"Arsenāla" atdzimšanas ceļš

 
PADOMJU MILITĀRAIS RESORS šīs telpas atstāja 1986. gadā, un ēku nodeva Kultūras ministrijai. «Ēka bija baisi izdemolēta, briesmīgā stāvoklī, un tas ir fiksēts foto materiālos. Lai no Mākslas muzeja ēkas Valdemāra ielā uz šejieni varētu pārvest daļu mākslas arhīva, bija nepieciešams remonts,» zina teikt Elita Ansone. Tikai 1989. gada 1. janvārī šajās telpās darbu sāka mākslas muzejs Arsenāls. FOTO: Gunārs Janaitis, no LNMM arhīva ©Gunārs Janaitis, no LNMM arhīva

23. februāris ir pēdējā diena, kad apmeklētājiem pieejama izstāžu zāle Arsenāls pirms tās rekonstrukcijas uzsākšanas. Pēc nepilniem diviem gadiem unikālā ēka varētu būt tikusi vaļā no apzīmējuma «Rīgas C kategorijas grausts», būs novērstas tai konstatētās pilsētvides estētisko kvalitāti pazeminošās iezīmes. Tomēr joprojām aktuāls ir jautājums – vai tiks īstenota Arsenāla rekonstrukcijas otrā kārta, jo pagaidām ir tikai ieceres un projekti, bet nav finansējuma.

Pagaidām droši zināms, ka pusotra gada laikā notiks būvdarbu pirmā kārta - fasādes atjaunošana, jumta dzegas remonts, pamatu hidroizolācija, logu restaurācija un pagraba lūku restaurācija. «Ēkas iekštelpu rekonstrukcijas 2. kārtas projekts tiek izstrādāts, vasarā tiks pabeigts arī tehniskais projekts, bet tā realizēšanai naudas pagaidām nav,» saka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) 20. otrās puses - 21. kolekciju nodaļas Arsenāls vadītāja Elita Ansone. «Šī projekta mērķis ir atjaunot ēku vislabākajā autentiskajā veidā, turklāt ļoti daudz kas ir saglabājies no ēkas pirmsākumiem, un tas prasa rūpīgu restaurācijas darbu.»

Idejas par to, ka Arsenāls varētu būt ideāli piemērots muzejam, gaisā virmoja jau kopš 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem, bet bija nepieciešami turpat 20 gadi, lai iecere pārtaptu realitātē. «Ēka bija baisi izdemolēta, briesmīgā stāvoklī, un tas ir fiksēts foto materiālos,» Elita Ansone raksturo ēku laikā, kad to atstāja padomju militārais resors 20. gadsimta astoņdesmito gadu vidū. Lai muzejs telpas varētu sākt izmantot, bija nepieciešams remonts, tāpēc izstāžu zāle tika atklāta tikai 1989. gadā. Jau tolaik bija skaidrs, ka ēkai ir nepieciešama kapitāla rekonstrukcija. «Kopš deviņdesmitajiem ir bijuši trīs projekti, kas, protams, novecoja, un taisīja jaunus, jo pagāja laiks, termiņi beidzās, mainījās standarti un prasības. Padomājiet, cik naudas iztērēts nerealizētos projektos, un tas ir nesaimnieciski, jo projekts tomēr ir dārga lieta. Interesanti, cik liela ir tā zemē nomestā nauda,» nosaka Elita Ansone. «Ēka ir arhitektoniski pētīta, un, protams, datus var izmantot arī pēc vairākiem gadiem.»

Tomēr Arsenāla izstāžu zāle un vestibils piedzīvoja remontu 2000. gadā, kad šīs telpas bija nepieciešamas Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) sanāksmei Rīgā. «Nauda atradās zibenīgi, pusgada laikā tika izremontēta izstāžu zāle un vestibils. Tajā laikā arī tika savienoti ēkas abi «spārni» - kreisais, kurā atradās mākslas darbu krātuve, un labais, kurā atradās izstāžu zāle,» stāsta Elita Ansone. Mazliet vēlāk samērā droši tika apgalvots, ka ēkā remonts notiks 2009. gadā, bet krīze visu izjauca, un iecere kārtējo reizi tika atlikta.

Muzejam «talkā nāca» Rīgas domes 2015. gada lēmums, kas ēku iekļāva Rīgas graustu sarakstā ar kategoriju C. Saskaņā ar normatīvajiem aktiem tas nozīmē, ka ēka ir ar pilsētvides estētisko kvalitāti pazeminošu pazīmi, bet tā nav uzskatāma par apkārtējo drošību vai veselību apdraudošu būvi. «Lēmums ēkas fasādi kvalificēt kā vidi degradējošu, vienlaikus nozīmē, ka ēkai tika piemērots paaugstināts nekustamā īpašuma nodoklis, un tas atkal ir nesaimnieciski. Tomēr vienlaikus tas ir veicinājis rekonstrukcijas ātrāku īstenošanu, vismaz uzsākšanu,» uzskata Elita Ansone. Mākslas zinātniece uzsver, ka par šo projektu nemitīgi ir jāatgādina, jo «apklust nedrīkst, lai nav tā, ka fasādi sataisa, nekas nevienam vairs acīs neduras, un... Tādas bailes, protams, ir. Cik muzejs var iespaidot šo projektu? Tikai atgādinot».

