APRITĒ: Ad Lucem notiek mazliet mistiski

Sandra Zandberga: «Festivāla Ad Lucem ideja neiet kopā ar domu – ir jāiepako, ir jāiestāsta. Es mēģinu pēc iespējas pieturēties pie tā, ka šis festivāls netiek samaitāts ar iepakošanu un iestāstīšanu. Šim festivālam nedrīkst būt mērķis pelnīt» © F64

Ar viduslaiku mistiķes un komponistes Hildegardes fon Bingenas vokālā meistardarba Ordo Virtutum jeb Stāstu par dziedināšanu koncertā Eņģeļu balsis 13. jūnijā Svētā Pestītāja Anglikāņu baznīcā Rīgā tiks atklāts 15. Introvertās mākslas festivāls Ad Lucem (Uz gaismu). Festivāla direktore Sandra Zandberga atzīst: «Man pašai ir sajūta, ka nevaru neorganizēt šo festivālu.»

- Neesmu no tiem, kas skaita gadus, un man tas šķiet normāli, ja īsti nezinu ne savus, ne savu bērnu gadus, kur nu vēl festivāla vecumu. Protams, kad pasaka - jau piecpadsmitais festivāls, tad tas ir nopietns vecums šādam festivālam.

- Kāda ir jūsu atbilde, kāpēc šis festivāls tik ilgi noturējies, izdzīvojis cauri visiem krīzes gadiem, ieguvis savu skatītāju?

- Dēļ idejas. Ja godīgi atbildu, nevaru teikt, ka tas ir bijis viegli. Jo katrs festivāls ik gadu man ir kā miršana un augšāmcelšanās vienlaikus. Jo ideja, kāpēc es to daru, neietilpst normālā mūsdienu festivālu organizēšanas rāmī - ne tam ir normāla struktūra, ne normāls mārketings. Ad Lucem notiek tā... mazliet mistiski. Arī programmas un dalībnieki atnāk mistiskos veidos, visbiežāk - loģiski un ar prātu neizskaidrojami, un vēl - tiklīdz sāku rēķināt izdevīgumu, nekas nesanāk.

- Festivāls sevi pozicionē kā mākslas radītu telpu, kas sniedz patvērumu no ikdienas steigas un stresa. Atceraties pašu sākotnējo motivāciju šā festivāla rīkošanai?

- Ja atskatāmies uz to laiku - 2002. gadu -, daudzi, visticamāk, pat neatceras, cik ļoti citāda tolaik bija vide un sabiedrība. Es atceros savas sajūtas tajā laikā, atceros sabiedrību un vidi, kad uzņēmos rīkot šo festivālu. Salīdzinot ar šodienu - tās ir divas dažādas pasaules.

Jau deviņdesmitajos gados Latvijā nāca iekšā dažādas amerikāņu popisma izpausmes un ne tikai mūzikā, bet it visā, pat ģērbšanās stilā, jo vairums gribēja tā kā Rietumos. Bija arī nenormāla pavilkšanās uz materiālismu, bet garīgums bija palicis kaut kur nopakaļ. Tagad krītam otrā grāvī - garīgums tiek sludināts jebkurā vietā, ļoti bieži nevietā. Teikšu vienkārši - festivāla ideja pati uzmeklēja mani. Man šis festivāls bija kā protests tam, kas tajā laikā notiek kultūrā.

- Nebija konkrēta gadījuma, kas pieliek pēdējo punktu?

- Nebija. Tomēr man jāatzīst, ka laikam jau uz šo festivālu gāju kopš bērnības. Kad es biju pavisam maza, mēs dzīvojām pie Ziedoņdārza, 6. stāva komunālajā dzīvoklī Suvorova ielā 82/84, kaimiņi bija patiešām vājprātīgi dzērāji. Es pat vizuāli atceros to istabu un to vietiņu, kur sēdēju uz maza beņķīša pie spoguļa, jo tikai tur es varēju spēlēties, un atceros, ka man bija sajūta, ka spogulī redzu milzīgas koncertzāles, redzu sevi uz skatuves, un tajā brīdī man arī bija skaidrs, ka man būs fonds Klasika.

- Padomju laikos?

- Tolaik es vēl gāju bērnudārzā, laikam daudz ko vēl neapzinājos ar prātu. Mans tēvs bija izgājis cauri Sibīrijai, es neatceros, ka būtu dzīvojusi ar ticību padomju realitātei. Es apzinājos, ka mēs esam cietumā - tāda atmosfēra bija ģimenē, bet es arī neticēju, ka tas cietums kādreiz varētu beigties, jo sistēma bija mežonīga.

- Jau tolaik zinājāt, ka dzīve būs saistīta ar mūziku?

