Uldis Neiburgs: Svarīgi ir stiprināt un aizsargāt valsts pamatus
Intervija ar Okupācijas muzeja pētnieku, vēstures doktoru Uldi Neiburgu: par Latvijas Republikas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dēla Konstantīna Čakstes izveidoto Latvijas Centrālo padomi, kam šogad svinējām 70. dzimšanas dienu, par nepakļaušanos dažādām okupācijām un tā laika brīvības centienu pieminekļa neesamību.
– 2002. gadā bija paredzēts izveidot pieminekli Konstantīnam Čakstem. Taču dažādu apstākļu dēļ tas nenotika. Viens otrs vēsturnieks pat izteicās, ka Čakste un viņa līdzgaitnieki – tā jau tikai tāda politiskā elite, sak, kāpēc lai viņam celtu pieminekli. Kā tad īsti ir ar profesoru un demokrātu Konstantīnu Čaksti un viņa vadīto Latvijas Centrālo Padomi (LCP), kas koordinēja Latvijas pretošanās kustību četrdesmitajos gados?
– Par politisko eliti to var dēvēt tāpēc, ka LCP bija politisks centrs, ko veidoja bijušie politiķi no četrām partijām – Demokrātiskais centrs, sociāldemokrāti, Zemnieku savienība un Latgales Kristīgo zemnieku partija. LCP vadīja pirmā valsts prezidenta J. Čakstes dēls Konstantīns Čakste, kas pirms tam ar politiku nebija nodarbojies, tikai 1940. gadā kopā ar brāli senatoru Mintautu Čaksti iesaistījies Demokrātisko latviešu platformas veidošanā, ko gan nemaz nepielaida pie vēlēšanām. LCP aktīvi darbojās arī sociāldemokrāts Bruno Kalniņš, sūtnis Ludvigs Sēja, kas bija LCP ģenerālsekretārs. Vācu okupācijas laikā varam izšķirt uz iekšu un uz āru vērstu pretestību. Pirmā sākās jau 1941. gada rudenī, kad kļuva skaidrs, ka vācieši nav nekādi atbrīvotāji, bet gan nākamie okupanti: tad radās skolēnu un studentu, strādājošo pretestības grupas, kas izdeva proklamācijas un organizēja nelegālas sanāksmes. 1942. gadā darbojās vairāk nekā 100 cilvēku lielā Latviešu nacionālistu savienība, kas izdeva nelegālu laikrakstu Tautas Balss. Viņiem ar Čaksti bija kontakts. 1943./44. gadā daļa pērkoņkrustiešu ar Gustavu Celmiņu nogāja pagrīdē, izdeva nelegālā preses izdevuma Brīvā Latvija. Latvju raksti
13 numurus. 1944. gadā aktivizējās organizācija Latvijas sargi, kuras 49 dalībniekus čeka tiesāja
1945. gada augustā. Šie pretošanās kustības dalībnieki vērsās pret konkrētām vācu okupācijas režīma izpausmēm: pret jauniešu iesaukšanu darba dienestā 1942. gadā, cilvēku sūtīšanu darbos uz Vāciju, viņi savos izdevumos aicināja brīvprātīgi nestāties policijas bataljonos, sabotēt mobilizāciju leģionā, 1944. gadā aicināja neatstāt Latviju, saglabājot tautas dzīvo spēku. LCP, kas izveidojās 1943. gada 13. augustā, lielā mērā bija Latvijas sūtņa Zviedrijā Voldemāra Salnā nopelns: viņš jau pavasarī nelegāli nosūtīja uz Latviju vēstuli, kurā aicināja latviešus rīkoties pēc igauņu parauga.
– Un tās pamatdoma?
– Šajā laikā nacistu propaganda sludināja, ka latvieši aktīvi piedalās «Jaunās Eiropas» veidošanā, turpretī padomju propaganda stāstīja, ka latvieši gaida padomju varas atgriešanos. Kaut arī Latvijas diplomāti Rietumos centās skaidrot abu okupācijas varu pretlikumīgumu un to, ka Latvijas valsts
de iure turpina eksistēt, bija svarīgi, ka arī pašā Latvijā būtu kāda politiskā pārstāvniecība, kas izteiktu tautas noskaņojumu. Tāpēc izveidojās LCP – lai informētu Rietumus, ka Latvija ir Vācijas okupēta un ka draud atkārtota okupācija – šoreiz no PSRS puses, ka latvieši ir demokrātiski noskaņoti, cer uz Atlantijas hartu, pašnoteikšanās tiesībām un iestājas par valstiskās neatkarības atjaunošanu.
