Jaunsardzes centra direktors: Jauniešos jāieaudzina izpratne par armiju

Rekrutēšanas un Jaunsardzes centra direktors, Viestura ordeņa kavalieris, rezerves majors Druvis Kleins ir pieredzējis karavīrs. Piedalījies starptautiskajās militārajās operācijās Bosnijā-Hercegovinā, Kosovā, Irākā un Afganistānā. Neatkarīgajai viņš pauž savu pilsoņa viedokli par to, kā motivēt sabiedrību līdzdalībai valsts aizsardzībā un jauniešus dienestam bruņotajos spēkos.

– Ne vienam vien te diemžēl kļuvis bezmaz par pozu paziņot: ja kas, es no Latvijas mukšu. Vai tiešām patriotisms sagājis papēžos un vārdos? Kā jūs to uztverat personiski?

– Mēs visi esam patrioti tad, kad daudz runājam. Tad, kad jāsāk kaut kas konkrēts darīt un jāsamierinās ar neērtībām, izpratne par šo lietu paliek krietni vien šaurāka. Kad jādara darbi, par kuriem neviens netaisās maksāt, tad ar patriotismu mums ir krietni bēdīgāk nekā tad, kad mēs par patriotismu runājam.

– Tagad pat civilie ministri sākuši uzsvērt, ka valsts aizsardzībai jāatvēl adekvāti līdzekļi. Lai gan tieši viņu ziņā arī līdz šim bijis tāds drošības faktors kā dūša. Ja nav dūšas, kāda jēga investēt dzelžos?

– Domāju, ka mēs to dūšu vienkārši neesam izaudzinājuši. Pāris paaudzes (savā ziņā arī politiskās retorikas dēļ) esam dzīvojuši pārliecībā, ka armija – tas ir kaut kāds anahronisms. Ka visas pasaules drošības problēmas atrisinās kaut kāds brīnumdaris ar virtuāliem līdzekļiem. Esam dzīvojuši atrauti no realitātes. Jo Eiropas Savienība bijusi tāda kā izolēta zona, kur relatīvs miers pastāv jau vairākus desmitus gadu. Bet ārpus ES nemaz tik mierīgi nav. Tur cilvēki savu drošību uztur savādāk.

– Es uzskatu, ka investīcijas kvalitatīvā (!) armijā ir tas pats, kas investīcijas izglītībā. Bet – investēt dzelžos bez pienācīgas cilvēkresursu kvalitātes – to es uzskatu par naudas izmešanu.

– Šis ir ļoti vecs jautājums, kas bijis aktuāls ne tikai Latvijai, bet jebkurai armijai. Proporcija starp personālu un tehnoloģiju. Es teiktu, ka mūsdienu izaicinājums nav vis personāla skaits, bet kvalifikācija. Pirmkārt, motivācija kaut ko darīt, otrkārt, kvalifikācija. Ja ir vienkārši cilvēku skaits, tad šodien tā ir tā lielgabalu gaļa, kas neko nevar izdarīt. Bet, ja ir balanss starp cilvēkiem, kuri ir pienācīgi sagatavoti, un tehnoloģiskajiem risinājumiem, kas XXI gadsimtā ir aktuāli un moderni un kas kaut kādā veidā līdzsvaro pretinieka iespējas, tad tā ir tā pareizā atbilde. Domāju, ka šobrīd mēs uz to pusi sākam kustēties daudz straujāk nekā pēdējos desmit gados.

– Kāpēc tauta zaudē izpratni par bruņotajiem spēkiem?

– Tāpēc, ka ikdienā saskare ar bruņotajiem spēkiem kļūst arvien mazāka. Mums ir izaugusi paaudze, kas nekad nav dienējusi. Viņiem jau ir bērni. Mums ir ģimenes, kurās nevienam nav bijusi saskare ne ar obligāto dienestu, ne ar armiju. Bet, ja mēs karavīrus redzam vienreiz ceturksnī un arī tikai tad, kad viņi tālās zemēs stāv pie karoga vai kādā apbalvošanas ceremonijā, šī izpratne nevar veidoties. Mums ir jāsāk domāt par risinājumiem, kas vismaz jaunatni iepazīstina ar militārām profesijām, ļauj viņiem pamēģināt, kas tas ir. Šobrīd mums tāda formāta nav. Izņemot Jaunsardzi.

