Par to, ka «uz Latvijas Televīziju tiek izdarīts milzu spiediens» (I. Belte), vajadzētu priecāties, nevis skumt. Pirmkārt, tas liecina, ka LTV tiešām kļūst publiski pamanāma, otrkārt, saspiest var tikai to, kas ļaujas saspiesties.
Treškārt, «nepatiesa un apmelojoša informācija» par LTV nav taisāma par mītu un iemeslu vaimanām, bet konkrēti, nežēlīgi un pamatoti atmaskojama. Turklāt – ne viss, kas nepatīk LTV vadībai, ir nepatiess. Acīmredzot arī tādēļ, lai sabiedrībai vieglāk saprasties ar LTV, pastāv Latvijas Televīzijas sabiedriskais pasūtījums 2014. Par to Neatkarīgā sarunājas ar LTV informatīvi dokumentālo, ziņu un sporta raidījumu satura redaktori Ritu Rudušu.
– Ir teikts, ka LTV 2014. gadā plānos saturu saskaņā ar kvalitatīvi jauniem principiem. Kas tie par principiem?
– Jēdziens, ko mēs lietojam, ir «integratīvā pieeja». Kā tā izpaužas? Pirmkārt, ir mainījusies pieeja satura plānošanai no satura vadības viedokļa. Mēs vairs nevadām atsevišķus kanālus. Satura plānošana notiek integratīvi visām platformām, kurās mēs darbojamies. Pirmais kanāls, septītais, ltv.lv un lsm.lv. Līdz šim katram kanālam bija savs satura redaktors, sava satura vadība, kura strādāja diezgan autonomi. Tagad ir programmu daļa, ir divi satura redaktori. Viens atbild par ziņām un informatīvi dokumentālajiem raidījumiem, otrs – par izklaidi un kultūru. Satura redaktori dala saturu nevis pa kanāliem, bet pa žanriem. Mēs domājam par to, ko rādīsim kompleksi. Tiktāl – par satura vadību LTV iekšienē.
Otrkārt, kā integritāte izpaužas sabiedriskajā pasūtījumā? Pirmais kanāls tiek veidots kā zīmola nesējs kanāls, kura uzdevums ir sasniegt maksimāli plašu auditoriju. Izvairāmies no nišas raidījumiem, kuri domāti šaurākai auditorijai un vēsta par specifisku tēmu. Septītais kanāls pievērsts nišas auditorijām vairāk. Draiskāki raidījumi, vairāk jaunatnei, sports, ziņas krievu valodā… Vienkāršāk to ilustrēt ar konkrētu piemēru. Piemēram – aizsardzība (karavīru dzīve, starptautiskās saistības...). Līdz šim tā tika koncentrēti apskatīta raidījumā Laiks vīriem. Laika vīriem vairs nav, jo mēs uzskatām, ka par šādām tēmām jārunā daudz plašāk. Par tām plašāk nekā līdz šim jārunā galvenajos ziņu raidījumos, dokumentālajos raidījumos, jābūt aculiecinieku vēstījumiem… Nevis tikai ieslēdzot televizoru reizi nedēļā noteiktā laikā.
– Man jūsu sacītais rada bažas. Pirmkārt, cik lielā mērā pie šādas satura plānošanas katrs kanāls saglabā savu šarmu?
– Jaunā pieeja nenozīmē unifikāciju, centralizētu, maskavisku pieeju. Bet jāņem vērā, ka mēs sniedzam sabiedrībai pakalpojumu un mūsu uzdevums ir sasniegt iespējami plašu auditoriju. Lielie notikumi (Zolitūde, grāmatu ķēde...) rāda, ka LTV sasniegtā auditorija ir 400 tūkstoši cilvēku. Un jāņem vērā, ka mums ir tik kanālu, cik ir (labākajā gadījumā mums vajadzētu četrus). Ar patlaban esošajiem diviem kanāliem mēs īpaši izvērsties nevaram. Taču mēs pavisam noteikti gribam saglabāt kanālu identitāti. Nedomāju, ka jaunā pieeja nozīmē kanālu sejas likvidāciju. Ja viss kļūs vienāds, tas nebūs skatītāju interesēs.
– Otrkārt – ja runāt par aizsardzību, reliģiju, izglītību, pensionāriem, jaunatni, nacionālo, dabu…, man liekas, ka tieši nišas raidījumu kvalitāte ir televīzijas spēju indikators. Ne paplašinātu ziņu daidžesti vai diskusijas, kurās žurnālisti, kuri prot lieliski runāt par visu pa virsu, tik vien kā izklaidē publiku ar nopietnām tēmām. Ja žurnālists nav pietiekami specializējies, ja nav iedziļināšanās tēmā, nav būtiskas informācijas par to. Te rodas jautājums, kas ir sabiedriskais medijs – masu medijs vai kvalitatīvs medijs? Un kas ir tam vēlamā auditorija – sabiedrība vai pūlis?
