"Bildes 2012": veterāni rullē, jaunajiem aptrūcies ideju

Mūzikas un mākslas festivāls „Bildes” parasti bijusi tā vieta, kur vienkopus iespējams darbībā redzēt virkni jauno grupu un parasti starp tām atrast kādu potenciālu nākotnes pērli.

Iespējams, ka šo rindu autors jau nodzīvojies līdz stadijai, kad agrāk debesis šķita zilākas, bet zāle – labāka, taču jau otro gadu pēc kārtas jauno grupu un „Bilžu” veterānu kopprojektu koncertā neko interesantu atrast neizdodas. Taču par visu pēc kārtas.

„Burned In Blizzard” & Jānis Rībens

Nepateicīgais pienākums atklāt šo koncertu iekrita smagajai brigādei „Burned In Blizzard”, kurai uz „Bildēm” bija pievienojies „Re:public” vokālists Jānis Rībens. Viņš šajā kopprojektā izrādījās vājākais posms: atraktīvs kā slotaskāts nodziedāja savu dziesmiņu, savāca konfektes un ziedus un slāja prom. Ja jau nemaz negribējās uzstāties „Bildēs”, varēja taču pieklājīgi atteikties, ne tā? Tiesa, arī bez viņa „Burned In Blizzard” izklausījās pavisam slābani – it kā pieredze čaļiem ir (spēlēts vairākos koncertos, pērnā gada nogalē izdots albums „Whiteout”), taču joprojām viņi skan neinteresanti. Ap pusdienlaiku un pie alus kausa kādā brīvdabas pasākumā varbūt arī varētu paklausīties.

„Diena bez pārtraukuma” & Juris Pavītols

Šie jaunieši gribot likt meičām spiegt un mest uz skatuves krūšturus... Nu, nu... Potenciāls gan it kā ir - melodijas viegli uztveramas, arī vokāls labs, bet pagaidām uz skatuves gribējās lingot tikai kādu tomātu un arī to ne tā pirmā svaiguma. Taču, cerams, ka kādreiz šī grupa tiešām kļūs par latvju mēroga zvaigznēm, kaut ko līdzīgu „Prāta vētrai” – gribas labi izsmieties tajā brīdī, kad fani sajūsmā mēģinās skandēt viņu vārdu: „Die-na bez pār-trau-ku-ma”! Pavītols gan joprojām spēlē debešķīgi.

„MmD” & Rolands Ūdris

Lielākā skatītāju ovācijas izraisīja grupas nosaukums, kas atšifrējot esot „Mazie meža dīvaiņi”. Atbilstoši nosaukumam viņi arī spēlēja – diezgan pagarlaicīgi, bez uguntiņas, ko par labu vērsa otrajā dziesmā uz skatuves kāpušais Ūdrītis. Šķiet, „MmD” būtu labāk izklausījušies kopā ar Edgaru Šubrovski, taču viņš bija nodots nākamā projekta kalpībā.

„On The Roof” & Edgars Šubrovskis

Šī grupa gribot uzbūvēt raķeti un uzspēlēt uz Saturna gredzena. Pagaidām gan viņi tikuši tikai līdz Kongresu namam, taču, jāatzīst, ka šai komandai izdevās publiku uzmodināt no snaudas: pārliecinoša vokāliste, piesātināta skaņa, tikai – par ko stāsts? Un – kur to likt? Ar Šubrovski meitenei galīgi negāja kopā balsis, ja precīzāk – viņa „hospitālieti” pārbļāva. Galīgi par šo brigādi aizmirst nevajadzētu, kaut ko interesantu viņi tuvākajā nākotnē varētu sastrādāt.

„The Solid” & Lauris Valters

Šī grupa savas profesionālās attieksmes dēļ pirms koncerta raisīja interesi – gaumīgi sagatavota un visaptveroša informācija par sevi, medijiem jau vasarā piesūtīts singls taustāmā formātā utt. Profesionālisms turpinājās arī uz skatuves – „The Solid” tandēmā ar „Ēnu” vokālistu Lauri Valteru bija pirmie, par kuriem varēja just, ka viņi tiešām ir pavadījuši laiku kopīgos mēģinājumus nevis desmit minūtes pirms koncerta saskrējušies Kongresa nama vestibilā un izdomājuši, ko spēlēt. Atstāja labu iespaidu (vokālists pēc balss dažbrīd atgādināja Braienu Molko), lai gan vismaz pagaidām arī par ko īpaši sajūsmā aplaudēt arī te nav. Redzēsim, varbūt vēlāk būs.

