Skolēnu koru karos piedalījās kopumā 78 kolektīvi – zēnu, meiteņu un jauktie kori, gan tie, kas mūzikas izglītību apgūst padziļināti jeb A grupas, gan B grupas jeb vispārizglītojošo skolu kolektīvi. Diriģents Māris Sirmais, kas bija finālkonkursa žūrijā, bija spiests atzīt, ka diemžēl mūzikas novirziena skolu kori nebija ne tikai pārāki, bet pat dažos gadījumos vājāki par parasto skolu kolektīviem.
Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē vakar savu dziedātmāku žūrijai un skatītājiem rādīja 26 A grupas un B grupas jauktie kori (pārējie uzstājās Rīgas Latviešu biedrības telpās). Dalībnieku sniegumu vērtēja profesionāla žūrija: diriģents M. Sirmais, komponisti Ēriks Ešenvalds un Ilze Arne, diriģenti Lauris Goss un Jānis Liepiņš. Katrs koris izpildīja trīs dziesmas, kuras pirms uzstāšanās tika izlozētas: klasisko latviešu tautasdziesmu (to izvēle gan bija neliela – tikai divas) un vēl divus oriģinālskaņdarbus.
Repertuārs šoreiz ir plašs un arī gana sarežģīts, sarunā ar Neatkarīgo atzina konkursa dalībnieki. Viena no āķīgākajām ir Stūru stūriem tēvu zeme, kuru mācoties nācies krietni pasvīst. Tā skatē bija jādzied arī Jēkabpils valsts ģimnāzijas korim Ritums. «Vai! Ceru, ka skanēja labi, jo pati biju tik koncentrējusies, ka pat nemāku pateikt, vai izdevās to godam noskandēt. Jo tā taču liela atbildība – pārstāvēt Jēkabpili,» tūlīt pēc uzstāšanās sacīja dziedātāja Zane. Uztraukums un atdeve patiešām esot tāda, ka, šķiet, noskrējusi pamatīgu krosu. Arī kora diriģente Sandra Bondare bija tikpat sārtiem vaigiem un slapju pieri kā koristi. Viņu un dziedātājus esot ierobežojusi mazā skatuve un podesti, tāpēc nevarējuši tā īsti atvēzēties. Jo kolektīvs, salīdzinot ar daudziem citiem, ir tiešām liels – 47 dalībnieki. Tajā ir arī daudz puišu – 18, kas, kā uzsvēra diriģente, ir visi «pašu puiši, nevis no malas pielasīti». Kopumā viņai esot lepnums par savējiem, jo tikuši taču līdz finālam un konkurentos ir ļoti spēcīgi kori.
Jāteic, ka tiešām reti kurais kolektīvs vairs pārsniedz 40 un 50 dalībniekus un ar zēnu balsīm arī daudzi nevar lepoties. Daļā no koriem uz meiteņu divām un trijām rindām ir labi ja vien rinda ar desmit puišiem. Izņēmums bija Rīgas Mūzikas internātvidusskolas koris Vaidelote, kur zēnu ir vairāk nekā meiteņu. Tas, ka dziedātāju skaits sarucis, vairs pat nepārsteidzot, Neatkarīgajai norādīja M. Sirmais, piebilstot, ka arī Vaidelotē savulaik kopā sanākuši gandrīz ap 100 dziedātāju, nevis 25, kā tas ir tagad.
Tomēr ne jau tas žūrijas komisijas priekšsēdi, klausoties uzstāšanos, satraucis visvairāk, bet gan – kas notiek skolās ar mūzikas novirzienu. «Man ir jautājums – kas notiek šajās skolās, kur mūziku māca pastiprināti? Diemžēl to sniegumā nav izlīdzinātas kvalitātes. Dažs koris ir ļoti atraktīvs un dzīvs, bet ar pilnīgi nebaudāmu vokālu. Tajā pašā laikā ir otrs variants: pieņemams vokāls, bet sniegums ir tik neizteiksmīgs, ka tā laikā jau esi paguvis aizdomāties par ko citu,» sacīja M. Sirmais. Viņš uzskata, ka, nosacīti dēvējot, profesionāļiem vajadzētu būt galvas tiesu pārākiem par neprofesionāļiem, bet tā nav. Kāpēc? Tas liekot aizdomāties par to, vai šajās mācību iestādēs, kuras saņem papildu finansējumu par šāda veida izglītības pasniegšanu, ir atbilstošs pedagoģiskais sastāvs. Tajā pašā laikā esot arī prieks par diriģentu darbu – šie cilvēki iemācot jauniešus klausīties, un tā ir vislielākā vērtība. Jo tas vilnis, kas nākot no pasaules – mūzika, kas nāk ar ritmisku atkarību, masu kultūras, arī sadzīves un biznesa agresivitāte, – ir ļoti pārmācis šo spēju. Es to saucu par koru iekšējo higiēnu – to, ka viņi ikdienā ir radināti klausīties cits citā,» atzina žūrijas priekšsēdis.