– Ja ņemam to pašu aizsardzību, tad tā ir tēma, kura skar visu sabiedrību. To nevar iebāzt vienā raidījumā, kuru skatās 20 tūkstoši cilvēku. Par šīm tēmām jārunā plašāk. Un – nav jau runa tikai par ziņām. Žanru daudzveidība tomēr pastāv. Jaunā sistēma uzliek mums pienākumu strādāt tā, lai saturs parādās ne jau ķeksīša dēļ. Pateicām ziņās – aizsardzība, un ar to pietiek. Nē, mēs tikai pieteicām tēmu. Pēc tam identificējam, kuros žanros ar to strādāt. Tā ir liela tēma, par to var diskutēt Sastrēgumstundā, par to var taisīt vienu dokumentālo filmu vai filmu sēriju... Nē, nekādā ziņā nav domāts kaut ko unificēt, ne arī padarīt nopietno par vienkāršu informatīvu izklaidi.
– Treškārt, es saprotu, ka mums medijos garšo spilgti notikumi. Taču spilgtos notikumus, piemēram, Zolitūdes, rada pelēkā ikdienā ritošu procesu kvalitāte. Es pasūtījumā saskatu vēlmi integratīvi spēlēties ar notikumiem, bet to cēloņsakarību vērtējumu pamest sekundāru.
– Šī kritika nav gluži pamatota. Protams, mēs apzināmies, ka ir milzums informācijas, ko skatītājs ikdienā patērē. Bet, ja tikai informēt, tad skatītājs aizies uz delfiem, kur viņu vienkārši informē. Mums jāsaprot konteksti, jāveicina procesu izpratne, kritiskā domāšana, lietas jārāda tā, lai cilvēki saprot, kā tās uz viņiem attiecas… Izejas pozīcija – kas ir sabiedrības interesēs, par ko mums jārunā? Es domāju, ka saistībā ar ikdienu mums jau ir formāti, kuros veiksmīgi strādājam. Četras istabas, Province… Protams, kā jebkuram sabiedriskam medijam, ziņas ir mūsu satura mugurkauls. Bet arī ziņas mums ir dažādas.
– Mani neapmierina sabiedriskajā pasūtījumā sacītais: sasniegt iespējami lielu auditoriju. Es būtu apmierināts, ja tur būtu teikts: sniegt kvalitatīvu informāciju iespējami lielai auditorijai. Tāpat mērķis – panākt sev 65% skatītāju – man liecina tikai par reitinga auditoriju, nevis kvalitāti. Es nesaskatu pasūtījumā mērķtiecīgi organizētu sabiedrības kvalitāti veidojošo, audzinošo potenciālu.
– Ja jūs paskatīsieties, cik bieži sabiedriskajā pasūtījumā minēts vārds «kvalitāte», tad tomēr būs skaidrs, ka tā ir viens no mūsu pamatuzstādījumiem. Turklāt viens no mūsu jaunievedumiem būs – kvalitātes kontroles sistēma. Izklausās birokrātiski, bet dzīvē tā būs pēc ļoti skaidriem kritērijiem veidota sistēma. Saskaņā ar to mēs regulāri vērtēsim pilnīgi visu, ko rādām ēterā un publicējam internetā. Es ceru, ka mēs spēsim analizēt kvalitāti nevis sporādiski un haotiski, bet strukturēti. Ko rādām un ko varam darīt labāk.
No reitingiem izvairīties mēs nevaram, jo, lai sabiedriskais medijs varētu saukt sevi par sabiedrisko, mums jābūt kādam cilvēku lokam, ko sasniedzam. Ja sabiedriskais medijs sauc sevi par sabiedrisku un runā tikai ar 7%, tad tie pārējie 93% nodokļu maksātāju pamatoti uzdos jautājumu – kam tad jūs strādājat? Mēs esam nodokļu maksātājus apkalpojošs medijs, un mēs nevaram strādāt tikai mazai elitārai auditorijai.
– Es gan uzskatu, ka nodokļu maksātāju nauda būtu jātērē tikai elitāriem raidījumiem, kas izteikti visiem pieejamā valodā. Citādi valsts manu naudu tērē truluma un aprobežotības apkalpošanai, nevis aicina kāpt kalnā no zemākā uz augstāko.
– Bet – nevar elitārs būt pieejams.
