Mārtiņš Vērdiņš: Karavīra runa par notiekošo Latvijas aizsardzībā

 
©F64

Pirms stāšanās Zemessardzē rindā medicīniskajā komisijā satiku kādreizējo klasesbiedru, viņš profesionālajā dienestā bija uzdienējies līdz kapteinim. Pagremdējāmies atmiņās par skolu, politiku un, protams, armijas štellēm. «Ja gribi saprast, kas patiesībā notiek Latvijas aizsardzībā,» viņš sazvērnieciskā balsī teica, «iemet meklētājā vārdus vara bungas.» Iemetu arī. Vara bungas ir neformāls militārs blogs, kurā biedrojas karavīri. Galvenais rakstītājs un moderators ir Mārtiņš Vērdiņš, atvaļināts kapteinis, militārais analītiķis. Vara bungas ar savu viedokli bieži vien atrodas opozīcijā Aizsardzības ministrijai, tomēr tiek respektētas.

– Mūsu neformālās apvienības sākums bija, kad dižķibeles laikā karavīriem atņēma izdienas pensijas. Tas lika atjaunot vecos kontaktus, lai paustu viedokli. Galu galā lieta tika atrisināta un aizturētās pensijas atdotas atpakaļ. Taču vēlme biedroties palika. Uz to brīdi bija 2012. gads un aizsardzībā iezīmējās paradoksāla situācija – publiskajā telpā viss it kā baigi forši, bet patiesībā kaut kas nav labi. Cilvēkiem, kuri strādā ar militāro informāciju, ir savi indikatori: situācija pie robežām, mācību saturs, ziņas par militāriem iepirkumiem kaimiņvalstīs. Arī Rietumos parādījās pārskati par to, ka drošības situācijai ir tendence pasliktināties. Šķita, ka sabiedrību vajadzētu informēt, jo arī par aizsardzības lietām nepieciešama atklāta publiska diskusija. Vara bungas sāka darboties 2013. gada sākumā, un kopš tā laika mēs no WordPress latviešu sektora reitingā zemāk par trešo vietu nekrītam. Protams, mums ir arī zināma paškontrole – ne visu, ko zinām, speram gaisā. Cenšamies nenodarīt skādi valstij informatīvajā karā. Bet ir lietas, par ko nav iespējams klusēt.

– Paņemam, teiksim, pēdējos desmit gadus – Latvijas aizsardzībā lielākās pieļautās kļūdas.

– Tas stāsts jādala divos etapos: līdz 2008. gada 8. augustam un pēc tā. Krievijas Gruzijas karš. Pilnīgi saprotu politiķus, kuri līdz tam paļāvās uz secinājumiem, ka viss ir daudzmaz labi. Esam NATO, un saspringt nemaz nav nepieciešams. Taču pēc astotā gada analītiķu atzinumi mainījās. Analītiķiem par to arī maksā, ka viņi nevis kā vēsturnieki skatās atpakaļ, bet piecus, desmit gadus uz priekšu. Un mani kolēģi ļoti pareizi noprognozēja, kā situācija attīstīsies. Bija skaidrs, ka turpināt attīstīt armiju, kā plānots, līdz 2008. gadam būtu pavisam nepareizi. Uz to mēs arī šobrīd spiežam.

– Vai tad mēs šobrīd turpinām kā līdz 2008. gadam?

– Vai mēs turpinām vai nē, izsaka ļoti vienkāršs indikators – Aizsardzības ministrijas budžets. Līdz ar dižķibeli sākās budžeta mazināšana. Atgriezāmies pie 0,8% no IKP, kas nodrošina tikai personāla saglabāšanu. Par attīstību vispār nav runas. Arī NBS komandieris Raimonds Graube atzīst, ka minimālās aizsardzības spējas mēs varbūt sasniegsim ar tiem 2%, un kad tas vēl būs. Jāsaprot, ka šobrīd notiek sacensības par laiku, un laiku nevar nopirkt par naudu. Ja izvirzām 2020. gadu par lūzuma punktu drošībā, tad šobrīd ir palikuši pieci gadi. Un dievs dod, ka šajos piecos gados nenotiek nekas slikts. Kā bijušais analītiķis uzskatu, ka uz 2018., 2019. gadu mums jābūt visaugstākajā un vislabākajā kaujas gatavībā. Turpretim – ko mēs redzam... Jā, tagad ir pieņemts likums par 2% IKP aizsardzībai, bet tādi likumi jau arī agrāk bijuši. Mums kā pilsoņiem ir pamats satraukties. Mēs redzam negatīvas tendences, bet neredzam pretī finansējumu. Mūsdienās nekas nenotiek bez naudas, izņemot varbūt Zemessardzi.