– Kādā veidā tika izplatīta informācija? No okupētas teritorijas tai bija grūti izkļūt.
– Jau 1943. gada 22. jūlijā vēlākais LCP sakarnieks Leonīds Siliņš nelegāli pārcēlās ar laivu no Kurzemes uz Gotlandi un stājās sakaros ar sūtni Salno Stokholmā. Vēlāk izveidojās slepena laivu satiksme pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju, pārvedot ne tikai cilvēkus, bet arī daudzus informatīva rakstura materiālus par vācu okupācijas varas politiku, pašpārvaldes darbību, mobilizāciju leģionā, Himlera vizīti Latvijā u.c. Ar Salnā, kā arī sūtņu Zariņa Londonā un Bīlmaņa Vašingtonā starpniecību šī informācija pēc tam nonāca ASV Valsts departamentā un Lielbritānijas Foreign Office. Kara otrajā pusē varam jau runāt par zviedru un amerikāņu izlūkdienestu iesaisti, un, kā jau vēsturnieks Kārlis Kangeris norādījis, amerikāņi pēc kara pat atzina, ka vieni no vērtīgākajiem kara laika ieguvumiem ir nākuši no Baltijas valstu pārstāvjiem Stokholmā. Viena lieta bija izstāstīt par to, kas te notiek, kāds ir sabiedrības noskaņojums, kādas ir vācu un padomju struktūras, ko tās dara, kādas ir militāra un ekonomiskā rakstura izmaiņas. Otra lieta, ko LCP izdarīja, ir vairākas politiskās deklarācijas, kas kara laikā tika pārvestas un iesniegtas dažādām Rietumu institūcijām. Pazīstamākā no tām ir 1944. gada 17. marta LCP memorands, ko parakstīja 188 cilvēki un kurā tika deklarēta nepieciešamība nekavējoties atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti un izveidot Latvijas valdību. To iesniedza Zviedrijas un Somijas valdībām.
– Kādi vēl bija nozīmīgi LCP memorandi?
– 1944. gada 8. septembrī – neilgi pirms atkārtotas padomju okupācijas atgriešanās – bīskapa Rancāna dzīvoklī notika LCP vadības pēdējā sēde Rīgā. Tajā Pauls Kalniņš kā Saeimas priekšsēdētājs parakstīja deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu un pagaidu valdības izveidošanu ar senatoru Mintautu Čaksti priekšgalā. Diemžēl neviens no šīs sēdes dalībniekiem pēc kara par tās norisi nav izteicies plašāk. Reizēm vēstures literatūrā arī ir kļūdaini minēts, ka valdību ir uzticēts izveidot Konstantīnam Čakstem, lai gan pēdējais jau no 29. aprīļa atradās vācu apcietinājumā. Šis dokuments pēc kara glabājās Vesterosas latviešu bibliotēkā Zviedrijā, un, šodien aplūkojot to tuvāk, var redzēt, ka tā teksts ir vienā mašīnrakstā, bet datums, kas visdrīzāk ir pievienots vēlāk, citā. Lieta tāda, ka LCP gaidīja t.s. X stundu, tā domāja arī sūtnis Voldemārs Salnais. Bija plāni pasludināt valdību, organizēt bruņotu sacelšanos – vai nu pirms Rīgas krišanas, vai vēlāk Kurzemē, visu laiku gaidot šo X stundu – kad vācieši sāks atkāpties, bet padomju karaspēks vēl nebūs ieņēmis Latviju. Leģiona pulkvedis Vilis Janums jau 1944. gada janvārī LCP vajadzībām izstrādāja ieroču un munīcijas plānu, lai apbruņotu vairāk nekā 100 000 karavīru ar vieglajiem automātiskajiem un prettanku ieročiem, artilēriju un tamlīdzīgi.
– No kurienes viņš to visu cerēja dabūt?
– Salnais pa dažādiem kanāliem mēģināja to kārtot no Somijas un Zviedrijas. Arī britu izlūkdienesta pārstāvji solīja sniegt palīdzību kureliešiem.
– Ģenerāļa Kureļa grupa bija LCP sastāvā?
