Deju svētku virsvadītāja Iluta Mistre jau ceturto reizi uz Rīgu vedīs bērnu un jauniešu deju kolektīvu Pūpolītis. Šogad Lielvārdes dejotājiem ir īpašs izaicinājums: piedalīties deju lielkoncerta Līdz varavīksnei tikt horeogrāfiskajās ainās, kurās kopā uzstājas gan mazāki, gan lielāki dancotāji. Darbs pie tām neesot bijis viegls, jo tajās bijuši arī sarežģīti akrobātiskie elementi, taču gandarījums esot lielāks par veltītajām pūlēm.
I. Mistre, kas pati sākusi dejot 11 gadu vecumā, domā, ka tas ir labs vecums, kad to sākt darīt un kad jau spēj izjust deju svētku garu. Pirmsskolnieki diez vai to vēl varot aptvert. «Esmu vairāk par to, lai mazuļi lielkoncertu baudītu kā skatītāji, jo tā slodze, kas viņiem jāiztur, ir liela. Tas patiešām ir grūti tādam mazam ķiparam izskaidrot, kā veidot zīmes, kur jābūt, kur jāiet. Tikai ar skolas vecumu viņi varētu būt pilntiesīgi dejotāji,» ir pārliecināta virsvadītāja, kura šajos svētkos atbild par mazākajiem dancotājiem, tāpēc jūtoties noraizējusies. Arī Pūpolītī ir pavisam mazi, trīsgadīgi dancotāji, taču kopumā viņas pārraudzībā ir 190 dažādu vecumu bērnu (8 grupas). Kā atceras vārdus? Jau no sākuma mazajam dejotājam uz krekliņa tiek uzrakstīts vārds, lai nav jāsauc: ei, tu, puisīt vai meitenīt. Starp citu, tagad tie vārdi daudziem esot tik ārzemnieciski, ka reizēm ilgojoties pēc Ilzēm, Baibām, Jāņiem...Tas, vai bērni gribēs dejot arī vēlāk, ne tikai iesākt, ir atkarīgs no skolotāja. Nevienam dancot gribētājam netiekot atteikts, un kolektīvā tiek pieņemti arī ne tie ritmiskākie un talantīgākie, jo arī viņiem varot iemācīt dejas soli. «Cenšos ar pozitīvu skatu raudzīties un ar humoru mācīt. Ar mazajiem bērniem daudz dziedam un ejam rotaļās. Jo vajag iemācīt ne tikai tehnisko, bet arī māksliniecisko izpausmi, lai viņi saprot, ko dejo un ko ar to grib pateikt,» teic I. Mistre. Viņu pašu deja paceļot un liekot aizmirst ligas un sāpes. Arī muguras sāpes, kas ik pa laikam šogad uzglūnējušas.
Šajos svētkos dejos piecas Pūpolīša grupas, un esot ļoti palaimējies, ka lielvārdieši pieaicināti piedalīties horeogrāfiskajās ainās. Viņu īpaši priecējot brīnišķīgie un uzmundrinošie Renāra Kaupera skaņdarbi. Pat pēc smaga mēģinājuma tie neliekot justies pārgurušam. Darbs gan nav bijis viegls pie šīm ainām, atzīst deju kolektīva vadītāja, bet tas ļoti saliedējis kolektīvu, jo 1. un 2. klasēm bijis jādejo kopā ar 7. līdz 9. klašu bērniem un 10. līdz 12. klašu jauniešiem. Iestudējuma autors Agris Daņilēvičs neesot nolaidies līdz lauku kolektīvu līmenim, bet licis latiņu pacelt krietni uz augšu. «Tas patiesībā bija ļoti vērtīgi, jo tas bērnos ieliek ne tikai prasmi sadarboties, bet arī uzņemties atbildību. Lielajiem dejotājiem akrobātiskā numura laikā jābūt ļoti precīziem un mazais pēc metiena gaisā ir jānoķer – lai vai kas. Tā ir arī uzticēšanās. Kā draugam un partnerim,» par iestudējuma tapšanu stāsta I. Mistre, piebilstot, ka skatītāji un bērnu vecāki, kad to visu pirmo reizi 18. novembra koncertā redzējuši, noelsušies vien. Bet bērniem tas patīk, un arī vecākiem galu galā acis mirdz, redzot, ko viņu atvases dabū gatavu. Tas ļāvis arī vadītājai ieraudzīt savus dejotājus citā gaismā. Ja nebūtu tajā iesaistījušies, kolektīvam nebūtu iespējas attīstīties pa citu ceļu – lai arī neierastāku. Tas gan prasījis arī no viņas un pārējiem garas darba stundas, jo mācījušies visu nevis no apraksta, bet videoieraksta. Vispirms pašas ar asistenti apguvušas horeogrāfiju un tikai tad mācījušas bērniem. Ļoti cerot, ka to visu izdosies izdarīt arī Daugavas stadionā. «Tas ir liels izaicinājums – latvisko deju savienot ar mūsdienīgo daļu tā, kā tas ir šoreiz – ar oriģinālām dejām, nevis tikai kādu paskraidīšanu un lenšu pamētāšanu. Tā ir gan akrobātika, gan modernais balets. Tie ir mākslas darbi. Lai Dievs mūs, virsvadītājus, sargā, lai izdodas viss iecerētais! Lai mēs tiešām tiktu līdz varavīksnei!» izsaucas I. Mistre. Viņai gan esot žēl, ka «lielkoncertā ir 15 000 dejotāju, bet tikai 5000 skatītāju», tāpēc cerot, ka reiz Rīgā tomēr būšot jauns stadions.
Arī Pūpolīša dalībnieki ar nepacietību gaida svētkus. Viņu vidū arī Artūrs Pokšāns, kas dejo jau piecpadsmito gadu un nekad šo izvēli nav nožēlojis, lai gan dažbrīd jau ienākusi prātā doma – sak, labāk uz mēģinājumiem divreiz nedēļā neiet. Pieredze attiecībā uz deju svētkiem viņam esot liela – tajos piedalīsies jau trešo reizi. Ar katru nākamo prieks par to esot arvien lielāks, un pārliecība, ka dejos arī turpmāk, aizvien nostiprinās. Paralēli tam Artūrs arī sportojot – un visam iznāk laiks, ja tikai ir vēlme ko darīt. Tāpat Linda Linuža var sevi pieskaitīt pie pieredzējušiem dancotājiem, jo Pūpolītī nodejoti jau 13 gadi. Tā viņai esot lieliska iespēja nomest no pleciem problēmas, izkustēties, uzņemt pozitīvas emocijas, satikties ar draugiem un domubiedriem, iepazīt Latviju un citas zemes koncertos un festivālos. Arī mazie pūpolīši – Amanda un Melānija, Dāvis un Lūkass – sevi par iesācējiem neuzskata un, lai gan mācās sākumskolā, pirmos dejas soļus spēruši jau trīs gadu vecumā. Dejas patīkot, arī tās, kas kopā ar lielajiem. Nebiedējot ne akrobātiskie numuri, ne arī kas cits. Tas tieši esot interesanti!