Šodien Ministru kabinetam jālemj par Zolitūdes traģēdijas apstākļu un seku izvērtēšanas sabiedriskās komisijas izveidi.
Līdz šim Latvijā tādas komisijas nav strādājušas, un svarīgākais jautājums tāpēc ir: kā nodrošināt neatkarīgu un objektīvu traģiskā nelaimes gadījuma sabiedrisko izmeklēšanu, un lai šīs komisijas darba rezultātam uzticētos sabiedrība, kuras interesēs komisijai jāstrādā.
Traģēdijā cietušie un bojāgājušo tuvinieki pauž viedokli, ka komisijā vajadzētu būt arī traģēdijā cietušo pārstāvim vai vairākiem, un izsaka bažas – vai šāda komisija nedarbosies tikai ķeksīša pēc – lai sabiedrības virsuzraudzība būtu formāli nodrošināta.
Vēl pirms valdības lēmuma par šādas komisijas izveidi valdības namā pirmdien notika sabiedriskā apspriešana. Valdība šodien plānojusi apstiprināt Ministru prezidenta Valda Dombrovska rīkojumu, tiesa, ar to pagaidām iepazīties nav iespējams (šāda informācija pie valdības sēdē izskatāmiem jautājumiem nebija pieejama, kā arī nebija izlasāms nolikums, uz kuru vairākkārt atsaucās publiskās diskusijas dalībnieki). Komisijas darbības mērķis būs izvērtēt Zolitūdes traģēdijas tiešos un netiešos cēloņus, glābšanas un seku likvidēšanas procesu, kā arī atbildīgo dienestu un amatpersonu rīcības efektivitāti, normatīvā regulējuma efektivitāti būvniecības un civilās aizsardzības jomā.
Kļuvis zināms, ka darbam Zolitūdes traģēdijas sabiedriskajā komisijā izvirzītas trīs pazīstamas personas, kuras kandidē arī uz komisijas vadītāja amatu. Nav skaidras atbildes uz jautājumu, vai komisijā darbotos vēl kādas citas personas un cik daudz un kādus ekspertus komisija varētu pieaicināt. Uzņēmēja Baiba Rubesa, bijušais Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Kažociņš un bijusī Rīgas apgabaltiesas tiesnese Ināra Šteinerte pašlaik ir tās personas, kuras figurē kā sabiedriskās komisijas pārstāvji. I. Šteinerti darbam šajā komisijā izvirzījusi Saeima. Jāni Kažociņu uzaicinājis premjerministrs, turklāt tikai pirms dienas divām to publiskajā diskusijā atzina pats J. Kažociņš.
Komisijā nedrīkst būt ne politiķi, ne ar valsts varu saistīti cilvēki, tāds ir viens no nosacījumiem, un tas ir arī saprotams, lai pašreizējā brīdī, kad ir tik zema uzticība valsts varai un politiķiem, komisijas darbu padarītu par pilnvērtīgu. Tomēr pastāv bažas, vai arī atsevišķām no pašreiz komisijas vadībai izvirzītajām personām ir pietiekams sabiedrības uzticības garants, vai atsevišķas personas nav pietuvinātas politiskajai varai, lai varētu pilnībā norobežoties un izvērtēt valdības atbildību notikušās traģēdijas kontekstā.
«Viss būs atkarīgs no tā, kādus mērķus, uzdevumus sev izvirzīs šī komisija, un uzticība no sabiedrības puses būs atkarībā no šīs komisijas apņemšanās un no tā, kā tā darīs savu darbu, kādus ekspertus piesaistīs, vai neradīsies nekādas šaubas par pieaicināto objektivitāti un neatkarību,» saka politologs Filips Rajevskis. Viņš atzīst, ka saprot, kāpēc komisijā varētu būt bijusī tiesnese I. Šteinerte, minot līdzīgu piemēru citā valstī, kur sabiedrisko komisiju arī vadīja bijušais tiesnesis. «Nojaušu, kāpēc aicināts Kažociņš, – bijušais specdienesta vadītājs, taču, kāpēc uzņēmēja Rubesa, uz to man skaidras atbildes nav,» vērtē politologs. Jebkurā gadījumā komisijas sastāvs varētu būt plašāks, lai ietvertu pēc iespējas vairāk cilvēku viedokļus. «Būtībā tā būs sabiedriskā viedokļa paudēja, kam jābauda ļoti augsta sabiedrības uzticība, ņemot vērā ļoti zemo uzticības līmeni valdībai, valsts varai,» uzsver F. Rajevskis.
Mārcis Skadmanis traģēdijā zaudēja māsu un tēvu. Viņš atzina, ka komisijā vajadzētu būt pārstāvētiem traģēdijā cietušajiem cilvēkiem. Šo viedokli atbalstīja arī bijusī žurnāliste Regīna Ločmele, kura sabiedriskā kārtā palīdz un atbalsta vairākas traģēdijā cietušās ģimenes, taču situācija pašlaik ir smaga. «Cilvēki ir posttraumatiskā šoka stāvoklī, viņi nevar atrast telefonus, kur piezvanīt, saņemt palīdzību,» sacīja R. Ločmele. Tieši viņa teica, ka šādai komisijai jārunā arī par to, kāda ir valsts varas rīcība, sniedzot palīdzību cilvēkiem.
Komisijai nevajadzētu kļūt par cietušo interešu aizstāvjiem, apspriešanā atzina B. Rubesa. Ja cietušajiem ir problēmas, tās jārisina nekavējoties, bet «mēs noteikti darīsim tās zināmas valdībai». Komisijas galvenais uzdevums ir izvērtēt traģēdijas iemeslus, taču ne dublēt policijas darbu. Cilvēkiem, kuri darbosies komisijā, jābūt daudzpusīgiem, neatkarīgiem, teica B. Rubesa, bilstot, ka «darbam komisijā izvirzītie pārstāvji ir neietekmējami». Viņa domā, ka liels risks esot ticamība objektivitātei un tas, ka sabiedrībai varētu būt pārāk lielas gaidas saistībā ar komisijas darbu. Vai komisijas darbs būs pārskatāms un pietiekami atklāts? J. Kažociņš atzina, ka jāsavieno divas lietas – atvērtība no vienas puses un konfidencialitāte no otras. «Ja nebūsim atklāti, teiks, ka kaut ko slēpjam, bet, stāstot visu, jābaidās palikt par cirku.» «Vai mums vajadzētu ekspertus specifiskās jomās? Tā kā komisijai būs tiesības piesaistīt ekspertus, mēs to darīsim, taču var būt speciālisti vienā šaurā lokā, bet ir grūtības saredzēt kopumā. Ja jau mēs esam uzaicināti, tad valdības vadītājs vai viņa padomnieki uzskata, ka mums ir spēja skatīties plašāk,» teica J. Kažociņš.
Komisijas galvenais uzdevums ir nodrošināt traģēdijas apstākļu vispusīgu izvērtēšanu, taču ne dublēt policijas darbu.