Ļevs Kliots: valdība zina savas kļūdas. Taču neko nedara

Par uzņēmējdarbības vides trūkumiem Latvijā, par to, ko vajadzētu darīt, lai ārvalstu tiešās investīcijas nesamazinātos vēl vairāk. Arī par vēsturi, literatūru, holokaustu, ebreju īpašumu restitūciju un citām aktuālām tēmām Neatkarīgās intervija ar ASV – Latvijas kopuzņēmuma Riviera – Riga prezidentu, rakstnieku Ļevu Kliotu.

- Daudziem ir bijis liels pārsteigums, uzzinot, ka jūs, uzņēmējs, esat sācis rakstīt. Turklāt nevis traktātus par ekonomiku, bet daiļliteratūru. Esat izdevis romānu krievu valodā Liktenis un griba. Par ko tas ir?

- Grāmatai iedvesmu deva man ļoti tuva cilvēka liktenis. Stāstījums sākas, kad viņam ir pieci gadi, Latvijā, pēc tam kara laiks, dzīve geto, koncentrācijas nometnē, holokausts, kur iet bojā visi viņa radinieki, pēc tam viņš nokļūst Parīzē, tad Ņujorkā. Sāk savu biznesu. Tur ir daudz neticamu dzīves situāciju, sastaptu slavenu cilvēku, skaistu sieviešu un piedzīvojumu. Viņa mazais bizness pārtop ļoti lielā biznesā, vienubrīd viņa izveidotā kompānija ir pat ASV lielāko 20 kompāniju skaitā. Viņš mani sauca par brālēnu, es viņu par tēvoci. Deviņdesmito gadu sākumā kopīgi izveidojām ASV - Latvijas kopuzņēmumu. Mums ir viens uzvārds, bet romānā viņš tiek saukts citā vārdā.

Viņš brīnumaini izglābās, netika nogalināts kara laikā. Piecdesmitajos gados, tieši pateicoties viņa izdomai, saulesbrilles kļuva par modīgu aksesuāru. Viņš radīja Riviera zīmola kompāniju. No Francijas prezidenta Žorža Pompidū viņs ir saņēmis Goda leģiona ordeni par ieguldījumu Francijas ekonomikā.

- Vēsturē ir baisas lappuses - holokausts. Kā to atspoguļojat grāmatā?

- Savā romānā esmu skāris šo tēmu. Tur ir epizodes, kas ir šausmīgas, - ļaužu slepkavošana. Manu tēvoci divreiz veda nošaut. Un abas reizes viņu izglāba apsargs - latviešu puisis, ar kuru viņi bija pazīstami bērnībā, skolas laikos. Šis puisis riskēja ar savu dzīvību, ja tiktu pieķerts.

Mans tēvocis bija gandrīz miljardieris - kopumā nopelnīja 800 miljonus dolāru. Kad viņš atbrauca uz Latviju 1993. gadā, viņš sniedza finansiālu atbalstu gan ebrejiem, kas pārdzīvojuši holokaustu, gan latviešiem, kas kara laikā bija glābuši ebrejus. Kādai sieviņai, kas bija glābusi ebrejus, viņš vaicāja, kāpēc viņa to darījusi. Viņa atbildēja: «Es pavaicāju Dievam, ko man darīt. Dievs man sacīja, ka jāpalīdz cilvēkiem.»

- Vai nav doma izdot grāmatas arī latviski?

- Jūtos arī mazliet tā kā neērti, ja mani sauc par rakstnieku. Šajā jomā esmu iesācējs, rakstu literatūru pavisam neilgi. Priecē, ka dažu profesionāļu vērtējums maniem darbiem ir bijis pozitīvs. Vairāki ir teikuši, ka mani darbi varētu būt laba filmas ideja, aizraujoša kino scenārijs. Nupat man bija pārrunas ar vienu latviešu izdevniecību, un izskatās, ka Liktenis un griba ar šādu vai līdzīgu nosaukumu tiks izdots arī latviski.

- Tad jau jātulko jūsu romāns angliski un jāpiedāvā kādām filmu studijām.

- Jau tiek tulkots angliski.

Esmu uzrakstījis vēl divas grāmatas. Izrādījās, ka rakstīšanas darbs ir smags, prasa laiku un spēku.

- Vai biznesu esat metis pie malas?