- Nezināju, bet iztēlē redzēju. Laikam to sauc par likteni. Tieši tajā gadā, kad es sāku mācīties blakus mājai esošajā 6. vidusskolā, tur izveidoja mūzikas novirziena klasi, un tad atnāca kokles skolotāja Guna Āboliņa, kuru šonedēļ apglabājām... Guna Āboliņa bija unikāla personība Latvijas kultūrā, bet diemžēl - neatzīta un nenovērtēta, lai gan viss, ko viņa padomju laikos darīja kokles attīstībai, viņas dumpinieciskais gars un domāšana, ir vairāk nekā apbrīnas vērts. Tieši kokle mani saveda kopā ar kādu izglītotu kundzi, kurai bija garīga literatūra. Atceros, kad mācījos kādā 7. klasē, es bastoju skolu, jo gāju pie viņas, lai ar roku pārrakstītu Ramana Maharši sarunas, materiālus par indiešu astroloģiju... Tolaik par to nedrīkstēja pat ieminēties, jo viss varēja beigties ar čeku. Tā ka ar garīgu literatūru esmu pazīstama jau kopš bērna kājas. Tā dzīvē viss sakrita. Tāpēc saku - ir likumsakarīgi, ka es veidoju šādu festivālu. Viss loģiski - deviņdesmitajos gados es tam briedu, līdz mans protests pret tukšumu, pompozumu un lētiem šoviem sasniedza darīšanas stadiju. Es arī biju gatava tam, ka pēc festivāla būs zākāšanās, un bija jau tādi, kas vīpsnāja un nicīgi izteicās, sak, kas tas par vārdu «introverts»? Daudz netrūka līdz lamu vārdiem, bet jau pēc gadiem trim pat mūzikas kritiķi sāka šo vārdu lietot kā pašsaprotamu, apzīmējot kaut ko iekšēju, vērtīgu un garīgu.

- Kā noformulējāt - ko aicināt piedalīties šādā festivālā?

- Man bija skaidrs, ka festivālā Ad Lucem būs visdažādākā mūzika, bet tāda, kurā ir garīgais saturs. Tāda, kas uzrunās cilvēku garīgo sirdi.

- Kā atrodat mūziķus?

- Paši atnāk, programma pati saveidojas. Īstenībā, man vajadzētu braukt pa festivāliem pasaulē, skatīties, klausīties, vērtēt un sijāt, bet es to nevaru atļauties, jo šis festivāls visu laiku ir bijis kā hobijs manam pamatdarbam. Piemēram, reiz kopā ar dejotājiem biju milzīgā festivālā, kas notika milzīgā hallē. Kādā starpbrīdī iespraucāmies kādā hallē, lai redzētu, kas tur notiek. Tobrīd arī tur bija pārtraukums starp dejām, spēlēja instrumentāls ansamblis, un pēkšņi piecēlās kāds puisis un iespēlēja kādas divas taktis dudukā. Acumirklī man bija skaidrs, ka viņš ir Ad Lucem mūziķis. Protams, sameklēju viņu, bet viņš nerunāja ne krieviski, ne angliski, bet ar tulka palīdzību visu sarunāju. Rezultātā - armēņu duduka virtuozam Sirakam Mkrtčjanam bija septiņi koncerti Latvijā un Lietuvā.

- Ar festivālu it kā atgādināt, ka mēs pārāk daudz skrienam, vajag apstāties, lai pievērstos sev.

- Ar iekšējo pasauli ir jānodarbojas nepārtraukti, jo tikai tās dēļ mēs dzīvojam. Mums jau nevienam nav laika stundām meditēt, bet numur viens ir - atcerēties, ka man ir garīgā sirds, ka tā ir primāra. Ja par to visu laiku atceras, tad mainās cilvēka vibrācija, cilvēka dzīve sāk ieveidoties pavisam citādā gultnē. Katram cilvēkam ir fiziskā sirds un ir garīgā sirds, un ikviens cilvēks zina, kur tā atrodas. Intuitīvi zina. Cilvēks tai vietai fiziski pieskaras ikreiz, kad saka «es». Sakot «es», cilvēks taču roku neliek ne pie kājas, pleca vai galvas, viņš liek sirds čakras rajonā, vai ne? Kāpēc? Ieejot tumšā telpā, ir jāzina, kur atrodas slēdzis, lai iedegtu gaismu, tāpat ir jāzina, uz ko koncentrēties visas dzīves garumā. Jo citādi var ilgi grābstīties pa tumšo telpu un neatrast gaismu, bet, ja zini, kur ir slēdzis, - pieej un ieslēdz. Dzīvei jau nav citas jēgas. Visas fiziskās aktivitātes un notikumi mūs ved uz kaut ko. Ir fāze, kad cilvēks to neapjauš, pat negrib apjaust, un viņš tikmēr dzīvo labi, bet tas nenozīmē, ka viņš ir sasniedzis eksistences jēgu. Kad dvēsele ir nobriedusi tam, ka viņa jāsāk tīrīt, tad sākas nepatikšanas, un tās ir tādēļ, lai cilvēks saprastu atšķirību starp balto un melno, lai apzināti sāktu pievērsties savai dvēseles dzīvei. Kad apzinātība jau ir tāda, ka tas dominē dzīvē, tad viss atkal iegūst citas aprises, nokļūst citā vibrāciju līmenī. Līdzīgi kā radio - ir garie un vidējie viļņi, īsviļņi un ultraīsviļņi, tie eksistē paralēli, un katrs aparāts uztver tos viļņus, kam tas piemērots. Kamēr cilvēks dzīvo pa materiālo frekvenci, cilvēks ēd, guļ un ļaujas pārējām materiālām izpausmēm, bet dabā, kosmosā pamatā ir ielikts evolūcijas likums. Ir makro, ir mikro, viss ir tik ļoti vienkārši un reizē tik sarežģīti.

