Šveices Stadler Bussnag AG (Stadler) publiski sola tiesā apstrīdēt Latvijas valsts a/s Pasažieru vilciens (PV) lēmumu atļaut arī vietējai Rīgas Vagonbūves rūpnīcai (RVR) cīnīties par PV pasūtījumu.
Stadler solījums tiesāties tika sniegts kopā ar paskaidrojumu, ka Stadler vēl nav izpētījis, pie kādām instancēm Latvijā vai Eiropas Savienībā tam jāvēršas. Stadler preses pārstāvis Latvijā Oskars Fīrmanis piektdien apstiprināja, ka sūdzība topot un savu adresātu atradīs šonedēļ. Latvijas Iepirkumu uzraudzības birojs (IUB) tajā pašā laikā pats deva ziņu, ka ir gatavs sūdzību pieņemt. "PV slēgtā konkursa realizēšanai piemēroja likumu Par iepirkumu sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju vajadzībām, un saskaņā ar šo likumu piegādātāji ir tiesīgi pārsūdzēt Iepirkumu uzraudzības birojā pasūtītāja pieņemto lēmumu par slēgtā konkursa kandidātu atlases kārtā pieņemto lēmumu," Neatkarīgajai biroja vārdā paskaidroja Elīna Virtmane. PV tajā pašā laikā izsūtīja visiem konkursa dalībniekiem konkursa otrās kārtas prasības un deva tiem trīs mēnešu laiku atbildēšanai, vai un kādā veidā uzņēmumi šīs prasības var izpildīt.
Vēlu, vēlāk un par vēlu
Vilcienu pasūtījuma konkursa papildināšana ar sūdzībām un iespējamu tiesāšanos draud ar pasūtījuma atlikšanu uz gadiem četriem vai pieciem. Proti, pasūtījums ir balstīts uz ES palīdzības fondu naudu plānošanas periodā līdz 2013. gadam ar atļauju jau iesāktos darbus pilnībā pabeigt vēl divu turpmāko gadu laikā. Šie termiņi šķiet tāli tikai pirmajā acu uzmetienā, jo Latvija taču iestājās ES 2004. gadā un tagadējais plānošanas periods sākās 2007. gadā. Gandrīz jau četru gadu laikā kopš aktuālā plānošanas perioda sākuma Latvijas valsts PV u. c. institūciju personā ir novedusi vilcienu pasūtīšanu līdz tagadējai stadijai, par kādu ir aizdomas, ka būtu pat labāk, ja četru gadu laikā nebūtu darīts vispār nekas un pasūtījuma veidošana tikai šodien sāktos. Latvijas politiķiem un ierēdņiem it kā šķiet, ka tikai viņiem ir vajadzīgi daudzi gadi vilcienu būves pasūtījuma došanai, bet pati būve var sākties un beigties nākamajā dienā pēc tam. Šāda darbošanās draud ar mācību, ka pasūtījums būs jākārto raitāk jau nākamajā ES plānošanas periodā, ja tad jauni pasažieru vilcieni Latvijā vēl būs vajadzīgi. Līdz tam laikam varbūt būs kļuvis arī skaidrāks, cik daudz cilvēku turpinās dzīvot Latvijā un kādi transporta līdzekļi viņiem būs vajadzīgi jeb atbilstoši viņu maksātspējai.
Konkursa dīvainības
PV konkursa pirmā kārtas rezultātu apstrīdēšanai kā radīts ir paša PV paziņojums par šiem rezultātiem. Paziņojumā taču tika teikts, ka "RVR savā ieteikumā pilnībā balstījusies uz tās apakšuzņēmēja Bombardier Transport France SAS (Bombardier) pieredzi un resursiem". Turpat paskaidrots, ka "gadījumi, kad kvalifikācijas prasību izpildei kandidāts balstās tikai uz apakšuzņēmēja pieredzi un spējām (tehniskajām un finanšu), nav tieši atrunāti normatīvajos aktos". Pēc tagadējās
PV versijas, tas nozīmē, ka šādu kandidātu parādīšanās nekādos normatīvajos aktos nav arī aizliegta. PV valdes priekšsēdētājs Andulis Židkovs apstiprināja Neatkarīgajai, ka arī Neatkarīgā vai tās izdevējs Mediju nams tiktu pielaisti vilcienu pasūtījuma saņemšanas otrajai kārtai, ja pirmajā kārtā būtu startējuši kopā ar Bombardier, Stadler vai vēl kādu uzņēmumu, kam piemīt vilcienu būvei nepieciešamā pieredze un tehniskās un finansiālās spējas. Par krāšņu ieganstu kritizēt konkursa pirmās kārtas rezultātus parūpējās arī PV valdes loceklis Mārtiņš Greste. Viņš patapināja konkursa aprakstam vārdus no kādas padomju laika filmas, kurā gruzīns stāsta, ka nopirkt tolaik dārgāko patērētājiem pieejamo automobili Volga viņš grib, bet nevar, toties lēto Zaparožecu nopirkt var, bet negrib. Konkursā esot tā, ka RVR vilcienus Latvijai būvēt grib, bet nevar, kamēr Bombardier – var, bet negrib. Tagad PV prasīšot, lai Bombardier juridiski saistošā formā pārņem visas tās saistības, kuras jau ir uzņēmies RVR. Tomēr nav īsti zināms, vai konkursa dīvainības ir ietvertas konkursa dokumentos, vai tikai publikai domātos paskaidrojumos par konkursu.
