VAKARA ZIŅAS. Lielvārdiete Dace Jansone iegūst visskaistākas vecmāmiņas titulu

 
©DACES JANSONES PRIVĀTAIS ARHĪVS

Ogres novada Ikšķiles un Tīnūžu pagasta Kultūras pārvaldes vadītāja Dace Jansone šogad kļuvusi par titulu «Grandma World 2021» un «Grandma Universe National Costume» ieguvēju. Viņa teic, ka dalība konkursā sniegusi ļoti vērtīgu pieredzi. Dace Jansone nebaidās no smaga darba un par viņu var sacīt – cilvēks ar zelta rokām. Un zelta sirdi, jo gadiem ilgi viņa altruistiski palīdz citiem, nodarbojoties ar savu aicinājumu – labdarību.

Kā jūsu ceļš aizveda līdz konkursam un «Koru kariem»?

Viss sākās ar Latvijas konkursu. Tam mani pieteica vedekla Laura. Es nebiju dzirdējusi par tādu konkursu. Tas gads bija ļoti smags manā dzīvē. Traģiski gāja bojā dēls Andris, kurš man vienmēr teica: «Tu esi visforšākā mamma!» No tā brīža šad un tad iedomājos par tiem vārdiem. Es cenšos tos attaisnot. Ja bērns to pasaka, mātei tas ir ļoti svarīgi. Kad tādas nelaimes notiek, mēdz teikt: «Turies!» Patiesībā to sāpi var izturēt darbā. Man vismaz tā bija.

Tajā laikā Lielvārdē sākām organizēt arī pirmos «Koru karus» (2008. gadā). Mūsu kori vadīja dziedātāja Olga Rajecka. Viņa, zinot manu situāciju, ieteicās: «Dace, kāpēc tev arī nepiedalīties?» Nodomāju - kā es tagad dziedāšu... Pagāja kāds mirklis, domāju, ka varētu izdziedāt to sāpi. Jā, tas bija milzīgs darbs. Mēģinājām katru vakaru līdz vieniem, diviem, pat četriem rītā. Tas bija veids, kā es varēju rast kādu mierinājumu. Tas ir tas, kas ir palicis no vecākā dēliņa.

Dalība pirmajos «Koru karos» ir unikāla pieredze, kā arī smags darbs.

Tā ir tiešām unikāla pieredze, strādājot gan ar Olgu Rajecku, gan vokālo pedagogu Artūru Manguli. Viņš Ogrē daudz strādājis ar solistiem, kurus ir izaudzinājis - Nikolaju Puzikovu, Antru Stafecku, Aināru Bumbieru. Piedaloties «Koru karos», saņēmu ļoti lielu atbalstu. Es vienmēr saņēmu stiprinājuma vārdus, ja kādreiz šaubījos. Šis atbalsts man deva ļoti lielu spēku. Es tiešām dziedāju dēlam. Andra vārdi «tu man esi visforšākā mamma» vienmēr mani atkal pacēla.

Es neesmu dzinusies ne pēc konkursiem, ne darbiem. Mani vienmēr ir sameklējuši konkursi, darbi, attiecības un cilvēki, par ko esmu vienmēr pateicīga. Ko es varu pateikt katram? Sargājiet viens otru! Mīliet viens otru! Piedodiet viens otram! Piedošana un cieņa dzīvē ir pats svarīgākais. Īpaši cieņa. Reizēm pāri izšķiras un nesaprot, kāpēc to izdarīja. Tā ir nesavaldība, emocijas. Tāpēc jau ir jāsaprot, ka esam ļoti atšķirīgi cilvēki. Piemēram, es esmu ļoti aktīva, bet vīrs ir spēcīgs, stabils un prātīgs cilvēks. Varbūt kādreiz jaunībā mani tas šad tad nedaudz kaitināja. Bet tagad saprotu, ka tā ir tāda liela vērtība.

Esat ļoti daudz sasniegusi. Vai ģimene ir motivators, kas dzen uz priekšu?

