Šopiektdien, 11. janvārī, ar vienīgo koncertu Latvijas Nacionālajā teātrī tiks atvērts mūziķa Kārļa Kazāka albums „Gultnes”. Mūziķis izcēlies ar vēl kādu savdabīgu lietu: koncerta biļetes cenā iekļauta arī diska kopija, tā tiks izsniegta kā biļete, un tikai tā būs iespējams iegūt savā īpašumā albumu CD formātā.
„Gultnes” būs Kārļa Kazāka trešais ieraksts, kas seko albumiem „Uz manām plaukstām” (2008) un „16 stundas” (2010). Iepriekšējo gadu ieraksti ir bez maksas lejuplādējami interneta vietnē www.kazaks.lv.
– Šķiet, nebūsi pirmoreiz ar savu koncertu Latvijas Nacionālajā teātrī?
– Arī mana iepriekšējā albuma [2010. gadā izdotā „16 stundas”] iznākšana tika atzīmēta ar koncertu Nacionālajā teātrī, tikai tad – Jaunajā zālē, bet šoreiz – Lielajā. Ietilpība tajā esot ap 800 cilvēkiem. Pagājušoreiz mēs Jaunajā zālē spēlējām četras reizes, tātad tas [klausītāju] cipars ir aptuveni tāds pats. Man vienkārši pagājušajā reizē apnika četras reizes spēlēt vienu un to pašu – labāk saaicināt cilvēkus vienreiz un ar tādu īstu, dzīvu nervu nospēlēt.
– Bet kāds varbūt tieši šajā dienā netiek?
– Kā jau zini, neko nokavēt dzīvē nevar, pasaules gals tāpēc neiestāsies. Gan uzspēlēsim arī kaut kur citur, bet pagaidām tas nav plānots. Jo spēlēt kopā ar grupu – tas tomēr ir dārgs prieks.
– Ja atnāks 800 cilvēku, vai tad tas neatmaksāsies? Tev taču nav jābūvē LadyGaga cienīga skatuve!
– Es pieļauju, ka atmaksāsies, bet arī tad, tikai pateicoties tam, ka albuma izdošanai ir atbalstītājs – Mārtiņš Knipšis, kurš vienkārši mani uzrunāja un atbalstīja ierakstu. Ja nebūtu šāda atbalsta, man būtu jāatpelna lielākas izmaksas. Nu jā, beidzot varēšu samaksāt mūziķiem, kas man spēlē, tā ir patīkama sajūta (smejas)! It sevišķi spēlējot kopā ar tādiem lieliem vīriem mūzikā – Gintu Solu, Juri Kroiču un citiem. Arī līdz šim ar viņiem esmu spēlējis kopā, bet tāpēc, ka viņi paši to vēlas (smejas). Beidzot vismaz kaut mazliet varēšu atlīdzināt.
– Neesi domājis kaut vai simt eksemplāru tīri kolekcionāru priekam izlikt pārdošanā?
– Tie, kas cītīgi meklēja iepriekšējo albumu, to arī dabūja – uzmeklējot mani un pastāstot, kāpēc to vajag. Ja kolekcionāriem – man šie albumi ir, tā ka dodu cilvēkiem otro iespēju. Taču nav daudz tādu cilvēku, kuriem tas būtu nepieciešams, kuriem tas kaut ko lielu nozīmētu. Jo... Kad tu pats pēdējoreiz nopirki albumu? Lūk, šis ir tas jautājums, kuru sev uzdodu, lai ražotu diskus. Biju ļoti tuvu tam, ka vispār nebūtu ražojis diskus, taču tad saslēdzās doma, ka šis disks taču varētu būt kā piemiņas lieta no koncerta, no muzikālā piedzīvojuma.
– Tu jau ar saviem ierakstiem vispār izrīkojies kā labdaris – dod par brīvu, ļauj lejuplādēt utt.!
– Jūtos daudz labāk, ja cilvēki albumu var dabūt labā kvalitātē. „Torrent”tā tomēr ir apšaubāma, un man ir žēl. Tāpat [albums] būs internetā, tāpat par velti, tur mēs varam dabūt visu – man nebūtu nekādu problēmu dabūt Boba Dilana jauno albumu, ja vien to gribētu. Drīzāk mūziķiem ir jādomā par to, kā ļaut cilvēkiem samaksāt [par albuma lejuplādi], ja viņi to vēlas. Man bieži vien kāds ir teicis, ka labprāt samaksātu un tādējādi atbalstītu manu mūziku, taču es vēl neesmu izdomājis formu, kādā to varētu izdarīt. Lejupielādi vairs neierobežot ar kaut kādiem sodiem – tas nav iespējams.