– Gluži tā tas nav. LCP politiskais centrs atradās Rīgā, bija atsevišķs kodols Lauksamniecības akadēmijā Jelgavā, ļoti aktīva bija Ventspils sakaru grupa, kas organizēja bēgļu laivu akcijas. Ģenerālis Jānis Kurelis un kapteinis Kristaps Upelnieks bija LCP militārās komisijas locekļi, bet kurelieši nebija pakļauti LCP vadībai, kaut arī viņu cīņas mērķi sakrita. Bet iecerētā X stunda tā arī neiestājās, un mana hipotēze ir tāda, ka šī neatkarības deklarācija ar 8. septembri uzreiz netika datēta drošības apsvērumu dēļ, jo, ja šo dokumentu būtu pārtvēruši vācieši, LCP cilvēki varētu aizbildināties, ka tas, piemēram, ir parakstīts vispār pirms 1940. gada vai tamlīdzīgi.
– Bet kāpēc šodienas cilvēku apziņā nav iesakņojies LCP tēls kā demokrātijas un nepakļaušanās paraugs? Šie cilvēki taču bija pret jebkādu okupāciju un iestājās par neatkarīgu Latviju.
– LCP darbība bija nelegāla, un par to zināja nedaudzi cilvēki. Taču tā nebija tikai politiskā elite, piemēram, Ventspils sakaru grupā darbojās vienkārši jūrnieki un zvejnieki – pārcēlāji, un viņu darbība šodien nav pietiekami novērtēta. LCP bija arī daudzi akadēmiskās vienības Austrums biedri, tā bija daudzšķautņaina. Daudzas pretošanās grupas sāka darboties visai agri – jau 1941. gadā, tās bija vērstas uz iekšu, bet LCP orientējās uz ārvalstīm un uzsāka darbību vēlāk, kad vācu okupācijas vara jau sāka totālā kara politiku, kad draudēja atkārtota padomju okupācija, vajadzēja kaut ko darīt, lai to nepieļautu. Šodien mēs varam LCP pozitīvi vērtēt par ideju un uzstādījumu...
– ...nepakļauties nekādas okupācijas varai.
– Jā, nepakļauties, nemeklēt mazāko ļaunumu, nesvērt, ar ko būs labāk – ar krieviem vai vāciešiem, bet tiekties uz lielāko vērtību – neatkarīgu, demokrātisku Latvijas Republiku. Protams, ka bija arī kļūdas un neveiksmes, par to izpildījumu var daudz ko runāt...
– Varbūt arī par kolaboracionismu.
– Interesants ir LCP 1944. gada marta memorands. Vairāki tā parakstītāji sūtnis Ludvigs Sēja, izglītības ministrs profesors Kārlis Straubergs, luterāņu arhibīskaps Teodors Grīnbergs, ģenerālis Verners Tepfers un vēl daži piedalījās arī 1941. gada 11. jūlija sanāksmē Rīgā, kurā pieņēma telegrammu Hitleram, kurā pateicās par Latvijas atbrīvošanu no komunistiem. Vācieši gan neļāva šo telegrammu nosūtīt uz Berlīni. Bet pazīstamais valodnieks Jānis Endzelīns kopā ar citiem kultūras darbiniekiem pēc kara tika iesaistīts repatriācijas propagandas akcijās, aicinot tautiešus atgriezties padomju Latvijā. Bet Endzelīns bija parakstījis arī 1944. gada memorandu par Latvijas neatkarības atjaunošanu! Taču viss, protams, nav tik vienkārši. Šie cilvēki bija sabiedriski aktīvi un tautā pazīstami, un viņus izmantoja gan viena, gan otra vara.
– Runājot par memorandu: tas tomēr ir apbrīnojami, ka LCP, kas iestājās gan pret padomju, gan pret nacistu varu un okupāciju, spēja darboties salīdzinoši ilgi, neciešot represijās. Protams, vēlāk arestēja Konstantīnu Čaksti... Bet vai ir pareizs pieņēmums, ka LCP ir veicinājusi ASV politiku, kas neatzina padomju okupāciju Latvijā un citās Baltijas valstīs?