- Pavisam neesmu metis pie malas. Joprojām darbojas firma, ko nodibinājām kopā ar tēvoci 1993. gadā. Viņš bieži brauca uz Rīgu. Viņš mani pamudināja sākt biznesu. Tagad jau pagājuši astoņi gadi, kopš viņš miris. Mēs strādājām ar partneriem daudzās valstīs - arī Krievijā, Ukrainā. Taču tagad sakarā ar notikumiem Krievijā bizness vairs nav liels. Tirgojam pārsvarā internetā. Tā ir bižutērija, saulesbrilles, dažādi aksesuāri. Pašlaik šim biznesam nav tie labākie laiki - Krievijā un Ukrainā dramatiski notikumi, bet Latvijas un Baltijas tirgus nav pietiekami liels, lai vareni izvērstos.

- Ģeopolitisko notikumu dēļ cieš daudzas nozares. Kā Eiropas un Latvijas politiķiem šajos apstākļos vajadzētu uzvesties?

- Eiropas Savienības valstīm diemžēl nav citas iespējas, kā darboties vienotos sankciju ietvaros. Krievijas propaganda pārmet Rietumiem bezdvēseliskumu, ka tiem svarīga tikai nauda, bet tajā pašā laikā norāda uz to, ka no sankcijām Rietumi paši zaudē daudz naudas. Tas ir tāds kā mājiens, ka ES jāpiever acis uz to, kas tiek darīts Ukrainā, un tad varēs sūtīt uz Krieviju savas zivis, pienu un ābolus. Taču šā jautājuma morālā puse ir nozīmīgāka par ekonomiku. Rietumi nedrīkst būt bezprincipiāli un iztirgot Ukrainu pret izdevīgiem darījumiem.

Man Krievija ir labi pazīstama. Man tur ir daudz draugu. Esmu dzīvojis Sibīrijā. Domāju, ka Krievijas situāciju labi pazīstu. Esmu pārliecināts, ka, ja neizmainīsies tā paradigma, ar kuru dzīvo pašreizējā Krievijas vara, situācija tur aizvien tikai pasliktināsies.

- Kurp Krievija virzās?

- Virzās uz ekonomisku katastrofu. Tas beigsies ar valsts politisku bankrotu.

Kaimiņvalstī pie varas ir būtībā viena partija, kas necieš nekādu kritiku. Krievijas Valsts domē ir tikai partijas, kuru misija ir atbalstīt Vladimiru Putinu. Tas acīmredzot tā izdarīts, lai jebkura Kremļa iniciatīva tiktu automātiski atbalstīta Valsts domē. Nekādas politiskas alternatīvas. Lai tie, kas ir pie varas, noturētu varu. Bet opozīcija ir vāja, tās praktiski nav. Diemžēl viss virzās uz to, ka šāda autoritatīva vara paliks pie stūres, un tas var tā turpināties vēl ilgi.

- Ir konstatēts bēdīgs fakts, ka stipri samazinājies ārvalstu investīciju apjoms Latvijā. Kāpēc tas tā?

- Ir vairāki iemesli. Viens no tiem ir nodokļu politika. Tepat blakus ir Igaunija, kur nodokļu politika ir daudz labvēlīgāka biznesam. Uzņēmēji pāriet no Latvijas uz Igauniju.

- Vai tāpēc, ka nodokļu sistēma ir vienkāršāka, vai tāpēc, ka nodokļi mazāki?

- Uzņēmēji redz, ka nodokļi ir gan vienkāršāki, gan mazāki. Latvija zaudē kaimiņvalstij, un to redz gan ekonomisti, gan arī valdība to labi redz. Taču neko nedara. Tas ir apbrīnojami.

Vēl ir problēma, ka nav cilvēku. Mums ir mazāk par diviem miljoniem iedzīvotāju. Tas ir tikpat, cik nelielas Ķīnas pilsētas dažos kvartālos. Turklāt nav arī tūrisma plūsmas uz Latviju. Esmu apceļojis visu pasauli, bet Latvija ir pati lieliskākā zeme, kādu vien var iedomāties. Brīnišķīgs klimats, priedes, ērta atrašanās vieta starp austrumiem un rietumiem. Taču trūkst attīstības. Pieprasījums zems, algas mazas. Ko te var attīstīt? Bez valsts varas palīdzības, bez kardinālām reformām pie mums nekas nebūs iespējams. Būs tikai purvs - klusa un nabadzīga vieta. Tur valsts varai jāsaņemas.

