TŪRISMS: Phjončhana – piecu olimpisko apļu apriņķis
Līdz ar XXIII ziemas olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju ne tikai sporta vēsturē tiek ierakstīta Phjončhana – neliels miests un tāda paša nosaukuma apriņķis Dienvidkorejā, kas ar trešo piegājienu izpelnījies tiesības rīkot prestižāko ziemas sporta forumu. Gluži tāpat kā citas olimpisko spēļu galvaspilsētas, arī Phjončhana cer, ka tās investīcijas atpelnīsies.
Tomēr tūrisma nozares speciālisti lēš, ka pat olimpiāde nepamudinās amerikāņus vai eiropiešus doties tālajā ceļā uz reģionu, kas zināms vien ar lieliskajiem dabas skatiem, plašāku sabiedrības daļu maz interesējošām budistu svētvietām un ēstuvēm, kurās joprojām pasniedz no suņu gaļas gatavotus ēdienus.
LABS IEGULDĪJUMS. Aptuveni 3,2 no 13 miljardiem dolāru, kas iztērēti Phjončhanas olimpiādes rīkošanā, ieguldīti, lai uzbūvētu ātrgaitas dzelzceļa līniju, kas savieno pussalas rietumu un austrumu krastu / Scanpix
Trīs lietas - labas lietas
Uz ziemas olimpisko spēļu galvaspilsētas statusu Dienvidkorejas pazīstamākais ziemas sporta veidu kūrorts pretendējis jau gadiem ilgi, taču divas reizes nonācis zaudētāja lomā - 2010. gada olimpiāde tika piešķirta Kanādas Vankūverai, bet 2014. gada spēles Krievijas Sočiem. Nu beidzot pienākusi arī Phjončhanas kārta. Korejas pussalas dienvidu daļas iedzīvotāji sev raksturīgajā pedantismā un gatavībā paveikt visu uzdoto, parūpējušies, lai olimpiskie objekti būtu gatavi laikus. Tā ir patīkama atšķirība no 2014. gada ziemas olimpiādes Sočos un vēl jo vairāk no 2016. gada vasaras olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro, kur arēnas un stadioni ekspluatācijā tika nodoti pēdējā brīdī.
Gan sportisti, gan līdzjutēji beidzamo gadu garumā droši vien bieži uzdevuši sev jautājumu - kas gan ir šī Phjončhana? Tā sauc gan nelielu apdzīvoto vietu, gan apriņķi Dienvidkorejas austrumu provincē Kanvondo (interesanti, ka province ar šādu nosaukumu atrodas arī Ziemeļkorejā), kur kopā dzīvo tikai aptuveni 36 000 iedzīvotāju. Ap aptuveni 700 metru virs jūras līmeņa esošo Phjončhanas pilsētiņu (korejieši to sauc par Phjončhanipu, lai atšķirtu no apriņķa - Phjončhankunas) izvietots olimpiādes tā dēvētais kalnu centrs ar slēpošanas, biatlona, kalnu slēpošanas un renes šļūkšanas trasēm, savukārt aptuveni 40 kilometru attālajā Kanninā, kas atrodas Japāņu jūras (Korejā to sauc par Austrumu jūru) piekrastē, sacentīsies hokejisti, ātrslidotāji, daiļslidotāji un kērlingisti - tie, kuru sacensībām noderīgākas slēgtas arēnas.
BUDISTIEM. Budisma piekritējiem viens no nozīmīgākajiem reģiona apskates objektiem ir Volcžonas templis un klosteris / Scanpix
Tas, protams, prasījis divu atsevišķu olimpisko ciematu ierīkošanu, taču šajā ziņā Dienvidkoreja nav unikāla. Līdzīga kārtība bijusi vairākās olimpiādēs, arī Vankūverā un Sočos. Taču, lai attaisnotu olimpiādes nosaukumu, tās atklāšanas un noslēguma ceremonija notiks pašā Phjončhanā, kur speciāli šim notikumam par godu uzcelts stadions ar 35 000 skatītāju vietu.