Es ticu, ka cilvēks intuitīvi jūt un saprot, kas ir labs un patiess, pat nesaprotot to ar prātu. Es par šīm lietām nerunāju, nerakstu arī programmas ar izklāstījumiem, visu pasaka mūzika. Sameklēju mūziku, caur kuru cilvēks var sajust savu absolūto dievišķo dabu, jo tā ir katrā cilvēkā. Tas arī ir pats galvenais un vienīgais, kas mums šajā dzīvē pieder, viss pārējais nāk un aiziet.

- Dažus gadus Ad Lucem notika Vecgulbenes muižā. Kāpēc tā?

- 2010. gadā es pieņēmu lēmumu, ka festivālam jāiet ārpus Rīgas. Jo Rīgā ir tā - cilvēks pēc darba, pilns ar visādām ikdienišķām domām, elsdams aizskrien uz koncertu, un, līdzko ir iejuties, tā koncerts jau beidzas. Uzskatīju, ka šādi apstākļi īsti nedod to rezultātu, ko es gribētu šajā festivālā. Nolēmu, ka ir jātaisa nometne vairāku dienu garumā, kurās būtu gan kvalitatīva mūzika, gan kvalitatīvas garīgas nodarbības. Tieši tajā gadā Vecgulbenes muižā notika pirmais nakts koncerts. Tas arī bija pirmais koncerts, kurā es pati sasniedzu to iekšējo sajūtu, kuras dēļ es veidoju šo festivālu.

- Tomēr šādas nometnes vairs neveidojat.

- Tam ir vairāki iemesli. Negribu dublēt to, kas notiek visapkārt, jo šobrīd ir ļoti daudz nometņu, retrītu un vēl daudz kā cita. Cilvēkiem pietiek, no kā izvēlēties. Un arī speciālistu, kas to varētu darīt kvalitatīvi...

Laikmets ir iestājies pilnīgi cits, garīgums tagad katram uz mēles, katrs otrais iet uz jogu, sabiedrība jūtas garīgi izglītotāka. 2002. gadā par šādām tēmām tikpat kā nerunāja. Tagad mēs ejam uz otro grāvi - garīgums kļūst ļoti populārs, to piesauc vietā un nevietā, un līdz ar to - tas nivelējas, jo ienāk arī daudz sārņu. Ir daudz personu, kas caur to grib izpaust savu ego un uzmetas par lielajiem skolotājiem. It visā ir zināms grauds patiesības, tomēr mani pārņem šausmas, uz to raugoties... Salasoties nepareizas lietas, arī fiziski darot nepareizi, pat nepareizi elpojot, cilvēks var novest sevi milzīgā nelaimē. Kādreiz skolotāji bija sasnieguši pilnību, viņi zināja, ko viņi dara, ko māca, bet tagad sertifikātu var dabūt divu nedēļu laikā Indijā, Rišikešā, tur visi ir skolotāji. Tā ir populāra pilsēta ziemeļos, kur Bītliem ir templis. Burvīga pilsēta, bet tur katrā kafejnīcā ir sludinājums, ka divu nedēļu laikā var kļūt par jogas skolotāju. Un tas tiešām ir ārprāts. Ir labi, ka garīgums tiek atzīts kā vērtība, bet - vai visas metodes ir vērtīgas? Es labāk palieku pie mūzikas, tā nesabojā.

- Tas ir 21. gadsimts. Ikviens var būt mākslinieks, jebkura skaņa ir mūzika, jebkurš triepiens ir māksla, galvenais - kā to pasniedz. Teicāt, ka cilvēks intuitīvi jūt patiesas vērtības, bet mēs dzīvojam reklāmas un mārketinga uzvaras laikmetā.