„7 dēli” & Liene Šomase

Šajā daudzgalvainajā kolektīvā muzicē četri Leļļu teātra aktieri, tāpēc saprotams, ka uz skatuves pasniegt sevi viņi prot. Arī muzikāli nebija ne vainas – tāds jestrs poproks (vai pat poppanks), interesanti skatīties un nav šausmās jāaizspiež ausis. Tiesa, diez vai viņus vajadzētu laist tālāk par dziedošo aktieru cunftes slieksni, no otras puses – kādos dauzīšanās burziņos viņi iederētos gluži labi.

„Vecpilsētas dziedātāji” & Juris Kaukulis

Pēc „septiņiem dēliem” sekoja „septiņas meitas” – bariņš daiļā dzimuma pārstāvju, kuras par savu muzikālo stilu izvēlējušās folkmūziku (laikam to pareizāk būtu dēvēt par postfolku). Izskatās jau tas viss iespaidīgi, arī izklausījās diezgan labi, taču diez vai koncerts Kongresu namā bija īstā vieta, kur šīm dāmām sevi atrādīt – varbūt labāk vajadzēja pieteikties pie folkmūziķiem. Pat Juris Kaukulis te neko glābt nespēja – vismaz šo rindu autors varēja mierīgi pievērsties savas izrakstījušās pildspalvas problēmu risināšanai, jo uz skatuves tāpat nekas aizraujošs nenotika.

„Klibs taurenis” & Kārlis Kazāks

„Emocijas tā kā pie ugunskura – tāpat arī turpināsim,” jau pirms priekšnesuma publiku biedēja Kārlis Kazāks, un viņš nebija melojis – atkal jau skaisti, atkal miegaini. Kad otro gabalu „klibo taureņu” līderis pieteica kā „Miegadziesmiņu”, radās vēlme pamest šīs telpas – nu, kur tad vēl miegaināk?! Par laimi, nebija tik traki, pat gluži klausāmi, taču nav skaidrs, ar ko šis kolektīvs domā piesaistīt auditoriju vairāk nekā savu radinieku un pāris netīšām garām klīdušu indivīdu paskatā.

„Double Diese” & Marts Kristians Kalniņš

Šī grupa bija izdomājusi jaunu stilu – „trip rock”, proti, spēlēšot kā „Massive Attack” un „Portishead” miksējums. Kaut kur uz to pusi bija. Žēl, ka viņus „uzmeta” speciālais viesis (vakara vadītājs Fredis stāstīja, ka Mars Kristians nav ieradies „attaisnojošu iemeslu dēļ”, taču „Double Diese” dziedātāja gan atklāti pateica, ka viņiem neesot ne jausmas, kāpēc „stārs” nav pagodinājis „Bildes” ar savu uzmanību), un žēl, ka atnākušie bariem vien devās ārā no zāles – grupa, redz, dziedāja krieviski... Labi, ka katru gadu „Bildes” piedāvā kaut vienu grupu, kuri dzied krieviski, citādi par šo nišu ir visai miglains vai pat nekāds priekšstats. Nekā sensacionāla te nebija, taču paklausīties bija vērts – slābani, bet vismaz atšķirīgi.

„InThemes” & Kaspars Dimiters

Ar ko palikusi prātā šī grupa? Hmmm... Ar to, ka vokālistei bija piemīlīgs bruncītis, ģitāristam svīst rokas (vismaz viņš tā informēja no skatuves) un ir grūtības iespraust vadu ģitārā. Kaut kāds lāsts ar tiem miegainajiem, vai garlaicīgs skanējums tagad būs latvju jaunākās paaudzes mūziķu firmas rokraksts? Cerams, ka nē. Izdzirdot „InThemes”, publika bariem devās ārā no zāles, un viņiem to nevar pārmest. Interesanti, kāpēc šādu skaņu paušanai nepieciešama akustiskā ģitāra, divas soloģitāras un basģitāra?! Pilnīgi pietiktu ar trejdeksni un diviem zvaniņiem...

„Pūķa gars” & Ieva Akuratere

Ievai Akuraterei jau otro gadu sanāk uzstāties kopā ar hārdrokeriem (pērn – ar „Blacksmith”), un šo pārbaudījumu viņa vienmēr iztur godam. „Pūķa gars” gan ir diezgan zināma brigāde smagā roka cienītāju aprindās, taču šoreiz tā zināmā mērā lika vilties – pašsacerētās dziesmas izpildīšanas laikā dominēja bass un bungas, ar ko tur nodarbojās soloģitārists, tā arī netapa skaidrs, bet vokālists labāk varēja ļaut Ievai dziedāt vienai pašai. Toties pēc tam skanēja leģendārais „Gulbis” un publika sajūsmā lauza krēslus (nu labi, labi, pārspīlēju...) – visi bija savās vietās, bet beigās, kad Ievas falsetu uzņēmās „pūķu” ģitārvīrs, kamēr „Pērkona” lēdija vingroja ar rotaļu gulbi, vispār bija episkas! Lūk, tās ir „Bildes”, tas ir bohēmas noskaņojums!