Nauda, nauda, nauda...
Mūsdienās sports tiek uztverts kā bizness, un gadiem ilgi komercializējušās arī olimpiskās spēles. Tādēļ nav pārsteigums, ka, runājot par olimpiādi Dienvidkorejā, bieži vien tiek spriests, cik tā izmaksājusi, un vai šie izdevumi pārredzamā nākotnē attaisnosies. Janvāra vidū vairākas starptautiskās ziņu aģentūras publicēja biedējošu attēlu sēriju no kāda nolaista un pamesta kalnu slēpošanas kūrorta Dienvidkorejas ziemeļos, bet virkne starptautisko konsultantu brīdinājuši, ka korejiešiem nāksies saskarties ar ierasto lielo sporta notikumu rīkotāju sērgu, kas pazīstama ar apzīmējumu baltie ziloņi - proti, sabūvēta infrastruktūra, kuras uzturēšana ir ļoti dārga, bet komerciāli izdevīgu lietojumu nav iespējams atrast.
TALISMANI. Baltais tīģeris Suhorans un lācis Pandabi - olimpisko un paralimpisko spēļu talismani / Scanpix
Apdomīgie korejieši, protams, nav atļāvušies Soču cienīgus tēriņus (ap 50 miljardi dolāru), un lauvas tiesu no aptuveni 13 miljardu dolāru spēļu rīkošanas budžeta prasījusi ātrgaitas dzelzceļa līnijas (KTX) ierīkošana. Tā savieno pussalas rietumu un austrumu piekrasti, un, pateicoties šiem vilcieniem, tagad no Inčhonas starptautiskās lidostas līdz Kanninai iespējams nokļūt ne vairs sešu stundu laikā, bet divarpus stundās. Attālumu no Seulas līdz Phjončhanai ātrvilciens veic nepilnās divās stundās, un kopš šīs transporta līnijas atklāšanas pagājušā gada rudenī braucēju skaits ir strauji pieaudzis. «Mēs redzam, ka aizvien vairāk cilvēku ir gatavi no galvaspilsētas doties uz Kanninu vai Phjončhanu, lai tur pavadītu tikai dienu, bet vakarā atgrieztos mājās,» ne bez gandarījuma paziņojuši olimpiādes rīkotāji, paužot cerību, ka šī tendence saglabāsies arī pēc tam, kad būs beigusies gan olimpiāde, gan martā plānotās paralimpiskās spēles.
TEHNOLOĢIJAS. Robots, kas uzkopj galvenā preses centra telpas, simbolizē moderno tehnoloģiju attīstību Dienvidkorejā / Scanpix
Ar lielajiem sporta objektiem ir sarežģītāk. Tādas augstākās klases sacensības kā pasaules čempionātu un Pasaules kausa posmu biatlonā vai Pasaules kausa posmus bobslejā, skeletonā un kamaniņu sportā Phjončhanai iepriekšējos gados izdevies pievilināt lielākoties tādēļ, ka jau bija zināms, ka šajā vietā notiks olimpiskās spēles, un sportisti bija ieinteresēti izmēģināt trases. Taču 1998. gadā Japānas pilsētā Nagano notikušo spēļu piemērs liecina, ka pēc olimpiādes tās objekti Āzijā kļūst neinteresanti attiecīgo sporta veidu federācijām, jo ziemas sportā tradicionāli dominējošās ir Eiropas un Ziemeļamerikas valstis, kuru sportistiem pilnīgi pietiek ar ceļošanu no viena kontinenta uz otru. Tiesa, situāciju var mainīt fakts, ka 2022. gada ziemas olimpiādes rīkošanas tiesības ir piešķirtas Pekinai, jo Ķīnas iedzīvotāju skaits vien ir pietiekams, lai varētu runāt par visas Āzijas pieaugošu interesi par ziemas sporta veidiem.
