Vienotības premjeru, finanšu ministru, tostarp Jāņa Reira vadībā iepriekšējos gados tika pieņemta virkne pensionārus tracinošu lēmumu, kas raisīja pensionāru sašutumu.
Neapmierinātības nav trūcis arī par ģimenēm ar bērniem atvēlēto atbalstu. Nu J. Reirs nonācis labklājības ministra krēslā, kurā jādzīvo ar finanšu ministra amatā nozarei atvēlēto. Kā jaunais labklājības ministrs īstenos Vienotības vadītājas Solvitas Āboltiņas paziņojumu par to, ka pensionāri un bērni nu kļūst par partijas prioritāti – Neatkarīgās intervija ar J. Reiru.
– Kā jūtaties, pārprofilējoties no līdzekļu devēja vai drīzāk – nedevēja «noēšanai» par prasītāju?
– Šo piedāvājumu uztvēru ar lielu atbildību, izaicinājumu. Prioritātes, kas bija finanšu ministra amatā lielā mērā sakrita ar prioritātēm šeit – ēnu ekonomikas apkarošana, domas par veselības aprūpes budžeta palielināšanu sadarbībā ar Labklājības ministriju (LM) un Veselības ministriju (VM), ko, esot labklājības ministra amatā, arī tagad varētu ieviest dzīvē. Ļoti detalizēti iepazinos ar tām trīs reformām, kas jau iepriekš bija plānotas: nulles kapitāls pensijām jau tika ieviests budžetā un saskaņots Finanšu ministrijā (FM), nupat Saeimā iesniegts likumprojekts par pensiju indeksācijas koeficienta maiņu no 25% uz 50% no algas pieauguma, kas arī jau iepriekš bija saskaņots FM, kas nākamgad papildus no budžeta prasīs 3,4 miljonus, aiznākamajā gadā – 17,8 miljonus eiro. Man nevajadzēs 100 iesildīšanās dienas.
– Jūsu kā finanšu ministra vadībā izstrādātais budžets tika dēvēts par nevienlīdzības mazināšanas budžetu. Vai, mainot krēslus, joprojām redzat, ka šis budžets ir labs instruments nevienlīdzības mazināšanai?
– Ne tikai finanšu ministrs, bet, domāju, jebkurš ministrs pateiks, ka pamatā ir fiskālā disciplīna. Līdzekļu ieguvei ir divi veidi: tautsaimniecības izaugsme, kas nākamgad plānota virs 3%, un iekšējā budžeta pārdale. Ne velti pēc prezidenta iniciatīvas budžeta likumā ietverts pants, ka, uzsākot darbu pie nākamā gada budžeta, jāveic budžeta optimizācija, katrai iestādei, valsts institūcijai, ministrijai jāpārskata savi izdevumi.
– Kāds tam sakars ar nevienlīdzības mazināšanu?
– Tam ir sakars ar līdzekļu atrašanu. 2016. gada budžets ir optimāls nevienlīdzības mazināšanai pieejamo resursu ietvaros – palielināta minimālā alga par 10 eiro, samazināts neapliekamais minimums par apgādībā esošajiem par 10 eiro.
– Tās tādas «kapeikas».
– 2,30 eiro nav burvju līdzeklis, bet tāda nav, ar ko vienā dienā vai vienā budžetā varētu krasi samazināt nevienlīdzību. Bet soli pa solim uz to ejam. Presē daudz pieminēts pieaugušais nabadzības risks. Bet ko tas nozīmē? Protams, tie cilvēki, kas vēl nesen bija nabadzīgi, uzreiz nenonāk bagāto pozīcijā, bet vispirms pārvietojas uz riska pozīciju. Bet nav pareizi riska pieaugumu pasniegt kā ļoti negatīvu parādību, ja tā radusies, nevis vidējam slānim noslīdot nabadzības riska pozīcijā, bet samazinoties nabadzībai.