Ģimene ir pamatu pamats. Tie var būt ikdienišķi sīkumiņi - palīdzība sadzīviskos jautājumos, gan atbalsta vārdi. Bērni teica: «Mammu, nedomā par sliktajiem vārdiem, ko feisbukā vai sociālajos tīklos kāds ieraksta.» Lai gan nekad neesmu saņēmusi īpašus pārmetumus... Varbūt tāpēc, ka viss ir nācis pamazām un ar ļoti lielu darbu. Es esmu dzimusi rīdziniece, bet saprecējos ar lauku puisi. Vīramāte iemācīja visus lauku darbiņus. Darbs kultūras jomā ir mans sirdsdarbs un hobijs vienlaicīgi. Man bija fantastiska iespēja strādāt laukos. Tur Lauberes kultūras namā nostrādāju 20 gadus. Ar vīru uzcēlām jaunu kultūras namu. Tad mani pārvilināja uz Lielvārdi. Tur pagājuši 15 skaisti gadi. Tagad jau sesto gadu esmu Ikšķilē. No lauku kultūras nama direktora esmu izaugusi līdz Kultūras pārvaldes vadītājai.

Par ģimeni runājot, jums ir vesela bagātība - 43 gadus ilga laulība, trīs bērni un septiņi mazbērni!

Ģimene man ir vissvarīgākā. Es ļoti mīlu savus bērnus un mazbērnus. Arī vedeklas un znotiņš ir kā mani bērni. Arī krustdēls un māsas bērni ir manējie, jo viņu vecāki jau ir mūžībā.

Izšķirties var ātri, bet ir jādod liela sava artava, lai to visu veidotu un saglabātu. Bērniem vienmēr esmu mācījusi ģimenes vērtības. Tā kopā būšana ir ļoti svarīga. Un viss ir mūsu rokās. Kādreiz jaunieši saka - mums kaut kam nav naudas. Mums vispār nebija naudas kādreiz. Mēs iegājām tukšā dzīvoklī. Sākām ar vienu gultiņu un traukiem, kas tika uzdāvināti kāzās. Varbūt stiprināja un deva spēku augt tas, ka neesi ticis pie visa gatava, bet viss jāizdara pašam. Varbūt tas ir dzinulis. Ļoti ceru, ka svinēsim zelta kāzas. Vīrs Arnis nopirka man kleitu, ko konkursam veidoja latviešu dizainere Ieva Rutka. Jā, viņš teica, es tev nopirkšu kleitu, un tā būs mūsu zelta kāzām.

Kopā ar jūsu vecāko dēlu Andri un jaunāko dēlu Ansi auga arī meitiņa Vineta, kurai dāvājāt mājas un ģimenes siltumu.

Ja katra ģimene paņemtu no bērnunama vienu bērniņu, tad bērnunamus nevajadzētu. Viņi ārkārtīgi novērtē to ģimenes sajūtu, ko mēs varam dot. Jā, protams, nav viegli. Katram mazajam cilvēciņam ir sava pagātne. Vineta mūs atrada. Aicināju bērnunama bērnus, lai nāk uz kultūras namu dejot un dziedāt, lai nejūtas atstumti. Tā mazā meitene pienāca uzreiz pie manis un teica: «Es gribu, lai tu atšņorē manu cepurīti un novelc mētelīti.» Es viņai jautāju: «Tu vienmēr tā vēlēsies?» Viņa atbild: «Jā!» Pagāja daži mēneši, viņa Ziemassvētku koncertā iesēdās man klēpī un teica: «Cik laimīga es būtu, ja tu būtu mana mamma!» Es aizmirsu visu, kas man bija koncertā jāspēlē! Mājās puikām stāstīju, ka mēs varbūt varētu paņemt kādu bērniņu. Un abi teica: «Ko mēs te sēžam? Iesim ātrāk viņai pakaļ!»

Kas palīdzēja veiksmīgi startēt konkursā un iegūt titulus?

Tas ir grūts visas dzīves darbs. Konkursam nevajadzēja īpaši gatavoties. Man nekas nebija jāizdomā - man jau ir laulība, bērni, mazbērni. Es ļoti daudz nodarbojos ar labdarību, sadarbojos ar Rotari klubiem no Zviedrijas. Simtiem cilvēku esam palīdzējuši ar apģērbu, apaviem. Man ir ļoti svarīgs došanas prieks.

Manā dzīvē bija ļoti svarīgs posms Lielvārdē, kad izveidoju trimdas latviešu literatūras Grāmatu klēti. Izveidojās īpaša sadarbība ar ļoti daudziem latviešiem pasaulē. Par šo darbu esmu saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni.

Par konkursu runājot, man piezvanīja «Grandma Universe» pārstāve Latvijā Stella Vilema un teica: «Dace, ir jābrauc pārstāvēt Latviju!» Es nevienā brīdī tur nejutos kā Dace Jansone, es domāju, ka godam ir jāpārstāv mana dzimtene. Pirms katra iznāciena sev teicu: «Es esmu Latvija!»

