Pāvils Brūvers nedēļas nogalē devās uz Griezi mūrēt baznīcas sienas un torni. Tā ir 16. gadsimta celtne, kas, laika un kara sagrauta, ilgi skuma vientulībā.
Taču, pateicoties Griezes draudzes mācītāja Ata Freipiča iniciatīvai, baznīcu lēnām - bet nav jau, kur steigties! - atjauno cilvēki, kuriem tas ir dvēseliski svarīgi. Pāvils Brūvers prot ne tikai Bībeles lapas pāršķirt, viņš arī jauneklīgi brauc ar motociklu un mūrē. Še, Griezes baznīcā, viņš strādā ar prieku un gandarījumu: baznīca savulaik celta Dievam par godu, un Dievam tīkams darbs būs to arī atjaunot. «Tā ir mana fiziskā atpūta,» viņš smaida, «tas ir, kā uzcelt baznīcu sevī.» Garīgā atpūta, iespējams, ir uzlikt uz papīra savu dzīvi: viņš gatavojas rakstīt memuārus, un teikt viņam būs pulka - žurnālista darbs raidstacijā Brīvā Eiropa, piedalīšanās pretošanās kustībā grupā Helsinki - 86, mācītāja aicinājums un šodiena, kad tik svarīga cilvēku garīgā atdzimšana. Ne mazāk svarīga kā astoņdesmitajos gados. Šodien Neatkarīgās intervijā Pāvils Brūvers, Evanģēliski luteriskās baznīcas bīskaps emeritus.
- Manuprāt, cilvēki šobrīd dzīvo it kā divās dimensijās: Atmodas laikā, kurā skaidri nodalījās melns un balts, un šodien, kad daudzi jūtas vīlušies un pat nožēlo to dienu aizrautību, jo esošā vara, tēlodama demokrātiju, jau sen ir aizmirsusi Atmodas ideālus.
- Es visu laiku dzīvoju vienā dimensijā, jo cīņa par Latviju vēl nav galā. Vienā brīdī mēs visi saņēmām dūšu un cīnījāmies, bet entuziasms saplaka, kad ieraudzījām: rezultāts nav tāds, kādu vēlējāmies, tāpēc daudzos pazuda apņēmība cīnīties tālāk. Tagad ir grūtākais posms. Izsist sienā caurumu - tā nav lielākā problēma. Daudz smagāk ir to sienu uzmūrēt no jauna. Tas mums pagaidām nav izdevies. To rāda arī vēlēšanas: cilvēki aizvien kāpj uz tiem pašiem grābekļiem. Bet domāju, ka mums - tāpat kā Mozum, kas 40 gadu kopā ar savu tautu klejoja pa tuksnesi - vēl jāpavada kāds laiks pārdomu un meklējumu tuksnesī. Lielas cerības lieku uz jauno paaudzi: kad braucu apmeklēt draudzes Kurzemē un Zemgalē, arvien viesojos arī skolās un bērnudārzos, un tie ir jaukākie brīži - runāt ar bērniem un jauniešiem. Viņi ir pilni ar pozitīvu apņemšanos - dzīvot labākā, sakārtotā Latvijā. Tas man dod pārliecību, ka mūsu cīņa ir pozitīvi izcīnāma. Kāda tad īsti ir latviešu tauta? Vienmēr ir bijuši slikti brīži, tā, piemēram, 18. gadsimta vidū Vidzemē bija galīgs panīkums, alkoholisms, bet tad ienāca brāļu draudzes ar savu iniciatīvu - attīstījās skolas, vēlme iegūt izglītību, tad nāca pirmā atmoda, tad ieguvām savu valsti. Tad pazaudējām... Un padomju laiki mūs nodzina tajā pašā līmenī, kāds bija 18. gadsimtā. Mēs nereti domājam, ka par Latviju atbildīgs kāds cits - nevis es. Deputāts ir atbildīgs, ministrs... Nu, protams, ka ir. Bet es arī esmu atbildīgs! Esmu atbildīgs ar to, kā balsoju, kā līdzcilvēkus mudinu un iespaidoju pozitīvi, nevis ar ļaunumu, rūgtumu vai bezcerību.
- Vai pozitīvi iespaidojaties tieši no jaunatnes?
- Ja arī es viņus nesatiktu, es viņiem ticētu. Jaunā paaudze top pozitīva. Lai Dievs dod, ka viņu nesamaitā korumpētā vide un blēdību pilnā aizejošā paaudze. Kāda sabiedrības daļa ir norobežojusies, noslēpusies ziloņkaula tornī. Šī daļa nezina, kā dzīvo citi cilvēki, viņi nesaprot, kā var sūdzēties, ja «viss ir labi»! Es redzu, kā cilvēki dzīvo. Priecājos, ka cilvēkiem ir ticība uz Dievu. Ja tās nebūtu, tad būtu jāiet bojā. Ja kādam nav šīs ticības, tad es brīnos, kā viņš izdzīvo.