– Aizsardzības ministrs, kurš tagad ir Valsts prezidents, šā gada sākumā pauda nostāju, ka līdz 2018. gadam jāpalielina NBS karavīru skaits. Kas līdz 2018. gadam jāizdara Centram un pārējiem, lai tas būtu iespējams? Jo esmu lasījis, ka to nevarēs izdarīt, ka rekrutēšana un atlase ir kritiskas jomas.

– Viens no jau pieņemtiem lēmumiem – rekrutēšana un atlase – tagad atkal ir armijas ziņā. Kopā, vienā vietā. Līdz šim tas bija dalīti. Mēs rekrutējām, viņi vērtēja, ko esam sarekrutējuši.

Bet pati problēma ir dziļāka. Tās daļa – mūsu demogrāfiskā situācija. Šobrīd esam pašā dziļākajā bedrē. Deviņdesmito gadu vidū (1996.,1997.) dzimušo jauniešu Latvijā ir padsmit tūkstoši. Puišu nav pat desmit tūkstoši. Liekam te klāt mūsu fiziskās sagatavotības, mūsu veselības prasības, to, kā mēs skolā un ko mēs vispār mācām par bruņotajiem spēkiem. Domājam par to, kāda viņiem ir izpratne par bruņotajiem spēkiem un kāda varētu būt motivācija dienēt. Saliekot visus faktorus kopā, diemžēl rodas šīs bažas, ka mums varētu būt grūtības nokomplektēt nākamos iesaukumus.

Tieši tāpēc radās šie lēmumi, kuri paredz padarīt sistēmu elastīgāku, vienkāršāku, ātrāku. Tas ir viens aspekts. Otrs – jāsāk profesionālāk rekrutēt. Jāvairo rekrutēšanas sistēmas kapacitāte, lai mēs mācētu sasniegt to auditoriju, kas mūs interesē.

– Bet, ja šīs bažas pieaugs, vai tomēr nebūs jāatgriežas pie obligātā dienesta?

– Obligātais dienests nemotivē mācīties lietas, kas būtu jāmācās. Jo militārā profesijā, tāpat kā IT profesijās, tāpat kā visās modernajās profesijās, ir visu laiku jāseko līdzi aktualitātēm. Visu laiku jātrenējas, lai būtu iemaņas tajā līmenī, kas ir vajadzīgs. Obligātajā dienestā apmāca tikai pamatus. Ja viņam nepatīk, viņš aiziet prom.

Es teiktu, ka mums jāatrod alternatīvs veids, kā tiem, kurus militārais dienests interesē, dot iespēju mācīties. Trenēties jomās, kas viņiem patīk. Tādā formā, lai tā būtu piepildāma ar mums nepieciešamo saturu. Efekts būtu daudz lielāks. Jo, ja nāk un trenējas motivēts cilvēks, tad viņš visu apgūst daudz labāk, un mēs zinām, ka viņš nepazūd. Viņa iemaņas kā zemessargam vai kā rezerves karavīram aug, un viņš neiet prom.

– Vai tad tagad nav iespēju iesaistīties? Caur Zemessardzi…

– Rezerves karavīriem, tiem, kas kādreiz dienējuši un saprot, no kura gala šautene šauj, nesen notika apmācības Ādažos. Savukārt tiem, kam gribētos pamēģināt, kā tas īsti ir, šobrīd nav nekādu iespēju. Cilvēks var iet uz Zemessardzi, bet tas ir konkrēts lēmums – viņš jau ir bruņoto spēku sastāvā. Viņš var iet uz profesionālo dienestu? Arī tas ir ļoti konkrēts lēmums. Jo ir runa par profesijas izvēli.

Ja mēs būtu gatavi ieguldīt līdzekļus tādās organizācijās kā, piemēram, Jaunsardze, kur jauniešiem pēc stundām, nometņu veidā, pārgājienu veidā māca lietas, kas viņiem patīk militārajās jomās, tad būtu lielāka varbūtība, ka mēs, pirmkārt, ieguldām līdzekļus profesionāli un raisām interesi tajos, kurus šīs lietas interesē. Otrkārt, mēs sagatavojam augsni izsvērtiem lēmumiem – iet dienēt vai iet uz Zemessardzi. Jo cilvēks jau zina, ka viņam tas patīk. Tad tā nav izmesta nauda ne no valsts, ne no mūsu puses. Mans viedoklis ir tāds – ja mēs 10% jauniešu Latvijā dotu šo iespēju, tad ar to pietiktu gan rezervēm, gan profesionālajam dienestam, gan Zemessardzei. Savukārt pārējiem nebūtu jātērē nauda tam, kas viņus neinteresē.