- Bija tāda BBC televīzijas filma, kur tika izspēlēts scenārijs, ka Latvijā ierodas zaļie cilvēciņi no Krievijas un okupē Daugavpili. Vai šāda filma arī nav potenciālo investoru aizbiedētāja?

- Nedomāju, ka uzņēmēji ir tik nezinoši, ka ņemtu nopietni šo filmu. Tomēr nopietni jāpadomā par to, kas notiek, jādomā un jārīkojas ir Latvijas valsts varai.

- Vēl kā bremzējošs faktors tiek minēts tas, ka tiesu vara strādā ļoti ilgi.

- Tas ir fakts - tik tiešām tiesu darbi velkas ilgi. Protams, Krievijā vispār nav tiesu varas eiropiskā un normālā izpratnē, tur nav godīgas tiesas. Tad Latvija blakus ir laba. Taču nevajadzētu salīdzināties ar tik sliktiem piemēriem. Vajag, lai Latvijas vara strādā pie tiesu varas stiprināšanas, pie vietējā biznesa atbalsta. Jo uz Latviju atnāk lielās, globālās kompānijas, kas var atļauties ilgi strādāt ar zaudējumiem, nospiest ar savu svaru un izkonkurēt vietējos uzņēmējus. Šīs kompānijas iznīcina vietējās firmas, kurās strādā vietējais darbaspēks. Ilgtermiņā šāda iznīcināšana nav pozitīva, bet ļauj izveidoties monopoliem, kas diktē cenas un uztur tās patērētājiem augstas.

- Kā tas nākas, ka Latvijā, kur algas daudz zemākas nekā Vācijā, veikalā cenas ir lielākas nekā Vācijā?

- Vācijā ir liels apgrozījums, tāpēc tirgotāji cenas var nolaist. Pie mums ir arī liels nodokļu slogs, ierēdņu valsts.

Esmu dzirdējis aplēses, ka vienā pašā VID uzreiz varot atlaist 300 ierēdņu un tas nebūtu jūtams. Tad iznāk, ka šie 300 ir pilnīgi lieki, darba vietas tikai tāpēc, lai radītu daudz slikti apmaksātu darba vietu.

- Daudz diskusiju ir bijis par VID vadītāja un augstākās ierēdniecības algām. Vai atbildīgām amatpersonām vajag maksāt vairāk?

- Noteikti vajag maksāt vairāk. Augsti kvalificētiem speciālistiem ir jāmaksā. Uz entuziasma pamata var strādāt kādu laiku, taču ne visu laiku. Agrāk vai vēlāk cilvēks sāk domāt, kamdēļ gan plēsties slikti apmaksātā valsts darbā, ja ir iespēja pāriet strādāt uz privāto sektoru, kur maksā daudz vairāk.

- Kā ir ar korupcijas līmeni Latvijā. Vai tiešām baiss?

- Nē, tik slikti kā Krievijā nav, un arī ar Ukrainu nevar salīdzināt. Krievijā nesen pie kāda pulkveža atrada veselu dzīvokļa istabu piekrautu ar naudu - astoņus miljardus rubļu. Absolūtos skaitļos visām Latvijas summām Krievijā vairākas nulles jāliek klāt. Arī morāle tomēr Latvijā ir nesalīdzināmi augstākā līmenī - te tomēr ir Eiropas Savienība. Uzņēmēji to jūt un redz atšķirību. Taču bizness pašlaik pārdzīvo smagus laikus, ir ļoti nepatīkama situācija. To dzirdu no kolēģiem gan tirdzniecībā, gan būvniecībā. Varbūt labāk jūtas tie, kam ir kāda sadarbība ar valsti vai valsts pasūtījumi, taču arī Eiropas fondi tiek apgūti pavāji.

- Jūs sacījāt, ka Latvijā ir maz cilvēku. Rietumos šī problēma ir savulaik risināta, aicinot pie sevis viesstrādniekus. Kā Latvijai būtu jārisina cilvēku trūkuma problēma?

- Vispirms vajag sakārtot nodokļu sistēmu tā, lai uzņēmējiem kļūtu interesanti Latvijā taisīt biznesu. Bez tā nekas nebūs un nekādi viesstrādnieki arī negribēs šurp braukt.

