Rūpniecība, tirdzniecība un tranzīts sacenšas par sliktāko ziņu

Aizgājušā gada pēdējie mēneši atstājuši par sevi drūmas ziņas dažādās statistisko pārskatu sadaļās.

Apstrīdami, vai statistikā un dzīvē pamanāmos faktus vajadzēja ignorēt tik demonstratīvi, kā to savās gadu mijas uzrunās darīja Valsts prezidents Egils Levits un Ministru prezidents Krišjānis Kariņš. E. Levita «mēs, latvieši, attīstītas un stabilas valsts pārstāvji» nākuši no «sapņiem, kuros ieceram savu un mūsu Latvijas nākotni». Kādreiz tā varbūt arī būs, bet 2019. gada 31. decembrī nebija tā, kā teica K. Kariņš, ka «no ekonomikas viedokļa raugoties, šis gads ir pagājis izaugsmes zīmē».

Rūpniecība zaudē procenta desmitdaļas

2020. gada sākumā diemžēl nebija tā, kā pirms trijiem gadiem, kad par Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) sveicienu Latvijai jaunajā 2017. gadā noderēja gada paši svaigākie dati par Latvijas rūpniecības apjoma palēcienu 2016. gada nogalē. Tūlīt pēc gadu mijas CSP apliecināja, ka rūpnieciskās ražošanas apjoms 2016. gada novembrī esot bijis vairāk nekā par 1/10 daļu (+11,3%, tajā skaitā apstrādes rūpniecībai +9%) lielāks nekā 2015. gada novembrī. Apmēram tādā tempā Latvijas rūpniecība bija sākusi augt jau 2016. gada septembrī, un 12 mēnešu perioda pieauguma tempu ap +10% tā noturēja līdz pat 2017. gada septembrim. Pēc tam sākās pieauguma tempa samazināšanās, kas 2018. gada septembrī noveda līdz rūpniecības apjoma samazinājumam pret 2017. gada septembri. Pēc tam rūpniecības 12 mēnešu izmaiņu rādītājs mainījās vienu mēnesi uz augšu, nākamo - uz leju utt., kā, piemēram, -0,2% 2019. gada novembrī pret 2018. gada novembri, kas savukārt CSP datos atzīmēts ar -0,4% pret 2017. gada novembri. Pa starpu, protams, bija arī mēneši rūpniecības pieauguma zīmē. Kopumā ņemot, nekā patīkama, bet arī nekā sensacionāla. Toties pilnīgi skaidrs, ka rūpniecība nebūs tā, uz kuras pieauguma rēķina valdība 2020. gadā iegūs līdzekļus mediķu algu paaugstināšanai un vēl citu solījumu pildīšanai.

Mazāk naudas šurp un turp

Tālāk - vēl vairāk, kas šajā kontekstā nozīmē, ka vēl mazāk. Novērtējuši novembra rūpniecības apjomu ar -0,2%, statistiķi laida klajā nākamo ziņu «novembrī Latvijas ārējās tirdzniecības apgrozījums par 7,2% mazāks nekā pirms gada». Turpat tālāk teikts, ka 11 mēnešos kopā tirdzniecības apgrozījums zaudējis 0,9% pret 2018. gada 11 mēnešiem. Tātad viennozīmīgi redzams, ka tirdzniecības apjoma sarukums attiecas uz pagājušā gada otro pusi. Novembrī, lūk, eksportam -6,5% un importam -7,8% pret 2018. gada novembri. Tādos datos var saskatīt arī labumu, ka stabili negatīvā Latvijas tirdzniecības bilance (piemēram, pagājušā gada 11 mēnešos kopā -2,56 miljardi eiro) kļuvusi mazāk negatīva, jo imports tomēr sarucis straujāk par eksportu, bet tas neatceļ faktu, ka mazāk darba un naudas bijis ne tikai eksportējošiem, bet arī importu nodrošinošiem uzņēmumiem. Tas nenozīmē, ka visi šajos uzņēmumos strādājošie jau decembrī sajuta savu ieņēmumu samazināšanos attiecībā pret iepriekšējo algu vai attiecībā pret to, cik viņi bija iecerējuši saņemt pirms gadu mijas.

Neviens nav uzņēmies izpētīt, cik liela daļa no eksporta īstenībā ir reeksports. Tas vilina ar shēmām, kā fiziski izpildīta vai varbūt tikai iegrāmatota vienas un tās pašas preces pārdabūšana pāri piecu valstu robežām ļauj saņemt pievienotās vērtības nodokļa likmes atmaksu pat no visām šīm valstīm. Tikpat labi darījumu jēga varētu būt Ķīnā ražotu preču pārsaukšana par Eiropas Savienībā ražotām un daudz kas cits (liela preču apjoma uzpirkšana pārdošanai dārgāk mazākās partijās vai mazāku partiju apvienošana ar to pašu mērķi, vai labākas tirgus konjunktūras nogaidīšana...), no kā pārtiek uzņēmumi un to darbinieki.