– Pateicoties LCP, kara laikā Rietumus sasniedza gan politiskās deklarācijas, gan informācija par tautas patieso nostāju. Tas veicināja Latvijas inkorporācijas neatzīšanas politikas noturīgumu. Arī tās pašas bēgļu laivu akcijas, kas notika ar zviedru un amerikāņu izlūkdienestu atbalstu, deva sadarbības pieredzi, šīs iestrādes un izlūkdatus pēc kara varēja izmantot pret bijušajiem sabiedrotajiem. Zinām, ka laivās prom no Latvijas uz Zviedriju devās ap 4500 cilvēku, no tiem 2541 izglābās, pateicoties LCP organizētajām akcijām. No 1944. gada jūnija līdz septembrim amerikāņu finansētajās laivās no Kurzemes uz Gotlandi devās 740 cilvēku, bet līdz 1945. gada martam notika 37 zviedru atbalstīti braucieni, kuros pārveda vismaz 764 bēgļus. 1944. gada oktobrī amerikāņi pieņēma lēmumu, ka laivu akcijas jāpārtrauc, arī zviedru komunistu laikraksts Ny Dag publicēja rakstu, ka ar amerikāņu atbalstu notiek «fašistisku elementu» izvešana no Baltijas, sak, kā tad tā: amerikāņi darbojas pret sabiedrotajiem – krieviem.
– Kam bija lielākā nozīme laivu akciju organizēšanā – LCP, zviedriem, amerikāņiem?
– Bez zviedru tehniskā atbalsta (braukšanas un uzturēšanās atļaujas, degviela, sakaru līdzekļi u.c.) nekas tā īsti nevarētu notikt. Bet, manuprāt, ļoti liela nozīme bija arī pašiem latviešu bēgļu pārvedējiem. Viens no viņiem, Valdemārs Jurjaks, vēlāk rakstīja, ka, viņaprāt, sākot ar
1944. gada vasaru, LCP politiskā cīņa par Latvijas brīvību ir pārvērtusies par sevis, savu ģimenes locekļu, savu aprindu dzīvības glābšanu. To visu, protams, var saprast. Jurjaks raksta, ka viņš nav bijis nedz LCP, nedz Zviedru – latviešu palīdzības komitejā, bet savu darbu – cilvēku pārvešanu ar laivām – veicis nesavtīgi, palīdzēdams latviešiem, vienalga, vai viņi bija bagāti vai nabagi, politiķi vai vienkārši ļaudis. Un tādu kā Jurjaks bija vairākums. Taču arī tajā pašā LCP bija cilvēki, kas domāja ne tikai par to, kā atjaunot brīvu un neatkarīgu Latviju, bet arī par to, «kāds man būs amats tajā brīvajā Latvijā?». LCP priekšsēdis Konstantīns Čakste gan bija brīvs no šādām domām, viņš bija ideālists, kas par saviem ideāliem arī cīnījās. Mūsdienās, runājot par LCP, bieži vien nosaucam tikai Čaksti, Kureli vai Upelnieku. No viņiem pirmais iet bojā nacistu nometnē, bet pēdējo nošauj jūras kāpās pie Liepājas... Bet mums šo stāstu vajadzētu veidot daudz plašāku, vēstot ne tikai par upuriem, bet daudz vairāk par varonību, ielikt to kultūras un izglītības produktos, atklājot reālu cilvēku reālus varoņdarbus. Piemēram, latviešu jūrniekam Eduardam Andersonam, kurš neskaitāmas reizes vadīja bēgļu laivas uz Gotlandi, tolaik bija tikai 25 gadi. Zviedru izlūkdienests viņu vērtēja kā pašu uzticamāko no latviešiem. Viņam Zviedrijā bija līgava, un Andersons jau pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada oktobrī piekrita kopā ar savu apkalpi vēl vienu reizi doties uz Kurzemi, kur nesekmīgi mēģināja atjaunot LCP darbību nu jau komunistu okupētajā Latvijā. Nepilnu mēnesi vēlāk viņu arestēja čeka, pēc tam tiesāja un izpildīja nāvessodu. Pat zviedri ir uzņēmuši filmu par Andersonu, mēs gan ne. Stokholmā dzīvo Valentīne Lasmane, kurai tagad ir 97 gadi, un viņa, būdama jauna skolotāja, kara laikā šifrēja LCP slepenos radio ziņojumus ar Zviedriju. 1944. gada novembrī viņa kopā ar Kārli Frišenfeldu Dundagas mežos atrada ebreju Izraēlu Mihelsonu, kas tur slēpās, un pārveda bēgļu laivā uz Zviedriju. Laikraksts Cīņa vēl 1987. gadā melīgi rakstīja, ka tā esot bijusi vācu Gestapo akcija, lai palīdzētu no Latvijas aizbēgt kolaborantiem.
– Bet tieši tāpēc Latvijā ir nepieciešams gan popularizēt Čakstes ideju nozīmi, gan arī jāuzceļ piemineklis Konstantīnam Čakstem un viņa līdzgaitniekiem – lai mēs beidzot sāktu apjaust, cik patiesībā esam nebrīvi.