Saprotams, ka Latvijas amatpersonām ir stingri jāiestājas par savas valsts interesēm, nevajag baidīties to darīt. Citādi rodas iespaids, ka tie, kas pārstāv Latviju, uz Briseli brauc tikai, lai mestos turienes birokrātu priekšā ceļos. Savulaik, kad sāku biznesu, mūsu kompānija kā kopuzņēmums bija trīs gadus atbrīvota no ienākuma nodokļa. Pēc tam vēl divus gadus maksājām 50%. Tā bija laba pretimnākšana, lieliska iespēja atsperties un nostabilizēties.

Varas iestādes it kā grib, lai atgriežas tie cilvēki, kas aizbraukuši strādāt uz ārzemēm, taču viss, kas paveikts, ir iztērēta nauda reemigrācijas programmā, un atgriezušies ir vien daži - patriotisku jūtu vadīti. Taču ar patriotismu vien nevar ekonomiku uzstutēt. Vajag īstus, nevis šķietamus materiālus stimulus. Ļaudis, ja tie atgriežas un uzsāk kādu savu lietu, jāatbrīvo no nodokļiem uz pieciem gadiem. Lūk, tad būs reemigrācija. Esmu strādājis ar Ķīnu. Viņiem tur vienubrīd bija likums, ka ārzemju kompānija, kas nāk pie viņiem ar savu rūpnīcu, var nemaksāt nodokļus ar nosacījumu, ka pēc 50 gadiem rūpnīca pāries valsts īpašumā. Ne jau tāpat vien no zila gaisa Ķīna ir kļuvusi par ekonomiski varenu zemi - tur bija izdomāts daudz visādu āķu un vilinājumu, lai piesaistītu investīcijas. Mūsu nelielo valsti pataisīt par maziņu ekonomisko tīģerēnu varētu pavisam īsā laikā. Vajag tikai to padarīt pievilcīgu. Taču trūkst izlēmības.

- Lai kaut ko ražotu, vajag darbarokas. No Latvijas daudz cilvēku ir aizbraukuši. Uzņēmēji gribēs vest iekšā bēgļus un migrantus, lai ir, kas strādā.

- Tie bēgļi, kas šeit ir atbraukuši, jau ir aizbraukuši tālāk, jo nesaņem šeit tādus sociālos pabalstus, kā cerēja.

Bet par migrantiem - viesstrādniekiem pašlaik varam neuztraukties. Jo vispirms vajag radīt kaut kādu ražošanu. Taču kurš to darīs Latvijā pie šādiem uzņēmējdarbības nosacījumiem kā pašlaik? Igaunijā kāds varbūt arī atvērs kādu rūpnīcu. Taču Latvijā to darīs tikai traks vai dzērumā.

- Kā Latvijai vajadzētu risināt bēgļu jautājumu. Jūs sacījāt, ka viņi atbrauc un uzreiz aizbrauc...

- Tās ir viņu tiesības. Taču Latvija nevar nepiedalīties bēgļu jautājuma risināšanā, jo ir viena no Eiropas Savienības valstīm un ES problēmas ir arī Latvijas problēmas. Bet Latvija var raudzīties, lai pie mums neatsūta neproporcionāli daudz bēgļu. Pašlaik gan viņu ir tik ļoti maz, ka no šā skaita nav jābaidās.

Neteikšu, ka tas, ko var redzēt Rietumeiropas pilsētās, būtu kas iepriecinošs. Reiz kopā ar kolēģu grupu bijām Parīzē un gājām pa Elizejas laukiem. Kafejnīcā sēdēja arābu jaunieši un lūkojās uz mums. Tie bija ļoti nepatīkami skatieni, neviļus gluži fiziski sajutu, ka šie cilvēki nav draudzīgi. Man ir partneri Francijā, un viņi ļoti pārdzīvo pašreizējo situāciju, kad nezini, kurā brīdī un kurā vietā notiks kāds noziegums vai nākamais terora akts.

Latvijai, ja tā nevarēs iztikt bez iebraucēju darbaspēka, jāpiesaista cilvēki no bijušās PSRS - piemēram, ukraiņus. Ar viņiem varēs saprasties vieglāk, jo nav tik milzīga mentalitātes, kultūras atšķirība kā ar afrikāņiem vai arābiem.

