Ernests Dinsbergs. Dzejnieks laikā, kad dzejas nebija
Ir grūti izvēlēties vienu profesiju, kas vislabāk raksturotu šīs nedēļas jubilāru. Rakstnieks? Tulkotājs? Pedagogs? Zinātņu vīrs? Drīzāk jau dzejnieks laikā, kad tādas latviešu dzejas nemaz nebija. Ernestam Dinsbergam šosvētdien, 24. janvārī, apritēs divsimt.
Kļūstam veci
Latviešu kultūra pamazām kļūst civilizēta un aizvien vairāk sāk līdzināties veco Eiropas valstu kultūrām. Pēdējos gados jau diezgan stabili varam runāt par mūsu kultūras zelta fonda simtajām, simt piecdesmitajām un pat divsimtajām jubilejām. Šādai pakāpeniskai kultūras nosirmošanai līdzi nāk jautājums – ko iesākt ar jubilāriem, jo daudzi no viņiem mūsdienās atgādina sen aizmirstus pasaku tēlus no vēstures grāmatām. Tomēr šīs izcilās personības nudien nav nekādi pasaku tēli arī tad, ja šodienas eksperti bārsta kritiskus vērtējumus: «palikuši savā laikmetā», «mūsdienās novecojuši».
Viņi nav nedz dinozauri, nedz relikti. Normāli cilvēki, gluži tāpat kā tie, kas šodien mēģina dzīvot pilnasinīgi un radīt. Viņi mīlēja, cīnījās, cieta un arī baidījās. Tikai viņi, atšķirībā no mums, ir uzbūvējuši intelektuālo pamatu, kuru mēs tagad lietojam un reizēm arī tērējam nost uz nebēdu. Tieši tālab, pat ja kādam viņu radītais vairs nešķiet uzmanības vērts, ir tikai normāli izrādīt cieņu šiem celmlaužiem. Viņi ir mūsu sākotne.
Ernests Dinsbergs ir viena no tādam saknēm, arī tad, ja paši to nemaz nenojaušam. Jo kurš gan vairs zina, piemēram, to, ka Ernests Dinsbergs ir sacerējis latviešu tekstu Ernesta Gebharda Salamona Anšuca korālim O Tannenbaum, kas skan katrus Ziemassvētkus. Ak, eglīte…
Neiedomājami grūti
Ir tikpat kā neiespējami iedomāties divsimt gadu senu pagātni, kad Dingeskalna mežsarga puišelis dodas uz pagasta viņu galu, lai aizņemtos Latviešu Avīzes, lai tikai viņam būtu ko palasīt. Latvijas toreiz nav, grāmatu latviešu valodā, izņemot Bībeli, kalendārus, vācu autoru tekstus latviešu valodā, tikpat kā nav. Puika grib lasīt! Neapturami. Bet ir tikai tas, kas ir: smags darbs tēva mājās, nabadzība un skola, kas ilgst… divus mēnešus.
Septiņpadsmit gadu vecumā Ernests izlūdzas tēvu, lai viņš šo iesakot par Dundagas mācītāja kučieri, jo, kā raksta Saulcerīte Viese: «Mācītājam ir latviešu grāmatas! Tās kučieris dabūs lasīt!» Mācītāja kundze tomēr ir sīksta kā viskijā mērcēts skotu skopulis. Garajos ziemas vakaros viņa veikli novāc sveces – nav ko te mantu velti tērēt. Tad jaunais kučieris sameklē lielāku kartupeli, izkausē tur kaut kur savāktas tauku kripatas, iemērc dzijas pavedienu, un gaismeklis gatavs. Viņš var lasīt un rakstīt to, ko pats vēlas.
Klausoties sarunās, Dinsbergs iemācās vāciski. Dabas dots talants. Tā vien šķiet, ja šis puisis būtu piedzimis sava laika Ņujorkā, viņš kļūtu par miljonāru.
Ernesta Dinsberga dzīve pavēršas brīdī, kad līdz Dundagas muižai nonāk cara rīkojums – saskaņā ar zemnieku brīvlaišanas likumu uz katriem 1000 vīriešu kārtas iedzīvotājiem Kurzemē jāatver viena skola. Ukazs ir jāpilda. «Dundagas lielskungs fon Ostenzakens izraugās skolai vietu pussabrukušās Kubeles (Kubalu) mežsarga mājās, pagasta nomalē, mežu vidū. Lai nebūtu jāredz bērnu kņada un lai nevienam nebūtu patika iet tālo gabalu mācīties,» raksta Saulcerīte Viese. Laikam jau nav gluži tā, ka fon Ostenzakens nīstu bērnus. Barons racionāli izrēķina, ja skola rēgosies Dundagā, visu acu priekšā, tās uzturēšana maksās dārgi. Viņa plāns ir vienkāršs – skola jāatver kādās mājās, kur skolotājs iztiku pelnīs, apstrādājot zemi. Lēti un labi! Nedomāju arī, ka fon Ostenzakens noskatīja mācītāja Glēzera kučieri. Gan jau, ka svētais tēvs baronam aizlika kādu vārdu, lai 1838. gadā Ernests Dinsbergs kļūtu par pedagogu. Pēc gadiem desmit Ostenzakens izkalkulē – Kubeļu mājas izdevīgāk izrentēt, bet skolotājam tomēr maksāt algu un dot uzturu.
