Rolands Lappuķe: Neiecietība spēlē graujošu lomu mūsu ikdienā

 
ESMU ZINĀTNIEKS PĒC DABAS un man patīk atklāt jaunas lietas. Vecas, izpētītas lietas mani nereti garlaiko. Ko Valsts prezidents gaida no manis? Ne jau lai es pateiktu, kāda ierīce nodrošinās labākus sakarus. Viņš vairāk gaida noteiktas filozofijas veicināšanu, saka Rolands Lappuķe ©Ģirts Ozoliņš/F64 Photo Agency

Saruna ar Valsts prezidenta padomnieku viedo tehnoloģiju ieviešanas jautājumos, ilggadēju diplomātisko darbinieku Rolandu Lappuķi par to, kā viņš iepazinies ar Valsts prezidentu Egilu Levitu, par mākslīgo intelektu, par to, kā tas varētu palīdzēt Latvijai, kā arī par latviešu mentalitātes īpatnībām.

- Cik sen jau pazīstat pašreizējo Valsts prezidentu Egilu Levitu?

- Ar Valsts prezidentu es iepazinos 1973. gada jūlijā dziesmu svētkos Ķelnē. Bija [dziesmu svētku] simtgade, un trimdā tika rīkoti dziesmu svētki Ķelnē. Mēs palikām vienā skolas telpā. Mēs toreiz abi bijām jaunāki. Pēc tam regulāri tikāmies Eiropas latviešu jaunatnes pasākumos. Jau nākamajā gadā viņš sāka referēt un es gāju viņu klausīties, jo biju no tiem, kas ne tikai uzdzīvoja, bet arī gāja referātus klausīties. Egils bija viens no interesantākajiem referentiem.

- Vai var teikt, ka esat ne tikai pazīstami, bet arī draugi?

- Pazīstami mēs noteikti esam, un domāju, ka esam arī draugi. Mūsu sievas draudzējas un arī bērni. Tā ka var teikt, arī bērni tuvina vecākus. Egils vienmēr ir bijis ļoti interesants sarunu partneris. Viņš studēja vēsturi, politoloģiju un jurisprudenci Vācijā un es bioloģiju Francijā. Viņš brīvajā laikā lasīja par zinātni, es brīvajā laikā par Latvijas vēsturi. Viņš bija man ļoti labs avots. Atceros viņa referātus par minoritāšu stāvokli PSRS un citus jau 1970. gados, tāpēc biju visnotaļ labi informēts, salīdzinot ar caurmēra Francijas iedzīvotājiem.

- Jūs esat prezidenta padomnieks viedo tehnoloģiju jautājumos, bet faktiski visu mūžu esat darbojies diplomātiskajā dienestā. Kā izskaidrojat šo pārorientāciju?

- Ne jau visu mūžu. Tikai 23 gadus. Mans doktora grāds ir neirozinātnēs. Konstatēju, ka tas man šodien lieti noder. Biju pētniecībā, esmu bijis skolotājs Minsteres Latviešu ģimnāzijā, kur mācīju bioloģiju, un tad diplomāts. Jau trīs gadus esmu konsultants. Interesējos par modernajām tehnoloģijām enerģētiskās pārejas jautājumos, ieskaitot blokķēdes un 5G tehnoloģijas. Ticiet vai nē, bet pagājušajā gadā, kad ar sievu viesojāmies Luksemburgā pie viņiem, tad ar Egilu runājām par mākslīgo intelektu. Par šīm tēmām biju sācis interesēties jau vairākus gadus, un tas bija izaicinājums arī man. Esmu zinātnieks pēc dabas, un man patīk atklāt jaunas lietas. Vecas, izpētītas lietas mani nereti garlaiko. Ko viņš [Valsts prezidents] gaida no manis? Ne jau lai es pateiktu, kāda ierīce nodrošinās labākus sakarus. Viņš vairāk gaida noteiktas filozofijas veicināšanu. Maijā biju iesaistījies iniciatīvā par izcilu valsts prezidentu. Noklausījos dažādas runas, tajā skaitā Egila runu Jelgavā, kur viņš noformulēja trīs savas prioritātes. Viena bija solidaritāte, otra - piederība un trešā - modernajā pasaulē arī maza valsts var ieņemt svarīgu vietu, ja tā nāk ar pareizu, inovatīvu viedokli. Es piegāju pie viņa un teicu: zini, Egil, ja tev vajag manu iesaistīšanos šajā punktā, tad esmu gatavs. Uzskatu, ka viņš ir viens no gudrākajiem cilvēkiem, kuru es pazīstu. Viņš neko neteica, bet nedēļu pēc savas ievēlēšanas mani uzrunāja.