– Bet ar esošās naudas izlietojumu viss kārtībā?

– Tas, ka izdevās noturēt lielāko daļu personāla, protams, ir sasniegums. Tas, ka vidējais virsnieku slānis aizgāja – tas ir ļoti, ļoti slikts rādītājs. Aizgāja pieredze un smadzenes. Nākamais, ko var pārmest, mēs joprojām nerunājam par kaujas spējīgām vienībām. Mums patīk skaitīt NBS zābakus, bet galvenais ir ne tas, cik mums ir individuāli apmācītu karavīru, bet cik tādu, kas saliedēti kopā vienībās un apakšvienībās. Mēs pietiekami neattīstām kaujas spējīgas vienības. Mums ir SUV – tātad viena kaujas spējīga vienība, un vēl ir kājnieku brigāde, kas nekad nav bijusi pilnā sastāvā, aptuveni puse no štata. Tūkstotis, pusotra. Ja šie cilvēki būtu nokomplektēti, kā arī pienācīgi bruņoti, apgādāti ar kaujas tehniku, tad mēs varētu rēķināties ar vismaz trim četriem augstas kaujas gatavības bataljoniem. To mums vajadzēja izdarīt uzreiz pēc 2008. gada.

– Bet viņi ministrijā taču to zina?

– Domāju, zina. Te arī saduras koncepcijas. Viena lieta, ko domā karavīri, otra – ko politiķi. Viņu galvenais uzsvars krīzes laikos bija likts uz 5. pantu – dalība NATO ir, un ar to pilnīgi pietiek. Tas arī pilnībā atbilda pieprasījumam koalīcijā. Naudas ikdienas vajadzībām nav, bet mēs vēl te, iedomājies, aizsardzībā guldīsim.

– Pastāv uzskats, ka Latvija militārā ziņā neko nevar, tāpēc izdevumi aizsardzībai jāapcērp. Latvija kaut ko var?

– Noteikti var. Akadēmijas organizētajā diskusijā par aizsardzības koncepciju jau runājām par militārā apdraudējuma scenārijiem. Divi tiešām paiet zem 5. panta. Kad redzam gatavošanos, kad notiek pakāpeniska krīzes eskalācija. Lielāks konflikts, kura sākšanai pretiniekam jākoncentrē desmiti tūkstoši karavīru. Ukrainas variants. Un tādu kustību nenoslēpsi. To var pamanīt, laikus sākt mobilizāciju, politiskās konsultācijas ar sabiedrotajiem. Bet ir scenārijs, ar kuru būtu pagrūti – zibenskarš. Mums jau pašlaik pie robežas – tagad, šodien – dažu simtu kilometru attālumā atrodas motorizēto kājnieku brigāde, trieciendesanta divīzija, specnaza brigāde, turpat blakus Ostrovā transporta un kaujas helikopteru bāze. Mums pie robežas visu laiku atrodas šis spēks. Kādi 15 000 vīru kaujai gatavās vienībās!

– Tādi, kurus jebkurā brīdī var sūtīt uzdevumā?

– Jebkurā. Un, pēc grāmatas karojot, mēs zinām, ka pretiniekam, lai veiktu uzbrukumu, jānodrošina pārsvars vismaz attiecībā 3:1.

– Tātad mums uz robežas vajag vismaz 5001 karavīru.

– Tieši tā. Augstas gatavības vienības un līdzvērtīgi bruņotas. Mums ilgtermiņā vajadzīgas divas mobilo kājnieku brigādes. Uz to mums jāiet pašaizsardzības spēju nodrošināšanā. NATO reaģēšanas spēki ir labi, taču arī viņi paši netic, ka spētu ātri ierasties. Un otra lieta – ja viņi ierodas bez tehnikas, tie ir tikai vieglie kājnieki.

– Vai tad NATO aprēķinos arī tehnikas piegāde netiek iekļauta?

– Mēs jau šobrīd atrodamies zem Krievijas pretgaisa aizsardzības lietussarga. Tātad sliktākajā gadījumā pa gaisu neko daudz pievest nevarēs. Paliek jūra, kur var būt blokādes, un vēl sauszeme – šaurā strēmele uz Lietuvas un Polijas robežas. Visticamāk, kaut kādi NATO spēki pie mums varētu ierasties, bet viņu pastāvīgās tehnikas glabāšanas bāzes – tas būtu pavisam labi. (Nule paziņots, ka amerikāņi Baltijā tiešām grasās izvietot savu smago kara tehniku – I.V.) Bet nav ko gudrot divriteni. Paskatāmies uz kaimiņiem. Igaunijā gan profesionālais, gan obligātais dienests un vēl Kaitseliit – Zemessardze. Viņi iet uz divām profesionālām brigādēm. Arī lietuvieši paziņojuši, ka Klaipēdā veidos otru kājnieku brigādi. Latvijai programma – minimums būtu vismaz viena. Igauņi ar bažām uz mums skatās. Viņi rēķinās, ka pusi robežas nosedz Peipusa ezers, bet dienvidu flangu nosedzam mēs. Ja mūsu puse nav nosegta, viņiem jādomā jau par četrām brigādēm. No tāda viedokļa man neomulīgi paliek viņu vietā, un es saprotu viņu interesi par mūsu attīstību.