- Jūs savulaik, astoņdesmito gadu vidū, bijāt Latvijas pretošanās kustības dalībnieks. Ja vēsture atkārtotos, jūs darītu to pašu?
- Jā, noteikti. Tikai gudrāk. Toreiz mums bija entuziasms kaitināt padomju režīmu. Nebija lielas pārliecības, ka mēs ar savu darbošanos varētu to varu gāzt. Šodien mēs to darītu apzināti, ar pārliecību, ka būs jāpārņem vara. Problēma bija tā, ka mūsu nacionāli noskaņotie cilvēki nebija gatavi pārņemt varu. Toties to bija gatavi darīt «gaišie» komunisti, tāpēc mēs šodien dzīvojam tā, kā mēs dzīvojam...
- Ko toreiz vajadzēja darīt, lai nopietni pārņemtu varu?
- Galvenais, manuprāt, bija organizācija. Šodien mēs tādas saucam par partijām, bet toreiz vajadzēja veidot nopietnāku pagrīdes tīklu, apzinot cilvēkus ar dažādām spējām un nopietnu izglītību. Kad tā stunda nāktu, mēs zinātu, kuros posteņos ielikt mūsu cilvēkus, lai nenotiktu valsts nozagšana tādos apmēros, kādi ir vērojami tagad... Mēs šobrīd diemžēl nevaram tikt pāri negatīvajiem momentiem, tomēr ir cerības uz jauno paaudzi. Beigu beigās mums taču pašiem tas viss pieriebsies, jo ir skaidrs, ka šis ceļš ved uz elli.
- Pēc diviem gadiem ir Saeimas vēlēšanas. Kaut kā neredz, ka pie apvāršņa būtu parādījusies kāda glābējpartija.
- Nu, ir jau vēl sīkpartijas, kurās atrodams arī kas labs. Bet tām nav nekādu cerību tādēļ, ka vēlētāji domā: šīs partijas ir bez pieredzes, tās neko nespēs, es velti atdošu savu balsi. Taču savulaik arī Visu Latvijai! bija sīkpartija, un mans dēls jautāja: vai varu par to balsot? Nu, protams: balso par to, par ko tev sirds liek! Ja balsosim pēc tāda principa, iegūsim īsto pārvaldību. Visu Latvijai! pieaudzēja muskuļus, tagad šai partijai ir stabils eklektorāts.
- Nacionālā apvienība, kuras sastāvā ir arī Visu Latvijai!, konsekventi iestājas pret skandalozās Stambulas konvencijas ratifikāciju Saeimā. Vai tautas vairākums, jūsuprāt, izprot šīs konvencijas graujošo būtību?
- Ja šo konvenciju atdotu nobalsošanai Latvijas pilsoņu kopumam, tā tiktu aizslaucīta prom kā gruži. Taču izšķiršanās dota tiem ļaudīm, kas ir iedzīti politkorektumā. Kad strādāju radio Brīvā Eiropa, mēs jutāmies brīvi, tomēr bija dažas lietas, kuru dēļ vajadzēja būt politkorektiem. Un tas bija mans darba devējs, kas lika man būt politkorektam. Bet kas spiež Saeimas deputātu būt par tādu? Partijas nostādnes? Ja Saeima ratificēs Stambulas konvenciju, tas būs vēl viens solis uz ģimenes neatgriezenisku noārdīšanu.
- Saeimā nav vienbalsīga atbalsta šai konvencijai.
- Jā, un, ja Dievs dos, tad Saeima nāks pie prāta un nenobalsos par ratifikāciju. Valdība to ir jau parakstījusi. Šajā kaujā ir uzvarējusi liberālā demokrātija. Bet cīņa vēl nav beigusies.
- Kāda ir jūsu attieksme pret «bēgļiem»?
- Kristiešiem jābūt līdzjūtīgiem pret visiem, kas nonākuši nelaimē. Bet ej nu tu saproti, vai tas konkrētais «bēglis» ir nelaimē vai vienkārši meklē augstākus pabalstus, vai - vēl sliktāk - ir ieradies šeit ar ļauniem nolūkiem. Taču izskatās, ka viņi nāk uz šejieni, lai Eiropu pakļautu islāmam. Kad vēl dzīvoju Vācijā, kāds islāmists televīzijā klāstīja, ka pēc dažiem gadu desmitiem Eiropa būs islāma valsts. Lielās «bēgļu» masas ieplūdināšana ir instruments šā mērķa sasniegšanai. Īstie bēgļi būtu pateicīgi par maza stūrīša atvēlēšanu dzīves nepieciešamībām, bet tie, kas ierodas, paģēr arvien lielākas ērtības.