Tā, faktiski ar sabrukušas mājas pārbūvēšanu par skolu, sākas Ernesta Dinsberga pedagoga gaitas. Viņš kļūst par 19. gadsimta Latvijas pedagoģijas leģendu. Kad 1864. gadā Dinsbergu izsūta uz Jaunjelgavu, pie viņa trimdā plūst sieviņas no tuvākas un tālākas apkārtnes. Sievas nes pārtiku skolotājam, par kuru runā, ka viņš darījis tik daudz latviešu skološanas labā. Viņas saka paldies arī dzejniekam, kurš devis tik daudz prieka ar saviem dzejolīšiem. Kā raksta Saulcerīte Viese: «Dundagas zemnieki neatlaidīgi prasa atpakaļ «savu Kubeles Ernestu», līdz 1867. gadā viņš atgriežas dzimtajā pusē.» Runā, ka par skolotāju darbu vislabāk stāstot viņa audzēkņi. Sakāmais ir īss, bet izteiksmīgs. Pazīstamākais Ernesta Dinsberga audzēknis ir Krišjānis Barons. Kubalu skolā tagad ir iekārtots muzejs.
Dzejnieks, rakstnieks, tulkotājs
Enciklopēdijas apgalvo, ka Ernests Dinsbergs esot vairāk nekā simt grāmatu autors. Droši vien tas nav pārspīlēts, tikai ne viss, kas sarakstīts, izdots. Dinsbergs ir ļoti populārs 19. gadsimta dzejnieks, kurš rada Ziņģes un Rīmes. Ar šādiem nosaukumiem iznāk vairāki lasītāju iecienīti krājumi. No vienas puses, pat divdesmitā gadsimta sākuma pētnieki tās augstu nevērtē, bet, no otras puses, tādi gudri vīri kā Teodors Zeiferts tūdaļ arī attaisno, sakot, ka Dinsberģim apkārt valdīja tukšums – nebija jau kur smelties iedvesmu augstākam domas lidojumam. Taisnības labad jāpiebilst, diezin vai 19. gadsimta zemnieki ko augstāku spētu novērtēt, turklāt arī Latvijas laika Radiofona programmas avīzēs liecina – divdesmito gadu nogalē Dinsberga dzeja skandēta pa radio.
Nav jau arī tā, ka Ernests Dinsbergs nelido. Viņš tulko no citām valodām. Dinsbergs atdzejo Gētes satīrisko poēmu Lapsa Kūmiņš, Miltona Pazaudēto paradīzi, Homēra Odiseju, tulko Bīčeres-Stovas romānu, kas latviski iznāk ar nosaukumu Unkel Toma būda. Tas viss, apdomīgi laipojot cenzūras pinekļos, sācies vēl 19. gadsimta 50. gados, kad pirmie īstie latviešu dzejas klasiķi, kā Rainis vai Veidenbaums, nemaz nav dzimuši. Kādam ir jānobruģē ceļš, pa kuru tiem ierasties.
«Saprotams, ja Gēte būtu dzimis Dundagas Īrenieku mājās, ja viņam vecāki būtu dzimtļaudis, kuri klausa un atkal klausa kungiem, tad viņš nekad nebūtu varējis sarakstīt Faustu, bet var gan būt, ka tas tad nebūtu apdarījis ne pusi no tā darba, kuru Dünsberģu Ernsts savā grūtajā mūžā ir varējis veikt,» raksta Jānis Poruks.
Tāpat Dinsbergs ir unikāls zinātnes popularizētājs. Viņa intereses bija plašas, ko apliecina grāmatu nosaukumi: Etnogrāfija (1876), Vecie grieķi (1887–1888), Metrika (1890), Vispārīgā vēsture (1892–1902). Radinieki atceras, ka tad, kad 1902. gadā sirmais Dinsbergs Rīgā bezsamaņā vadījis dzīves pēdējos mirkļus pirms došanās mūžības ceļos, viņa roka joprojām veikusi tādas kustības, it kā Ernests joprojām kaut ko rakstītu. Visu mūžu viņš to ar baudu darījis, kad vien bijusi tāda iespēja – brīvajos brīžos, dienās, naktīs. Divas kaislības – lasīšana un rakstīšana – ir Dinsberga lielās kaislības. Kurš var izrēķināt to, cik paaudzes izaugušas ar Ernesta Dinsberga rakstīto?
