«Var izdarīt ļoti daudz, ja sirdī ir patiesa labestība un interese par bērnu likteņiem,» teic Aija Švāne. Skaidra patiesība! Nule Latvijas Televīzijas un Latvijas Bērnu fonda kopīgi rīkotajā akcijā Nepaej garām! tika saziedoti līdzekļi vasaras nometnēm, kurās piedalās bērni ar īpašām vajadzībām. Summa ir 40 950 eiro. Šīs naudas pietiks vairākām nometnēm. Tomēr līdz ar akcijas koncerta beigām līdzekļu vākšana turpinās un nometnēm var ziedot vēl līdz pat vasarai.
Par nometņu ikdienu runā Aija Švāne, Zantes ģimenes atbalsta centra valdes locekle un vasaras nometņu vadītāja; Viktorija Privalova, vasaras nometnes vadītāja; Viktorija Lapinska, 5. klases skolniece, vasaras nometņu dalībniece; Andris Bērziņš, Latvijas Bērnu fonda vadītājs, Saeimas deputāts (ZZS).
Andris Bērziņš: - Skolēnu vasaras nometnes bijušas jau sen, bet atjaunotajā Latvijā mēs bijām pirmie, kas sāka tās veidot. Tas bija pirms 27 gadiem. Ikviena skolēnu nometne vai vienība - tas vienmēr ir piedzīvojums. Kolektīva sajūta, piedzīvojumi, kopīgs darbs... Mūsu pirmās bērnu nometnes bija Pļaviņās, kādreiz organizējām gan vasaras, gan ziemas nometnes. Pašos pirmsākumos bērni ar īpašām vajadzībām bija kaut kas... neparasts, jo cilvēki nebija raduši redzēt šādus bērnus kopā ar citiem bērniem. Šodien tā ir pati par sevi saprotama lieta. Pašu pirmo nometni mums finansēja Kanādas latvieši, tagad izmaksas ir krietni augušas.
- Cik nometnes jūs tagad organizējat?
A.B.: - Tagad vasarās organizējam vidēji 20 nometnes. Viss atkarīgs no tā, cik daudz naudas varam savākt. Nekad nav bijis tā, ka mēs prasītu naudu no vecākiem. Tā ir tikai ziedotāju nauda, tie ir uzņēmumi, piedalās arī pašvaldības. Mums ir nometnes bērniem ar īpašām vajadzībām, turklāt ir dažādas invaliditātes smaguma grupas, mums ir integrācijas nometnes bērniem, kuri cietuši vardarbībā, ir nometnes audžuģimenēm. Manuprāt, piedalīšanās nometnēs bērniem ir ļoti skaists piedzīvojums, bet daudziem vecākiem tas nebūtu pa kabatai. Ir jauki, ja ģimenes var plānot savu atpūtu ārzemēs, kalnos vai pie jūras, bet daudz vairāk ir to, kam naudas tādiem ceļojumiem nepietiek, tāpēc mūsu nometnes ir īstā izvēle.
- Vai tikai finansiālā ziņā īstā izvēle?
A.B.: - Ne tikai. Atrašanās nometnē sakārto domāšanu, atbrīvo radošo fantāziju un izslauka ārā negatīvās emocijas. Bērns atveras kā zieds, jo sajūt labo attieksmi, sirsnību un uzmanību. Sevišķi tas sakāms par bērniem, kuri cietuši vardarbībā: viņi jūt, ka pret viņiem izturas draudzīgi, notic, ka viņiem pāri neviens nedarīs, un viņi burtiski uzplaukst. Bērns sāk domāt un analizēt, iegūst pašapziņu, jo saprot, ka viņi ir labāki, nekā par viņiem dažs labs domā. Nākamgad Bērnu fondam ir trīsdesmit gadu jubileja, un - kā jau teicu - 27 gadus no tiem esam rīkojuši nometnes, un tas nozīmē simtiem bērnu, kuru vasaras kļuvušas gaišākas.