– Tā ir tikai talanta problēma.
– Mēs jaucam dažādas lietas. Viens ir tas, ka par sarežģītām lietām var runāt vienkārši, un uz to vajag tiekties visiem. Vai tā būtu televīzija vai rakstošā žurnālistika. Otra lieta ir satura elitārisms. Ja mēs taisām raidījumu par operu, tad tas neaizsniegs tikpat lielu auditoriju kā šlāgeraptauja. Ir arī masu kultūra. Mums, ja gribam apkalpot visu sabiedrību, jābūt gan šlāgeraptaujai, gan Rienci…
– Es pieļauju jūsu definētajā kvalitātes vērtēšanas sistēmā subjektīvās gaumes klātbūtni.
– Pilnīgi izvairīties no subjektivitātes mēs nevarēsim. Taču vērtēs ne jau viens cilvēks, vērtēs struktūra, kas radīta, lai subjektivitāti maksimāli ierobežotu. Pastāv arī apelācijas iespēja. Autoritāra priekšnieka lēmuma nebūs.
– Pasūtījumā minētas «fundamentālas tēmas». Man tomēr lāgā nepielec, kādēļ, saistībā ar tām un īstenojot jūsu jaunos principus, nesaglabāt arī konkrēta, regulāra, stabila laika raidījumus? Daļai auditorijas tieši tie darītu LTV pievilcīgu.
– Piekrītu. Bet tas tā ir tāpēc, ka mums par maz ētera.
– Izmetiet laukā kādus ārzemju seriālus.
– Seriāli… Mīlas viesulis mums piesaista milzīgu daudzumu skatītāju. Turklāt manis raksturotā integrācija neizslēdz nišas raidījumus. Jautājums ir: kur mēs tos nišas raidījumus liekam? Ja mēs kanālu izvietojumu veidojam pēc pieauguša, nobrieduša medija principiem, tad jebkuram lielajam medijam pirmais kanāls ir galvenais zīmola nesējs. Kanāls, kur nav nišas raidījumu. Tiem paredzēts otrais, trešais… Bet tā kā mums trešā nav, konkurence uz ēteru ir milzīga. Pie esošā kanālu skaita mums bija jāizšķiras par labu pirmajam kanālam kā zīmola nesējam.
– Tomēr – te nav runa par marginālām auditorijām, lai gan arī marginālās auditorijas būtu pelnījušas savu nišu LTV. Te ir runa par auditorijām, kur katrā ietilpst vairāki desmiti procentu sabiedrības (jaunieši, skolotāji un skolēni, ticīgie, pensionāri…).
– Vēlreiz atkārtoju – satura integrācija nenozīmē to, ka mēs visu nonivelējam, sabāžam ziņās. Apskatām, teiksim, reliģiju divās minūtēs un vairs pie tās neatgriežamies. Mēs strādājam, lai par reliģiju runātu vairāk un gudrāk. Mums joprojām ir saglabājies raidījums Vertikāle. Raidījums ir jāpārprofilē, lai saruna par reliģiju aizsniedz plašāku auditoriju nekā līdz šim. Tas nevar būt vērsts uz vienu konfesiju, tam jāatspoguļo Latvijas reliģiskā daudzveidība. Šis raidījums jāpadara multikonfesionāls. Nepazaudējot tos, kas Vertikāli skatījušies līdz šim. Turklāt – tas nevar būt vienīgais raidījums par reliģiju.
– Ja runa ir par sabiedrisku mediju, tad es turos pie uzskata, ka jādod nevis tas, ko sabiedrība grib, bet tas, ko sabiedrībai vajag. Es par savu nodokļu naudu gribu tapt labāks. Tāpēc mani neinteresē sabiedrisks medijs, kurš guļ zem sabiedrības.
– Bet tāpēc jau mēs sakām, ka informējam un izglītojam… Un mēs neko nesakām sacīšanas dēļ. Piemēram, bērnu un jauniešu raidījumi ir LTV prioritāte. Arī tāpēc, ka komercmedijiem nav izdevīgi veidot raidījumus bērniem. Tiem parasti ir relatīvi maza auditorija un nav viegli no tiem dabūt kādu taustāmu labumu. Komerctelevīzijām ir vieglāk iepirkt kādu multeni, kas piesaista bērnus, bet nerada kultūras vidi. Mūsu uzdevums ir veidot saturu, kura saknes ir šeit, kurš domāts tieši Latvijā dzimušiem bērniem. To darīs tikai sabiedriskā TV.
Vēl viena no mūsu prioritātēm ir dokumentālās filmas. Neviens cits neveidos šodienas Latvijas hroniku. Mēs gribam, lai uz LTV nāk talantīgi dokumentālo filmu veidotāji, lai viņi sacenšas konkursā un veido šo hroniku.