- Vai par prezidenta padomnieku strādājat sabiedriskā kārtā?

- Sabiedriskā kārtā un nekādu atlīdzību nesaņemu, tikai braucot komandējumos. Prezidentu uzskatu par izcilu personību, ļoti zinošu par Eiropas jautājumiem. Ar plašu skatījumu un īpašu spēju sakārtot jautājumus. Viņš spēj salikt sarežģītas lietas (arī iekšpolitikā) tā, ka visi saprot. Tas ir rets talants. Manuprāt, viņš gaida, ka viedās tehnoloģijas būs faktors, kas nodrošinās, lai valsts varētu sekmīgi funkcionēt nākotnes pasaulē. Savu uzdevumu redzu - kā palīdzēt procesiem, kas ar to ir saistīti. Piemēram, parādīt, ka mākslīgais intelekts ir cilvēkiem draudzīga lieta, nevis kaut kas nesaprotams un draudīgs.

- Saistībā ar viedajām tehnoloģijām latviešiem ir zināms mazvērtības komplekss attiecībā pret igauņiem, kas sevi pozicionē kā šajos jautājumos ļoti attīstītu valsti. Kas būtu jādara, lai arī Latvija tā varētu par sevi teikt?

- Ja man būtu noteikta recepte, tad, iespējams, būtu bijis tā, ka mums nevajadzētu tā reaģēt. Mūsu raksturā ir ierakstīts būt ar kompleksiem. Igauņi noteikti ir priekšā šajā ziņā. Viņi ir daudz konsekventāk darbojušies. Citreiz gan viņiem vienkārši ir labāks mārketings. 1995. gadā Rīgā bija ieradusies franču avīzes LeMonde korespondente. Pirms tam bija bijusi Tallinā. Viņa man prasa - kā es redzu Latvijas nākotni? Es saku - kā valsti, kur svarīgākā ir latviski valstiskā dimensija, bet arī ar diezgan multikulturālu sabiedrību. Viņa skatās uz mani un saka - jūs esat pirmais latvietis, kuram vispār ir viedoklis par jautājumu - kā viņš redz savu valsti. Tallinā katram aptaujātajam cilvēkam par to bija viedoklis. Vai tas bija Lenarts Meri, kurš bija skaidri domājošs, ar skaidru redzējumu, vai kāds cits faktors, kas to ietekmēja? Latvijā ir tieksme neredzēt nākotni un to neplānot. Neuzburt vīziju un neuzstādīt tos mazos uzdevumus, kas varētu novest pie kādiem lielākiem mērķiem. Bija partija Latvijas ceļš, kura 2002. gadā zaudēja vēlēšanās. Kā vienu no iemesliem viņi minēja - mums bija skaidrs, kā Latviju aizvest līdz ES un NATO, bet ko tālāk? Vai pēc tam ir bijis kāds priekšstats, kur jāiet? Atgriežoties pie Egila Levita, viņam ir šis priekšstats, kurš mani saista. Ikdienā redzu daudz panākumu. Piemēram, nupat redzēju ziņu, ka viens latviešu speciālists ir attīstījis simulācijas programmu, ko izmanto ASV armija. Esmu vairākkārt piedzīvojis, ka latvieši spēj izdarīt ļoti labas lietas, ja spēj sadarboties. Diemžēl bieži trūkst līderības.

