Latvija pārpilda inflācijas plānu

Eiropas Centrālās bankas (ECB) sadrukātie eiro Latvijā veido augstākus kalnus, t.i., augstāku inflāciju nekā lielākās un bagātākās valstīs un caurmērā eirozonā.

Precīzāk sakot, eiro inflācijas kalni sastumti visā Baltijā. Šā gada pirmajā pusē praktiski tikai trīs Baltijas valstis cīnās par apšaubāmu godu - augstāko inflācijas rādītāju eirozonā un Eiropas Savienībā. Par inflācijas salīdzinājuma mērvienību tiek lietots patēriņa cenu izmaiņu rādītājs procentos pret to pašu mēnesi pirms gada. Visā Baltijā šis rādītājs ir virs 3% ar nedaudziem izņēmumiem, kad 3% sasniegšanai un pārsniegšanai pietrūkušas dažas procentu desmitdaļas. Jūnijā par ES līderi inflācijā izrāvusies Lietuva ar 3,5%, bet Lietuva un Latvija ar 3,1% atpaliek pavisam nedaudz.

Šādus ciparus nosauc Eurostat, kamēr mūsu Centrālās statistikas pārvalde (CSP) Latvijai uzrāda tikai 3% inflāciju. Abi rādītāji skaitās pareizi vienlaikus. Eurostat versijā ierēķināti ārzemnieku tēriņi Latvijā, kas auguši straujāk nekā Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem.

Tagadējais inflācijas kāpums seko ECB eiro emisijai, atpērkot valstu un tāpat privātās parādzīmes. Valstu iespējas rīkoties ar ECB sadrukāto naudu ierobežo Eiropas Komisijas kontrole, kas vērsta pret valstu budžetu atzītā un arī slēptā deficīta palielināšanu, bet privāto naudas ieguvēju tiesības un pat pienākums ir izmantot situāciju, kad reālus labumus var iegūt par neko - par naudu, ko dod par paša parakstītu parādzīmi. Pēc dažiem priekšstatiem būtu labi, ka kaut šādi naudas ieguvēji steidzas iepirkties tieši Latvijā / Baltijā, bet īstenībā laikam labi nav, redzot to, kā viņi izpērk mūsu sviestu, kura cena šeit cēlusies divas trīs reizes dažu mēnešu laikā. Pārtikas un tāpat nekustamo īpašumu cenu celšanās Latvijā bija manāma kopš pagājušā rudens, bet sviesta cenu lēciens iezīmē inflācijas pāreju jaunā kvalitātē.

Gan jau CSP atradīs veidu, kā noturēt inflācijas rādītāju pie 3% atzīmes, par spīti jebkam, ko pircēji redz veikalos. Naudu drukājošo ECB gan neinteresē ne cenas Latvijas veikalos, ne ECB un Eurostat atskaitēs. ECB interesē tikai inflācija Vācijā, kur atrodas bankas mītne. ECB ir pamats baidīties, lai vācieši šo kantori neizdemolē, pamatoti vainojot ECB par to, ka no jauna drukātie eiro caur inflāciju padara mazvērtīgākus vāciešu uzkrājumus. Vāciešiem ir apsolīta inflācija tuvu, bet zem 2%. Šis solījums Vācijā skaitās izpildīts ar 1,6% inflāciju jūnijā, bet par ko var šaubīties pēc analoģijas ar Latviju. Ar to domātas cenu izmaiņas pārtikas grozam, ko Neatkarīgā piepilda katru gadu uz Lieldienām. Šā gada sadārdzinājums groza saturam bija 13%, kas ļoti būtiski pārsniedza 3,4%, kā 12 mēnešu inflāciju martā kopumā bija iegrāmatojusi CSP. Droši vien vācu Statistisches Bundesamt nav pamanījies pārsaukt 12% inflāciju par 2% inflāciju (tik un vēl vairāk Vācija sev atzina šā gada februārī un aprīlī), jo Vācijas milzīgā ekonomika spēj absorbēt jaunizlaistos eiro labāk nekā Latvijas mazā ekonomika, taču reālā 2% inflācija arī Vācijā izklausās neticami. Vācieši nedemolē ECB nevis tāpēc, ka inflācija tur paciešama, bet tāpēc, ka jebko darīt ir grūtāk nekā solīt.