Tā arī neatrisinās mistērija ar pazudušajiem Ukrainas bēgļiem uz Latvijas — Krievijas robežas

Oktobrī pēkšņi pārtrūka Ukrainas bēgļu plūsma pāri Latvijas—Krievijas robežai, lai pēc kāda laika lēnām atjaunotos. Apritot pilnmēroga kara gadadienai, joprojām saglabājas neskaidrība par bēgļiem, kas spiesti ierasties pie mums cauri agresorvalsts teritorijai.

Jau vairākkārt ziņojām par apstākļiem, kādiem pakļauti tie Ukrainas pilsoņi, kuri pirms gada, Krievijas plānotajām “zibenskara” mehanizētajām kolonnām sagrābjot tuvākos pierobežas rajonus, palika okupēto teritoriju aizmugurē un nevarēja vairs izkļūt uz Ukrainas brīvo daļu, jo ceļu aizšķērsoja fronte un kaujas darbības.

Kopš septembra beigām Krievija bija sākusi uz robežas bez iemesla turēt Ukrainas pilsoņus, neļaujot tiem izkļūt no Krievijas Federācijas teritorijas — ukraiņiem likuši gaidīt vairākas dienas, citreiz pat līdz nedēļai. Tāda bija lielākajai daļai no Donbasa iedzīvotājiem, cilvēkiem no Hersonas un Zaporižžjas apgabalu dienvidiem, kas pēkšņi atradās okupācijas zonā un kam vienīgā izeja bija uz agresorvalsts teritorijas pusi. Tie, kam bija lieka nauda, mēģināja no kādām Krievijas lidostām aizlidot uz Turciju, taču lielākajai daļai no lauku un mazpilsētu iedzīvotājiem iekrājumi nav lieli. Tāpēc viņiem vienīgā iespēja ir doties ar milzīgu līkumu no okupētajām teritorijām uz Rostovu pie Donas, no turienes caur Maskavu vai Smoļensku uz Veļikije Lukiem un tad cauri Grebņevai vai Terehovai iekšā Latvijā. Savukārt maršruts caur Baltkrieviju bijis pieejams visiem, izņemot vienīgi Ukrainas pilsoņus — tā kā Aleksandrs Lukašenko atbalstīja Krievijas iebrukumu Ukrainā, tad ukraiņi netiek ielaisti Baltkrievijas teritorijā. Uz robežas tiek būvēti žogi un mūri.

Tad Krievijā tika izsludināta mobilizācija, un Ukrainas pilsoņu iespējas izkļūt no Krievijas strauji pasliktinājās. Tie, kas pēc ilgas gaidīšanas tika cauri Krievijas muitai, ziņoja: viņus tagad "marinēja" uz robežas vairākas dienas, līdz pat nedēļai, un viņi bija spiesti gaidīt vai nu savās mašīnās, vai (kas bez sava transporta) zem klajas debess, mēģinot uzsliet kādas nojumes no tā, kas pie rokas. Latvijas robežsargi stāstīja, ka cilvēku un transportlīdzekļu plūsma līdz rudenim bija palikusi apmēram tāda pati kā kopš marta sākuma — no tā varēja izdarīt secinājumu, ka aizture Krievijas pusē, visticamāk, radīta mākslīgi, lai radītu ukraiņiem problēmas. "Ik dienas no Krievijas puses ierodas virs 300 Ukrainas bēgļiem, kādi 100 moldāvi, kam tagad caur Latviju ir tuvākais ceļš no Maskavas uz Moldovu, un vēl aptuveni 200 citi cilvēki, kas ir Eiropas Savienības pilsoņi un atgriežas mājās," stāstīja Grebņevas robežsargi. Sākoties rudenim, biedrības “Tavi Draugi” un “Gribu palīdzēt bēgļiem” uzslēja palīdzības sniegšanas teltis uzreiz aiz robežpunkta vārtiem, lai sniegtu siltas un sausas drēbes, pārtiku un iespēju uzlādēt telefonu. Brīvprātīgie aktīvisti līdz pat šai dienai turpina dežūrēt ļoti pieticīgos apstākļos (lai neteiktu vairāk).

Reportāža no Grebņevas par situāciju uz 2022. gada 5. oktobri skatāma šeit.

Nākamajā dienā, 6. oktobrī, bēgļu plūsma pēkšņi pārtrūka.

Līdz tam rindā automašīnām bija jāgaida pat nedēļa, kājāmgājējiem aukstumā un lietū — divas vai trīs diennaktis. Tie, kas tomēr šķērsoja robežu, stāstīja par pirmajiem upuriem — cilvēkiem pasliktinājusies veselība no aukstuma un slimībām, baumoja par kopumā sešu cilvēku nāvi.