– Kas ir tieši jūsu iniciatīva, idejas, kas ietvertas valdības deklarācijā vai jums sākot strādāt labklājības ministra amatā?
– Galvenais, par ko man izdevās pārliecināt pusgada laikā veselības ministru un arī turpmākajā posmā LM, ir par daļas sociālā budžeta līdzekļu novirzīšanu veselības apdrošināšanai.
– Tas tiek pretrunīgi vērtēts. Šādu priekšlikumu jau 2014. gadā noraidīja gan Saeimas Budžeta, gan Sociālo un darba lietu komisija, arī toreizējais labklājības ministrs Uldis Augulis to uzskatīja par sociālā budžeta sistēmas un ilgtspējas graušanu, ņemot arī vērā demogrāfisko situāciju.
– Tur nebija no sociālā budžeta, bet bija iezīmēts nodoklis no iedzīvotāja ienākuma nodokļa (IIN), kas nav personificēts atšķirībā no sociālā nodokļa.
– Iepriekšējā veselības ministre Ingrīda Circene virzīja projektu par iezīmētu IIN daļu veselības aprūpei, bet par daļas sociālā nodokļa novirzīšanu veselības aprūpei bija darba grupas iniciatīva, kura Saeimas komisijās un LM neguva atbalstu!
– Jā, arī šī ideja ir divus trīs gadus veca, bet iepriekš tā tika noraidīta, jo nebija skaidru ieņēmumu avotu, sociālā budžeta ieņēmumi bija mazāki nekā izdevumi. Šogad šī tendence ir apstājusies, un pērn mums izdevās budžetā radīt papildu ieņēmumus. Ļoti nozīmīgi papildu ieņēmumi 50–70 miljonu eiro apmērā veidojas, ieviešot obligāto minimālo sociālo apdrošināšanu katram strādājošajam. Plānojam, ka vēl vismaz 70 000 iedzīvotāju no tiem, kas sociālo nodokli līdz šim nemaksāja, to sāks maksāt. Valstī apmēram 7% iedzīvotāju līdz šim nemaksāja sociālo nodokli, bet saņēma sociālās garantijas.
– Tad nebūs papildus jāievieš jauns veselības apdrošināšanas nodoklis tiem, kas jau maksā sociālo nodokli?
– Nē! Tiem, kas maksās sociālos nodokļus virs minimālā, nekas papildus nebūs, tiem, kas maksā sociālo nodokli daļēji zem minimāla vai vispār nemaksā, būs jāmaksā vismaz minimālā apjomā.
– Ko nozīmē «zem minimālā»?
– Piemēram, nepilnu darba dienu strādājošajiem.
– Bet tie, kas to maksā, piemēram, no minimālās algas, ir pietiekami?
– Jā, lai garantētu Satversmē paredzēto minimālo sociālo aprūpi. Satversmē ir ierakstīts pienākums valstij garantēt minimālo veselības aprūpi, bet nav ierakstīts pienākums iedzīvotājiem piedalīties šajā sistēmā. Līdz ar izmaiņām budžetā, no 2017. gada 1. janvāra sāksies ļoti nozīmīga līdzekļu pieplūde sociālajā budžetā. Pensionāru organizācijas piekrīt, ka līdzekļi, kas šādi papildus tiks iegūti sociālajā budžetā, tiek novirzīti tām programmām, kuras visvairāk lieto pensionāri.
Mēs redzam trīs nozīmīgas programmas. Pirmā – līdzmaksājums par slimnīcām, kur ceram esošo 10 eiro līdzmaksājumu samazināt līdz pirmskrīzes līmenim. Otra – papildu finansējums ambulatorajai aprūpei. Lai nebūtu situācija, ka pensionāram, kas saslimst novembrī, pasaka, ka nav vairs naudas izmeklējumiem, asinsanalīzēm.
– Šo samazināto maksu par stacionāru vai pieeju pie valsts apmaksātiem pakalpojumiem tad varētu saņemt tikai pensionāri vai visi?