Dinsbergs un jaunlatvieši
It kā jau pietiktu ar faktu, ka Ernests Dinsbergs bijis viena no lielākajiem jaunlatviešu ģēnijiem – Krišjāņa Barona – skolotājs. Tomēr tas vēl nebūt nav viss. Pievērsiet uzmanību, kad 1862. gadā iznāk pirmais Pēterburgas Avīžu numurs, to ievada ne jau kāds konceptuāls jaunlatviešu redakcijas uzsaukums, kādi modē mūsdienās, bet gan Ernesta Dinsberga dzejolis Prieka cerība uz tām jaunām avīzēm.
Krišjānis Valdemārs 1862. gadā Dinsbergam raksta vēstulēs no Pēterburgas:
«Lielais jaunums ir: tagad es esmu latviešu izdevumu cenzors Pēterburgā, sūtiet tagad šurp cenzūrai vēsturiskus apcerējumus, Lapsu Kūmiņu u.c. Tagad lieta ies, jo man ir brīvas rokas cenzēt brīvdomīgi.»
«Tātad [saceriet] ainiņas, stāstus un pasakas par notikumiem krogos, pilsētās, tirgos, laukā vai mežā. Arī pikantās lietas bieži vien varbūt labi noderētu, ja tās būtu sacerētas Dundagas vai kādā citā latviešu valodas izloksnē, lai neizklausītos pārāk piedauzīgi.»
Vai šajos Valdemāra «rīkojumos» nav saskatāms tas, ko Dinsbergs ar lielu degsmi dara arī ilgus gadus pēc Pēterburgas Avīžu slēgšanas? Te ir pat pētnieku aizrādītā Dundagas izloksne, par ko Valdemārs saka: «lai neizklausītos pārāk piedauzīgi.»
Tomēr saistība ar Pēterburgas Avīzēm, Valdemāru un viņa diezgan naivajiem plāniem par zemes pirkšanu Krievijā Dinsbergam beidzas sāpīgi. 1863. gadā pēc zemnieku nemieriem un Pēterburgas Avīžu slēgšanas Dinsbergu atlaiž no skolotāja amata. Pie viņa vizītē ierodas divi (!) baroni – fon Ostenzakens un fon Mirbahs, lai nolasītu no Pēterburgas atsūtīto spriedumu: «Tā kā Dinsbergs sarakstījies ar Valdemāru un darbojies, lai ļaužu starpā izplatītu savas maldīgās domas, un tieši – par zemju pirkšanu u.tml., tad ir noteikts, ka viņš jāsūta prom no šejienes uz Frīdrihštati [Jaunjelgavu].» Jāpiebilst, tobrīd Dinsbergs kopā ar jaunāko brāli Krišjāni arī ir kļuvuši par zemes uzpirkšanas afēras upuriem. Vēstulēs viņš lūdz Valdemāru apžēloties un atsūtīt viņam kaufbrīfi (pirkšanas līgumu) par 50 pūrvietām un kokiem. Nauda jau daļēji iemaksāta, bet līgums it kā varētu glābt no izsūtīšanas un kauna:
«Ak kāds novārdzis es tagad esmu! Ne man prieks ko ēst, nedz naktīs miegs nāk no tām domām, ka nu kā arestantu topu vadīts caur Talsiem, Tukumu, Jelgavu u.t.j,pr. (..) Es vairs tagad neko nezinu teikt un lūgt, kā, ja jel maz kā ziniet un variet, ta apžēlojaties par mani, vecu nabadziņu.»
Tomēr nekādu kaufbrīfi un zemi Ernests nesaņem. Visticamāk, arī viņa un brāļa nauda izkūpējusi vējā. Jāpiebilst, dodoties izsūtījumā uz Jaunjelgavu, Dinsbergs ir spiests izūtrupēt savu iedzīvi, bet, nonākot Frīdrihštatē, ar mokām dabū rakstveža darbu. Vēlāk viņš iekārtojas par Jāņa baznīcas skolas skolotāju Rīgā.
1867. gadā Dinsbergam izdodas atgriezties Kubeles skolā. Tur viņš nostrādā vairāk nekā desmit gadus un, aizejot pensijā, kuru neviens nekad nemaksā, nodod skolu znota rokās, turpmākos gados strādājot omulīgajā jumtstāva dzīvoklītī.
Likteņa ironija! 1899. gadā arī Dinsberga znots Jānis Dreibergs sastrīdas ar baronu, un ģimene ir spiesta vēlreiz Kubeles atstāt. Viņi atkal pārceļas uz Rīgu. Pēdējā gaitā uz Dundagas kapiem Ernestu Dinsbergu izvada no Rīgas Latviešu biedrības.