Piedalīties starptautiskā konkursā ir liels gods un atbildība.

Gala iznāciens nav tikai uznāciens skaistā kleitā, bet tas ir milzīgs darbs. Arī kultūrā viss sākas ar mājas slieksni, to, vai iestāde ir tīra un kārtīga, kas tajā darbojas. Māksla ir tikai pašās beigās. Atceros, kad strādāju laukos un pie manis brauca Valsts prezidents Ulmaņa kungs, apkopēja iepriekšējā dienā saslima ar ļoti lielu temperatūru. Mēs bijām atlikuši pēdējos darbiņus vakaram, piemēram, izmazgāt labierīcības. Apkopēja vienkārši nevarēja atnākt. No rīta piecēlos piecos, lai izmazgātu labierīcības. Ienāk prezidenta apsardze pārbaudīt telpas. Viņi jautā, kur ir kultūras nama direktore. Es saku, ka direktores šobrīd nav. Jo man rokā bija spainis un slota, kā kārtīgam darbarūķim.

Pusdienās ar prezidentu tie vīri atkal ir klāt. Nu Dacei mugurā ir skaista kleita, vīramāte ir izcepusi lauku torti, ar ko sagaidīt prezidentu. Viss notiek. Katrā ziņā, paldies maniem vecākiem. Mammīte bija šuvēja, bet viņai bija svarīgi, lai es mācītos mūziku. Jelgavā mācījos vienā kursā ar slaveno Normundu Šnē. Mūsu kurss bija īpašs. Bet ar vīru esam spēlējuši simtiem kāzu un dažādos ģimenes godos. Varbūt tā ir laime, ka vienmēr esam kopā. Būt kopā un saprasties no pusvārda, tas ir tik labi.

No jums var mācīties to, ka smaga darba nebaidāties.

Man nav bail paņemt rokās ne grīdas lupatu, ne arī zemi rakt. Pēc Latvijas konkursa, kad ieguvu titulus «Pirmā Latvijas vecmāmiņa» un «Elegance», bija vēls rudens, vajadzēja vīramātei sagādāt malku mežā. Un es ar visu frizūru nākamajā dienā braucu uz mežu. Es pakritu, aizķeroties aiz egles zara, un balsī smējos: redz, Latvijas karaliene tagad pa mežu ņemas! Man nekad nav bijis kauns no vienkāršiem darbiem. Vienmēr esmu novērtējusi cilvēkus, kas dara šos darbus. Piemēram, kultūras nozarē svarīgs ir apkopējas darbs, lai māja būtu kārtīga un spoža.

Reiz, kad pie mums viesojās kāda TV raidījuma veidotāji, viņi jautāja, kurš pagastā ir ievērojams cilvēks. Teicu - mana apkopēja Ingrīda, viņa man ir ļoti svarīga manā darbā. Ir jāspēj novērtēt dažāda līmeņa darbiniekus, jāciena un jāmīl viņi. Man Ikšķilē un Tīnūžos ir fantastiska komanda! Visu darām kopā. Tad ir gandarījums, jo cilvēki novērtē un sajūt abpusējo labestību. Un nekad neesmu iedomājusies, ka visu zinu. Es katru dienu mācos.

Pastāstiet par savu konkursa nacionālo tērpu un aizkulišu darbu.

Dzīvoju Lielvārdē pie skaistās Daugavas. Biju sākusi veidot savu personisko tērpu. Man bija blūze un Lielvārdes sarafāns. Konkurss veicināja to, ka tautastērpu vajadzēja sakārtot līdz galam. Devos uz salonu «Apsīda» pie Dzintras Hāzes, viņa ir rokdarbniece, daudz ko ieteica un palīdzēja. Man tapa smalki izšūta Lielvārdes cepurīte, lai viss būtu pa īstam. Dažām konkursantēm bija stilizēti tautas tērpi. Es nevarēju pārstāvēt savu valsti stilizētā tērpā, tāpēc piestrādāju pie katras detaļas. Vienīgi, ko pārdzīvoju - ka piesēju par garu Lielvārdes jostu. Atcerējos, ka savā laikā igauņu mākslinieks Tenis Vints kopā ar mūsu Ansi Epneru veidoja filmu par Lielvārdes jostu, par šiem spēcīgajiem latvju rakstiem. Es biju lepna par to. Es biju Latvija! Lielvārde! Finālā ieguvu pirmo vietu nacionālajā tērpā, tas pacēla spārnos.

