Circene: plānveida palīdzībai rindas ir visā pasaulē, pat Skandināvijā
Par slimnīcu un mediķu pretenziju pamatotību, veselības aprūpes nozares problēmām un to iespējamajiem risinājumiem Neatkarīgās intervija ar veselības ministri Ingrīdu Circeni.
Neatkarīgā: – Kā kultūras ministres Žanetas JaunzemesGrendes demisija varētu ietekmēt valdības darbu? Valdība nostrādās līdz šīs Saeimas pilnvaru termiņa beigām?
Ingrīda Circene: – Kultūras nozare lemj par savu ministru, tas nav veselības ministra jautājums. Mums četri ministri jau ir nomainījušies.
– Bet līdz šim neviena ministra demisiju nebija prasījis premjers!
– Acīmredzot kultūras nozare ir parādījusi savu nevēlēšanos sastrādāties.
– Jā, arī premjers Valdis Dombrovskis un Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa nespēju sadarboties ar nozari minēja kā vienu no demisijas prasīšanas argumentiem. Jums arī tik labi sadarbībā ar nozari neiet – Latvijas Slimnīcu biedrība (LSB) ignorē jūsu aicinājumu uz tikšanos un prasa tiešu audienci pie premjera, vairākas slimnīcas vērsušās pie tiesībsarga, kurš veido ekspertu padomi situācijas izvērtēšanai veselības aprūpē, mediķi briest protestiem.
– Te ir starpība. Manā nozarē 99,9% neapmierinātības saistīta ar naudas trūkumu. Kopš 2011. gada oktobrī stājos amatā, esmu paudusi, ka veselības nozarei vajadzīgs divreiz lielāks finansējums un esošā budžeta ietvaros ir absolūti problemātiski rast balansu, nodrošināt pakalpojumus. Mums bija katastrofālākās algas, tāpēc kā prioritāti esam noteikuši to palielināšanu.
– Kāpēc valdības rīcības plānā jāraksta tādas lietas, ko nevar izpildīt – šos 4,5% no IKP?
– Rīcības plāns tika veidots ar esošo budžetu. Šī valdība risina tās problēmas, kas radušās iepriekšējo valdību laikā, aizņēmums, kas tagad jāatdod, un procenti, kas jāmaksā, paņem ļoti lielu daļu no kopējiem valsts ienākumiem. Otrkārt, mums ir ļoti strauji augoša ekonomika, un tas rada ļoti lielu pieaugumu. Salīdzinot ar citām Eiropas Savienības (ES) valstīm, atšķirībā, piemēram, no izglītības, kultūras, pakalpojumu jomas, pašvaldībām, kas procentuāli no IKP tiek finansētas samērā labi, virs vidējā līmeņa ES, veselības aprūpe no vidējiem rādītājiem stipri atpaliek. Ja politiski, stratēģiski pieņemtu lēmumu izlīdzināt finansējumu pa nozarēm pēc ES rādītājiem, tad veselības aprūpe tuvākos gadus būtu absolūta prioritāte, un citas nozares finansējumu tādā apjomā nevarētu saņemt.
Šodienas veselības aprūpes budžets absolūtos skaitļos attiecībā pret 2009., 2010. gada rādītājiem būtu 4,2% no IKP, bet ekonomikas straujais pieaugums rada proporcionālu samazinājumu, jo papildu finansējumu saņem arī citas nozares.
– Kas traucē īstenot nostāju par lielākās daļas valsts budžeta pieauguma ieguldīšanu nozarēs, kas šobrīd procentuāli no IKP tiek finansētas zem vidējā ES līmeņa?
– Pārējās ministrijas un partijas. Nevaru iedomāties situāciju ne šajā valdībā, ne kādā citā, ka vairāku partiju veidotā koalīcijā papildu finansējums tiktu novirzīts tikai vienai nozarei.
– Tad jau valdība nestrādā kā komanda!
– Bet arī citās nozarēs ir neapmierinātība ar mazām algām, jo tā ir kopējā valsts problēma.
– Saskaņas centra deputāts Andrejs Klementjevs izteicis šaubas par jūsu spēju vadīt nozari, jo jūsu laikā nozarei atvēlētais finansējums ik gadu tikai krīt. Jā, absolūtos skaitļos tas ir audzis, bet proporcionāli tomēr krīt. Pietiek ar absolūto skaitļu kāpumu?