– Jūs sakāt, ka rekrutēšanas dienests jāorganizē no jauna. Kā jūs to, ņemot vērā apkārtējo fonu, padarīsiet efektīvu? Re, pat no jūsu pieminētajiem, uz mācībām aicinātajiem rezerves karavīriem četras piektdaļas izrādījās memmīši un neieradās.

– Ja godīgi, tad visas atbildes – kā tas darāms? – es neesmu priekš sevis atradis. Šobrīd strādājam ar pārliecību, ka ņemam tikai tos no rindā stāvošajiem, kas mums der ( un no rindas mums varbūt der katrs piektais, katrs trešais), bet neko nedarām, lai sagatavotu un paņemtu dienestam arī tos, kam interesē šī lieta. Ja viņi ir tam labi. Domāju, ka šī filozofija jāmaina. Ir pieņemts attiecīgs lēmums. Mēs vairs neesam tādā situācijā, lai varētu atļauties atteikt cilvēkiem, kas grib dienēt, bet šajā brīdī vienā vai otrā lietā varbūt nav tam pietiekami sagatavoti. Mums jāorganizē attiecīgs sagatavošanas posms.

– Bet – vai paši bruņotie spēki kā tādi veicina pozitīvu motivāciju? 2013. gada statistikā atradu, ka starp atvaļinātajiem 40% ir tādi, kas lauž līgumus pirms termiņa, 19% neiztur pārbaudes laiku, 6% aiziet veselības, 5% disciplīnas dēļ (15% – beidzas līguma termiņš, 12% – maksimālais vecums). Iznāk, ka dominē neveselīgais vairākums (ap 60%)?

– Varu par to spriest tikai no savas pieredzes. Lielā mērā tas tā ir tāpēc, ka cilvēki, kuri piesakās dienēt, nezina, uz kurieni viņi nāk. Tā ir problēma. Kad viņi sāk saprast, ka no viņiem prasīs disciplīnu, ka no viņiem prasīs komandas darbu un ka viņu individuālais viedoklis saistībā ar komandas uzdevumu ir diezgan mazsvarīgs, tad viņi lielākoties apjēdz, ka šī nav tā vieta, kādu viņi to bija sev iztēlojušies. Kur viens pats skrien ar ložmetēju un pļauj visus kā zāli. Šis nav tas stāsts. Tad, kad uznāk šī vilšanās, kad cilvēka ideālā armija neiet kopā ar realitāti, viņš saprot, ka līdz brīdim, kad viņš brauks uz kādām operācijām, kamēr viņš būs tādā iemaņu līmenī, ka visi skatīsies un priecāsies, būs jāizbrien dubļi un jānoiet garš ceļš. Tad viņš, kā armijā saka, nomet ķiveri zemē un stājas ārā. Varbūt labi, ka viņš izstājas šajā posmā. Nevis pēc trim gadiem, kad esam viņā ieguldījuši kārtīgus resursus. Tā ir viena problēma – cilvēki nezina, kur viņi nāk.

Otra problēma – šī paaudze vairs nav ne psiholoģiski, ne fiziski tā sagatavota kā iepriekšējās. Statistika liecina, ka jaunieši kļuvuši fiziski vājāki, morāli mazāk noturīgi, viņu gribasspēks ir vājāks. Viņi vienkārši netiek grūtībām pāri.

– Tātad – atgriežamies pie vecākiem un skolas, pie izglītības, pie audzināšanas no mazotnes.

– Mums ir 7000 jaunsargu, kas pēcpusdienās nāk uz nodarbībām. Tajās mēs viņus iepazīstinām ne tikai ar piedzīvojumu – tūrisms, alpīnisms, slēpošana, ekskursijas, pārgājieni…, bet arī ar militārajām profesijām, kur ir gan disciplīna, gan ierindas mācība, gan šaušana. Ja šie jaunieši nāk uz armiju, tad viņi tiešām saprot, kur viņi nāk. Viņi noteikti nav starp jūsu minētajiem procentiem. Tieši otrādi – viņi ir tendēti dienēt ilgi.

Pārējie? Dažās skolās ir valsts aizsardzības mācība. Tās varētu saskaitīt uz pirkstiem. Daļa cilvēku piesakās studijām Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Bet Latvijas vidusskolu sistēmā kopumā par militāro dienestu un valsts aizsardzību, manuprāt, varbūt parunā svētku nedēļā starp 11. un 18. novembri. Armijas dienu mēs svinam vasarā, kad skolā neviena nav.