- Vīzijas trūkums patiešām ir uzkrītošs, bet šķiet, ka tam nav arī sociālā pieprasījuma, jo politiskās partijas savās priekšvēlēšanu programmās nekādas nākotnes vīzijas neuzbur. Acīmredzot vēlētāji tās negaida. Vairāk ir dažādi solījumi, saukļi par godīgumu, citu politisko spēku nonievāšana un tamlīdzīgi.

- Par iekšpolitiku es negribētu runāt. Ja runājam, kas traucē Latvijas straujākai attīstībai, tad kā šķērsli redzu mentalitāšu sajaukumu. Reiz runāju ar vienu vēsturnieku, un viņš atzīmēja, ka Pirmā pasaules kara laikā Daugava sadalīja Latviju divās daļās - vācu pusē un krievu pusē. Igauņiem un lietuviešiem tas nav bijis. Ir tāda sajūta, ka vienmēr latviešos ir kaut kāds dalījums. Mums ir luterāņi un katoliskā Latgale. Mums ir ļoti daudz, sevišķi okupācijas laikā, ienākuši nelatvieši. Padomju pilsoņi no dažādām kultūrām. Ir arī vēl daudz citu ietekmju. Pēc neatkarības atjaunošanas vieni ekonomisti aizbrauca uz ASV, citi uz Vāciju, un katrs ieguva atšķirīgu izpratni par ekonomiskajiem procesiem. Savulaik, kad Egils Levits bija tieslietu ministrs, viņš ieviesa civilo pārvaldi. Tas ir sistēmisks koncepts par to, kā ierēdniecībai darboties. Tad es, arī būdams ierēdnis, piedzīvoju, kā daži gudreļi (nezinu, cik viņi bija gudri) vienu civilās pārvaldes daļu sauca par idiotisku, jo redzēja tikai daļu no kopējās bildes. Katrs nāca un ar savu ietekmi norādīja uz kaut ko sīku, kas viņam likās aplami, zaudējot kopsakarību. Man šķiet, ka mums ir pārāk daudz dažādu ietekmju un reizē valda paļāvība, ka pastāv kaut kāda sistēma, kura visu atrisina un izskaidro. Viena tās izpausme ir arī kā nosliece uz dažādām sazvērestības teorijām. Nav tādas sistēmas. Vēl viena problēma ir tā, ka Latvijā ir - es esmu gudrs, man ir viedoklis, un, ja tev ir cits viedoklis, tad tev nav taisnība, jo man ir taisnība. Neiecietība bieži spēlē graujošu lomu mūsu ikdienā. Kad dzīvoju Portugālē, tad, ak, dieniņ, cik tur bija dažādas taisnības piecdesmit nokrāsās. Un visas savā starpā sadzīvoja. Patiesība ir tik netaustāma...

- Respektīvi, tur uz savu patiesību par katru cenu neuzstāj.

- Jā, neuzstāj. Katrā ziņā ne vienmēr. Tā mums trūkst. Esmu pats piedzīvojis, ka kādi divpadsmit vīri sēž pie galda. Visi gudri, visi veiksmīgi, bet divi viedokļi, un katra puse uzstāj uz savu. Tad vēršas pie manis, jo man kaut kādas samierināšanas spējas ir, un es, neaizskarot tās taisnības, neviena ego, neapstrīdot ne vienu, ne otru, palīdzu rast risinājumu, un visi apmierināti. Mēs nemeklējam kompromisus, un tas jaušams arī ikdienas politikā. Ceru, ka jaunieši ir gudrāki. Pasaule ir sarežģīta, un, ja meklē risinājumu, tad tas var būt tikai kompromiss.

- Tā jau nav tikai Latvijas problēma. Redzat, kā ir sašķelta ASV sabiedrība, un nekāds kompromiss starp Trampa atbalstītājiem un viņa pretiniekiem nav iespējams.

