Ieva Segliņa. Žanna nav es, Žanna ir mēs

 
Ieva Segliņa: «No Žannas labprāt aizņemtos pārliecību par to, ko daru. Neesmu dumpiniece, man patīk nevis būt vadonim, bet būt vienai no kopuma. Ne masā, bet komandā būt vienai no.» ©F64

«Ir tik dīvaini, ka cilvēki šodien nespēj ticēt cilvēka nesavtīgai rīcībai. Žanna nemeklē nekādu labumu sev, bet arī mūsdienās cilvēki vispirms domā – kāpēc kāds kaut ko dara, kāds viņam no tā labums? Jo, ja nav labuma sev, tad cilvēks ir trakais,» tā par titullomu izrādē Žanna d`Arka saka aktrise Ieva Segliņa. Šovakar Dailes teātrī mūzikla Žanna d`Arka pirmizrāde.

Ticēt nesavtīgumam

Mūzikla Žanna d`Arka autori – komponists Kārlis Lācis un dzejnieks Jānis Elsbergs, libreta autore ir Evita Mamaja, režisors – Dž. Dž. Džilindžers. Izrādes veidotāji atgādina: Simtgadu karš starp Franciju un Angliju ir ilgākais karš cilvēces vēsturē, Francija slīkst asinīs, tauta ir zaudējusi cerības, un valsti var glābt vienīgi brīnums. Ir pareģots, ka Franciju izglābs Lotringas jaunava – meitene no vienkāršās tautas. Dūja kļūs par ērgli, krusts – par zobenu, un Francija pacelsies kā Fēnikss no pelniem. Dailes teātra visjaunākā aktrise Ieva Segliņa atzīst, ka uzzinot, ka viņai būs jāatveido Žannas d`Arkas loma, pirmā doma bijusi – «ārprāts, kāda atbildība, bet nākamā doma – nevajag krist panikā, nevajag arī pārāk sacerēties, nevajag uztvert to lielāku, kā tā reāli ir, proti – jāiet soli pa solim uz priekšu, jāstrādā pie tās tāpat kā pie citām lomām. Sasapņošanās un atbildība tikai traucē strādāt».

Gatavojoties mēģinājumiem, aktrise pamatīgi studējusi materiālus par to laiku, noskatījusies arī daudzas filmas un rezultātā secinājusi, ka katram ir savs priekšstats par Žannu D’Arku, «bet labākais ir tas, ka neviens īstenībā nezina, kā patiesībā bija, kāda bija Žanna. Vieni domā, ka viņa ir ar psihes novirzēm, jo tikai tāds var būt cilvēks, kurš apgalvo, ka runā ar Dievu, kurš 17 gadu vecumā iet glābt valsti. Es domāju, ka viņa ir cilvēks, kuram dots vairāk nekā citiem, bet viņa tiek izmantota kā politisks ierocis». Jaunā aktrise stāsta, ka šī loma un materiāls kopumā viņai raisījis daudz pārdomu. «Ir tik dīvaini tas, ka cilvēki šodien nespēj ticēt nesavtīgai rīcībai. Žanna nav es, Žanna ir mēs. Žanna nemeklē labumu sev, bet arī mūsdienās cilvēki vispirms domā – kāpēc kāds kaut ko dara, kāds viņam no tā labums? Jo, ja nav labuma sev, tad cilvēks ir trakais. Un tomēr arī mūsdienās cilvēkiem ir vajadzīgs varonis un ticība kādam. Manuprāt, arī mūsdienās cilvēki sāk gaidīt brīnumu. Un ļoti bieži cilvēkiem nav sava viedokļa, bieži vien pieņem citu cilvēku viedokli par savējo.»