– Tas jārēķina no budžeta iespējām. Ja pašlaik nauda programmā pietiek 10 mēnešiem, tad, palielinot finansējumu par 15%, pietiks visam gadam! Ja veselības budžets ir ap 800 miljoni eiro, no kuriem daļa ir ambulatorajiem izmeklējumiem, tad vēl trūkstošajiem diviem mēnešiem nevajag 70 miljonus eiro, bet mazāk. Trešā programma ir kompensējamās zāles. Apmēram 90% no tām patērē pensionāri. Ja samazinām līdzmaksājuma daļu, arī atslogojam pensionāru maciņus.
– Bet joprojām tiek runāts par papildu veselības apdrošināšanas nodokli. Ja tiek realizēta jūsu vīzija – papildus nekāds nodoklis sociālās apdrošināšanas nodokļa maksātājiem nebūs, bet būs jaunas kategorijas, no kurām šis sociālais nodoklis tiks iekasēts?
– Jā, nepalielinot kopējo nodokļu slogu. Tāpat kā jūs tagad nejūtat, kāda daļa aiziet pensijām, kāda bezdarbam, pabalstiem, tāpat būs vēl viena 7. programma nodoklī – veselība. Tas ir kā viens no variantiem.
– Vai redzat, ka tās samilzušās veselības aprūpes problēmas, kas uzpeld ik dienu, ar šo tiks atrisinātas?
– Ja atrisina kaut vai par 10%, tas jau ir ieguvums. Esmu pret pieeju: ja neatrisinām visas problēmas, nerisinām vispār. Vienalga, kāds ir indeksācijas apmērs, ja pensionārs saslimst, viņš nonāk nabadzībā, tāpēc vienlaikus jārisina arī veselības aprūpes problēmas. No pamatbudžeta var iegūt, labi ja 10–20 miljonus eiro gadā, bet ne nozīmīgus līdzekļus. Visās Eiropas Savienības valstīs sociālais budžets piedalās veselības budžeta finansēšanā!
– Bet no pašlaik maksātajiem sociālajiem nodokļiem, kas ir personificēti, netiks ņemts nost?
– Veselībai novirzītā nauda varbūt nedaudz samazinās sociālā budžeta uzkrājumu, bet nekādi neietekmēs pakalpojumus, ko sniegs no sociālā budžeta. Piemēram, 2009. gadā uzkrājums bija viens miljards latu, kas ļoti palīdzēja, jo nauda sociālajā budžetā nāca mazāk, bet pensijas tika maksātas iepriekšējā līmenī. Piecos gados šis uzkrājums tika noēsts. Bet nākamajā gadā jau budžetā būs pārpalikums, veidosies uzkrājums.
– Cik tas ir ilgtspējīgi, ņemot vērā pastāvīgi dzirdamo skepsi par demogrāfiju, ka arvien mazākam skaitam strādājošo būs jāuztur arvien vairāk pensionāru? Varam atļauties tērēt uzkrājumu?
– Mums jāmēģina risināt visus jautājumus pakāpeniski, un pensionāru iespējas ārstēties, nenonākot bankrota priekšā, ir viens no svarīgākajiem. Turklāt, pašreiz strādājošo un pensionāru skaita līkne ir ilgtspējīgā proporcijā, pateicoties pensijas vecuma paaugstināšanai.
Mūsu pensiju sistēma ir 9. stabilākā, ilgtspējīgākā pasaulē, kas ir atzīts starptautiskos pētījumos. Igaunija ir 11., Lietuva – 18. vietā.
– Tas nozīmē, ka «ilgtspējīgi» ar šādām pensijām, kas daudziem līdzinās nabadzības pabalstiem, arī dzīvosim? 19% saņem pensijas līdz 150 eiro, 75% – līdz 350 eiro!
