Aktrise Ieva Segliņa: Skatuve ir dīvaina vieta
 
©f64

«Mani ietekmē pārmaiņas, un tādos periodos ir grūti. Jūtos labi, kad esmu mājas un ir miers, lai gan tajā pašā laikā nemieru piedzīvoju uz skatuves. Šis līdzsvars man ir vajadzīgs,» saka Dailes teātra aktrise Ieva Segliņa, kurai trešdien, 5. novembrī, būs pirmizrāde režisora Mihaila Gruzdova iestudējumā Lēnprātīgā, kas veidots pēc Fjodora Dostojevska garstāsta tēmas.

«Manuprāt, strādāt ar Dostojevska tekstu katram aktierim ir liela laime. Tā ir jauna elpa – atgriezties pie šādiem rakstniekiem,» uzskata Ieva. «Domāju, šī izrāde mums vēl ilgi vērsies vaļā, jo Dostojevski nevar aptvert ne četros gados skolā, ne lasot viņa darbus, gatavojoties izrādei, ne pēc tam spēlējot.» Viņa stāsta, ka mēģinājumu procesā bija brīdis, kurā nācies sev atgādināt, ka tas, kas notiek uz skatuves, ir teātris. «Ir jāatrod robeža, kurā atļaut sevī ielaist tēlu un kad pateikt – stop!»

Tas ir mans

Ieva apgalvo, ka viņas spēlētajās lomās vienmēr ir jaušamas paralēles ar pašu, jo, kā saka aktrise: «Uz skatuves esmu es, un visas izjūtas izdzīvoju es pati, nevis tēls no lugas vai grāmatas. Emocijas iziet caur mani; tās ir manas asaras. Tas ir mans. Strādājot pie lomas, meklē paralēles ar lietām, kas notikušas paša dzīvē, tāpēc, jo vairāk gadu esi teātrī, jo vairāk pieredzes dēļ rosās fantāzija. Lietas, ko piedzīvo dzīvē, gribot negribot nākas izmantot darbā.»

Viņa droši teātri sauc par savu dzīvesveidu, nevis darbu, jo šī vieta viņai ir kas vairāk. Tajā viņa jūtas kā otrajās mājās. «Esmu šeit septiņas dienas nedēļā, un līdz šim man vēl nav bijis periods, kad divi mēneši būtu brīvi. Aizejot mājās, nevaru atslēgt sevi no tā, nostādot pozīciju, ka darbs paliek darbā. Es tā nevaru; vēl nemāku. Man ir jāparunā par teātri un man vajag kādu, kas saprot. Man nav citas aizraušanās, jo teātris – tā ir sirdslieta. Otras tādas man nav.» Aktrise domā, ka pārmaiņas piedzīvos brīdī, kad izveidos ģimeni un piedzims bērni, bet šobrīd teātris ir visa viņas dzīve un Ieva to izbauda, paralēli cenšoties saglabāt attiecības ar draugiem, kurus aizņemtības dēļ satiek aizvien retāk. «Cenšos saglabāt kontaktu ar viņiem, lai nepazaudētu arī savu otru pasauli. Tas ir grūti, bet šķiet, viņi saprot. Pat ja tiekos reizi trīs mēnešos, ir forši un nav izjūta, ka esam prom viens no otra.»