Aija Švāne: - Vislabāk par nometnēm var pateikt paši bērni. Es gadiem esmu krājusi viņu izteikumus, novēlējumus, zīmējumus, kuros viņi izsaka savu attieksmi. Lūk, ko raksta bērni. «Paldies, ka palīdzējāt man vairs nebaidīties, paldies, ka ļāvāt man smaidīt un smieties. Paldies par drošību, sirsnību un mīļumu. Vienmēr jūs atcerēšos. Monika.» «Paldies, ka palīdzējāt saprast, ka es ļoti mīlu savu ģimeni un ka bez mammas es nevaru. Inese.» «Mani sauc Laura, man ir 15 gadu. Biju ļoti priecīga, kad mamma man pateica par nometni pie jūras. Pirmajā dienā viss likās svešs un nesaprotams, no sākuma man negāja pie sirds dienas režīms, bija grūti piecelties astoņos. Par laimi, mums bija sporta skolotāja Gita, kura visu miegu izvingrināja ārā. Bija ļoti bagātīgas, garšīgas maltītes, es katru dienu tā pārēdos... Katru dienu bija radošās nodarbības, rotaslietu darināšana, dekupāža. Es mammai uztaisīju krellītes.» Tas parāda, ka bērniem šīs nometnes ir ļoti vajadzīgas, un viens no galvenajiem ieguvumiem ir prieks un draugi. Ja veidojam nometni bērniem, kas cietuši vardarbībā, viņi uz visiem - gan uz audzinātājām, gan uz pārējiem bērniem - sākumā skatās ar aizdomām. Bet drīz vien bērni sadraudzējas, pēdējā dienā pat grūti šķirties... Man ļoti patīk integrējošās nometnes, kur ir arī bērni ar īpašām vajadzībām. Tajās gan nevar piedalīties bērni ratiņkrēslos, jo tad vajadzīga cita nometne, pielāgota šādiem bērniem. Šim nolūkam ļoti labs ir Abragciems. Integrējošajās nometnēs ārkārtīgi pozitīvs moments ir tas, ka veselie bērni labprāt palīdz tiem, kuriem kustību spējas ir ierobežotas - tā dzimst labestība.
- Domāju, ka tas ir smags darbs - veidot un vadīt šādas nometnes.
A.Š.: - Tas mums ir sirdsdarbs visa mūža garumā. Ģimenes atbalsta centros, krīzes centros un bērnu nometnēs var strādāt tikai tādi cilvēki, kuriem sirds ir klāt un kuriem ir misijas apziņa. Es mīlu bērnus neatkarīgi no tā, kādi viņi ir. Tomēr arī šādam sirdsdarbam ir nopietni jāgatavojas. Ļoti ceru, ka šogad izdosies savākt naudu, lai organizētu nometni mammām kopā ar bērniem, kā arī audžuģimenēm. Svarīgi ir tas, ka audžuvecāki var savstarpēji bagātināties pieredzē. Ja ir nometnes vardarbībā cietušajiem bērniem, turklāt - ja mammas kopā ar bērniem jau ir bijušas mūsu atbalsta centros, tad nometnes ir kā nostiprinājums. Tur mammas mācās, kā kopā ar bērniem var doties pārgājienos, kā kopā gatavot rotaslietas vai darīt jebko citu. Bērns sajūsminās par it visu, piemēram, par to, ka viņš uzstājies kopā ar mammu.
- Vai ir bijis kāds brīdis, kad nodomājat: ir smagi, es vairs nevaru šo darbu darīt...
A.Š.: - Nē, man nekad tāda brīža nav bijis. Es zinu, ka bērni ir manas dzīves darbs. Un ir svarīgi, ka ir laba komanda, un man tāda ir.
- Kādā veidā bērni var pieteikties šādās nometnēs?
A.Š.: - Sazinoties ar Bērnu fondu, piesakoties mājaslapā. Bet jāsaprot, ka nevaram paņemt visus gribētājus. Vienā nometnē ir 25 bērni, un nometne bērniem ar īpašām vajadzībām ilgst desmit dienas. Savukārt vardarbībā cietušajiem bērniem - septiņas dienas. Vasaras laikā nometnēs piedalās ap 600 bērnu.
- Tam nepieciešama liela nauda.
A.B.: - Jāsaka milzu paldies mūsu pastāvīgajam sponsoram - akciju sabiedrībai Latvijas valsts meži. Labdaru vidū ir arī Latvijas finieris, Latvijas mobilais telefons, naudu vācam arī ziedojumu kastītēs veikalos, Latvijas Televīzijas akcijās. Latvijas finierim, starp citu, ir laba nometnes vieta, kuru tas mums laipni piešķir. Latvijā ir problēma, ka nav nemaz tik daudz vietu, kur veidot šādas nometnes: nav pareizi «ielikt» nometni skolā, jo skola ir skola, un ir vajadzīga vides maiņa. Videi ir ļoti liela nozīme. Lūk, Mežezers, kur mums bijušas nometnes: tur ir mežs, pļava, ezers. Skaista vieta! Vide arī audzina.
