Intervija ar kultūras ministri Daci Melbārdi brīdi pēc valdības demisijas: par kultūrpolitikas vadlīnijām, par kultūras lomu cilvēku izraušanā no depresīvā stāvokļa, par iespējām stāties Nacionālajā apvienībā (NA).
– Vai jūsu sapnis jaunībā bija kļūt par kultūras darbinieci?
– Biju nodomājusi kļūst par žurnālisti. Es nezināju, kā ir jāraksta, bet zināju, ka jāmācās par žurnālisti. Sapratu, ka vajag uzkrāt kaut kādu saturu, pieredzi, domas, par ko gribētos rakstīt un ko gribētos izzināt. Bet vēsture man tajā brīdī šķita kaut kas īpašs. Tas bija Atmodas laiks. Ja cilvēkam ir 18 gadu un viņš savu dzīvi ir dzīvojis kaut kādā uzburtā pilī, kas nav patiesa, tad viņam viss jāsāk no jauna.
– Tātad tomēr iestājāties Vēstures un filozofijas fakultātē. Vai vēsture palīdzēja atrast sevi? Tas tomēr ir cits lauciņš, salīdzinot ar kultūru un žurnālistiku. Kaut gan... daudzi žurnālisti nāk no vēstures, kultūras un pedagoģijas jomām.
– Vēsture iedod pasaules skatījumu un ietekmē domāšanas veidu. Es savā būtībā esmu stratēģe, jo visu laiku esmu trenējusies skatīties uz procesiem no visdažādākajiem skatu punktiem, un tas ļoti palīdzēja novērtēt situāciju un attīstīt stratēģiskās domāšanas prasmes. Vēstures un filozofijas fakultātē studentam nemitīgi jāanalizē sabiedriskie procesi no visiem skatu punktiem – ekonomikas, kultūras, izglītības, militārās vēstures un tā tālāk. Es esmu no tiem cilvēkiem, kas spēj apsēsties un rakstīt kultūrpolitikas dokumentus, kamēr daudzi krīt izmisumā, ja viņiem kaut ko tādu liek darīt. Man patīk! Un darbs šajā mājā [Kultūras ministrijā] man ir atgriešanās: pirms vairākiem gadiem biju valsts sekretāra vietniece, tas bija Helēnas Demakovas laikā. Viņa mani uzaicināja rakstīt nacionālas valsts kultūrpolitikas vadlīnijas, kas šobrīd ir spēkā esošas, kā arī vadīt darba grupu, kas strādā ar valsts ilgtermiņa kultūras skatījumu, un man tas šķita ļoti interesants uzdevums.
– Kādā intervijā jūs teicāt, ka vēlaties strādāt Kultūras ministrijā ne jau pāris mēnešus, bet gan ilgāk, jo īslaicīgi – tas būtu nenopietni. Taču Valdis Dombrovskis pirms neilga brīža demisionēja, līdz ar to visa valdība arī sēž uz koferiem – līdz jaunas valdības ievēlēšanai. Ko nu?
– Kultūras nozarē esmu jau kopš 1999. gada, tā man nav sveša, tāpēc zinu – ja man ļaus strādāt, es būšu šajā nozarē, vienalga, kādā kapacitātē. Es negrimstu izmisumā par to, ka valdība ir kritusi, un no neziņas, kāda būs nākamā valdība. Ceru, ka man arī turpmāk ļaus strādāt kultūras nozarē un realizēt tos mērķus, kurus esmu definējusi kā kultūras ministre, jo, esot ministrei, man ir daudz lielākas iespējas savas prioritātes kultūras jomā ieviest dzīvē. Lai varētu panākt kaut kādas izmaiņas sistēmā, protams, ar vienu gadu nepietiks, viena gada laikā var tikai ielikt pamatus. Tajā brīdī, kad Nacionālā apvienība (NA) mani uzrunāja kļūt par kultūras ministri, notika saruna par ilgtermiņa sadarbību. Protams, es būtu laimīga turpināt arī to darbu, ko darīju pirms tam, jo es tam ticēju no sirds [Dace Melbārde bija Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore]. Ne jau viss bija ideāli, jo jārēķinās ar atšķirīgiem viedokļiem. Turklāt ir kaut kādas robežas, kuras administratīvais vadītājs nedrīkst pārkāpt, jo mākslinieciskajiem vadītājiem jānodrošina mākslinieciskā autonomija.
– Varat pateikt kādu konkrētu piemēru?