Bet atgriežoties pie Phjončhanas - tās olimpiskais stadions būvēts tā, lai pēc spēļu noslēguma tā lielāko daļu varētu nojaukt un arēnu pārveidot par 2018. gada olimpiādes muzeju ar kādām 5000 līdz 10 000 skatītāju vietām. Ļoti ticams, ka jau šā gada nogalē tiks apstādīta kalnu slēpošanas nobrauciena trase, jo tās ierīkošanas laikā pamatīgu brēku sacēla ekologi, kuri bija pamanījuši, ka tiek izcirsts unikāls mežs. Par pārējiem objektiem pašlaik skaidrības nav. Vienu no ledus arēnām Kanninā it kā esot gatavi atpirkt tirgotāji, lai tajā uzglabātu saldētās zivis, taču tas vairāk izklausās pēc joka. Bet Phjončhanas bobsleja un kamaniņu trases saimnieki cer, ka pēc tam, kad līdzīga infrastruktūra tiks uzbūvēta Ķīnā, starptautiskā federācija abas šīs trases iekļaus regulārā Pasaules kausa apritē, kas nozīmēs tikpat regulārus ieņēmumus.
ROMANTISKĀ PLUDMALE. Kanninas pilsētas pludmale ir izslavēta kā vieta, kur romantiskā noskaņā sagaidīt saullēktu, tomēr šobrīd laikapstākļi nav īsti piemēroti šādai nodarbei / Scanpix
Ko iesākt tūristiem?
Olimpiskās spēles ir diezgan specifisks pasākums, ko var apmeklēt vien cilvēki ar pietiekami bieziem maciņiem - jo vairāk tad, ja tās notiek tādā pasaules malā kā šogad. Olimpiskos tūristus parasti visvairāk interesē iespēja atbalstīt savas valsts pārstāvjus katrā sporta veidā, kurā tie piedalās. Turklāt aizbraukt un aplūkot Phjončhanu finansiāli ir krietni izdevīgāk kādu laiciņu pēc spēlēm, jo arī dienvidkorejiešiem nav svešs princips par pieprasījumu un piedāvājumu, un jau pāris mēnešus pirms olimpiādes viesnīcu cenas apriņķī kāpa tik augstu debesīs, ka ar vadošiem norādījumiem nācās iejaukties pat Dienvidkorejas valdībai. Jo 1000 dolāri par pieticīgu numuriņu motelī šķiet mazliet par sālītu pat pārtikušo rietumvalstu iedzīvotājiem.
Lielo pasākumu (un olimpiāde neapšaubāmi tāda ir) galvenais mērķis gan nav noslaukt no tūristiem visu un tūlīt, bet gan izmantot lieliskās publicitātes iespējas un pārliecināt cilvēkus, ka uz Phjončhanu ir vērts doties gan nākamgad, gan vēl pēc gada, gan arī pēc pieciem gadiem. Saprotamu iemeslu dēļ par nozīmīgāko auditoriju tiek uzskatīti tuvējo Āzijas valstu iedzīvotāji - turīgie ķīnieši, singapūrieši, malaizieši, taizemieši un japāņi. Tas saistīts ne tikai ar lidmašīnu biļešu cenām, bet arī faktu, ka galvenie apskates objekti Phjončhanas apkārtnē tā vai citādi saistīti ar budistu reliģiju un kultūru, kas vairumam rietumnieku ir absolūti tumša bilde. Par vienu no galvenajiem apskates objektiem reģionā tiek uzskatīts Odesana nacionālajā parkā esošais Volcžonas templis un klosteris, kas dibināts pirms aptuveni 1400 gadiem. Rietumniekiem, protams, ir grūti saprast, kas tajā tik īpašs, taču budisti no ārzemēm ir gatavi maksāt, lai pavadītu nakti klosterī, puspiecos rītā kopā ar tā mūkiem celtos uz pirmo lūgšanu, bet pēc dažām stundām ieturētu ļoti pieticīgas brokastis klostera galvenajā zālē. Reģionā ir vēl ne viena vien budistu svētvieta, kur iespējams aplūkot vairākus metrus augstas Budas statujas un nodarboties ar meditāciju.