- Piekrītu, ka ir skaisti jāiepako, jo pārdot var visu, bet šā festivāla ideja neiet kopā ar domu - ir jāiepako, ir jāiestāsta. Es mēģinu pēc iespējas pieturēties pie tā, ka šis festivāls netiek samaitāts ar iepakošanu un iestāstīšanu, tas paliek tīrs no tā. Šim festivālam nedrīkst būt mērķis pelnīt.

- Ko sabiedrība meklē?

- Man jau šķiet, ka sabiedrība vairāk sastrukturējas. Ir cilvēki, kas apzinās un apzināti iet uz garīgumu, un viņu kļūst arvien vairāk. Kurš tad grib atteikties no materiāliem labumiem, bet vienā brīdī cilvēks saprot, ka materiālajā pasaulē viņš pa īstam nevar būt laimīgs.

- Mācījāties kokles spēli, esat diplomēta kordiriģente. Kāpēc aktīvās mūziķes gaitas pati esat beigusi un pievērsusies dažādu mūzikas projektu, ne tikai šā, organizēšanai?

- Jau pirms gadiem desmit, piecpadsmit to pametu, jo - vai nu spēlē, vai nu organizē, apvienot nevar. Vispār tas ir sarežģīts stāsts. Kordiriģente esmu tikai tāpēc, ka nebija iespēju mācīties kokles spēli. Mūzikas vidusskolā, Tautas instrumentu nodaļā, bija iespēja mācīties bajānu, tāpēc aizgāju mācīties Kordiriģentu nodaļā. Arī Mūzikas akadēmijā, toreiz Konservatorijā, atšķirībā no mūsdienām nebija iespēju apgūt kokles spēli. Mēs par to cīnījāmies. Mūsu skolotāja kokļu ansambļa Spārīte vadītāja Guna Āboliņa darīja tam laikam ļoti pārdrošas un trakas lietas. Bijām pat aizbraukuši uz Maskavu, uz Kultūras ministriju, pat neticami, ka bez saskaņošanas tikām tajā iekšā, jo salikta kokle patiesībā izskatās pēc Kalašņikova automāta... Nospēlējām kaut kādiem ierēdņiem. Sekas bija sliktas - skolotāju un mūzikas skolas direktoru sauca uz čeku...

- Kordiriģēšana ar sevi nesaslimdināja?

- Saslimdināja, man pat ļoti patika, tomēr es to uzskatīju par redzesloka paplašināšanu, bet ne kā mūža darbu. Ar koriem esmu joprojām saistīta, bet kordiriģēšanai es neesmu dzimusi.

- Tomēr - kāpēc pati savu radošo dzīvi upurējāt organizatoriskajiem darbiem, turklāt esat studējusi pat starptautiskās attiecības?

- Tā sanāca. 2002. gadā mani uzrunāja pārņemt žurnāla Mūzikas Saule izdošanu. Nodibinājām Mūzikas un mākslas atbalsta fondu (bez nosaukuma, jo vārds Klasika jau bija aizņemts - radio Klasika), lai varētu izdot Mūzikas Sauli un arī rīkot festivālu. Un ar to liku punktu muzicēšanai, jo deviņdesmitajos gados man bija savs menedžeris ārpus Latvijas, es diezgan aktīvi arī spēlēju ārpus Latvijas. Man bija tik daudz solokoncertu Ziemeļvalstīs, pārsvarā Somijā! Uz vienu un to pašu vietu braucu pat septiņas astoņas reizes. Prasīju, vai tad viņiem nav apnicis, bet, izrādās, ne! Tāpēc, ka kokle ir unikāls instruments. Praviešus savā zemē neatzīst - kurš gan nezina šo teicienu, kas atkal un atkal apstiprinās. Padomju laikos Latvijā bija milzīga pretestība koklei, tagad jau attieksme mainās, tomēr nevar teikt, ka latvieši vienmēr lepojušies ar kokli.

- Var pat teikt - vairums latviešu par to ir raukuši degunus, tieši tāpat kā dzintaru nav īpaši augstu vērtējuši, bet tagad, kad ķīnieši to masveidā izpērk, sāk to novērtēt.

- Latvieši ir tāda tauta - paši neceļ savas vērtības, bieži vien tās novērtē tad, kad to izdarījuši citi.

- Koklei radniecīgi instrumenti ir daudzām tautām pasaulē. Kāpēc nācijai tiek dota kokle?

- Kokle precīzi trāpa latvieša mentalitātē. Es uzskatu, ka kokle ir jāspēlē vienam. Koklei ir dievišķa skaņa, un tā palīdz cilvēkam pievērsties savai vistīrākajai būtībai.

Katrai tautai Dievs iedevis instrumentu, caur kuru tā var pietuvoties savai dvēselei.



Kultūra

Uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves 18. janvārī Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas „Zelta Mikrofons 2025” ceremonijā balvas „Par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā” saņems televīzijas režisore Svetlana Rudzīte un festivāla „Bildes” rīkotāja Tija Auziņa.

Svarīgākais