– Piemēram, jautājums par Raimonda Paula dziesmu Manai dzimtenei Dziesmu svētku programmā – jūs arī par to rakstījāt. Pilnībā uzticējos mākslinieciskajai padomei, lai gan tā man bija iekšēja pretruna. Sarunā ar mākslinieciskajiem vadītājiem un nozares padomi uzklausīju viņu koncepciju, kāpēc viņi redz šīs dziesmas vietu tur, kur viņi to redz. Un man kā administratīvajai vadītājai nebija tiesību uzsist dūri galdā un pateikt – jūs te visi nepareizi domājat, un notiks tā, kā es autoritatīvi vēlos. Latvijā vairs nav tie laiki, kad kultūras procesu administratīvais vadītājs var šādā veidā iejaukties daiļrades procesos. Kā otro piemēru varu minēt to, kas noticis Latvijas Nacionālajā operā: Zigmars Liepiņš pārtrauca darba attiecības ar Mihailu Tatarņikovu, operas Mīla uz trim apelsīniem iestudējuma galveno diriģentu. Liepiņam bija savi apsvērumi, kādēļ viņš to darīja, jo viņam ir svarīga mākslinieciskā disciplīna: galvenajam diriģentam ir jāierodas uz mēģinājumiem. Un vai kultūras ministrei šajā gadījumā būtu jāiejaucas? Protams, nav. Bet svarīgi ir saprast, kāpēc tā noticis. Man ir svarīgi izskaidrot sabiedrībai šādas lietas, lai tas nepaliek, vienkārši gaisā karājoties. No politiķiem vienmēr tiek prasīts skaidrojums, bet arī no tādu iestāžu vadītājiem, kuru pārziņā ir plašs un sabiedrībai nozīmīgs kultūras lauks, ir jāprasa skaidrojums. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka viņiem ir tiesības pieņemt šādus lēmumus. Mākslā nekad nebūs situācijas, kad visi domās vienādi.
– Nezinu, ko teica Dziesmu svētku mākslinieciskie vadītāji par Raimonda Paula Manai dzimtenei, bet, manuprāt, šī dziesma mūslaikos ir tik aktuāla kā nekad. Dziesmas vārdi pilnībā atbilst mūsu valstī valdošajai politiskajai, ētiskajai un morālajai situācijai. Kāpēc viens no virsdiriģentiem klaigāja, ka tiek draudēts ar asinīm? «Asins lietus līs...» – tā taču ir alegorija! Šie mākslinieciskie vadītāji arī nav skaidrojuši savu lēmumu izslēgt šo dziesmu no repertuāra.
– Virsdiriģents Ivars Cinkuss gan mēģināja to skaidrot. Kad sabiedrībā sākās šūmēšanās par dziesmas izņemšanu no repertuāra, es lūdzu, lai Cinkusa kungs skaidro savu nostāju. Jāatzīst, ka mēs dzīvojam ārkārtīgi pārblīvētā informācijas telpā, un, ja mūsu rīcībā nav jaudīgu informēšanas instrumentu, tad viens vai divi paziņojumi vienkārši pazūd pārējā informācijas plūsmā. Šeit var runāt arī par valsts aparāta kapacitāti, un cilvēki, kuri labi strādā komunikācijas nozarē, ir ļoti pieprasīti. Taču valsts nespēj šādus cilvēkus dabūt pastāvīgā darbā. Vēl valstij smagi iet ar iepirkumiem – iepirkumu speciālisti tiek ļoti labi atalgoti, bet valsts to nespēj atļauties. Tāpēc diemžēl tiek pieļautas daudzas kļūdas, jo valstij nav labu speciālistu – tos paņem privātais bizness. Tie, kas strādā valstij, to dara misijas apziņas vai pārliecības dēļ, līdz ar to tā ir milzīga problēma, ar kuru nākas saskarties jebkuram nozares vadītājam. Kultūras nozarē atalgojums ir vēl zemāks. Tāds ir sabiedrības pieņēmums, ka kultūras nozares cilvēki var strādāt par zemākām algām, sak, ko gan viņi citu prot darīt?
– Runājot par operu... Vai jūs būtu rīkojusies citādi nekā Žaneta JaunzemeGrende?
– Man ir grūti analizēt iepriekšējās ministres darbību, jo man nav tieši tādas informācijas, kāda bija viņas rīcībā. Es neesmu cilvēks, kas iziet uz konfliktiem, mēģinu risināt visus jautājumus nekonfliktējot. Tas šurumburums, kas veidojās ap operu... Te kaut ko mēģina mainīt, bet nenomaina, te maina likumu, te atkal kādu nomet no amata... Pat man kā nozarē strādājošam cilvēkam bija ļoti grūti saprast, kas notiek. Manuprāt, galvenais tomēr bija sadursme starp divām personībām, kas nespēja saprasties. Lai kaut ko atrisinātu, ir jārunā. Grūti komentēt, kura puse bija mazāk gatava runāt, bet mums, kultūras nozarē strādājošajiem, ir jāgrib labot situāciju. Operas gadījumā emocijas aizgāja tik tālu, ka konstruktīva saruna vairs nebija iespējama.