KALNU TŪRISTIEM. Odesana nacionālajā parkā ierīkotas takas aktīvās atpūtas cienītājiem / Scanpix
Otra nodarbe, uz ko ceļotājus aicina Kanvondo provinces (tajā atrodas Phjončhana) tūrisma pārvalde, ir aktīvā atpūta. Odesana un Soraksana nacionālie parki ir patiešām gleznaini. Kalni Dienvidkorejā nav īpaši augsti, un augstākās virsotnes slejas nepilnus divus kilometrus virs jūras līmeņa, tādēļ tie lieliski piemēroti nevis alpīnistiem, kuriem nepieciešams speciāls ekipējums, bet kalnu tūristiem. Rezervātos izveidotas neskaitāmas tūristu takas, un katrs pats var izlemt, vai doties dažu stundu pārgājienā, vai izvēlēties garāku un sarežģītāku - vairākās dienās veicamu - maršrutu. Reģionā ir arī gana krāčainas upes, pa kurām iespējams veikt aizraujošus ceļojumus laivās.
Pārbūvētie restorāni
Kā allaž ne visi vietējie iedzīvotāji ir apmierināti ar olimpiādes rīkošanu. Tas pieredzēts gan Leikplesidā, gan Turīnā, gan Sočos, gan tagad Phjončhanā. Turklāt runa nav tikai par tiem, kuriem olimpisko objektu celtniecības dēļ nācies pamest savu dzīvesvietu. Reģiona varasiestādes piešķīrušas aptuveni 7000 dolāru gandrīz 2000 vietējo restorānu īpašniekiem, lai tie izliktu izkārtnes angļu valodā, pārtulkotu ēdienkartes un, pats svarīgākais - veiktu nepieciešamo pārbūvi savās ēstuvēs. Pirmkārt, tas nozīmē rietumvalstu cilvēku izpratnē normālu ķemertiņu ierīkošanu (lai gan Seulas viesnīcās ir japāņu klozetpodi ar dažādām regulēšanas sistēmām, daudzviet Dienvidkorejas provincēs joprojām izmanto tā sauktās ērgļa ligzdas). Otrkārt, arī virtuves nācies pārbūvēt, lai tās kaut nedaudz atbilstu rietumnieku sanitārajiem standartiem. Un, treškārt, nācies pārplānot ēdamzāļu iekārtojumu, jo korejieši, it sevišķi provinciāļi, joprojām ieraduši maltīti ieturēt, sēžot uz paklāja, un krēsli vai galdi viņiem nav vajadzīgi.
TRADĪCIJAS. Gardēžiem Koreja asociējas ar marinētajiem kāpostiem jeb kimči. Netālu no Phjončhanas esošajā Tradicionālās virtuves kultūras centrā iespējams ne tikai aplūkot podus, kuros briest kimči, bet arī uzzināt citus korejiešu virtuves noslēpumus / Scanpix
AP uzsver, ka lielai daļai reģiona restorānu īpašnieku ar varasiestāžu subsīdijām bijis par maz, un viņiem nācies ieguldīt gandrīz tikpat lielu summu, lai veiktu nepieciešamo pārbūvi. «Bet kas notiks pēc tam, kad olimpiāde beigsies, kad visi rietumnieki dosies mājās? Mūsējiem taču nav vajadzīgi galdi, krēsli un tualetes ar klozetpodiem,» retoriski vaicājis kāda restorāna īpašnieks. Starp citu, interesanti, ka valsts subsīdijas piedāvātas vien tām ēstuvēm, kas atteiksies no suņa gaļas ēdienu pasniegšanas, tomēr netrūkst restorānu saimnieku, kuri arī olimpiādes laikā turpina piedāvāt šo vietējo delikatesi, riskējot ar to, ka korejiešus nolādēs visās tajās pasaules valstīs, kurās ir aizspriedumi pret suņu gaļas ēšanu.
BRIEST SKANDĀLS. Neraugoties uz varasiestāžu aicinājumu, Phjončhanā un tās apkaimē netrūkst ēstuvju, kas piedāvā no suņu gaļas gatavotus ēdienus / Scanpix