Domājot par noslēguma uznāciena tērpu, man bija svarīgi sameklēt tieši Latvijas dizaineri. Šajā gadījumā tā bija Ieva Rutka. Viņas un salona «Amelii» izcilās šuvējas darbs man lika justies kā īstai karalienei. Manām kolēģēm pārsvarā bija spīdīgi tērpi, kas nav raksturīgi latviešiem. Varbūt tas palīdzēja man izcelties.

Dalība starptautiskā konkursā noteikti sniedza ļoti vērtīgu pieredzi.

Vienmēr esmu teikusi arī jaunām sievietēm, ka nevajag baidīties ne no kā. Piedaloties jebkurā projektā, iegūsti ļoti daudz, sākot ar pieredzi. Arī šajā konkursā dalībnieces bija no Japānas, Vācijas, Āfrikas, Spānijas... Sapratu, ka viņas ir ļoti spēcīgas. Viss nāk ar ļoti lielu darbu, lai izturētu visas konkursa dienas. Mūs vēroja katru brīdi visas dienas garumā - kā runājam, uzvedamies, vai esam draudzīgas, kāda ir komunikācija. Tas ārkārtīgi bagātina. Tas bija krāšņs piedzīvojums. Visi aizbraucām ar gaišām sajūtām.

Tiešām iesaku nebaidīties. Vajag piedalīties! Es arī augstskolā iestājos 38 gadu vecumā. Astoņpadsmit gadu vecumā man bija mīlestība, un tā bija visam pāri. Pēc tam - bērniņi. Kad viņi paaugās, sapratu, ko gribu. Gan bakalauru, gan maģistru pabeidzu. Tie bija sestdienu vakari neklātienē, kad varbūt varētu arī vienkārši nosēdēt pie televizora, neko nedarīt. Esmu laikam tā uzbūvēta, ka man gribas visu kaut ko darīt. Arī dārzā izaudzēju visu, sākot ar tomātiem un beidzot ar kartupeļiem. Man sievietes vaicājušas, kurā solārijā eju. Es stāstu, ka man ir zemeņu ravēšanas solārijs, zāles pļaušanas solārijs. Dzīve ir interesanta, izzinot un darot darbus.

Kur citām dāmām smelties enerģiju un spēku, lai sasniegtu mazākus vai lielākus mērķus un sapņus savā dzīvē?

Viss ir mūsu rokās. Arī šajā brīdī, kas saistās ar Covid-19 laiku. Teiksim, ģimenes cilvēki ir vairāk mājās, mēdz strīdēties, parādās neiecietība, sāk domāt - es viņu pārveidošu. Nē, viss ir atkarīgs no mums pašām. Man jaunībā nebija liela alga. Nevarējām neko atļauties. Bet var nopirkt lētu vīnu, ieliet skaistā glāzē, iedegt sveci un radīt to sajūtu, ka cilvēks ir gaidīts mājās. Pavarda sargātājām ir dota iespēja radīt laimības brīžus.

Dzīve ir pārbaudījumu pilna. Es divu gadu laikā mūžībā pavadīju savu mammu, dēliņu un māsiņu. Ir ļoti daudz atņemts. Varbūt tāpēc novērtēju dzīvi. Skatos uz dzīvi savādāk. Dzīvoju katru dienu kā pēdējo. Radu šos gaišos mirkļus ar vienkāršiem darbiņiem, bet tā, lai otrs sajūt to gaidīšanu un mīlestību. Citiem vēlos pateikt: mīliet viens otru! Cieniet! Biežāk sakiet labus vārdus! Kā kultūras darbiniece šad tad esmu aicināta izvadīt cilvēkus pēdējā gaitā. Vienmēr uzdodu jautājumu: «Vai bieži iedomājaties, kas ir dzīve?» Patiesībā visi ikdienas šķēršļi ir īstā dzīve. Un tikai nonākot pie kāda sliekšņa, mēs saprotam, cik ikdienas rutīna var būt arī liela laime. Katram vajadzētu atrast laiku par to visu padomāt, jo patiesībā dzīve ir ļoti īsa, un viss ikdienišķais ir patiesi vērtīgais.

***

Abonē "Vakara Ziņas" šeit.