- Varbūt tāpēc es biju pareizā amatā - diplomātijā. Es saprotu, ka lietas ir kompleksas. Es esmu demokrāts. Ko tas nozīmē? Pēc franču filozofa Monteņa izteikuma - es esmu par vidusceļu. Vidusceļi nekad nav skaidri. Ne melni, ne balti. Jūs pieminējāt ASV, bet var runāt arī par Angliju. Vienā no senākajām demokrātijām pēkšņi ļaudis vairs nemāk saprasties. Ne tikai viens ar otru nerunā, bet viens otru lamā, kas ir pilnīgā pretrunā ar angļu dabu. Es turpinu aizstāvēt domu, ka Eiropas Savienība ir viens no spožākajiem cilvēces izgudrojumiem starptautiskajā politikā. Tur nav pieņemts ar kulaku uz galda, un es tev rādīšu. Tas ir starptautisks, arī juridisks organisms, kas meklē kompromisus. Tas prasa pazemību, jo ir 28 valstis, un ir jārod risinājums. Protams, ir valstis, kuras ir vienlīdzīgākas nekā citas, bet princips tomēr paliek. Es gribētu, lai mēs būtu kā Luksemburga, kas prot to izmantot. Viņiem jau ir bijuši divi ES priekšsēdētāji. Junkers un Santērs. ES ir normatīvs organisms, kur arī mazie var nonākt pie varas. Varbūt aiz nejaušības, bet tas var notikt. ES ir labākais veidojums, kurā tāda valsts kā Latvija var pastāvēt. Jebkurā citā variantā mēs nespējam būt lielāki nekā esam. Manuprāt, agrāk vai vēlāk šai savstarpēji cienošai attieksmei būs jāatgriežas pasaules valstu attiecībās, ja vēlamies kādu pasaules sakārtotību. Īpaši ņemot vērā to, ka izaicinājumi ir globāli. Piemēram, klimata maiņa.

- Jūs pieminējāt dažas latviešu īpašības, kuras bremzē mūsu izaugsmi, bet varbūt, daudz dzīvojot ārpus Latvijas, esat ievērojis arī ko tādu, kas latviešus pozitīvi izceļ?

- Protams. Citādi būtu grūti strādāt. Mēs, latvieši, esam pietiekami gudri, un esmu piedzīvojis, ka mākam dažas lietas ļoti labi noorganizēt un risināt. Ja nav blēdīgas shēmas. Ja cilvēki savu gudrību izlietotu, lai panāktu lietas normālā veidā, bez mahinācijām, tad ar mazāku piepūli varētu panākt vairāk. Toties, kad sadarbojamies, rezultāts ir izcils. To esmu piedzīvojis, strādājot Francijā, kad bija projekts Pārsteidzošā Latvija. Mums viss tik labi izdevās, ka francūži gribēja pie sevis ieviest to modeli, ko ar viņiem attīstījām. Tas bija projekts, ko uzsāka 2002. gadā mana priekštece Sandra Kalniete, pateicoties Vairas Vīķes-Freibergas draudzīgajām attiecībām ar nelaiķi Žaku Širaku. Projekts paredzēja latviešu kultūras sezonu Francijā gada garumā. Ja iesākumā bija doma par trim pasākumiem Parīzē 2005. gadā, tad beigās sanāca 171 projekts pa visu Franciju dažu nedēļu laikā. Bija Jaunā Rīgas teātra turneja, bija Rīgas balets septiņus vakarus pilnās zālēs Lionā un daudz kas cits. Francijas pilsētu mēri zvanīja uz vēstniecību un vaicāja, vai nav iespēju kaut ko kopā darīt. Mēs bijām tik efektīvi un inteliģenti, ka daudzas franču amatpersonas uz mums raudzījās ar apbrīnu. Mums tas izdevās, jo visi sadarbojās. Bija kultūras ministre Helēna Demakova un citi. Arī dziesmu svētkus mēs protam ne tikai labi noorganizēt, dziedāt un dejot, bet būt arī priecīgi. Tie ir elementi, kas mums ir. Kāpēc tie pazūd pārējā laikā, jau ir cits jautājums.