– Pērn bijām absolūtā valdības prioritāte, pieaugums nozarei bija 50 miljoni latu, šogad – 29 miljoni. Pirmo reizi kopš 2009. gada tarifā iekļauts viss pieaugums – gan minimālās algas, gan visas piemaksas, nakts tarifs, darbs svētku stundās, kamēr iepriekš, kad tika celta minimālā alga, veselības aprūpes nozarē netika iedots neviens lats papildu finansējuma un algas pieaugums slimnīcām bija jāsedz no iekšējām rezervēm.
– Tik un tā LSB apgalvo, ka daudzām slimnīcām drīz beigsies neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMP) kvotas, citas apsver domu pārtraukt NMP sniegšanu, kur par to nav samaksāts jau arī iepriekšējos gadus.
– Iemesls ir tas, ka finansējums nozarei ir divreiz par mazu. Un neapmierinātību izrāda tikai konkrētas atsevišķas slimnīcas. Lielajās klīniskās universitātes slimnīcās, visās reģionālajās slimnīcās pārstrāde virs līgumā noteiktā apjoma ir, augstākais, 6%.
– LSB dati bija, ka tikai septiņas slimnīcas pirmajā pusgadā iekļāvušās līgumos noteiktajā pacientu apjomā, 14 slimnīcu to pārsniegušas.
– 2–6–10% pārstrāde ir nosacīta, jo pacientu vienu mēnesi ir vairāk, vasarā – mazāk. Līdz 10% nevaram runāt par pārstrādi. Visas lielās reģionālās un klīniskās universitātes slimnīcas ir zem šī skaitļa.
– Kas ir virs?
– Mazās, lokālās slimnīcas. Ir, kam ir dažu procentu pārstrāde, bet parādās dažas slimnīcas, kas grib parādīt savu svarīgumu, kur līgumu pārstrādes skaitļi ir lielāki. Jā, ir gan vēl vēsturiskā netaisnība, ko nevaram vienā gadā izlabot, kad atsevišķās slimnīcās ir mazāka kvota uz iedzīvotāju skaitu. Pērn noslēdzām vienošanos ar LSB, ka četru gadu laikā notiks tās izlīdzināšana: šogad – par 25%, nākamgad – par 25%, līdz četros gados uz iedzīvotāju skaitu visur būs vienāds pakalpojumu apjoms. Viena, otra slimnīca saka: «Bet mēs šogad gribam vairāk!» Saprotam, bet nevaram to izdarīt uzreiz. Tā ir abpusēja vienošanās.
Bet ir arī jāskatās, cik daudz pacientu tiek stacionēti – no tiem, kurus atved ātrā medicīniskā palīdzība, vidēji tiek stacionēti 53%, pārējiem tiek sniegta palīdzība uzņemšanas vai observācijas nodaļās, kuras izveidojām pērn, ieguldot apmēram miljonu latu, tādējādi vairāk pacientu 24 stundu laikā saņēma izmeklējumus, speciālistu konsultācijas un varēja turpināt ārstēšanos ambulatori. No šā gada 1. aprīļa arī noteicām, ka ar šādu pacientu ģimenes ārsts 24 stundu laikā sazinās un, ja nepieciešams, nozīmē papildu izmeklējumus vai ārstēšanu, ja nav laba pašsajūta, apmaksājam arī mājas vizīti. Ar to esam panākuši, ka lielajās slimnīcās pārstrāžu nav. Ļoti labs piemērs ir Bērnu klīniskā universitātes slimnīca, kur stacionē tikai 36%, pārējie bērni saņem palīdzību un 24 stundu laikā atgriežas mājās.
– Slimnīcas, kur ir pārstrādes, jau negrib kvotas tādēļ, ka nav ko darīt vai no tā liels bizness sanāktu, bet tādēļ, ka ir pacienti, kas jāārstē!
– Tas ir arī bizness! Ir slimnīcas, kur stacionē 73% vai 76% NMP ievesto. Pacientu atstāšana slimnīcā, nevis observācijas nodaļā ir slimnīcu bizness, jo, piemēram, par ķirurģisko pacientu valsts, Nacionālais veselības dienests (NVD) samaksā 429 latus, bet, ja pacients ir ambulatorajā daļā, observācijā, tad ir tikai kvotas nauda. Arī pacientam stacionēšana uz vienu, divām dienām ir ļoti nedraudzīga, jo viņam ir jāmaksā Ls 9,50 dienā. Ja viņu nestacionē, bet tās pašas dienas laikā izlaiž no uzņemšanas nodaļas, viņš maksā tikai trīs latus par ambulatoro pakalpojumu.
– Slimnīcas nav pārvērstas par tādiem kā šķirošanas cehiem, kam jāpasaka: atvainojiet, slimnīcā neņemsim, nevaram pārsniegt stacionēšanas kvotu!