Naktī uz ceturtdienu, 6. oktobri, rindas uz iekļūšanu Igaunijā un Latvijā pēkšņi pazuda. Raidījums "Nekā personīga" meklēja pavedienus "Telegram" čatos, kur ukraiņi apmainās ar informāciju par situāciju pie robežas. 5. oktobrī kāds jautājis, vai tā ir taisnība, ka pie robežas novietoti pārvietojamie Krievijas armijas iesaukšanas punkti. Dienu iepriekš pāri robežai Grebņevā gājis draugs, kurš tagad vairs “neiziet uz sakariem”. Krievi cenšoties iesaukt Ukrainas pilsoņus, lai tie dienētu pretinieku (!) armijā. “Neatkarīgās” aptaujātie Ukrainas pilsoņi no Hersonas, kas tobrīd vēl nebija atbrīvota, to minēja kā savu galveno motivāciju, kāpēc beidzot jādodas prom no okupētās teritorijas — nevarot pieļaut, ka viņus iesaukšot okupantu armijā un likšot karot pašiem pret savu valsti!

Kad uz robežas Krievijas pusē bija uzkrājušies aptuveni 700 Ukrainas bēgļi, tad viņi tika nošķirti no citu valstu pilsoņiem, kas arī gaidīja rindā uz robežšķērsošanu, un tika aizvesti nezināmā virzienā. Dažu nākamo nedēļu laikā Latvijas iestādēm neizdevās neko noskaidrot. Raidījums "Nekā personīga" sazinājās ar dažiem bēgļiem, kas ļāva izvirzīt jaunu versiju, taču arī tai pilnvērtīgu apstiprinājumu neizdevās iegūt: vēl 5. oktobra vakarā cilvēki ziņoja, ka rindas ir milzīgas. Rindā pie Terehovas 170 auto, kas jau septiņas stundas stāv vienā vietā un nekustas. Rindas priekšgalā esošie gaidot jau septiņas diennaktis. Bet jau dažas stundas vēlāk čatos sāka rasties neizpratne, kur palikušas rindas un kas noticis ar visiem ukraiņiem, kas gaidīja.

Vēlāk parādījās neoficiāla informācija, ka no Pleskavas apgabala vadības esot dots rīkojums “atrisināt rindu problēmu”, jo krievu pusē arī parādījušies drosmīgi brīvprātīgie aktīvisti, kas gatavi palīdzēt ukraiņiem, un tie esot cēluši troksni par nekārtībām. Viņi rindā gaidošajiem veduši siltu ēdienu, bet Krievijas policija viņus aizdzinusi prom, atņēmusi nojumi un ģeneratoru. Tad brīvprātīgie ēdienu dalījuši slepeni, uzdodoties par žurnālistiem.

Kā nākamā soctīklos parādījusies versija, ka bēgļi it kā esot devušies uz Baltkrievijas vai Somijas robežu, jo tur rindas mazākas. Somijas robežsardzes oficiālā statistika šo versiju atspēkoja: arī tur Ukrainas pilsoņu plūsma pāri robežai bija samazinājusies, nevis palielinājusies. Savukārt Lietuvas robežsargi informēja, ka ukraiņu plūsma pār tās robežu ar Baltkrieviju ir nebūtiska (kā jau minēts, Baltkrievija ir slēgta visiem tiem, kam zilā pase ar dzelteno trijzobi uz vāka), tāpat Igaunijas robežsardzes sniegtie dati liecina, ka tur bijis identisks kritums visos robežpunktos.

Visuresošais Ukrainas vēstnieks Oleksandrs Miščenko (attēlā) pabija uz robežas oktobra vidū un pēc tam stāstīja TV3: “Kā es redzu, Latvijas puses teritorija ir pilnīgi tukša. Latvijas robežsardze ir gatava pieņemt automašīnas, cilvēkus, kas nāk kājām pār robežu bez jebkādām problēmām. Bet Krievija (kā parasti) rada mākslīgas problēmas ukraiņiem. Tā ir daļa no Krievijas oficiālās politikas: radīt bailes ukraiņos, radot iespaidu, ka Krievija ir lielvara un tai ir iespējas tev ko dot vai atņemt.