- Mūsu politiķi viegli izbeidza termiņuzturēšanās atļauju došanu pret nekustamā īpašuma pirkumiem, uzceļot tik augstus pirkuma summas griestus, ka pavisam maz vairs ir ārzemnieku, kas grib kaut ko Latvijā pirkt. Vai tā bija pareizi darīt?

- Tas nebija prāta darbs. Tā ir populistisku nacionālistu kaprīze, kurai pakļāvās parlamenta vairākums. Tas ir jūtami kaitējis Latvijas ekonomikai, ko var tagad redzēt Jomas ielā Jūrmalā, kur tūristu skaits ir dramatiski samazinājies. Bet arī citas nozares no tā cieš. Un arī investīciju plūsmas tāpēc kļūst mazākas. Valsts ir signalizējusi, ka neļaus ārvalstniekiem šeit mierīgi dzīvot, ka tiks izdomāti aizvien jauni apgrūtinājumi.

- Vai Latvijai nevajadzētu aktīvāk censties ražot kaut ko priekš NATO?

- Ir grūti kaut ko ražot priekš NATO, taču ir plašas iespējas piedāvāt armijai remontdarbus - kuģu remontu, citas tehnikas remontu. Tāpat arī medicīnas pakalpojumus.

- ASV tuvojas prezidenta vēlēšanas. Kam tur vajadzētu uzvarēt?

- Dīvaini, ka Krievijā acīm redzami vēlas, lai uzvar Donalds Tramps. Tāpēc vien, ka viņš pāris reizes paslavējis Vladimiru Putinu. Taču tieši Tramps ir tāds politiķis, kuru nevar prognozēt - vienā dienā viņš izsakās draudzīgi, bet jau nākamajā brīdī varbūt kļūs naidīgs. Hilarija Klintone izskatās solīdāk, viņu var prognozēt. Būtu labi, ja amerikāņu tauta izvēlētos Klintoni.

- Bijušais Izraēlas prezidents Šimons Peress nesen aizgāja aizsaulē. Ko viņš nozīmēja Izraēlai?

- Ļoti cienījamu cilvēku, fenomenālu politiķi, kurš bija aktīvs līdz pat 93 gadu vecumam.

- Ir bijis daudz politisku diskusiju par īpašumu atdošanu Ebreju kopienu padomei. Kāpēc tieši šai organizācijai un ne kādām citām, un tādā garā.

- Argumenti, kas lietoti ar mērķi, lai īpašumi netiktu atdoti, neiztur kritiku. Ir šie īpašumi jāatdod, un organizācija, kurai tie tiek atdoti, ir pareizā. Nav jau nekādas milzu peļņas no šiem objektiem. Ir otrādi - tās ir diezgan nolaistas ēkas, kas prasa lielus kapitālieguldījumus. Atdodot šos īpašumus, Latvijas politiķi parāda savu labo gribu. To dara vismaz tā politiskā spektra daļa, kas šīs lietas saprot.

***

Ļevs Kliots

• pazīstams Latvijas ebreju uzņēmējs,

• dzimis Daugavpilī 1952. gadā.

• 17 gadu vecumā iestājies Augstākajā aviācijas kara politiskajā augstskolā Kurgānā aiz Urāliem. Pēc mācību iestādes pabeigšanas 12 gadu dienējis padomju armijā kā virsnieks, dzīvojis dažādos PSRS nostūros. Pēc kāda militārista sūdzības čekai, ka Kliots nodarbojoties ar pretpadomju aģitāciju un piekrītot disidenta Andreja Saharova uzskatiem, viņš izmests no kompartijas un atvaļināts no dienesta.

• 1980. gadā atgriezies Latvijā, ieguvis augstāko ekonomista izglītību Latvijas Universitātē. Astoņdesmito gadu beigās sācis uzņēmējdarbību.

• 1993. gadā kopā ar tēvoci Borisu Kliotu nodibinājis ASV - Latvijas kopuzņēmumu Riviera - Riga, kas tirgo saulesbrilles un dažādus aksesuārus.

• Šogad Sanktpēterburgas (Krievija) izdevniecība Superizdatelstvo izdevusi viņa romānu Liktenis un griba. Drīzumā plānots laist klajā vēl divas viņa grāmatas - Satisfakcija un Sfēra.