Recenzija: Mirušo dvēseļu pirmizrāde Nacionālajā teātrī

Autors – Nikolajs Gogolis Režisors, dramatizējuma autors, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks – Kirils Serebreņņikovs (Maskava) Komponists – Aleksandrs Manockovs (Maskava) Gaismu mākslinieks – Igors Kapustins

Arno Jundze

Šķiet, Nacionālajā teātrī jau sen nav noticis kaut kas tik pārliecinošs, spēcīgs un kvalitatīvs. Kad intervijā Neatkarīgajai režisors Kirils Serebreņņikovs solīja ļoti dinamisku un strauju izrādi, apgalvojot, ka mūsu aktieri neesot ne par mata tiesu lēnāki kā viņu kolēģi Krievijā, likās – tā ir tikai tāda diplomātiska pieklājības porcija, jo vai nu nezinām, ko viņi var. Tomēr Gogoļa Mirušo dvēseļu pirmizrāde pierādīja – mūsu aktieri spēj darboties dinamiski, pilnskanīgi un vienotā komandā, ja vien atrodas kāds, kas ne vien nāk ar savu koncepciju, bet arī prot viņus nodarbināt un šādai spēlei motivēt. Aktieri spēja būt cilvēki, suņi un zirgi, viņu rokās elementāra autoriepa pārvērtās par ratu riteni, parādes durvīm un varbūt arī, piedodiet, par pakaļas caurumu, kurā ielīst, un, zālē sēžot, tam varēja pilnībā noticēt.

Protams, šis nav klasisko Mirušo dvēseļu iestudējums, Čičikovs nepērk beigtus zemniekus nedz slavas, nedz naudas dēļ. Drīzāk runa ir par kādu universālu laiktelpu, kas nebūt nav neaptverami sarežģīta ar neskaitāmām spirālē saspiestām dažādu laiku un citām dimensijām kā modernajās fizikas teorijās, pašpikotās no Stīvena Hokinga grāmatām. Tā vienkārši ir kaste ar lodziņu, kurā mēs esam pašieslodzījušies, gaidot kārtējo iznireli, brīnumdari, labdari, mesiju, kurš glābs, atpestīs, pabalstīs un... apčakarēs...

Tikai tāpēc, ka mēs esam rutīnā iegrimuši, iesūnojuši un negribam redzēt tālāk par savu degungalu. Bet dievs vai varbūt velns, vai varbūt Gogolis skatās pa lodziņu realitātes šovu kastē un smejas. Šāda neordināra un stipra pieeja klasikai attaisnojas daudz vairāk nekā, piemēram, mehāniska Blaumaņa aizvilkšana uz mūsdienu gateri. Pirms Mirušajām dvēselēm pēdējoreiz ko savu, svaigu visiem apnikušās, it kā zināmās klasikas traktējumā uz Nacionālā teātra skatuves ienesa Gaļina Polisčuka Raiņa lugā Pūt, vējiņi!.

Mirušās dvēseles lika domāt arī par mūsu režisoru (bez)atbildību, (ne)spēju un (ne)vēlēšanos strādāt ar aktieriem un galvenais pašiem ar sevi. (Ir mums, protams, savas virsotnes, ne jau par to ir bēda.) Bet, ja runā par pārējiem, uz Kirila Serebreņņikova fona dažs no viņiem nudien īsti pēc profesionāļa neizskatās. Varbūt mūsu klusā dīķa ūdeņos šādas līdakas jāielaiž biežāk? Kas attiecas uz izrādi, šis ir gadījums, kad neiesaku kādam ticēt vai neticēt. Ejiet, skatieties un mēģiniet domāt!

Līvija Dūmiņa

Pirms diviem gadiem, vēstot par Maskavā, festivālā Zelta maska redzēto Ņikitas Grinšpūna izrādi Zviedru sērkociņš, izjūsmojusies par izrādi, aktieru virtuozumu un režisora idejām, vairāk pesimistiski nekā optimistiski rakstīju: "Šādu spēles stihijas izpausmi vienotā ansamblī kaut reizi gribētos redzēt latviešu aktieru izpildījumā." Neticami, bet fakts – tas ir noticis! Paldies direktoram Ojāram Rubenim, kurš darīja visu, lai Kirils Serebreņņikovs pastrādātu Nacionālajā teātrī. Viņa Mirušo dvēseļu versijai vajadzētu kļūt par izrādi ar revolucionāru nozīmi, kas lieliski uzrāda atšķirības starp režisoru un šā vārda valkātāju, starp mākslinieku (ar to domājot talantu un labu gaumi, kas nozīmē – izglītību, prātu un zināšanas) un amatnieku, bet nu diezin vai tā būs. Kā pēc pirmizrādes bilda Ojārs Rubenis – gan arī nolaidīs to latiņu zemāk.

Kurš teica, ka Nacionālais teātris ir zvaigžņu teātris, kur katrs rauj deķi uz savu pusi? Tādu ansambli, kādu rāda Mirušās dvēseles, var likt par paraugu – septiņu jauno aktieru, trīs pieredzējušāko kolēģu un pianista (pirmizrādē – Mārtiņa Zilberta) saspēli var salīdzināt ar labu orķestri – tik saskaņota tā ir. Bet pati izrāde ir teatralitātes (šā vārda labākajā nozīmē) paraugs. Skaidu plātņu kaste, kurā notiek darbība, ir kā burvju lāde – tajā notiek nemitīgas transformācijas un jebkas var kļūt par jebko – sākot no riepām un beidzot ar aktieriem, kas spēlē sievietes, suņus, zirgus, bērnus, veikli pieņemot arvien citu formu un saturu. Tā ir fantasmagoriskas spēles gaisotne, caurdurta ar asu, satīrisku, ironisku, sociāli aktīvu attieksmi, "visu Krievzemi", ko Gogolis vēlējies ietvert savā poēmā, attiecinot uz Latviju un ietilpinot šajā kastē, kas rada asociācijas ar vienu lielu zārku. Kaspara Zvīguļa Čičikovs pelēkā klerka ancukā lietišķi pērk un savāc dvēseles, kas, iespējams, nemaz nav mirušas, tīksminās par iegūtajiem sarakstiem un peļņu, ko par tiem gūs, ieķīlājot mirušos, – ai, kā tas kaut ko atgādina. Mēs redzam, ka trijjūgs ir beigts un pagalam jau pašā sākumā, – kurp tad var aizvest zirga galvaskausi...

Attēlotajai portretu galerijai atbilstoši, atjautīgi kostīmi – sākot no trenuškām un kombinē, beidzot ar frakām un galvassegām. Tās ir precīzas zīmes, kas līdzās scenogrāfijas detaļām, rekvizītiem palīdz radīt izrādes metaforisko valodu, daudzslāņaino saturu. Spēles dabu uzsver aktieru dziedātie muzikālie numuri, kas pilda arī ironiska komentāra funkciju.

No aktieriem īpaši jāslavē Ivars Puga, Jānis Vimba, Artuss Kaimiņš – lieliska s

pēles un formas izjūta.