- Tiem «bēgļiem», no kuriem trīs ceturtdaļas ir jauni, spēcīgi vīrieši, vajadzētu cīnīties par savu valsti, nevis vazāties pa Eiropu.
- To saprotu tā, ka viņu dzimtenē ir kādas piecas vai sešas naidīgas grupas, kas savstarpēji karo, būtībā - bandas, un tu negribi piederēt nevienai no tām. Arī valdībai tu negribi piederēt, jo tās vara ir totalitāra.
- Jūs pirms mēneša aizgājāt no bīskapa amata. Kāpēc?
- 65 gadu vecumā es varu iet pensijā - tā paredz Baznīcas satversme. Darbs baznīcā nebija viegls, un tam vajadzēja enerģiju, zināšanas...
- Bet jums tas viss ir!
- Tomēr kaut kā pietrūkst. Blakus redzēju ļoti spējīgus jaunus cilvēkus, kas bīskapa darbu varētu veikt labāk nekā es. Aizejot emeritūrā (garīdznieku aiziešana pensijā), es tomēr nekur nepazūdu: es joprojām piedalos bīskapu kolēģijas sēdēs, esmu padomnieks. Tagad varēšu vairāk veltīt laika savai saimniecībai Vietalvā, kur man ir 65 hektāri zemes. Tur būšu klusumā un mierā, domāju rakstīt memuārus. Man padomā grāmata par radio Brīvā Eiropa laikiem, par to man ļoti daudz materiālu.
- Pavīdēja runas, ka jūs esot aizgājis tāpēc, ka izjutāt spiedienu nesenajā strīdā par sieviešu ordināciju. Jūs, ja pareizi saprotu, bijāt pret ordināciju.
- Nevarētu teikt, ka biju pret. Neesmu pilnībā pārliecināts par to. No balsošanas toreiz atturējos. Argumenti pret sieviešu ordināciju ir pārliecinoši, savukārt argumenti par labu ordinācijai ir pietiekami stipri, lai par tiem aizdomātos. Mans viedoklis bija zināms arhibīskapam Jānis Vanagam, taču publiski - tā kā es biju amatā - aizstāvēju to viedokli, kāds mūsu Baznīcā pieņemts.
- Memuāros gribat pastāstīt cilvēkiem par tām sajūtām, kas līdz mielēm saprotamas tikai tiem, kuri dzīvoja tajā laikā? Gribat pietuvināt tā laika izjūtas šodienas cilvēku izpratnei?
- Tomēr domāju, ka tās netaisnības, ko mēs piedzīvojām padomju laikos, šodienas jaunieši izprot. Mainoties paaudzēm, šī izpratne jārada arvien no jauna. Tam kalpo grāmatas par neseno vēsturi, tikšanās... Katram jāveic šis skaidrojums, jo viens cilvēks nevar to vezumu pavilkt.
- Jūs esat saglabājis neremdināmu vēlmi redzēt Latviju plaukstošu, brīvu, patriotisku...
- Jā, protams. To arī tagad tādu redzu, kaut gan manām acīm nav noslēptas negācijas: cilvēku kāpums pa varas kāpnēm, kur viņi tiek samaitāti ar naudu un nesodāmības apziņu. Vara cilvēkus samaļ.
- Vai kādreiz tiekaties ar bijušajiem grupas Helsinki - 86 cīņubiedriem?
- Helsinki - 86 dibinājās laikā, kad manis nebija Latvijā: tolaik biju savu domubiedru rupors ārzemēs. Tā bija drosmīgu un izcilu cilvēku kopa. Tagad katram savs liktenis... Edmunds Cirvelis joprojām dzīvo Vācijā un nav īsti kontaktējams, Ārijs Tomsons jau mūžībā, Heinis Lāma pazudis, Rolands Silaraups, smagi vīlies, dzīvo Amerikā. No Amerikas ir atgriezies Konstantīns Pupurs, manuprāt, arī viņš jūtas vīlies. Visbiežāk kontaktējos ar Jāni Rožkalnu, reizēm sastopu Jāni Vēveri.
- Jūsu nosauktie - vai nu vienādi, vai otrādi - ir aizgājuši no aktīvās cīņas par Latviju. Kāpēc?