Ja tu no Krievijas nebaidies, tad tā tev kaut ko atņems. Šī politika Krievijai neizdodas, jo ukraiņi pat karā, kur krīt bumbas, nebaidās. Cilvēki sanāk kopā un ir emocionāli motivēti cīnīties ar agresoru! Tas pats ir uz robežas. Visi ukraiņi man teica, ka tas ir kā nakts pret dienu, abas robežas puses. Krievija ir nakts, tā ir briesmīga nakts, un Latvija ir diena. Apmeklēju bēgļu centru Zilupē kopā ar Ludzas mēru Edgaru Mekšu. Visi apmierināti. Jo tas ir tāds pretstats pēc viņu brauciena cauri Krievijai, cauri Krimai, pa sabojāto tiltu, cauri Krasnodarai, cauri Rostovai un tā tālāk. Šis ceļš ilgst nedēļu. Un tagad mēs nezinām, kas notika, kur ir palikuši šie 600 vai 700 cilvēki, kas nedēļu gaidīja. Viņi pazuda. Es nezinu, vai tās ir baumas, vai tā ir patiesība, bet mēs mēģinām to pārbaudīt, jo tas ir bīstami, mēs uztraucamies! Es personīgi ticu, ka Krievijai tas nebūtu nekas — nogalināt simtiem cilvēkus bez nekādām problēmām. Jūs atceraties Staļina laikus — ja cilvēks pazūd, pazūd problēma. Tas ir Krievijas moto tagad un pirms 50 gadiem!”

Situācijai neatrisinoties, Francijas ziņu aģentūra AFP aizsūtīja savējos uz Grebņevu, taču no Latvijas puses nebija pietiekami labi redzams un konstatējams, kas notiek aiz Krievijas robežpunkta ēkām otrā pusē, kur automašīnu un gaidītāju rindas. Savukārt Rietumu žurnālisti no Krievijas puses nevarēja apbraukāt robežpunktus un pārbaudīt situāciju, jo gluži vienkārši vairs nav, ko no Maskavas nosūtīt uz robežu — pēc tam, kad Krievijā aizliedza saukt karu par karu (par termina “speciālā militārā operācija” nelietošanu tikuši sodīti jau neskaitāmi cilvēki), tie Rietumu mediju žurnālisti, kas līdz tam vēl strādāja Maskavā, pārcēlās strādāt uz Varšavu, Rīgu un Kijivu, izņemot vienīgi dažus reportierus, kuri palika Krievijā, taču tie paši vairs neraksta, tikai vāc faktus un nosūta tos darbabiedriem, lai viņiem nebūtu jāmelo un jālieto vārdi “speciālā militārā operācija” jēdziena “pilnmēroga karš” vietā.

Vēlāk bēgļu plūsma cauri Krievijas teritorijai uz Grebņevu un Terehovu pamazām atjaunojusies. “Ludzas Zeme” ziņo, ka šobrīd tā veido ap 120 Ukrainas pilsoņiem diennaktī. Tomēr parādījušies gadījumi, kad atsevišķi Ukrainas pilsoņi gan tiek izlaisti no Krievijas, bet netiek ielaisti Latvijā. Valsts Drošības Dienests informē, ka gada laikā vairāk nekā 100 Ukrainas pilsoņi nav ielaisti pāri robežai no Krievijas puses. VDD norāda: “Ieceļošana Latvijā galvenokārt tiek liegta tādiem ārvalstniekiem, tajā skaitā Ukrainas pilsoņiem, kuri ar savu darbību un publiskajiem izteikumiem atbalsta Krievijas agresiju un intereses, kā arī ir iesaistīti dažādās noziedzīgās darbībās.”

Bijuši gadījumi, kad pārrunu laikā šie ārvalstnieki sniedz nepatiesu informāciju vai atsakās apliecināt gatavību ievērot Latvijas tiesību normas. Piemēram, TV3 ziņoja, ka februāra sākumā Latvijas robežu liegts šķērsot 14 ukraiņiem, kuri izrādījušies izlaisti cietumnieki no okupētajām teritorijām. Iekšlietu ministrs Māris Kučinskis norādījis uz varbūtību, ka tie varot būt algotņu grupējuma “Vagner” Ukrainas cietumos savervēti ieslodzītie, kurus mēģina tādā veidā iesūtīt Latvijā nekārtību celšanai, tāpēc drošības iemeslu dēļ tādi mūsu valstī ielaisti netiek.

Tomēr šie faktori nav atrisinājuši mistēriju — kur palika vismaz 700 bēgļi, kuri oktobrī gaidīja milzu rindās uz iekļūšanu Latvijā, bet naktī uz 6. oktobri pēkšņi pazuda nezināmā virzienā? Viena šāda epizode ļauj secināt, ka tādas var notikt atkal.