Albuma apskats: “Depustūtes” – “Necepies, aizrijies”
Par vienu no pēdējo pāris gadu patīkamākajiem atklājumiem latvju “underground” mūzikā kļuvusi grupa “Depustūtes” – ne velti šī pankroka apvienība ar nikno meiteņu vokālu izpelnījās pat godu kāpt uz “Arēnas Rīga” skatuves mūzikas apbalvojuma “Gamma” pasniegšanas ceremonijā. Nu viņām (un viņiem) jauns albums.
Pērn simboliskajā 8. martā tika izdots grupas “Depustūtes” debijas albums “Kretīnu pavadā”, bet šogad bez jebkādiem datumiskiem simboliskumiem darbs ar nosaukumu “Necepies, aizrijies”, kas aizdomīgi atsauc atmiņā mūsu valdības vadītājas kaut kad izskanējušos izteikumus. Jaunais lieldarbs tika izdots arī CD formātā, taču tikai 300 eksemplāru tirāžā, tāpēc nav pārliecības, ka tas būs pieejams arī šīs nedēļas nogalē Pāvilostas “Fontaine Rock City” notiekošajā festivālā “Hard n Heavy”, kur “Depustūtes” iekļautas piektdienas programmā, tātad 15. augustā.
“Depustūtes” savulaik sevi pieteica kā “riot grrrl” grupu, kas spēlē niknu pankroku un hārdkoru. “Riot grrrl” ir feminisma atzars, kura mērķis ir veicināt sieviešu plašāku iekļaušanos mūzikā un politikā, bet šis termins veidojies, sapludinot dusmas apzīmējošo “grrr” ar anglisko “girl”. Pašlaik grupā dāmu un puišu proporcija ir izlīdzinājusies puse uz pusi, un arī mūzikā “Depustūtes” ir kļuvušas mazliet citādākas - tas vairs nav dziesmās “Alus”, “Sātaniste” u.c. sevi no panckām izkliedzošais pankroks, bet kaut kas daudz kvalitatīvāks. Iespējams, iemesli meklējami tajā, ka grupas līderei Evisai piemīt liela vēlmi izzināt un mācīties industrijā notiekošos procesus, un “Depustūtes” sevi neierobežo tikai ar uzstāšanos “underground” auditorijas priekšā, bet pat uzspēlējušas Varšavas mūzikas nedēļā - tas viss veicina izaugsmi.
Pašlaik “Depustūtes” - tie ir Evisa Petrovska (vokāls, viņa arī dziesmu tekstu autore), Marks Saņņikovs (ģitāra, viņš arī albuma producents), Karlīna Jansone (bass, iepriekš redzēta nu jau nebūtībā aizgājušo līdzinieču “ŠŅK” sastāvā) un Nikolajs Binerts (bungas, šis padsmitgadnieks tiek dēvēts par jauno pankroka talantu). Ieraksts veikts pie Ģirta Laumaņa jeb Lomika viņa “Hodila Records” studijā Valmierā. Kopumā desmit niknas dziesmas, galvenā un noteicošā ievirze - protams, pankroks/hārdkors.
“Necepies, aizrijies” ir šokējoši labs pārsteigums - “Depustūtes” ir spērušas milzīgu soli uz priekšu. Pats galvenais nopelns tajā ir Evisai, kura nevis dusmīgi izkliedz savu sāpi, bet nikni un ar attieksmi to izdzied - tā ir milzīga atšķirība. Liriskajā ziņā grupa turpina labi iesākto un liek sevī ieklausīties, tikai žēl, ka ne vienmēr teksti ir saprotami. Ievadošais gabals “Garozbikses” droši vien sabiedē grupas fanus, jo tas ir teju vai “death metal” ritmos, taču asprātīgais teksts visu
noliek savās vietās. Un tāpat ir arī ar visu albumu. “Minimāla alga, maksimāls darbs” - tieši par šādām un līdzīgām sociāli asām tēmām vajadzētu izpausties pankiem nevis par to, cik labs ir alus un kam un kā patīk meitenes! Katrā dziesmā ir skarta kāda problemātiska tēma, turklāt ļoti interesantā griezumā - ieklausieties kaut vai dziesmās “Moron Mormon” vai “Karš”!
Simpātiskākās šķiet dziesmas “Sēņotāji” (teksts kategorijā 25+…) un “Tēvs terorists” (tas nav oponējums “Inokentija Mārpla” dziesmai “Māte terorists”), bet “Mrs. Pieklājība” varētu kļūt par skarbu feminisma roka himnu - lūk, tā ir jāmauc! Rezumējošs albuma noslēgums ar dziesmu “Kā man nav kauna?” arī ir vietā un laikā.