„Rokāde” & Ira Krauja-Dūduma

Lai nu kā jaunajiem būtu ar muzikālām idejām, bet uz jaunu mūzikas stilu izdomāšanu gan viņi ir knaši: pērn kāda blice sevi pieteica kā „skārdroka” izpildītājus, bet „Rokāde” zvērēja, ka spēlējot „hārtroku” (sirdsroku). Pat grūti atminēties, ko īsti spēlēja „Rokāde” (kas viņiem pie mikrofona, kāds dziedošais aktieris vai?!), jo visus nomāca kādreizējā ansambļa „Modo” vokāliste Ira Krauja, kas bija tērpusies īstā dīvas tērpā – veterāni nekad neatļaujas uz skatuves uzsvempties treniņbiksēs un gumijas zābakos, bet vienmēr piedomā pie tā, lai izskatītos kā svētkos! Arī balss viņai joprojām ir iespaidīga: kad Ira nodziedāja pirms trīsdesmit gadiem tapušo „Tā es mīlu” (beigu daļā pievienojās arī Kaukulis, kurš šo dziesmu reanimēja pirms dažiem gadiem), aplausi ilgi nerimās. Vakara patīkamākais brīdis.

„Hailstone” & Edgars Rakovskis

Labs „hard & heavy” ar spilgtu meiteni (gan izskata, gan balss ziņā) pie mikrofona. Potenciāls ir, cerīga grupai, tikai viņiem pilnīgi noteikti ir nepieciešams vēl viens ģitārists, citādi skanējums ir krietni par pliekanu, it īpaši brīžos, kad ģitārists aizraujas ar solopartijām. To visuzskatāmāk varēja just tad, kad viņiem uz skatuves pievienojās Edgars Rakovskis no „Relicseed” – blieziens uzreiz kļuva daudz iespaidīgāks.

„Parts” & Adrians Kukuvass

Tipiskais latviešu „nekādpoproks”: ne īsti pops, ne īsti roks, ne īsti zivs, ne gaļa un beigu galā vienīgais rezumējums – nospēlēja, nu un tad?! Lai gan - dziesmiņa viņiem bija padevusies itin lipīga, tātad nav nemaz tik bezcerīgi, saražos kādu „uzmini nu” tipa gabalu un pēc tam varēs līdz mūža beigām spokoties pa radiostacijām kā tādi „H2O”. Tiesa, kur viņi liksies ar tik neizteiksmīgu un atmiņā nepaliekošu nosaukumu, gan ir jautājums... Savukārt Adrians Kukuvass – vēl viens veterāns, kas spilgti parādīja, kas ir klase.

„Remnant Of The Sun” & Raimonds Bartaševics

Pa starpu gan izskanēja vēl daži jauno grupu un veterānu kopprojekti, taču to uzstāšanās laikā apskatniekam radās stihiska un nepārvarama vēlme inspicēt Kongresu nama labierīcības (tās joprojām ir savā vietā) un kafejnīcu (alus – Ls 1,20, par pārējām cenām tieciet paši skaidrībā), tāpēc par šiem projektiem informācija iztrūks. „Remnant Of The Sun” – jauno ventspilnieku grupa – izklausījās viena no šī vakara cerīgākajām blicēm. Spēcīgi un atraktīvi, tembrāli laba un enerģiska vokāliste, no šīs grupas varētu sanākt lietaskoks. Un atkal jāuzteic veterāns – „Pērkona” balssvīrs Raimonds Bartaševics bija piedomājis gan pie vizuālā tēla, gan arī paša priekšnesuma.

„Uz ilgāku laiku” & Guntars Mucenieks

Šim kopprojektam iekrita nelaimīgā loze uzstāties pēdējiem, kad lielākā daļa publikas steidz uz garderobēm pēc mēteļiem. Tiesa, viņiem nebija piedāvājama nekā tāda, kas liktu cilvēkiem aizkavēties un paklausīties – atkal jau meitene pie mikrofona (tas laikam tagad modē), atkal latviešu „nekādpoproks”, nekā īpaša. Neizpratnē raustot plecus, varēja posties mājup ar atziņu, ka tuvākajā laikā pie latvju mūzikas debesjuma jaunu zvaigžņu (kaut vai komētu) parādīšanās acīmredzot nav gaidāma.