Lai gan sezona jau pāri pusei, šī Ievai būs pirmā pirmizrāde šajā sezonā, jo abām ar otru šīs lomas atveidotāju – aktrisi Ilzi ĶuzuliSkrastiņu – režisors Dž. Dž. Džilindžers bija iedevis brīvu sezonas pirmo pusi, proti, bija jāspēlē repertuārā esošās izrādes, bet nebija jāpiedalās jaunu izrāžu veidošanā. Tomēr, kā Ieva saka, sēkla bija iesēta, jo jau no augusta sākās cītīgs darbs pie muzikālā materiāla apgūšanas, ko aktrise vērtē kā «vokāli ļoti sarežģītu». Sevi viņa uzskata kā pilnīgi atšķirīgu no Žannas tēla, jo neesot ne kareivīga, ne apsēsta ar savu ideju. «No Žannas labprāt aizņemtos pārliecību par to, ko daru. Neesmu dumpiniece, man patīk nevis būt vadonim, bet būt vienai no kopuma. Ne masā, bet komandā būt vienai no. Arī izrādes veidojot, es neredzu sevi kā vienu atsevišķu daļu. Teātris man ir viens vesels, komandas radīšanas process. Es nemāku tā kā Žanna iziet karaspēka priekšgalā un pateikt īstos vārdus. Viņa zina, kad, kā un ko vajag. Es pat neredzu sevi monoizrādēs, es nemāku būt viena pati uz skatuves. Man vajag partneri. No skolas laikiem manī ielikts tas, ka partneris ir viss...»

Pirmie pieci gadi

Šī ir Ievas Segliņas piektā sezona teātrī, un aktrise atzīst, ka šis laiks aizskrējis tik ātri, ka pašai šķiet, ka tikai nupat ienākusi teātrī pēc skolas sola. «Man uzreiz tika dotas tādas lomas, par ko esmu pateicīga, jo tikai tā vari augt un mācīties. Jau pirmā loma – Džuljeta – bija milzīgs pārbaudījums. Es neuzskatu, ka tiku galā ar Džuljetu. Tomēr tā man deva lielu mācību par teātra pasauli, jo es biju tik tikko no skolas pasaules, un tās ļoti atšķiras. Tādā ziņā – es nezinu, kas būtu, ja man nebūtu tās lomas. Tas bija lūzuma punkts – pirmā loma, un – uzreiz pa zobiem. Pagāja laiks, kamēr es sapratu, ko iesākt ar šo pieredzi, bet šobrīd esmu ļoti laimīga, ka man ir šāda pieredze. Tā man iedeva rūdījumu. Tagad es zinu – kā ļaut, kā neļaut, kad ļaut un kad neļaut sev sist. Diez vai tagad varētu mani tā – ar seju dubļos. Es joprojām esmu emocionāla, bet es citādāk daudz ko uztveru. Toreiz tā bija ļoti emocionāla pieredze, jo es biju pārāk atvērta visam. Džuljeta bija mana lielā sapņu loma, apzinājos, ka tā ir milzīga atbildība, bet tieši tad cilvēkam ir visvieglāk sāpīgi iesist – kad viņš ir atvērts. Tagad cenšos vairāk ieslēgt prātu. Nebija jau tā, ka kāds gribēja, lai man loma nesanāk, drīzāk – vainīgs bija mans apjukums pēc skolas. Jo skolā ir sajūta, ka vienmēr kāds ir blakus, kurš dara visu, lai tev viss izdotos, kurš katru soli, ja nepieciešams, ja esi apjucis, pasaka priekšā. Visu laiku it kā tur roku. Iespējams, tas bija apjukums – sveiki, lielā dzīve, pa to jāiet pašai! Un tas ir labi – ir jāmāk grūtos brīžos savākties un darīt.»

Arī pēc pieciem gadiem Ieva nespējot teātri uztver kā darbu, tas joprojām ir kaut kas vairāk. Jo darbs viņai asociējoties ar formulu – atnāci, izdarīji, aizgāji, bet viņa joprojām tā nevarot teikt par teātri. «Man joprojām teātris ir sevis un pasaules izzināšana, teātris man ir kustība, process.»

Pirmais seriāls

Šī vasara Ievai Segliņai pagāja darbos – tika filmēts seriāls Saplēstā krūze, kas pavisam drīz būs skatāms LTV1. «Tik interesanti. Es ļoti gribu redzēt, kā būs. Nedaudz bail,» viņa smaidot nosaka. Savu lomu – Nati – seriālā viņa apzīmē ar vārdu «skaista» un piebilst «riktīga traģiskā varone». Filmēšanās pieredze viņai jau esot bijusi, bet tik apjomīgs darbs gan esot pirmo reizi. «Seriāla filmēšana ir tik atšķirīgs process no izrādes iestudēšanas. Man bija grūti saprast, kā būt. Manuprāt, tas ir daudz tehniskāks darbs nekā teātrī. Vai man tas patīk? Baudas brīžus teātrī man iespējams gūt daudz biežāk, filmēšanās laikā tas notiek retāk. Piecas reizes pēc kārtas īstajā sekundē ieslēgt asaru...»