– Vai latvju rakstnieki jūs nav meklējuši? Vismaz sākotnēji Žanetai JaunzemeiGrendei bija milzu konflikts ar vārda meistariem.
– Pagaidām nav. Bet es arī neilgi te esmu. Ja runājam par meklēšanu, man gribētos, lai tiktu radīta sistēma, kurā nozares cilvēki nevis meklē mani, bet zina, ka pastāv ilgtspējīgs mehānisms, kura ietvaros regulāri tiek aktualizētas lielās kultūrproblēmas. Kad šodien analizēju to, kāpēc daudzas lietas nav ieviestas dzīvē, vispirms jārunā par ekonomisko krīzi. Tā spēcīgi iedragāja iepriekšējā desmitgadē izstrādāto kultūras vadlīniju īstenošanu. Tomēr pati lielākā problēma ir bijusi tā, ka politikas pamatnostādnes un finansēšanas mehānisms bija diezgan atrauti viens no otra. Vienmēr ir jautājums: kas un pēc kādiem principiem katru gadu sadala šo finansējumu? Ministri mainās, katrs nāk ar saviem uzstādījumiem, jāraugās, vai ir kāda pēctecība, bet rodas izjūta, ka katrs sāk no nulles. Ir svarīgi radīt sabiedriskās līdzdalības tradīcijas, tāpēc ļoti laba bijusi doma savulaik veidot Nacionālo kultūras padomi, kura nezin kādēļ tomēr izrādījusies formāla. Es gribētu, lai tā nav formāla, bet darbojas kā reāls sabiedrības līdzdalības mehānisms, no kura uz kultūras ministra galda regulāri nonāk dažādi svarīgi jautājumi. Ļoti laba doma ir bijusi arī par Nacionālo kultūras kanonu, kam nav jābūt aizvērtai sistēmai, bet jāveido ietvars dzīvām diskusijām par mūsu sabiedrības kultūras vērtībām. Tā ir arī bāze, uz kuras tiek veidoti izglītojoši materiāli. Domāju, ka sabiedrība nemaz tik ļoti nav informēta par to, kas tad ir tās mūsu lielās kultūras vērtības.
– Nu nav jau gan.
– Tāpēc kultūras kanons ir vērtīgs sabiedrības izglītošanai. Savukārt Nacionālajai kultūras padomei tas būtu pastāvīgais dienaskārtības jautājums, kura ieviešana tiek pārraudzīta un ik pa brīdim pārskatīta. Cik tālu esam, kāds ir nākamais solis? Padomes sēdēm jābūt atvērtām, ar iespēju izteikt savu viedokli gan rakstniekiem, gan kinocilvēkiem, gan citiem. Filmu nozarē radās konflikts par to, kāds tad īsti ir filmu nozares finansējums, vai nepieciešama jauna pārvaldības institūcija – Filmu institūts, kādas filmas tiek uzņemtas Latvijā un kāda ir to virzība. Nacionālajai kultūras padomei ir liels potenciāls, tai jādarbojas.
– Domāju, ka rakstnieki varētu būt aizvainoti arī tāpēc, ka pirms kādiem gadiem tika krasi samazināta summa, ko viņi saņēma publiskā patapinājuma ietvaros. Krīzes gadi, tā stāsta, esot jau pagājuši, tad varbūt varētu atjaunot publiskā patapinājuma summu, ko par savu grāmatu lasīšanu saņem rakstnieki un dzejnieki?
– Atbalsts radošām personībām ir viena no manām prioritātēm. Galvenais akcents kultūras nozarē jāliek uz cilvēku. Mums jāmeklē visi veidi, kā palīdzēt radošam cilvēkam strādāt. Literatūras nozarē tas, ko minējāt, ir attīstību kavējošs jautājums. Bet jāpārskata visas nozares, un tam vajadzīgs laiks. Jautājums par radošā cilvēka statusu guļ atvilktnē jau desmit gadus, tomēr tagad ir aktualizējies. Sākšu intensīvu darbu pie tā.
– Laukos ir pietiekami daudzi reģionālie kultūras centri. Kā uz tiem lūkojaties?
– Tikko Rēzeknē atvērts kultūras centrs Gors. No arhitektūras viedokļa – jauna kvalitāte, tālu prom no Rīgas, ar lielām iespējām veidot jaunu kultūras kvalitāti, ietekmējot visu reģionu. Drīz Cēsīs būs līdzīgs centrs, 2015. gadā plānots atklāt jaunu centru Liepājā, arī Ventspils jau rosās. Atliek cerēt, ka reģiona cilvēku pirktspēja augs, lai viņi varētu aizbraukt uz koncertiem tos 50 vai 100 kilometrus. Tāda ir reģionālās kultūrpolitikas jēga – veidot kvalitatīvus kultūras pakalpojumus pietiekami tuvu dzīvesvietai. Cits jautājums, vai cilvēks grib braukt.