- Atgriežoties pie jūsu tagadējiem pienākumiem, esot prezidenta padomniekam, kādus redzat konkrētus uzdevumus?

- Pirmā lieta, par ko prezidents iestāsies, ir daudzvalodīgā mašīntulkošana. Digitālajā laikmetā daudzām mazām valodām situācija ir diezgan bīstama. Latviešu valoda ir starp šīm apdraudētajām valodām. Varbūt ne starp visvairāk apdraudētajām, bet tomēr. Sarunās par nākamo ES septiņgadu budžetu mēs gribētu uzlikt politisku uzsvaru, lai pietiekami liela nauda tiktu iedalīta mašīntulkošanas attīstībai. Mums ir izcila firma Tilde, kas strādā trijās Baltijas valstīs un ir sevi labi pierādījusi. Šajā sfērā visā pasaulē notiek aktīva darbība, bet mums ir svarīgi, lai mēs tur ar savu latviešu valodu nepazūdam. Otra lieta ir mākslīgā intelekta ieviešana medicīnā. Šobrīd medicīnas infrastruktūra Latvijas reģionos tiek reducēta. Telemedicīna var būt viens no risinājumiem. Ja mums ir dārgi aparāti Rīgā, tad mēs, piemēram, diagnostikā varam izmantot mākslīgo intelektu, lai to aizstātu ar dzīvu medicīnisko personālu. Kā pierāda pētījumi, daudzos gadījumos slimību diagnosticēšanā, īpaši agrīnās stadijās, mākslīgais intelekts ir efektīvāks.

- Jūs bieži piesaucat mākslīgo intelektu. Precizējiet, ko tieši ar to domājat, jo rodas dažādas asociācijas, kādas nu kurš fantastikas filmas ir redzējis.

- Jā, tas ir mazliet neveikls nosaukums. Mākslīgais intelekts faktiski ir matemātika, algoritmu kopums, kas, izmantojot plašu datu masīvu, nosaka problēmu un atrod veidu, kā to atrisināt. Ja runā par kaut kādu apziņas veidošanu, tad pagaidām mēs tik tālu neesam un diez vai būsim.

- Atbilstoši Latvijas Satversmei Valsts prezidentam nav daudz pilnvaru un instrumentu, lai konkrēti virzītu dažādas lietas. Līdz ar to - kā tieši redzat šo jūsu un prezidenta ideju ieviešanu praksē?

- Prezidenta padomnieku komanda tiekas, un tad mēs runājam, ko vajadzētu darīt un kā. Viens no veidiem, kā veicināt šo ideju izplatību, ir veidot forumus Rīgas pilī. Galvenais mūsu uzdevums ir veicināt debates sabiedrībā par šiem jautājumiem. Iesaistot šajos procesos pēc iespējas vairāk cilvēku, tajā skaitā jauniešus. Kas attiecas konkrēti uz mani, piemēram, tiku uzaicināts vienā VARAM delegācijā Tallinas Digitālajā samitā, lai to vadītu pēc ministra aizbraukšanas. Jums taisnība, prezidentam nav pilnvaru izpildvarā, bet viņš ar savu vārdu un kontaktiem, kurus veidojam ārzemēs, var pastiprināt dažus vajadzīgus procesus, uzlabojot institucionālo sadarbību. Egils Levits jau 30 gadus ir sekojis līdzi Latvijas attīstībai. Viņš ir bijis klāt dažu ļoti svarīgu dokumentu tapšanā jau Tautas frontes laikā un arī vēlāk. Cik viņu pazīstu, viņam ir ļoti laba izpratne par to, ko viņš var un ko nevar izdarīt. Koncentrējoties uz to, ko var. Mans uzdevums ir viņam palīdzēt to izdarīt.

 

Rīgas namu pārvaldnieks