Arī šo pieredzi Ieva apzīmē ar vārdiem «izaicinājums, milzīga prakse un skola». Seriāla radošajā komandā bija daudz jauno aktieru, tāpēc lielākoties visiem tas arī bija savdabīgs skološanās process, un Ievai ļoti paticis, kā režisore Inta Gorodecka strādāja ar aktieriem.

Slodze profesijā viņai esot gana liela, bet par to viņa nesūdzas, drīzāk pati pie sevis žēlojas, ka tā arī nav sanācis laika aizbraukt uz Maskavu, satikt kursabiedrus un pedagogus. Pēdējo reizi Krievijā bijusi pirms diviem gadiem, un nu kalkulējot, kā izbrīvēt laiku. «Četri gadi no manas dzīves ir ilgs laiks, tur ir daudzi man tuvi cilvēki, tur ir mana skola, kas man palikusi atmiņā kā brīnišķīgs laiks,» atzīst Ieva. Teātra institūtā Ieva iestājās 16 gadu vecumā, un viņas kursa vadītājs bija režisors Romāns Kozaks, kurš, redzot Ievu viņas debijas lomā Dailes teātra izrādē, piedāvājis viņai šo iespēju. «16 gadu vecumā sākt studēt aktiermeistarību nav par agru, Krievijā tas ir normāli. Turklāt es nebiju jaunākā kursā, viena meitene bija pat gadu jaunāka. Aktiermeistarības studijās ir svarīgi, ja, iestājoties skolā, vēl esi meklējumos. Tādu cilvēku vieglāk veidot. Izklausās nežēlīgi, bet tev skolā palīdz saprast, kas esi, ko gribi. Nedomāju, ka augstskola bija par agru. Mani agri izņēma no ģimenes ligzdas, Maskavā biju spiesta pieaugt.»

Ik pa laikam viņa gan prātojot, ka veids, kā viņa tur nokļuvusi, gan bija likteņa dāvana. «Īpaši sākumā man bija sirdsapziņas pārmetumi par to, ka es tur nokļuvu bez iestājeksāmeniem, neizgāju atlasi, jo tajā gadā bija 503 meitenes uz vienu vietu. Pabeidzām astoņas meitenes, astoņi zēni, sākumā – 24 bijām, trešā daļa atkrita. Man bija sajūta, ka es taču necīnījos, lai tur tiktu, bet citi izcīnīja savu vietu. Man tas nāca viegli – biju īstajā vietā, satiku īsto cilvēku. Kozaks tā arī teica: «Es gribu tev kaut ko iemācīt.» Dzīvē viss ir līdzsvarā – ja tik viegli kaut kas dots, kādreiz būs par to jāsamaksā. Iespējams, es jau esmu samaksājusi – pirmais gads Dailes teātrī bija smags. Bet es uz visu skatos ar gaišo aci, daudz labāk novērtēju labo, nevis pārdzīvoju par slikto. Es arī atceros labo. Tiesa – es esmu domājusi, ka tas nāks atpakaļ...»

Kad Ieva mācījusies 4. kursā, citi studenti jau meklējuši sev nākamā darba iespējas, gājuši uz dažādām provēm. «Es biju pat uz kastingu vienā muzikālā teātrī, attieksme bija pozitīva, un viņi man prasīja, no kurienes esmu, kādi man plāni un iespējas. Teicu, ka mani gaida Dailes teātris. Atceros, arī viņi teica, ka Latvijā man būs daudz lielākas iespējas. Tā ir – jaunajiem aktieriem Maskavā ir grūti izsisties. Daudzi mani kursabiedri spēlē otrā plāna lomas, es varu būt pateicīga par tām iespējām, kas te ir. Jā, var pelnīt naudu sliktos seriālos, un, ja būtu palikusi, būtu pelnījusi naudu sliktos seriālos. Ja es tur paliktu, ar vai bez akcenta, es tur vienmēr būtu ārzemniece, man tur nekad nedotu spēlēt, teiksim, ne Džuljetu, ne Tatjanu... Kāpēc gan lai to dotu ārzemniecei? Un tomēr – tas, kas notika ar mani, ir labākais, kas varēja notikt, par to saku paldies Dievam. Un liktenim par to, ka manā dzīvē bija mans pedagogs Kozaks.»