– Bet es ar velku uz to pašu pusi. Sabiedriskās TV mērķim jābūt augstākam, nekā tā sev pašlaik, mēģinādama spekulēt starp reitingiem un kvalitāti, nosaka. Un valstij, ja tā grib tautu, nevis baru, par to būtu pienācīgi jāgādā.
– Ja Eiropas sabiedrisko televīziju finansējuma kartē Latvija ir kaut kur pie Albānijas, par ko mums te šajā ziņā runāt? Ar esošo finansējumu tas, ko mēs sabiedriskajā pasūtījumā esam izvirzījuši sev par mērķi, jau ir ambiciozs plāns. Un to mēs varam īstenot tikai tāpēc, ka cilvēki nāk uz sabiedrisko mediju ne jau naudu pelnīt.
– Atradu ar pasūtījumu saistītus vārdus «iekļaujoša sabiedrība». Kas tā tāda, un kāds tai sakars ar LTV?
– Iekļaujoša un draudzīga. Nebūs tā, ka – identificējam vienu grupu un noliekam to kaut kur atsevišķi. Un tie tad ir «citi». Mūsu uzstādījums ir – esam viena sabiedrība. Mums bija raidījums Trīs ceturtdaļas. Tā vairs nav. Mēs neuzskatām, ka visi invalīdi jāsagrūž vienā raidījumā un te, lūk, mēs nu runāsim par problēmām, kas ir cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Nē, cilvēki ar īpašām vajadzībām ir tieši tādi paši sabiedrības locekļi kā cilvēki bez īpašām vajadzībām. Par to mums būtu jārunā nevis speciāli nodalot, bet arī citos raidījumos. Tā ir iekļaujoša sabiedrība darbībā.
– Bet arī jūs viņus skaitāt pie «īpašām sabiedrības grupām». Kādas vēl jūsu izpratnē ir īpašas sabiedrības grupas?
– Tie ir cilvēki ar īpašām vajadzībām, ir dažādas minoritātes… Es piekrītu, ka nevajadzētu būt formulējumam «īpašās grupas». No otras puses, lai mēs varētu ilustrēt, kas tad ir tā mūsu iekļaujošā attieksme, uz tām ir jāatsaucas.
– Kas mainīsies LTV attiecībās ar neatkarīgajiem producentiem? Vai viņu radošajai patstāvībai netiks uzlikti apauši?
– Apauši būs tikai tādā ziņā, ka viņiem būs jāiziet mūsu kvalitātes kontroles sistēmas siets.
– Kolēģis Bens Latkovskis izteica bažas par to, ka LTV pulcējas kādreizējā Sarmītes Ēlertes laika Dienas komanda un no tā varētu celties «sektantiska pasaules uzskata uztiepšana» sabiedrībai. Ko jūs par to teiksiet?
– Tās ir pilnīgas muļķības. Tas, ka pirms desmit gadiem Sarmītes Ēlertes vadībā strādājuši cilvēki tagad satiekas citā medijā, nav nekāds pārsteigums, jo arī citos medijos tā notiek. Mūsu mediju tirgus ir tieši tik liels, cik viņš ir. Tas ir neizbēgami, ka kādreiz kopā strādājuši cilvēki atkal satiekas citos kontekstos.
Es izlasīju jūsu kolēģa rakstu un nodomāju, ka žanriski tas izskatās pēc feļetona. Bet ielikts tas bija viedokļu lapā. Tātad acīmredzot netiek uzskatīts par feļetonu. Mums patīk meklēt sazvērestības teorijas un «garās rokas». Varbūt nomierināsimies un sapratīsim, ka ir cilvēki, ir profesionāļi, kuri grib labi darīt savu darbu. Es pieteicos darbā, izgāju konkursu, es strādāju. Un es nesaņemu norādījumus no bijušajiem priekšniekiem. Ne no viena bijušā priekšnieka.
– Jūs esat teikusi, ka LTV var padarīt «par žurnālistiskas izcilības paraugu». Kad jūs teiksiet, ka misija izpildīta?
– Es gribētu darīt visu, lai žurnālistiskā izcilība būtu viena no LTV iezīmēm. Tā dēļ ir jāiegulda cilvēkos. Gudri jāplāno saturs. Jābūt atvērtiem idejām. Mums jārada vide un jārada iespaids, ka – ja tev ir viena baigi foršā ideja, ko tu vari īstenot ar televīzijas starpniecību, tad LTV ir īstā vieta, uz kurieni tu nāc.