Šeit un tagad

Aktrise atzīst, ka reiz domājusi par sapņu lomām, kuras vēlētos izspēlēt uz skatuves, no kurām viena ir jau piepildīta – Šekspīra Džuljeta režisora Dž. Dž. Džilindžera 2012. gada iestudējumā Romeo un Džuljeta. «Tagad tas ir zudis un nav viena loma, ko vēlētos nospēlēt. Lomas kļūst mīļas spēlējot.» Te Ieva atsaucas uz Džilas lomu pašlaik aktuālajā izrādē Vakariņas ar Elvisu. «Izlasot materiālu, neuztvēru to kā sapņu lomu, ko noteikti vēlētos nospēlēt. Es tajā iemīlējos procesa laikā un tagad vienmēr to gaidu.» Bet, atgriežoties pie sava sapņa piepildījuma un Džuljetas personalizēšanas, Ieva atzīst, ka ir grūti par to runāt, jo izrādes process viņai bija emocionāli smags. «Domāju, tas bija tādēļ, ka biju sasapņojusies – tā, lūk, ir mana sapņu loma, un man tā jānospēlē izcili. Tas traucēja, bet tādām lietām ir jānotiek. Esmu laimīga, ka spēlēju Džuljetu, bet sapratu, ka nevajag sapņot, bet dzīvot šeit un tagad, jo tad iespējams gūt daudz lielāku gandarījumu. Tam ir jānotiek negaidīti, nevis gaidot un nesagaidot.» Tā Ievai noticis ar izrādi Izraidītie – mēģinājuma process un pirmās izrādes devušas pamatu tam, lai tā neplānoti – iepriekš neparedzami – kļūtu par viņas sapņu izrādi, ko Ieva vienmēr gaida.

Aktieris saplūst ar savu lomu, uz brīdi kļūstot par diviem cilvēkiem vienā, tomēr Ieva ir pārliecināta, ka nedrīkst aizmirst nošķirt to, kur beidzas viņa un sākas atveidotais tēls. To darīt viņa iemācījusies skolā. «Reiz bēdīgā dienā spēlēju Oņeginā, kas ir ļoti emocionāla izrāde. Nospēlējusi un nogājusi no skatuves, sapratu, ka nespēju apturēt emocijas, kuras pār mani gāzās. Tādos brīžos paliek baisi. Skolā vienmēr atgādināja, ka, noejot no skatuves, nupat notikušais ir jāaizmirst. To ir jāmācās darīt, un es to daru. Brīžiem sanāk, brīžiem ir grūti. Un tas notiek gadījumos, kad izspēlētais saskaras ar lietām, kuras notiek tavā dzīvē.»

Viss sākas ar cilvēku

Ceļošana un grāmatu lasīšana Ievai ir divi no iecienītākajiem laika pavadīšanas veidiem. Par pēdējo ceļojumu – uz Romu – aktrise stāsta: «Tur esot, sapratu – it kā skaisti, it kā pilsēta ar spilgtu vēsturi, bet man bija pārāk smagi, jo šķita, ka redzamās kolonnas un vēsturiskie akmeņi no manis ir tik tālu, ka emocionāli neietekmē. Zinu cilvēkus, kas, uz turieni aizbraukuši, ir sajūsmā par piedzīvoto. Varbūt vajag zināšanas, lai gūtu no tā baudu? Varbūt biju pārāk dumja?» Ieva nosmej, bet turpat piebilst. «Tas ir līdzīgi kā ar izrādēm. Ir režisori, kuriem patīk runāt metaforās, nevis izstāstīt stāstu. Un tādos brīžos sēdi un jūties dumja, domājot, vai tiešām tā jājūtas? Bet, nē, nav! Jo mani uzrunā cilvēks. Mani neinteresē, kā iespaidīgi kustas aizkari vai laižas un ceļas skatuve. Emocionāli mani tas neuzrunā, jo uz skatuves man ir vajadzīgs cilvēks. Tāpēc formas teātri neizjūtu kā savu un arī Romu ar tās akmeņiem. Man ir vajadzīga dzīvība.»

Ieva stāsta, ka viņai svarīgi pirms katras izrādes izpildīt tieši konkrētajam iestudējumam paredzētu rituālu. «Esmu pārliecināta – ja to neizpildīšu, kaut kas noies greizi. Psiholoģiski tas uz mani tiešām strādā!» viņa smejas, stāstot, ka, piemēram, pirms izrādes Eņģeļi Amerikā, viņa pusstundu guļ uz skatuves esošā baltā dīvāna un cenšas aizmigt, bet pirms izrādes Primadonnas, kas spēlēta jau aptuveni 50 reizes, viņa atnes kaut ko garšīgu – cepumus, konfektes. Šīs darbības, kas pārvēršas rituālos, rodas dabiski paredzējumiem.