Atšķirībā no citiem jaunajiem aktieriem, kas absolvējuši aktieru kursu Kultūras akadēmijā, Ievai jāiztiek bez savējo sajūtas, kāda ir tad, kad vienots kurss vai daļa no tā ienāk teātrī. «Tad ir līdzīga domāšana, pat humora izjūta, sava attiecību vēsture... Tomēr es nejūtos kā autsaidere ar citādu teātra skolu. Jo patiesībā – nav runas par skolu, ir runa par cilvēku. Arī Krievijas skolas absolvē cilvēki, kas pilnīgi citādāk redz profesiju un uzskata, ka filmēšanās seriālos, naudas pelnīšana, publicitāte dzeltenajā presē ir nozīmīga šīs profesijas sastāvdaļa. Lai gan – arī Latvijā ir līdzīgi, ir aktieri, kas visu iepriekšminēto uzskata par būtisku profesijas sastāvdaļu.»

Aizmukt uz meža vidu

«Ir brīži, kad es pazūdu teātrī, un varu pateikt paldies, ka mani mīļie cilvēki to saprot. Es to vēl varu atļauties, jo man vēl nav bērnu,» saka Ieva Segliņa un piebilst, ka tieši šobrīd – pirms pirmizrādes – tā arī esot. Tomēr pēc pirmizrādes viss mainīšoties, un viņa atradīšot laiku arī sev, ģimenei un sev tik mīļajai nodarbei – citu teātru iestudējumu apmeklēšanai.

Vēl pagaidām viņa cer, ka vasarā izdosies atrast laiku ceļošanai, lai «redzētu citu pasaules malu, izslēgtos no šīs vides gan fiziski, gan mentāli. Ceļojumi ir laiks, kad varu uzlādēties un atjaunoties». Ir arī veidi, kā panākt restartēšanos, nebraucot nekur prom. Daudzi sakot, ka viņai būtu jāiet uz jogu, jāmācās meditēt, bet Ieva atzīst, ka tam viņai trūkst pacietības. «Eju uz treniņiem – power plates ir ļoti intensīvi treniņi, bet ilgst tikai 30 minūtes, toties atsver pusotru stundu sporta zālē. Tā kā man laiks ir ierobežots, tad es izvēlos to.»

Arī būšana laukos viņai radot miera sajūtu. Varianti ir vairāki – vai nu viņa dodas pie vecmāmiņas uz Līgatni, vai uz Jaunciemu – vietu, kur dzīvojusi līdz 13 gadu vecumam un kur joprojām mīt viņas tētis un otra vecmāmiņa. «Un tad ir māja meža vidū Limbažos. Tur esmu visbiežāk, tā ir mana mīļotā cilvēka māja. Kad tur aizbraucu, vispirms šķiet, ka klusums ir baiss, tad pierodu, tad manī ielīst miers. Un tad ir grāmatas, filmas – nekā oriģināla.»

Ieva SEGLIŅA

• Dailes teātra aktrise kopš 2011. gada

• Dzimusi 1990. gada 1. maijā Rīgā

• Absolvējusi Maskavas Akadēmiskā dailes teātra (MHAT) skolu studiju (2007 – 2011).

• Lomas: Lolita (V. Nabokova Lolita), Džuljeta (V. Šekspīra Romeo un Džuljeta), Džila Meisone (P. Šefera Equus), Sandra (K. Kīzija Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu), Žanna (V. Muavada Ugunsgrēki), Fransuāza (B. Makaveras Pikaso sievietes), Ismēne (Sofokla Antigone), Tatjana (K. Lāča, J. Elsberga, E. Mamajas Oņegins) u.c.

• Neprecējusies, draugs – Nacionālā teātra aktieris Artūrs Krūzkops