– Mūsdienās karš bez karavīriem ir iespējams? Tikai ar visādiem kiberverķiem.

– Pēdējos gados lielā mērā ir attīstījušies zemas intensitātes konflikti, kur modernās valstis izmanto automatizāciju – bezpilota lidaparātus, automatizētas uguns vadības sistēmas utt. Tās ir dārgas, bet es te negribu par naudu runāt. Mūsu apstākļos... nezinu pat, kā to paskaidrot... vai kāds tiešām domā, ka mums būs dota otra iespēja? Ka sabiedrība, ja sāksies karš, varēs palikt malā un noskatīties, kā profesionālā dienesta karavīri karo austrumu frontē. Tur būs iesaistīta visa tauta, un mums tā būs vienīgā iespēja parādīt sevi! Un, ja mums nav tā hitech, un tā mums visticamāk nebūs, tad vajag vismaz... negribas lietot to vārdu – lielgabalu gaļa... Vajag parādīt maksimālu visas sabiedrības sasprindzinājumu.

– Pret hitech ir iespējams cīnīties ar gaļu?

– Ja paskatāmies uz Ukrainas pieredzi – droni jau ir vakardienas hitech. Viss pārējais, kas tur ir – 70., 80., 90. gadu artilērija, nekāds ne hitech Diezgan konvencionālā konfliktā karo artilērija. Mums savukārt netiešās uguns atbalsta vispār nav. Tikai daži lielgabali, kas domāti šaušanai tiešā tēmējumā. Bet mums vajadzīgas haubices, labi daudz! Reaktīvā artilērija. Pārnēsājamās sistēmas, uz vieglajiem auto montējamās. Ja Gruzijā notikušais būtu tikai tāda nejaušība, tad viss arī varētu turpināties lēnā garā. Bet ir Ukraina, un divi gadījumi tā vairs nav sakritība. Un man nav universālas receptes, ko darīt, ja ir maz laika un nav resursu.

– Mūsējie Zemessardzē runā, ka vajag kājnieku mīnu aizliegumu noņemt, nomīnēt visu Krievijas robežu.

– O! Kājnieku mīnas vispār skaitās nabago ierocis. Jau pats fakts, ka valstij tās ir krājumos, ienaidnieku var atturēt. Liek mainīt taktiku. Protams, aizlieguma atcelšana būtu pietiekami radikāls politisks solis, tāpat kā savulaik pievienošanās Otavas konvencijai. Tas nebija NBS lēmums. Pat Aizsardzības ministrija toreiz iebilda, jo to spēju noņēma un mums nav ar ko to kompensēt.

Bet parunājam labāk par mobilizācijas rezervju veidošanu. Tu pats esi zemessargs un zini – vidējais ierašanās biežums uz apmācībām ir 10–20 dienas gadā. 200 dienu kurss izstiepts uz 10 gadiem. Bet, ko mums vajag šobrīd? Īsā laikā sagatavot daudz jaunu cilvēku – rezerves karavīrus, kas veidotu mobilizācijas rezervi. Intensīvi apmācot, mēs dabūsim to vidējo kājnieciņu, ko gatavo arī Zemessardze, bet 200 dienās vienā piegājienā. Sauc to par intensīvo Zemessardzi vai vienalga kā. Un uztaisām brīvprātīgu sistēmu. Mums nevajag obligāto militāro dienestu, kura dēļ pēdējie jaunieši no valsts aizlaistos! Apmācīsim, teiksim, 1000 jauniešu gada laikā. Intensīvi, viņiem par to bonusi, sestdienas svētdienas mājās. Poligons, kazarmas, kvalitatīva apmācība pastāvīgu apakšvienību sastāvā. Un demobilizējoties viņi mums sāks veidot smuku rezervi. Aizsardzības nozares normatīvajos aktos lasīju, ka Latvijai jābūt gatavai mobilizēt 36 000 cilvēku, bet jautājums, ko mobilizēt. Vīriešus bez militārās izglītības nostādīt ierindā un tad domāt, ko ar viņiem darīt? Nezin kāpēc rēķināmies, ka mums būs tāds karš, kurā ir mēnešiem laika reformām, apmācībām, kā tas ir Ukrainā. Es paredzu, ka mums viss notiks daudz intensīvāk un beigsies daudz īsākā laikā.