Otra reize, kad uzaicina Zemessardzes pārstāvjus, ir janvāra barikāžu atceres laiks. Pārējā laikā par armiju, valsts aizsardzību, drošību un valstisko audzināšanu šajā plāksnē nerunā.

– Vēl viens būtisks mobilizējošs faktors, manuprāt, ir aktīvā karadienesta karavīru piesaiste dienestam (atalgojums, sociālās garantijas, virsnieku, apakšvirsnieku karjeras iespējas,…) Cik tā ir adekvāta? Vairāk par citu man šajā ziņā liekas uzsverams virsnieku statuss.

– Tā ir mūsu vājā vieta. Mums nav efektīva mehānisma, kā šos cilvēkus noturēt dienestā un pateikt – vēl desmit gadu, un mēs tev nodrošināsim gludu pāreju uz civilo dzīvi. Tev nebūs jādzīvo ar nekonkurētspējīgu pensiju, un būs izslēgts, ka tava profesija ārpus bruņotajiem spēkiem nekur nebūs derīga. Šo posmu neesam pienācīgi sakārtojuši. Tāpēc cilvēki, kuriem ir ap 30–35 gadi, kuri nodienējuši 10–15 gadu un sasnieguši līmeni, kad kompetences ziņā tiešām ir bruņotajiem spēkiem ļoti vērtīgi, sāk apsvērt, ka pienācis pēdējais laiks domāt par citu karjeru. Mēs neesam radījuši sistēmu, kas dod pārliecību, ka tajā brīdī, kad viņiem būs 45–50, aizejot no armijas, viņiem būs pielietojums arī civilajā dzīvē.

– Jūs teicāt, ka pareizā filozofija, kura būtu jāiepotē sabiedrībai, ir: «labāk stāvēt ar ieroci līdz pēdējam savā zemē, nevis kā bēglim mēģināt izdzīvot kaut kur citur». Taču Eiropā šobrīd redzam nosacītu pretmetu šai filozofijai. Eiropa pilna ar jauniem vīriešiem, kas aizbēguši no savas tēvijas.

– Iespējams, ka arī tur ir bijusi problēma ar izpratni par valstisku domāšanu, par piederību, par pienākuma apziņu. Iespējams, viņi ir zaudējuši ticību, ka tā būs viņu valsts… Mēs redzam tikai bildi, kurā ir jauni vīrieši perfektā vecumā, lai iestātos par savu zemi, par savām tiesībām… Bet viņi ir šeit.

– Es zinu, ka pastāv NATO, bet, kopš tā sauktie bēgļi savvaļā, netraucēti un nefiltrēti klīst pa Eiropu, es šaubos, vai pastāv Eiropas drošības sistēma. Ja pastāv, kāpēc tā tiražē riskus?

– Šo jautājumu sev droši vien uzdod visi karavīri, kas kādreiz ir dienējuši. Arī cilvēki, kuri, piemēram, ceļojot saskārušies ar Eiropas drošības režīmiem. Nedod Dievs, ja kāds pazaudē ceļošanas dokumentus. Tikt mājās – tā viņam būs milzīga problēma. Un tajā pašā laikā pāri robežai nekontrolēti katru dienu nāk tūkstošiem cilvēku, bet mēs pat nezinām, kā viņus sauc, no kurienes viņi ir, kāda ir viņu motivācija.

Man šķiet, ka tas ir kā auksta duša šokējis visus cilvēkus, kuri kādreiz domāja, ka Eiropas ārējā robeža ir gandrīz vai nepārejams cietoksnis un bez dzīvības briesmām tai neviens netiek pāri. Šobrīd šī pārliecība ir pilnībā sagrauta un ierindas pilsonim liekas, ka mēs te esam kaut kādā caurstaigājamā stacijā. Katrā ziņā šī te sajūta, ka mēs esam droši pret kaut kādiem iebraucējiem, pret kaut kādām kustībām, kas te var iefiltrēties un kaut ko darīt, šobrīd ir pilnībā pazudusi. Mums nav nekādu ilūziju, ka uz Eiropas ārējām robežām pastāv saprātīga kontrole.

– Ko vēlēsiet saviem kolēģiem, karavīriem un Latvijai Lāčplēša dienā?

– To, ko jau teikuši mūsu dzejnieki, rakstnieki – šī ir mūsu zeme, tā ir visskaistākā. Mums ir visskaistākā daba, vislabākie cilvēki. Mēs esam te izauguši, un mums par šo zemi ir jāstāv.