Paredzēts, ka uz jaunuzcelto Muzeju krātuvi pārvestie darbi tur arī paliks, bet Arsenālā būs divas izstāžu zāles - viena aktuālām izstādēm, otrā tiks veidotas tematiskas ekspozīcijas no muzeja fondiem - 20. gadsimta otrajā pusē tapušiem mākslas darbiem. «Mēs nevaram izstādīt mantojumu, ko glabājam, un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā var redzēt niecīgu procentu darbu no šā laika posma. Nācijai ir akūta nepieciešamība redzēt savas mākslas vērtības. Jaunā paaudze vispār nekad mūžā nav redzējusi vairumu mākslas darbu. Uzdrošinos apgalvot, ka latviešu tauta vienkārši nezina pēdējos 70 gadus latviešu mākslā. Nevar pārmest par neinformētību, ja nav iespēja iepazīt,» saka Elita Ansone. «Un latvietim māksla ir nepieciešama. Negribu kultūru izdalīt ārpus citām jomām, piemēram, fizikas, lauksaimniecības vai informāciju tehnoloģijām, jo tautai svarīgs ir viss, arī neutilitārais. Radošs prāts visu laiku kaut ko meklē, apstrīd, rada no jauna. Turklāt man ir sajūta, ka nu jau vairums sabiedrības uz lielveikalu iet pirkt galvenokārt pārtiku. Māksliniecei un scenogrāfei Monika Pormalei vēl deviņdesmitajos gados, kad mūsu patērētāju sabiedrība nemaz nebija sākusi patērēt, jo tai vēl vajadzēja izkārpīties no krīzes, bija darbs - «Negribu neko ne par kādu naudu». Domāju, tagad daudzi, kas kādreiz uz lielveikalu gāja kā uz izklaides centru, pievienojas šim teicienam, jo - cik tad mantu vajag cilvēkam?» teic Elita Ansone.

Arsenāla pilnīga rekonstrukcija varētu arī būt pašapziņas pote nācijai. «Pēc dažiem gadiem mēs atgriezīsimies, tikai pašiem nevajag pierunāt pretējo,» piebilst Elita Ansone.

***

ARSENĀLS

Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis

Vecrīgas ansambļa Ziemeļu vārti sastāvdaļa

19. gadsimta sākumā krievu vēlīnā klasicisma stilā celtā muitas noliktavas ēka - tipveida ēka cariskajā Krievijā, īpaši daudz šādu ēku ir Sanktpēterburgā. «Vīns esot bijis pagrabā, cukurs - 1. stāvā, manufaktūras izstrādājumi - 2. stāvā)». Nosaukumu Arsenāls ēka ieguvusi tāpēc, ka iepriekšējos gadsimtos šajā vietā atradusies militāra būve

Celtnes sākotnējā projekta autors ir arhitekts Johans Eduards de Vite. 1828. gadā Sanktpēterburgas arhitekti Aleksandrs Nellingers un muitas resora arhitekts Ivans Lukīni izstrādāja galīgo variantu, un 1832. gada novembrī notika ēkas oficiālā nodošana

Ēka visos laikos izmantota kā noliktava. 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos. gados tā kalpoja par karaspēka mantu glabātavu. Pēc Otrā pasaules kara padomju armijas resors to izmantoja mantu, armijas amatpersonu speciālo veikalu preču noliktavām un karaskolas vajadzībām

1927. gadā ēkai piešķirts Valsts kultūras pieminekļa statuss

20. gadsimta astoņdesmito gadu vidū ēku pārņēma Kultūras ministrija, nododot to mākslas muzeja izveidošanai

Padomju varas laikā Latvijā bija tikai seši vissavienības nozīmes arhitektūras pieminekļi, viens no tiem bija Arsenāls

1989. gada 1. janvārī pēc 20. gadsimta otrās puses mākslas kolekcijas pārvietošanas no Krišjāņa Valdemāra ielas nama šeit darbu sāka mākslas muzejs Arsenāls

Arsenālā tika glabāti no 20. gadsimta otrās puses līdz mūsdienām Latvijā tapuši un arī latviešu izcelsmes mākslinieku ārzemēs radīti mākslas darbi

Glezniecības kolekcijas 4166 mākslas darbi tika glabāti 359 m²; grafikas kolekcijas 11 349 mākslas darbi bija izvietoti 162 m²; 1487 tēlniecības darbi - 200 m².

Tur tika glabāts arī Borisa Bērziņa izcilais mākslas mantojums - 10 400 vienības ir cieši sakārtotas plauktos un skapjos, kas izvietoti ne vairāk kā 40 m²

No Arsenāla kolekcijas uz izstādēm Latvijā un arī ārzemēs gadā caurmērā tiek sūtīti vidēji ap 400 - 600 darbu

Kopš 2015. gada ēka iekļauta Rīgas graustu sarakstā ar kategoriju C. Saskaņā ar normatīvajiem aktiem, tas nozīmē - ēka ir ar pilsētvides estētisko kvalitāti pazeminošu pazīmi vai nepabeigtas būvniecības objekts, bet tā nav uzskatāma par apkārtējo drošību vai veselību apdraudošu būvi

Jau 2002. gadā tika izstrādāts Arsenāla ēkas restaurācijas un rekonstrukcijas tehniskais projekts, un 2006. gadā iekļauts programmas Mantojums - 2018 pirmajā kārtā, tomēr ekonomiskās un finanšu krīzes apstākļos projekta tālāka virzība apturēta



 

Abonē