- Viktorija, jūs savulaik bijāt nometnes dalībniece, tagad jau pati organizējat nometnes.
Viktorija Privalova: - Kādu laiku nometnēs es strādāju par pulciņa vadītāju, tad izaugu līdz nometnes vadītājai. Manuprāt, vissvarīgākās tomēr ir integrējošās nometnes. Tās ir vērtīgas ne tikai pašiem bērniem ar īpašām vajadzībām, tās sagatavo sabiedrību komunikācijai ar šiem bērniem, lauž aizspriedumus. Un tad īpašie bērni vairs netiek uztverti kā īpašie, visi kopā top par vienotu komandu. Atceros, mūsu nometnē bija klinšu siena, bērniem vajadzēja pa to kāpt, un augšā tika visi, arī bērni ar kustību traucējumiem. Protams, viņiem palīdzēja, bet visiem radās pārliecība, ka viņi ir tādi paši kā pārējie.
- Atceraties savu pirmo nometni, kurā bijāt kā dalībniece?
V.P.: - Protams. Sākumā gāja smagi, jo es biju tipisks mājas bērns. Sakarā ar veselības stāvokli man bija daudz ierobežojumu, bet nometnē man ļāva vingrot, skriet. Protams, ievērojot ārstnieciskos ieteikumus.
Viktorija Lapinska: - Es nometnē pirmoreiz biju pirms diviem gadiem, tas bija netālu no Jelgavas, un Viktorija Privalova bija vadītāja. Nometnei bija zinātniska ievirze, notika visādi eksperimenti. Man ļoti patika!
- Vai vienmēr viss ir tik labi? Varbūt kāds bērns nemaz negrib iekļauties jūsu labi domātajos kolektīvos?
V.P.: - Dažreiz nometnes sākumā kāds bērns saskumst. Bet ir jāsaprot: bērni ar īpašām vajadzībām ir mājas bērni, kuri ir pastāvīgā vecāku aprūpē. Taču mēs cenšamies, lai skumjām vai garlaicībai nebūtu pamata. Mēs ļaujam bērniem zvanīt uz mājām, parunāt ar vecākiem, un viņi parasti iedrošina bērnus. Nometnes pēdējā dienā, kad jābrauc mājās, bērni vairs negrib šķirties. Tie, kuriem ir jau pāri astoņpadsmit gadiem, vairs diemžēl nevar piedalīties nometnēs, bet viņi man zvana: varbūt tomēr paņemsiet?...
- Tad jau viņi var braukt un strādāt nometnēs.
A.Š.: - Mēs darbā tiešām iesaistām brīvprātīgos. Daudzi no viņiem savulaik bijuši nometņu dalībnieki. Jāpiebilst, ka pirms nometnēm tiek ieguldīts liels darbs, jo jāsazinās ar vecākiem, audžuģimenēm vai aizbildņiem, jo jāzina viss par bērnu veselības stāvokli: daudziem bērniem jālieto medikamenti, kādam ir vajadzīgas regulāras potes. Mediķi mūsu nometnēs atrodas visu diennakti.
A.B.: - Pirms iesākas kāda nometne, mēs sapulcinām vecākus, lai uzzinātu, ar ko tad mēs strādāsim.
- Noteikti atceraties kādus īpašos mirkļus...
A.B.: - Uz mūsu nometnēm brauc muzicēt izcili Latvijas mūziķi: pie mums ir bijuši Jānis Lūsēns, Aivars Brīze, grupa Eolika... Pļavā reiz nosēdās helikopters, atlidoja arī gaisa balons. Tie bija svētki un prieks. Nevar taču visu laiku tikai bēdāties.
A.Š.: - Reiz Abragciemā bija nometne tieši pa Jāņiem. Ar mums bija folkloras kopa no Kandavas, kas vadīja Jāņus. Un pilnīgi nejauši gadījās, ka Jāņu vakarā nometnē ar motocikliem iebrauca rokeri no Igaunijas. Viņi apmetās savās teltīs, tad atnāca pie mums un pajautāja, vai viņi nevarētu pievienoties. Mēs jau visi bijām tautastērpos, gatavojāmies svētkiem... Sākumā manī ierunājās piesardzība, tomēr atļāvu. Domāju, ka bērni šos rokerus un šo vakaru atcerēsies vienmēr: rokeri kopā ar mums iesaistījās latviskajās rotaļās un dziesmās, nākamajā dienā vizināja bērnus ar motocikliem. Lūk, ko nozīmē patiesa labestība un interese par it kā svešu bērnu dzīvi.