– Nē, tas nozīmē, ka mums ir ļoti jaudīgs un labs traktors – pensiju sistēma, bet mums nav normālas degvielas – naudas. Mūsu uzdevums ir panākt normālas iemaksas, ko var, apkarojot ēnu ekonomiku, kas nav tikai FM vai VID pienākums. Valstī ir vismaz 15 institūcijas, kam ar to jānodarbojas, tostarp LM padotībā esošajai Valsts darba inspekcijai. Tas ir arī visas valdības uzdevums. Nevar būt normālas pensijas, ja trešdaļa strādājošo maksā nodokļus no minimālās algas, bet vēl liela daļa nemaksā vispār!
– Daudzi drīzāk paļaujas uz modeli tieši palīdzēt saviem vecākiem nekā uz naudas izlaišanu caur valsti, jo īpaši, raugoties uz korupcijas, nelietderīgu tēriņu skandāliem valsts sektorā, VID amatpersonu saraustajām bagātībām.
– Sociālajam nodoklim nav saistības ar pārējā budžeta ieņēmumiem. Varbūt ir doma uzturēt tieši savus vecākus, bet viņi tomēr kaut kādas pensijas saņem – no tiem, kas tajā brīdī maksā nodokli. Valsts pārvaldei aiziet tikai 1,7 centi no viena iemaksātā eiro. Mēs gribam, lai skola, slimnīca būtu tuvumā, gribam saņemt labas pensijas, slimības pabalstus, bet lielāmies ar to, ka nemaksājam nodokļus! Pieaudzēt naudas daudzumu var, tikai ekonomiski attīstoties vai legalizējot ienākumus.
– Neilgi pēc jūsu aiziešanas no finanšu ministra amata mediji publiskoja skandalozu informāciju par negodīgiem VID struktūru ierēdņiem un viņu sarausto bagātību. Neoficiāli izskanējis, ka VID pārbauda aizdomīgus 173 Finanšu policijas un VID darbiniekus, jūs esat paudis, ka pērn no amata atbrīvoti 55 cilvēki. Mūdžu midzenis! Sistēma nav sapuvusi?
– Sistēmai ir vairāk nekā 20 gadi. Varam atcerēties, kādi skandāli ap VID bija deviņdesmitajos gados un tūlīt pēc 2000. gada! Pēdējos gados veikts ļoti liels darbs, mainot likumdošanu, iekšējās kontroles sistēmu, nomainot cilvēkus. Pērnruden tika pabeigta elektroniskā sistēma VID darbinieku deklarāciju pārbaudīšanai, no 2. janvāra sāka darboties automātiska elektroniskā sistēma, tāpēc VID šobrīd tik ātri šos datus var apstrādāt. Notiek konsekvents darbs kopš 2010., 2011. gada, pirms nepilniem diviem gadiem Pētersones kundzei stājoties amatā, tas intensificējies. Par daudziem medijos izskanējušajiem uzvārdiem ir bijušas gan disciplinārlietas, gan krimināllietas, oktobrī vien atstādinājām sešas ļoti augstas muitas amatpersonas, no kurām vienu jau atlaida. Bet, protams, ne vienā, ne piecos gados visu nevar mainīt.
– Jūsuprāt, šis skandāls ietekmēs nodokļu iekasēšanu?
– Iekasēšanu, domāju, ka ne, bet tas ietekmēs uzticību valstij. Pārsvarā uzņēmēji ir godprātīgi, ir vieglāk vadīt biznesu, samaksājot nodokļus un nebendējot nervus, nekā domājot, kā šmaukties un kad pieķers. Pie esošās likumdošanas un elektroniskās datu apstrādes shēmas agri vai vēlu izlec ārā.
– Deklarācijā pausta apņemšanās īstenot «visaptverošus un inovatīvus risinājumus bērnu aprūpes nodrošinašanai, lai veicinātu ģimenes un darba dzīves saskaņošanu». Joprojām visās pašvaldībās nevar nodrošināt vietas bērnudārzos visiem bērniem no pusotra gada vecuma, savukārt bērnu pieskatīšanas dotācijas tiem, kam nav vieta dārziņā, paredzētas tikai līdz maija beigām. Kā risināsiet jautājumu?