– Tātad tava doma ir tāda: nav ko iespringt un mēģināt apkarot CD „nokačāšanu”, lai pēc tam pārdotu dažus desmitus albumu?
– Tieši tā! Nav vērts kaut ko sarežģīt – visa pasaule mainās uz to, ka ieraksts paliek tikai kā reklāma, ko mēs, mūziķi, paši būtībā apmaksājam, bet koncerti jeb dzīvā satikšanās ar klausītājiem ir tas, par ko cilvēki ir ar mieru norēķināties. Var izveidot kolosālas koncertfilmas vai DVD, taču – koncerts ir koncerts, šo dzīvo satikšanos nekas nespēs aizstāt! To nevar noviltot.
– Ieskicē nedaudz, ko klausītājs redzēs un dzirdēs tavā koncertā!
– Skanēs viss jaunajā albumā iekļautais materiāls, kuru es apzināti cenšos pagaidām neatrādīt, jo man gribas, lai cilvēki atnāk un klausās dziesmas, kuras viņi nav dzirdējuši. Pietiekami ilgi spēlējot, esmu nonācis pie tāda secinājuma: ja klausītāju neinteresē domāt vai sapņot līdzi mūzikai, tad man īsti nav jēgas atrasties uz skatuves. Es nevaru piedāvāt izklaides produktu, tāpēc ļoti ceru, ka atnāks cilvēki, kas gribēs sajust mūziku un paši to veidot [savās domās]. Mans parastais piemērs: ja es tev saku „mamma”, tad loģiski, ka tu iztēlojies tieši savu mammu. Tieši tāpat ir ar dziesmu vārdiem – tas, ko es nodziedu, ir mans stāsts, bet cilvēks varbūt nolasa pavisam kaut ko citu. Man patīk, ja publika seko līdzi [dziesmām] un aizdomājas par tām, nevis vēro, kā nu es tagad kustēšos uz skatuves vai kādas ir gaismiņas.
– Dziesmas esot kā tavas sarunas. Par ko un ar ko?
– Dziesmu rašanās man vienmēr ir bijis liels noslēpums, pats ar interesi esmu pētījis un mēģinājis saprast, kurā brīdī tas viss rodas. Šķiet, ka to vistuvāk apzīmē mūsdienās tik modernais vārds meditācija – kad cilvēks nomierinās un mēģina atrast kaut ko sevī. Kad paņemu ģitāru, nav tā, ka apsēžos ar domu – tagad radīšu dziesmu! Taču ir reizes, kad vienkārši attopies ar jau gatavu dziesmu – vismaz melodija un jēga tai jau ir gatava, atliek piestrādāt pie vārdiem. Tajā brīdī tās ir manas sarunas – vai nu ar kaut ko lielāku par mani, vai nu ar mani pašu, vai arī tas ir stāsts par kaut ko, kas ar mani noticis. Taču izskaidrot es to nespēju, un droši vien nemaz nav arī vērts to mēģināt darīt. Esmu priecīgs, ka šīs dziesmas rodas – tas ir mans lielais brīnums!
– Vai šī meditācija notiek tad, kad tev ir labi, vai tad, kad ir slikti?
– Arī tam nav ierobežojumu. Reizēm gala iznākumā saskatu kaut ko no tā, ko esmu piedzīvojis, bet reizēm nesaskatu. Taču, ja šai dziesmai noticu, tad to nelaižu vaļā, tā paliek pie manis. Es tās nepierakstu, varbūt vienīgi vārdus. Kas paliek, tas paliek [galvā], bet, kas nepaliek, tas arī ir pirmais atbirums – tas vienkārši pazūd, tātad nav bijis vērts. Iespējams, ka palikšu vecāks un prātīgāks, sākšu piereģistrēt visas dziesmas, jo paliks to žēl (smejas). Mani kaitina piereģistrēšana mobilajā telefonā, ko kādreiz pats darīju – šāds piereģistrējums sliktā kvalitātē uzreiz nodara dziesmai kaut ko sliktu. Labāk to uzreiz tā forši, pa īstam ierakstīt.
– Kādi nākotnes plāni mūzikā?
– Iešu tālāk savos meklējumos. Kā pats saku – mans lielais sapnis ir uzrakstīt ideālo dziesmu! Kāda tā ir, nav ne jausmas, bet es ceru, ka tam tuvojos (smejas)!