utro skandāls Francijā, kur vienas mājas iedzīvotāji tika tiesāti par nepareizu apiešanos ar bērniem, viņu seksuālu izmantošanu un incestu. Lietā cieta 18 cilvēki. Vairāki tika turēti apcietinājumā, bērni bija atņemti. Vēlāk izrādījās, ka apsūdzības bija nepamatotas un visus briesmu darbus izdomājusi un cilvēkus apmelojusi viena persona. Izcēlās plaša diskusija. Visas lietas bija izskatījis viens tiesnesis, kurš bija ieguvis pārliecību, ka šie cilvēki ir vainīgi. Radās jautājums, cik kompetents ir šis tiesnesis un kā var kādā veidā likumīgi apstrīdēt tiesneša lēmumu par bērna ievietošanu speciālās iestādēs. Ir ļoti grūti aptvert līdzsvaru. No vienas puses, jābūt ļoti izsvērtiem pierādījumiem, kas ļautu iejaukties ģimenes dzīvē. No otras puses, tik tiešām ir arī gadījumi, kad bērni tiek pakļauti vecāku vardarbībai un pat iet bojā. Un viņus neviens neaizsargā. Uz visām lietām ir attiecināms tas, ka ar likumu vien šo līdzsvaru nekad nevarēs nodrošināt. Tas viss notiek ar cilvēciskā faktora palīdzību. Jebkurā gadījumā cilvēks – tiesnesis ir tas, kas pieņem attiecīgus lēmumus. Tas bija diezgan skaidri redzams Utro lielajā lietā. Viss viena tieneša rokās. Kam ir tiesības izlemt, ja viņa cilvēciskās īpašības ir tādas, kas neļauj patiešām objektīvi izlemt? Tad nekādi likumi no kļūdām nevar pasargāt.

– Arī pie mums var noraidīt tiesnesi, kurš ir interešu konfliktā. Taču problēmas sākas, kad ir acīmredzama neobjektivitāte, tendenciozitāte. Latvijas likumi pauž, ka nevar apstrīdēt tiesneša rīcību vai lēmumus. Ko tad var apstrīdēt?

– Zinu šo īpatnību, ka tiesneša rīcība Latvijā nevar būt par pamatu noraidījumam. Tas pārsteidz. jo, kad tiesneša uzvedība procesa gaitā tieši norāda, ka viņš ir tendenciozs, līdzsvaru absolūti neievēro, neobjektīvs un vienai pusei labvēlīgāks, tad tas, protams, ir iemesls noraidījuma pieteikšanai.

Jebkuram neatkarīgam novērotājam vai personai, kas ir apsūdzēta, ir jābūt pārliecinātai par to, ka tiesa ir objektīva. Tas ir nenoliedzami. Tiesneša uzvedībai jābūt tādai, ka viņš ne tikai faktiski lemj objektīvi, bet arī, lai nevienam nerastos izjūta, ka viņš ir tendenciozs. Kādā lietā par motociklista izraisītu avāriju 1923. gadā Anglijā tiesnesis pateica spārnotu frāzi, kas ir kļuvusi par aforismu un tiek izmantota arī mūsdienās daudzās lietās: «Not only must justice be done; it must also be seen to be done» – «Taisnīgumam ir ne tikai jābūt, tam jābūt arī acīmredzamam.