– Būtu ļoti interesanti uzzināt no pašvaldībām, kāpēc tās nerisina likumdošanā uzdoto funkciju. Valsts deva laiku pašvaldībām to savest kārtībā, nodrošinot dotācijas bērnu pieskatīšanai trīs gadu garumā, bet dažas pašvaldības to joprojām nav izdarījušas.
– Kādi būs tie jūsu inovatīvie risinājumi?
– Piemēram, pārskatīt pensionēšanos. Ir priekšlikumi par agrāku pensionēšanos vecākiem, kam ir četri bērni, nevis kā tagad – pieci. Jāpārvērtē ģimenēm piešķirtā palīdzība, kas pašlaik ir plakana un nesaprotama – varbūt kāds to saņem, kam nevajadzētu, bet tas, kuram to ļoti vajag, nesaņem.
– Ko reālu jūsu amata laikā varēs sagaidīt ģimenes ar vismaz trim bērniem, kam esat solījies palīdzēt?
– Tiksimies ar asociācijām, izrunāsim vajadzības, to, kā personificēt palīdzību. Bieži trešais bērns ir robežšķirtne, kur ģimene nonāk ne gluži uz nabadzības riska, bet nereti tai nepieciešama nopietna palīdzība.
– Tas prasītu papildu budžeta līdzekļus vai arī cerat kaut kā pārdalīt esošos?
– Esošos nekad nav izdevies pārdalīt, bet, veidojot jaunas programmas, jāakcentē trešais bērns. Jau iepriekš bija doma dot lielāku nodokļu atvieglojumu, sākot no trešā bērna, bet mūsu uzskaites sistēma neļāva to operatīvi identificēt un nācās katram apgādībā esošajam neapliekamo minimumu pacelt par 10 eiro. Atkal nauda tiek izšķērdēta uz visiem, bet, ja to dotu par trešo un nākamo bērnu, varētu pacelt nozīmīgāk, par 30–40 eiro. Visi piemin, ka Igaunijā neapliekamais minimums par bērnu lielāks nekā Latvijā, bet Igaunijā tas ir, tikai sākot no otrā bērna, par pirmo nav vispār!
Bija skaļi izskanējis gadījums, kur mātei, palielinot atvieglojumu par apgādībā esošo bērnu par 7 eiro, atņēma citus pabalstus. Lūdzu viņu un citus ar līdzīgu problēmu pieteikties, bet nepieteicās, un konkrēti šo situāciju neesam atrisinājuši. Bet jānosaka kopējais minimālo ieņēmumu līmenis no pabalstiem, algas, lai šādu gadījumu nebūtu.
Ir pozīcijas, kur varam meklēt līdzekļus, bet LM nenāks ar idejām par kaut kā esošā atņemšanu.
– Valdība solās nodrošināt «pakāpenisku pāreju no sociālajiem pabalstiem uz patstāvīgiem darba ieņēmumiem». Kā? Paši radīsiet darbavietas vai tik krasi samazināsiet pabalstus, ka beidzot strādāt tomēr būs izdevīgāk?
– LM uzdevums nav darba vietu radīšana, bet valdības kopējais uzdevums ir ekonomiskā attīstība, kā rezultātā radīsies darba vietas un mazināsies izmaksas pabalstos. Pabalstu izmaksa jau pamazām samazinās, pateicoties ekonomiskajai augšupejai. Pērn mūsu IKP pieauga par 2,7%, Lietuvā – par 1,6%, arī šogad starptautiskās aģentūras mums plāno lielāku pieaugumu nekā Igaunijā un Lietuvā! Arī pašvaldībās budžeta izpilde ir lielāka, nekā prognozēta, gan pateicoties izaugsmei, gan cilvēku iznākšanai no ēnu ekonomikas. Tas ļaus mērķtiecīgāk palīdzēt tiem, kam šī palīdzība vairāk vajadzīga. Uz nozari raugos optimistiski.