- Acīmredzot viņi ir saskatījuši neiespējamību sagraut sistēmu, kas iesakņojusies cilvēku apziņā. Toreiz, Atmodas laikā, bija daudz kļūdu. Viena no tām: Pilsoņu kongresa atteikšanās sadarboties ar Augstāko padomi. Es aicināju to darīt, un mani nosauca par nodevēju. Ja Pilsoņu kongresa cilvēki būtu ienākuši atjaunojamās valsts veidošanā, tas būtu reāls pienesums, bet būtībā viņus izslēdza no šā procesa. Toties pēc tam nāca Latvijas ceļš (LC) ar savu divkosību, un trimdas latvieši (PBLA), sadarbojoties ar LC, izniekoja savu potenciālu. Toreiz es mudināju sadarboties nevis ar «gaišajiem komunistiem», bet ar nacionālajiem spēkiem, līdz ar to kļuvu neērts valdošajām aprindām. Pasaules Brīvo latviešu apvienības ilggadējais vadītājs Gunārs Meierovics apgalvoja, ka nacionālajos spēkos neesot neviena, ar ko runāt, un «gaišie komunisti» veiksmīgi ievilka PBLA savos tīklos... Ja PBLA vēlēšanās būtu gājusi kopā ar nacionālajiem spēkiem, mūsu šodiena būtu pilnīgi citāda.
- Vai pieļaujat domu, ka grupā H86, cilvēkos, kas pietuvinājās grupai, ir bijis kāds čekas aģents?
- Neesmu par to drošs. Sākotnējā posmā noteikti ne. Pēc demonstrācijām pie Brīvības pieminekļa, domāju, čekas darbība attiecībā uz H86 bija daudz aktīvāka, jo čekas apstrādāti un apmuļķoti bija daudzi. Viens no tiem bija Juris Vidiņš. Viņš nodarīja lielu postu visai šai kustībai, ienesdams organizācijā tādu kā kompartijas disciplīnu - tas drīkst runāt, tas nedrīkst, bet helsinkieši taču bija riktīgi partizāni. Taču lielākais posts bija tas, ka viņš sašķēla grupu ar Jura Ziemeļa izslēgšanu no H86, tā vienkārši pasludinot viņu par čekas aģentu. Tāpat vien apvainot kādu sakaros ar čeku... Bet visus helsinkiešus taču pratināja čekisti, un to varēja nodēvēt par sakariem ar čeku! Nezinu, vai pats Vidiņš ir bijis čekas aģents, bet viņš katrā ziņā bija čekas samulsināts. Viens no helsinkiešiem reiz teica, ka viņam kāds čekists esot darījis zināmu, kas no H86 pienes ziņas drošības komitejai. Nez, kāda interese būtu čekistam stāstīt tādas lietas helsinkietim!
- Jūs neesat zaudējis optimismu - pretēji daudziem citiem brīvības cīnītājiem. Ko jūs varētu pateikt tiem, kuri jūtas paguruši?
- Tomēr nepagurt un ticēt, ka uzvara reiz nāks un Latvija patiesi uzplauks. Vienmēr jau šķitīs, ka nav pietiekami labi, bet, ja salīdzinām, kāda situācija ir daudzās citās valstīs, tad jāteic - aleluja! - cik mums te ir labi. Protams, mūsu tauta vēl nav sasniegusi to, ko tā pelnījusi. Bet droši vien tikai Debesīs taps sasniegta pilnība...
- Vai jūs, nebaidīdamies no augstuma, kurā kāpjat, mūrēdams Griezes baznīcas torni, jau esat sasniedzis savu garīgo augstieni?
- Vēl ne. Esmu tikai ieraudzījis to virsotni, kurā gribētu uzkāpt. Tas ir tāls, bet priecīgs ceļš. Manī vienmēr, kopš bērnības, ir bijusi sajūta, ka Dievs mani personiski ne tikai uzrunā iet tālāk, bet arī brīdina. Kad man bija kādi vienpadsmit gadi, mēs kopā ar brāli Olafu, bēniņos vecos žurnālos salasījušies Ulmaņa runas, izkārām Latvijas sarkanbaltsarkano karogu - tas bija sešdesmitajos gados Rīgā, Kalvenes ielā. Čekisti tad brauca un okšķerēja kā apdulluši, meklēdami «noziedzniekus». Priecādamies par padarīto, mēs izdomājām, ka uztaisīsim un izkārsim vēl lielāku karogu. Uztaisījām ar’! Nolēmām, ka naktī izkārsim. Pamodos, domāju, jāmodina brālis. Bet sirds nezin kāpēc nemierīga... Nemanot aizmigu. No rīta Olafs stāstīja, ka viņš tāpat pamodies un sajutis nemieru sirdī. Tad kāpēc mums abiem negribējās vairs izkārt karogu, kaut gan gatavojāmies tam ar lielu prieku? Izrādījās, ka tajā naktī mūsu rajonā spietojuši čekisti: gaidījuši, varbūt atkal kāds uzvilks karogu, jo tā bija nakts uz 15. maiju. Mēs gan neko nezinājām par šā datuma īpašo nozīmi... Dievs mūs pasargāja, un mūsu ģimene netika represēta.