Stabilāko naudas plūsmu uz Latviju nodrošina kokmateriālu eksports, tāpēc sāpīgi, ka šajā eksporta sadaļā vienā mēnesī novembrī -30,7 miljoni eiro jeb -15,2% pret 2018. gada novembri. Arī šeit var atrast mierinājumu, ka pēc krituma par 15,2% koksnes eksports ir tikai nedaudz zem līmeņa, kādā tas bija pirms 12,9% pieauguma 2018. gada novembrī pret 2017. gada novembri. Tūlīt pēc tam 2019. gada janvāra rādītājs sasniedzis pat +26,3%, kam vajadzēja likt pārdomāt par eksporta apjoma pieauguma atduršanos gan pret Latvijā atlikušo koku daudzumu (mazumu), gan pret koksnes cenu pieauguma griestiem pasaulē. Tagad jau neviens nenoliedz, ka tiešām vajadzēja padomāt, bet banālais piemērs par algu pieauguma solīšanu mediķiem liecina, ka vismaz politiķi Latvijā nemēdz rēķināties ar nepatikšanām, kamēr tās nav jau iestājušās.

Tranzītbizness nav sīkumains

Nekādi nav iespējams nesaskatīt nepatikšanas, kādās nonākuši Latvijas tranzītbiznesa nozīmīgākie uzņēmumi. Šajā segmentā pieejami vairāki dati jau par decembri un 2019. gadu kopumā. Cik cerīgi sākas teikums, ka Ventspils ostas termināļos pērn pārkrāva par 0,6% vairāk kravu nekā 2018. gadā, tik žēlīgi jeb nežēlīgi tas beidzas, jo decembra rādītājs ir -36,8% pret 2018. gada decembri. Rīgas ostā pārkrauto kravu daudzuma -10,1% gada laikā ietver «tikai» -17,2% decembrī. Valsts a/s Latvijas dzelzceļš pagaidām sniegusi pārskatu tikai par pagājušā gada deviņiem mēnešiem, kuros paša LDz pārvadāto kravu apjoms dilis par 12,4%. Svaigāku ziņu trūkums šādā situācijā brīdina, ka labu ziņu nebūs. LDz atskaitē nav norādīts, cik daudz darba sev spējuši sagādāt privātie uzņēmumi, kas velk kravas pa LDz uzturētām sliedēm.

Par pērnā gada nogali savāktie dati liecina par procesiem, kas stimulē viens otru. Preču un tranzītpakalpojumu eksporta samazināšanās samazina ražošanas un pakalpojumu apjomu un ieņēmumus, kuru trūkums neļauj attīstīt (ak, kaut vai noturēt) ražošanu un eksportu. Pagaidām šo procesu sasaiste nav tik cieša, lai to sauktu par ekonomisko krīzi un biedētu ar tās sekām arī politikā vai valsts pārvaldes modelī.

Nesaspringt un nepārcensties!

Valdība rāda piemēru, kā nelabvēlīgus datus un brīdinājumus vienkārši ignorēt ikdienas darbā tieši tāpat, kā valdības vadītājs to darīja savā svētku uzrunā. Ir vairāki apsvērumi, kāpēc darīt tā un cerēt, ka problēmas atrisināsies pašas no sevis.

Pirmkārt, pastāv šaubas par statistiķu metodēm ekonomiskās augšupejas un tieši tāpat arī lejupejas mērīšanā. Piemēram, pirms trijiem gadiem rūpniecības +11,2% bija izskaidrojami ar autobūves +46,6%, toties pagājušā gada nogalē rūpniecību kopumā zem nulles novilka autobūves -15,7%. Bet ja nu bijis tā, ka automobiļu ražošana Latvijā auga bez automobiļiem, tad arī to ražošanas apjoma samazināšanās nekādas ļaunas sekas neradīs. Nopietnāk sakot, Latvijā autobūvei pieraksta automobiļu detaļu ražošanu, kas tiek deleģēta mazāk attīstītām valstīm tieši tāpēc, ka tā daudz mazāk ienesīga nekā gala produkcijas ražošana. Labums no ļaunuma tāds, ka sarukums skrūvīšu ražošanā izsit mazāku robu uzņēmumu un valsts ieņēmumos, nekā izsistu tādi paši sarukuma procenti īstajai automobiļu ražošanai. Vēlreiz - nelielu ieņēmumu samazinājums nemaz nevar būt liels ieņēmumu samazinājums.

Otrkārt, gadu mijas datu krājumā var atrast arī ziņas par pieaugumiem. Par kaut ko tikpat neizbēgamu kā dabas parādības tagad kļuvusi pasažieru skaita palielināšanās lidostā Rīga un aviosabiedrībā airBaltic. Patiešām dabas spēki atbalsta lētas un energonesēju importu neprasošas elektrības ražošanu Daugavas HES kaskādē, jo neesošā ziema neiesaldē sniegā un ledū līdz Latvijai nonākušos nokrišņus.

Treškārt un galvenokārt, Latvijai nav cerību izvairīties no likteņa, ko noteiks lielvalstu vadītāju lēmumi vai situācijas izslīdēšana no šo vadītāju kontroles viņu valstīs, nevis pašā Latvijā.