"Vadonis" - pirmizrāde Nacionālajā teātrī
Komponists – Zigmars Liepiņš
Libreta autors – Kaspars Dimiters
Režisors – Edmunds Freibergs
Režisora asistente - Ināra Slucka
Scenogrāfs - Aigars Ozoliņš
Kostīmu māksliniece - Liene Rolštena
Horeogrāfs - Alberts Kivlenieks
Gaismu mākslinieks – Igors Kapustins
Arno Jundze
Reiz kādā pašvakā padomju kinofilmā Ostaps Benders uzdeva jautājumu, kas pārfrāzēts tagadnes vajadzībām būtu šāds: «Vai jums ir kaut kas pret, ja Nacionālajā teātrī tiek rādīti patriotiski oriģināldarbi par šobrīd populārākā pirmās brīvvalsts prezidenta tēmu, un jūs uzskatāt, ka NT būtu jārāda, teiksim, simtreiz izrādītā klasika?» Atbilde uzprasās – protams, nē, mēs skatīsimies patriotiskus oriģināldarbus!
NT var apsveikt ar jauna kases gabala, tautas lugas dzimšanu. To skatīsies, par to strīdēsies, to slavēs, lamās, bet gudri sabiedrības pētnieki vētīs kā dažādu socioloģisku fenomenu spoguli mūsu šā brīža situācijā. (Dažas tendences nemaz nav tik nevainīgas, bet tā nudien ir varas, ne teātra problēma.) Būtu tikai gudri, ja kritika neķertos pie iestudējuma ar tradicionālo vērtējumu arsenālu, jo saskaitāmie, kas veido izrādes summu, nāk no sērijas «nav nekā jauna šai pasaulē». Tomēr gan pārbaudītu, gan jaunradītu paņēmienu efektivitāte atspoguļojas nevis saskaitāmajos, bet rezultātā – prasmē nosaukt īstajos vārdos to, kas nepateikts virmo gaisā. Kopš Ojārs Rubenis ir NT vadībā, teātrim aizvien biežāk izdodas to izdarīt, un šoreiz viss salikts pietiekami precīzi. Zigmara Liepiņa mūzika, kā galvenais izrādes elements nešokē ar kādiem pārlieku ekscentriskiem elementiem, ko diezin vai potenciālie NT apmeklētāji un Ulmaņa cienītāji spētu sagremot. Tas pats rokraksts, kas raksturīgs komponista labāko melodiju pasaulei, klasiskajiem mūzikliem, kāds rokenrola elements, smeldzīga vijoles tēmas caurvija. Dziedošie aktieri? Var piekrist, viņi nenoliedzami progresē, un šajā finanšu situācijā spriedelēšana kā viss skanētu tagadējo estrādes zvaigznīšu sniegumā, vai Mirdzas Zīveres zelta laikos ir neauglīga.
Edmunds Freibergs muzikālajā drāmā pieņēmis vienīgo pareizo lēmumu – pakļaut dziesmai uz skatuves notiekošo. Vairāku Ulmaņu parādīšanās (nesen Ļaunajā garā notiekošo ne īsti pārliecinoši vēroja Blaumanis) attaisnojas. Izrādei ir apbrīnojami raits ritms! Aigara Ozoliņa scenogrāfija sākotnēji gan atgādina kaut ko no datorspēļu streļalku atmosfēras, tā vien šķiet, tūdaļ uz skatuves izskries Makss Peins, bet tas ir maldinošs iespaids. Izrādē viss darbojas funkcionāli un precīzi, laba ir spēle ar politiskajiem plakātiem. Starp citu, par tiem runājot – arī izrāde būtībā ir liels, trāpīgs un vadonim piedienīgs plakāts – nekādu konfliktu, precīzi virzīta doma – es, vadonis, un mana tauta. Kaut kas no Jura Dimitera estētikas tajā visā ir... Brīdī, kad teātru dotācijām plāno nošņāpt piecus miljonus, galvenais būtu no Vadoņa neuztaisīt tādu pat smieklīgu un nevienam nesaprotamu trādirīdi, kā tas notika ar Rīgas sargiem. Gaisā tas virmo, pirmie solīši ir tiešām tvirti, arī daži nikni Saeimas deputāti pirmizrādē tika manīti, tāpēc varu derēt, ka laiks ieņemt vietu pie loga – īstenā deja drīz sāksies.
Līvija Dūmiņa
Vadonis patiesi ir piemineklis Kārlim Ulmanim. Viņš uzlikts uz postamenta, atbilstoši Ulmaņa autoritārā režīma ideoloģijai piederīgajam vadonības principam, ļaujot šajā postamentēšanas procesā saskatīt totalitārisma mākslai raksturīgās pazīmes. No šīs atziņas pirmajā brīdī kļūst šķērmi. Nezinu, apzināti vai neapzināti, bet saskan – kā pēc grāmatas.
Bet sākšu ar to, ka Mārcim Maņjakovam piemīt nepieciešamā personības harisma, viņš ir vokāli spēcīgs un ar Ulmaņa lomu tiek galā teicami. Jo pretenzijas par Nacionālā teātra rādītā Kārļa Ulmaņa rakstura viengabalainību ir liekas, ja atceras Nīčes pārcilvēka idejā sakņoto jaunā cilvēka koncepciju, ko pa savam attīstīja padomju ideologi. Arī Nacionālā teātra Kārlis Ulmanis ir moceklis, pielīdzināts Jēzum Kristum, cilvēks ar stipru gribasspēku un mērķtiecīgs, nekalpo mantas dievam – atcerieties stāstu par vienīgo veco mēteli. Mesija, kāds dzimis vienreiz un vairs nekad. Ditas Lūriņas Marijas sāpes par nenotikušo pēc tam, kad tik viegli Ulmanis izšķīries par labu Latvijai, liek miesai pārskriet skudriņu bataljonam, bet viss pareizi – ģimene ir upuris, ko Ulmanis liek uz savas idejas altāra, jo ideāla vadoņa tēlam sieviete traucē. Ir horeogrāfa Alberta Kivlenieka mizanscēnās labi organizēta masa, uz kuras vadonim izcelties. Arī patoss un plakātisms, kas duras ausīs un acīs, tā teikt, pieder pie lietas – totalitārisma mākslā tik būtiskās tautiskuma idejas pieprasa vienkāršību un saprotamību, lai sarežģītu zīmju sistēmā neuztverami nepazustu vadoņa kultu uzturošā ideja. Tādā ziņā mākslinieciskajai kvalitātei grūti piesieties un varu likt četras maskas. Taču neapšaubāmi, ka šāda Vadoņa versija raisa diskusijas par darba plakanumu un diktatora Ulmaņa glorificēšanu, bet arī citiem, ar šīs dienas politisko, ekonomisko un morālo krīzi saistītiem jautājumiem. Var labi redzēt, ka muzikālās drāmas veidotāji spiež uz īstajām pogām, jo tik dzīva saikne ar publiku teātrī nav bieži redzēta. Par ko tas liecina, katrs var izdarīt savus secinājumus.