– Ko varam mācīties no Ukrainas?

– No Ukrainas var mācīties visa sabiedrība. To, ka varbūt ne katram jākaro ar ieroci rokās, taču visiem jāiesaistās karaspēka uzturēšanā. Ukrainas brīvprātīgie vāc naudu un pērk karavīriem ekipējumu, pārtiku, ūdeni, pat cigaretes. Var droši paredzēt, ka arī mūsu valsts krājumi būs nepietiekami X stundā. Tāpēc katram būs jāziedojas, katram būs jādalās. Otra lieta – kara sākumā Ukrainas regulārajā armijā bija 80 000 karavīru, bet jau pirmās dienas parādīja, ka kaujas spējīgs ir tikai katrs desmitais karavīrs. Vienkārši nebija ko sūtīt kaujā. Tad pieteicās brīvprātīgie – rezerves karavīri, un vismaz pirmajā brīdī bija ar ko karot. Kaujas spējīgas vienības ir jāuztur pietiekamā skaitā un līmenī, lūk, to mēs varam mācīties no ukraiņiem. Un arī artilērijas nozīmi. Vēl – informatīvā kara pretdarbību. Viņi ļoti nopietni dod Krievijai pretī: inforesist.org, sprotyv.info, pravda.com.ua, stopfake.org. Nezinu, vai viņi bija gatavojušies, bet sanāk labi.

– Tomēr oficiāli karš Ukrainā joprojām nav pasludināts.

– Politisku un finansiālu apsvērumu dēļ, bet ierakumos tas diezin vai kādam kaut ko nozīmē.

– Un mēs uz saviem politiķiem varam paļauties? Pirmās brīvvalsts laikā armija bija gatava karot par tēvzemi, tomēr politiķi pieņēma citu lēmumu.

– Es tomēr politiķus respektēju... Viņi ir ievēlēti vēlēšanās, par kuru leģitimitāti man nav pamata šaubīties. Patīk vai nepatīk, tāda ir tautas griba. Dzīve visu parādīs.

– Un 1940. gads neatkārtosies?

– Labs jautājums. Es domāju, ka 40. gads vairs nevar atkārtoties, jo patriotiski noskaņotie cilvēki vairs neakceptētu tādu lēmumu. Bet toreiz 17. jūnijā viņi jau nezināja, ar ko viss beigsies. Izrādās, bīstamākā valstij ir esošā kursa maiņa, kas notiek ne ar militārām, bet politiskām metodēm. Jautājums, cik lielā mērā mūsu... teiksim tā – turīgie ļaudis ir pārliecināti par to, ka spēs visu sarunāt un nomenedžēt situāciju. Te es varu atgādināt īsu citātu no ģenerāļa Pētera Radziņa:

«Pēc ilgāka laika politikas vadītāji pierod pie tā, ka visus konfliktus var novērst miera ceļā, vajag tikai būt veiklam, asprātīgam, apķērīgam un izveicīgam politiķim, tad miera laikā armija nespēlē nekādu lomu. Tādam izveicīgam miera politikas vadītājam kara vadonis top par nepatīkamu kavēkli. Tādēļ bieži vien miera laikā arī nostāda armijas priekšgalā personu, kura ar visiem politiķiem prot labi sadzīvot, bet kura par kara vadoni nav derīga.» Saproti? Šajā brīdī mēs varam parunāt par Radziņu.

– Pagājuši gandrīz simt gadu, bet viņa citāti joprojām ir izcili trāpīgi.

– Tāpēc, ka viņa skatījums bija vērsts nevis uz pagātnes uzvarām, bet nākotnes izaicinājumiem. Un Radziņš, ja tā var izteikties, bija viens no tā laika aktīvākajiem blogeriem. Viņš publicējās dažādos laikrakstos ar ļoti pārdomātiem rakstiem par to, kāda tad mums ir vajadzīga Latvijas armija. Pašlaik šāda veida analīze mūsu militāro domātāju vidū lielā mērā izpaliek. Maijā ir nodibināta ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība ar mērķi izdot Radziņa kopotu rakstu krājumu. Vismaz karavīru aprindās šī grāmata radīs bumbas sprādziena efektu. Tas būs notikums.

– Radziņa teksti ir atklāti un brīvdomīgi pat mūsdienām.

– Viņš bija karavīrs. Visa militārā māksla grozās ap efektivitāti. Arī komunikācijā. Mēs varam kā politiķi četras stundas runāt ne par ko, bet tā nav karavīru runa. Radziņš ir izteicies kā karavīrs – padarījis domu īsu, kodolīgu, saprotamu. Un pats galvenais – viņam bija ko teikt.



 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!