Lēmumi vēl jāgaida
RVR valdes priekšsēdētājs Valērijs Igaunis piektdien apstiprināja Neatkarīgajai, ka uzņēmums elektroniski saņēmis konkursa otrās kārtas prasības uz apmēram trīssimt lapām, kā arī solījumu drīzumā nodot konkursa dalībniekiem šo dokumentu tulkojumu angļu valodā. V. Igaunis cerēja pa pagājušajām brīvdienām no šiem dokumentiem izprast vismaz to, vai PV piedāvājums ir reāls, vai arī tas sacerēts tāpēc, lai RVR ar savu kompanjonu Bombardier paši atteiktos no turpmākās piedalīšanās konkursā. Ja piedāvājums šķitīs reāls, tad vairākas nedēļas aizņems juristu, finansistu un inženieru darbs, izpētot visas prasību detaļas. Vēl vēlāk pie dokumentu izpētes varēs ķerties Bombardier.
Ja RVR un Bombardier turpinās piedalīties konkursā, tad Stadler vajadzētu sūdzēties un/vai tiesāties. IUB izvairās paredzēt, kādā veidā un cik ilgā laikā šāda lieta varētu beigties: "Tā kā sūdzība IUB par šo konkursu nav iesniegta un mums nav precīzas informācijas nedz par šā konkursa dokumentos izvirzītajām prasībām, nedz par PV pieņemto lēmumu par RVR kvalifikācijas atbilstību, nav iespējams izvērtēt, vai ir bijuši līdzīgi precedenti citās iepirkumu procedūrās," turpināja skaidrot E. Virtmane.
"Mums nav ko zaudēt"
Latvijā nav nekas neparasts, ka paziņojumi par sūdzēšanos jeb tiesāšanos izrādās vai nu pilnīgs blefs, vai mēģinājums panākt izlīgumu.
Stadler darbību Latvijā vada uzņēmuma Ungārijas nodaļas izpilddirektors Zoltans Dunai. Stadler nostāju Latvijas gadījumā viņš Neatkarīgajai raksturoja ar vārdiem "mums nav ko zaudēt". Proti, Latvija nevar neformāli vienoties ar viena konkursa zaudētājiem, lai viņi respektē šādus konkursa rezultātus un cer uz labvēlību nākamajā konkursā. Šādu vienošanos jēga ir tāda, ka pasūtītāji, no vienas puses, negrib pārāk sadrumstalot savu mašīnu (automašīnu, darbgaldu, vilcienu...) parku, bet, no otras puses, negrib arī nonākt atkarībā no tikai viena piegādātāja. Līdz ar to pasūtījumi mēdz ceļot pa diezgan skaidri iezīmētu izpildītāju loku. Tagad Stadler var pierakstīt nodomu visiem spēkiem nepieļaut, lai šajā lokā iespraucas arī RVR. No otras puses, Ungārijas variants ir arī mājiens, ka Latvija ne vien no Bombardier, bet arī no Stadler varētu iegūt kādu ražotni kaut ar Stadler zīmolu. Arī Neatkarīgajai tika dota iespēja klātienē palūkoties, kā strādā Stadler vilcienu korpusu būves uzņēmums Ungārijas pilsētā Solnokā, no kurienes šie korpusi tiek sūtīti pabeigšanai uz citām Stadler rūpnīcām Šveicē vai Vācijā. "Viena vilciena sastāva montāža prasa 10 000 darba stundu, bet katra šāda stunda izmaksā 85 Šveices frankus Šveicē vai 75 frankus Vācijā. Jautājums ir tikai par to, vai Latvijā iespējams vilcienus montēt tik lēti, lai atmaksātos ieguldīt vairākus miljonus šāda montāžas ceha ierīkošanai Latvijā," turpināja Z. Dunai.
Solījumi ir labi, bet...
Šveices franks atbilst 54 santīmiem, un montāžas stundas izmaksas nav tikai darbinieku alga, bet visa uzņēmuma uzturēšanas izmaksas. Ja lietas Latvijā ietu brīnišķīgi, tad uzņēmums šeit varētu palikt arī pēc Latvijas pasūtījuma izpildīšanas. Ungārijā, lūk, Stadler uzbūvēja vilcienus Ungārijai un pašlaik būvē korpusus Baltkrievijas pasūtītiem vilcieniem. Z. Dunai izmantoja iespēju publiski paslavēt gan RVR, gan Zasulauka depo piemērotību vilcienu montāžai. Taču tādā gadījumā izvirzās līdzīgs jautājums kā ar Bombardier, lai arī Stadler savus solījumus noformē rakstiski un juridiski saistoši. Varbūt šādu solījumu konkurss dotu labus rezultātus Latvijai, bet diez vai tas iespējams tagadējā PV konkursa un ES fondu apgūšanas perioda robežās.