– Tad cilvēki jāieinteresē. Jāizrauj no vienaldzības, depresijas...
– Jā, ir vajadzīga komunikācija un mārketings. Lai arī cik neētiski pret kultūru tas izklausītos, nemitīgi sevi jāpārdod. Kultūra nepārtraukti konkurē ar izklaidi, sportu, TV. Galu galā – ar cilvēku slinkumu. Bet jautājums ir tāds: cik kvalitatīvi tiek veidots kultūras mārketings? Un pats galvenais – kā mēs Latvijā audzinām kultūras patērētāju? Mēs varam uzburt nez cik labus produktus, bet, ja bērns nav labi izglītots un viņā nav ieaudzinātas tradīcijas lasīt grāmatas, iet uz koncertiem un teātri, izaug cilvēks, kura galvenais ētiskās un morālās izziņas avots ir dators. Nacionālajā attīstības plānā ir iestrādāta programma Kultūras skolas soma: definēts minimālais kultūras pakalpojumu klāsts, kas katram bērnam konkrētā vecuma posmā ir jāapgūst. Kultūras iestādēm ir noteikts uzstādījums, ka tām jāveido izglītojošas programmas bērniem un ģimenēm. Ja vecāki paši neapmeklē kultūras iestādes, šo kūtrumu pārņem arī bērni. Bet paskatīsimies uz vecākiem... Lielākoties viņi atnāk mājās pārstrādājušies, pārguruši, atkrīt pie TV, labākajā gadījumā palīdz bērnam sagatavot mājasdarbus... Ko nu tur vairs stāstīt par kultūras lietām! Tas viss saistīts ar sabiedrības pakāpenisku garīgu atveseļošanos un dzīvesveida izmaiņām.
– Mecenāti Boriss un Ināra Teterevi atbalsta kultūru. Vai ir vēl citi tikpat dāsni ziedotāji?
– Mecenātisma tradīcijas pēdējos gados Latvijā ir strauji attīstījušās. Teterevi ir spilgtākās personības šajā jomā. Es vairāk gribētu redzēt gan valstij piederošu uzņēmumu, gan citu biznesa uzņēmumu iesaistīšanos kultūrvides veidošanā. Jāsaprot, ka Latvijas ekonomisko un biznesa vidi viennozīmīgi ietekmē arī kultūrvide. Līdz ar to būtu abpusēji izdevīgi, ja biznesa sektors, apzinoties šo ietekmi, aktīvāk integrētos kultūras nozarē gan kā atbalstītājs, gan partneris. Daudzviet tas jau notiek. Daži piemēri ir Latvijas dzelzceļš, Latvijas Valsts meži, Lattelecom, Latvijas mobilais telefons, dažas bankas, kam nav kaut kāda haotiska kultūras norišu atbalstīšanas sistēma, bet kas iekšēji veido sociāli atbildīgu stratēģiju, definējot kultūru kā vienu no jomām, kur viņi grib sistemātiski darboties kā partneri. Bet vai Latvijas normatīvā vide to veicina? Organizējot Dziesmu un deju svētkus, esmu saskārusies ar pretrunīgiem normatīvajiem aktiem, kas rada ierobežojumus, tāpēc man būs jācenšas šos trūkumus novērst.
– Nacionālā apvienība ir aicinājusi jūs stāties partijā. Darīsiet to, ņemot vērā arī to, ka valdība nule ir demisionējusi, bet nākamās valdības aprises nav iezīmējušās?
– Šī ir īpaša situācija, un man ir svarīgi zināt, kāda būs NA taktika un stratēģija. Latvijai šis ir grūts brīdis – Maxima traģēdija, tai sekojošā valdības demisija... Tas viss kopā ir kādas lielākas sistēmas sabrukums. Tātad sistēmā bija kaut kas tāds, kas veicināja sagruvumu, un bija cilvēki, kas savu darbu neveica atbildīgi. Tas, kas tagad notiek, daudziem norauj maskas: tāds masku krišanas laiks. Man ir ļoti svarīgi redzēt, kāda šajā laikā ir NA reakcija uz notiekošo. Man jāredz, uz kurieni šī partija iet, kādi būs partijas uzstādījumi un līderi. Un, protams, jautājums būs arī par to, vai man pašai būs iespējas ietekmēt NA darbības un lēmumus. Es ticu, ka nacionālās idejas mazā valstī ir svarīgas un visā pasaulē pieaugs nacionālo ideju loma. Un, ja man ir iespēja veidot progresīvu, nacionāli konservatīvu 21. gadsimta partiju, tad mani tas interesē.