– Pati doma par pieminekli Čakstem un pretošanās kustībai, kas tika izteikta šī gadsimta sākumā, bija ļoti pievilcīga. Tajā brīdī Latvija gatavojās iestāties ES un NATO, un cīņa pret nacismu, kas bija viens no LCP darbības aspektiem, būtu ļoti simpātisks atgādinājums arī Rietumiem. Tas būtu saprotams Latvijas visplašākajai sabiedrībai, ieskaitot krievvalodīgos. Bet izpildījums – Ļeņina pieminekļa vietā – sešus metrus augsts postaments, tikpat augsta bronzas figūra... Tas jau izskatījās pēc pieminekļa sponsorētāju pārliekām ambīcijām. Vēlāk pieminekļa ideja gan transformējās. Tomēr tā vietā, lai plašos sabiedrības slāņos veicinātu atklātu diskusiju par pretošanās kustības nozīmi Latvijas vēsturē, reklāmas presē un TV mēģināja mums iestāstīt, ka LCP bija vienīgā pretošanās kustība Latvijā un Čakste bija vienīgais līderis. Tas nestrādāja! Manuprāt, piemineklis Čakstem un viņa idejām ir ļoti vajadzīgs, jo mums ir daudz piemiņas vietu izsūtītajiem un holokausta upuriem, taču trūkst vienojošu simbolu brīvības centieniem un varonībai, kas attiektos uz Otro pasaules karu un okupācijas laiku. Tā varētu būt tēlu grupa, kurā cilvēki atpazītu, piemēram, Latvijas Robežsardzes ģenerāli Ludvigu Bolšteinu, kas izdarīja pašnāvību, protestējot pret Latvijas okupāciju...
– ...jā, viņš atstāja vēstuli, paskaidrodams savas rīcības motīvus: «Mēs, latvieši, sev uzcēlām jaunu staltu ēku – savu valsti. Sveša vara grib piespiest, lai mēs to paši noārdām. Es nespēju piedalīties.»
– Jā. Un šajā tēlu grupā būtu arī Čakste un citi, līdz pat 1991. gada janvāra barikāžu aizstāvjiem. Un, protams, īpaši varētu izcelt arī LCP balstīšanos uz 1922. gada Latvijas Republikas Satversmi kā neatkarīgas un demokrātiskas valsts pamatu. Šāds piemineklis uzsvērtu pretošanās un brīvības ideju vērtību. Tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, viena otra partija atgādināja par šāda pieminekļa nepieciešamību, taču pēc vēlēšanām labie nodomi pagaisa... Sakarā ar LCP 70 gadu jubileju Okupācijas muzejs un Rubeņa fonds Usmā noorganizēja zinātnisku konferenci un diskusiju par LCP nozīmi mūsdienās. Tas politiķiem bija īstais brīdis, lai parādītu savu attieksmi pret Čakstes idejām.
– Konference bija pēc pašvaldību vēlēšanām... Tāpēc politiķi nemaz tā nerāvās tur spīdēt.
– Nu protams. Un tomēr vienmēr jāatgādina, ka pretošanās kustības dalībnieki bija ideālisti, viņi bija drosmīgākā sabiedrības daļa, kas vienmēr ir mazākums. Padomju laikā veidojās pašaura izpratne, kas ir pretošanās kustība – partizānu cīņa? Vilcienu nolaišana no sliedēm? Bet šī nevardarbīgā pretošanās un valstiskās idejas uzturēšana varbūt bija pat svarīgāka par partizānu karu.
– Konstantīna Čakstes kustību var salīdzināt ar mūsu nevardarbīgo cīņu par neatkarības atgūšanu deviņdesmito gadu sākumā.
– Laiks un spēlētāji, protams, bija citi, bet kopumā abas šīs cīņas var vērtēt kā uzdrīkstēšanos, skatoties uz pretošanos kā sociālu un politisku fenomenu – visu 50 okupācijas gadu garumā. Neatkarības centieni bija arī viens no elementiem, kas apliecināja valsts nepārtrauktības ideju. Īpaši nozīmīgi to uzsvērt ir arī tagad, kad rit strīdi par Satversmes preambulu, kuras noliedzēji apzināti vai neapzināti ieņem pozīciju, kas ved uz okupācijas seku leģitimizēšanu. Tāpēc svarīgi ir stiprināt un aizsargāt valsts pamatus un vērtības. Un kas gan mums traucē tās aizsargāt?