– Ko jūs saprotat ar šķirošanu?
– Jūs minat tādu jēdzienu!
– Mums ir četru līmeņa NMP standarti, kas iestrādāti līgumā. Lai noteiktu šo standartu, jāveic zināms izmeklēšanas darbs. Kad konstatējam, ka palīdzība ir vajadzīga uzreiz, neviens šo pacientu neliek observācijas nodaļā, viņš iet uz intensīvo terapiju, operāciju bloku vai stacionāro nodaļu. Nākamie trīs līmeņi pasaka, vai viņš ir stacionējams un viņu var izmeklēt stundas laikā, vai viņam vajadzīga papildu novērošana, jo ir neskaidra diagnoze.
– Bet, ja slimnīcām tiešām mēnesi, divus pirms gada beigām beidzas NMP kvotas, jums ir rīcības plāns, ko darīt?
– Kvotas nebeigsies! Dati uz 1. jūliju neliecina, ka kādai slimnīcai varētu beigties kvotas. Nav tādas! Tām NMP ir uz 12 mēnešiem dalāms naudas apjoms, ņemot vērā iepriekšējā gada datus. Mums nav šobrīd epidēmijas vai katastrofas, lai būtiski, par 20–30%, šogad pieaugtu NMP apjoms. Slimnīcām kvotas šogad ir pat daļēji palielinātas. Turklāt, ja janvārī slimnīcu vadītāji paraksta līgumu ar NVD par pakalpojuma pārdošanu, tad viņš ir apņēmies par šo summu pakalpojumu sniegt. Šogad vēl papildus ir iedoti trīs miljoni latu infrastruktūras nodrošināšanai, atsevišķām slimnīcām pārstrādēm vai kādu parādu segšanai, rindu mazināšanai, tikko tika iedoti vēl 1,8 miljoni latu izmeklējumiem, analīzēm, speciālistu konsultācijām papildus tam, ko slimnīcu vadītāji parakstīja līgumos.
– Taisnība, ko saka LSB, ka Latvija ir vienīgā valsts ES, kur ir NMP kvotas?
– Nav tādas kvotas! NMP ir tad, kad brauc neatliekamās palīdzības mašīnas uz izsaukumu. Tad skatās, vai pacientam ir nepieciešana steidzama palīdzība, vai viņš ir jāstacionē, vai pēc pirmās palīdīzbas sniegšanas viņš var turpināt ārstēties ambulatori. Mediķi vērtē, cik daudzi jāstacionē slimnīcā.
– Kā jūs vērtējat ārstēšanās pieejamību Latvijā, ņemot vērā gan rindas pie ārstiem speciālistiem, uz valsts apmaksātām operācijām, šīs kvotas, kuru, jūsuprāt, nav, pacientu līdzmaksājumus un maksātspēju?
– Kā absolūti nepietiekamu. Jā, mums ir par maz naudas, lai nodrošinātu pietiekamu pakalpojumu apjomu un neveidotos rindas, bet plānveida palīdzībai rindas ir visā pasaulē, pat Skandināvijā, kuras veselības aprūpes sistēma skaitās ļoti sakārtota un sociāli orientēta – tur rindas pie speciālistiem ir 30 dienu. Diemžēl mums atsevišķās jomās divi, trīs mēneši.
– Endoprotezēšanā tās ir vairāki gadi.
– Jā, bet arī te darām, ko varam trūcīgā finansējuma apstākļos. Šogad izmainījām noteikumus, paredzot, ka, ja pacients laikā, kad pienāk viņa rinda, atsakās no operācijas bez nopietnas motivācijas, viņš tiek likts rindas beigās. Tādējādi rinda ir sarukusi vairāk nekā par tūkstoš gaidītājiem. Ja ap 80% pacientu atsakās no operācijas, tad ir jāpārskata operāciju reālā vajadzība. Liela daļa iestājas rindā, jau jūtot pirmās slimības pazīmes, ar domu, ka kādreiz viņam operācija varbūt būs nepieciešama. Rindu garums atšķiras arī dažādās iestādēs, lielākās tās ir lielajās klīniskajās universitātes slimnīcās, jo tur strādā pieredzējušākie speciālisti, nereti pacienti grib pie viena konkrēta ārsta, lai gan tās pašas sfēras cits ārsts ir pieejams bez lielas rindas. Bet mēs nevaram pacientu sūtīt uz blakus poliklīniku – tā ir pacienta brīva izvēle. Slimnīcu pakalpojumos ir līdzīga situācija.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"