Māris Krautmanis / Autori

Leģendārā hokejista Sanda Ozoliņa lēmums nekandidēt Saeimas vēlēšanās un nestutēt partiju Latvijas attīstībai ir padarījis par teju neiespējamu šai partijai labi nostartēt vēlēšanās un pārvarēt 5% barjeru. Einars Repše un līdzgaitnieki plinti vēl krūmos nemetīs, tomēr izredzes izskatās pačābīgi. Ar Ozoliņu tas būtu mazliet citādi – elektorāts vienmēr uzķeras uz trikiem ar komponistiem un sportistiem.

Pagājušā gada 29. oktobrī pēc Ministru kabineta sēdes latvju zemi sasniedza moža ziņa: tuvāko četru gadu laikā Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) plāno rekonstruēt un uzbūvēt vairākus nacionālās nozīmes sporta infrastruktūras objektus.

Ir normāli, ja politiska partija cenšas iegūt pēc iespējas lielāku ietekmi, lai varētu realizēt savas ieceres, pildīt vēlētājiem dotos solījumus. Nenormāli ir tad, ja kāds politisks spēks sagrābj sev varas monopolu un nekorektām metodēm, pārkāpjot demokrātiskas un tiesiskas valsts principus, cenšas šo varu noturēt un paplašināt. Partija Vienotība diemžēl ir tāda partija, kas cīņā par varu metodes neizvēlas. Viena no pamatmetodēm, ar kuru šis politiskais spēks nāca pie varas un ir iecerējis turpināt, ir represīvu spēka struktūru pakļaušana sev un saplūdināšana ar sevi. Šīs represīvās struktūras tradicionāli tiek izmantotas, lai vajātu un diskreditētu konkurentus, vienlaikus rūpējoties, lai pašu korupcijas un blēdību gadījumi tiktu piesegti.

Mediķu arodbiedrības priekšsēdētājs Valdis Keris ir norādījis, ka, kopš veselības ministre Ingrīda Circene (Vienotība) stājās amatā, valdības izdevumi veselības aprūpei ir samazināti no 3,5 uz trīs procentiem no IKP. Tāpat šajā laikā valdība nav izpildījusi valdības rīcības plānā solīto – veselības aprūpes budžets gadā tiek palielināts vismaz par 0,25 procentiem no IKP, sasniedzot 4,5 procentus no IKP 2014. gadā.

Politiķis Ainārs Šlesers dibina bijušo premjeru partiju. Notiek sarunas ar Aigaru Kalvīti, Ivaru Godmani, Māri Gaili, arī ar politiķiem, kas līdz premjera amatam netika, tomēr savulaik ir bijuši ļoti populāri, ieņēmuši augstus amatus, bet pašlaik ir nogājuši no skatuves. Pirmajā acu uzmetienā šāda ziņa šķiet kā 1. aprīļa joks, tomēr domāts ir nopietni, un ideja ir oriģināla. Jautājums tikai, kādam nolūkam un cik ilgam laika posmam partiju rēķināts uzturēt?

Ukraina, Moldova un Gruzija piektdien parakstīja Eiropas Savienības asociācijas līgumu un izpelnījās asu Krievijas nosodījumu un draudus.

Bija paredzēts, ka bankas Citadele privatizācijā būs skaidrība vēl pirms Jāņiem, tomēr nekāds lēmums vēl nav pieņemts un lieta iestiepsies garumā. Tas nav brīnums, jo bijusī Parex banka ir diezgan gards kumoss – ir gribētāji to iegādāties un ir politiķi, kas cer uzvārīties šajā procesā. Tāpēc darījums top lielā slepenībā un tajā trūkst loģikas.

Likumā par Valsts noslēpumu ir minēti vairāki argumenti, kāpēc kādai personai var tikt liegta pieeja konfidenciāliem, slepeniem un sevišķi slepeniem valsts noslēpuma objektiem. Uz tieslietu ministri Baibu Broku (Nacionālā apvienība) gan attiecas tikai viens no tiem. SAB vēstulē Brokai esot minēta norma, ka pielaide nepienākas „personai, par kuru pārbaudes gaitā konstatēti fakti, kas dod pamatu apšaubīt tās uzticamību un spēju saglabāt valsts noslēpumu”. Citiem vārdiem izsakoties, SAB tā kā pieļauj, ka Broka varētu izpļāpāties.

Premjere Laimdota Straujuma televīzijas „Dombura studijā” atzinās, ka vēlas, lai no amata tiek atbrīvots Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītājs Jaroslavs Streļčenoks. Viņai personīgi par to neesot šaubu. Bet esot vajadzīgs juridisks pamatojums.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītājs Jaroslavs Streļčenoks nesen intervijā LNT sacīja, ka kāds premjeres biroja darbinieks viņu mēģinājis mācīt, kā uzvesties, devis padomus, ko KNAB vajadzētu darīt un ko nevajadzētu. Tas nepārsteidz. Arī premjere Laimdota Straujuma (Vienotība) klaji nostājas pret Streļčenoku, veidodama «komisiju», kuras uzdevums būs atrast kādu veidu, kā no Streļčenoka atbrīvoties.

2010. gadā Latvijai šermuļos sarauties lika kāda krimināla ziņa no Tukuma: dēls dzīvoklī gadu glabājis maisos ietītu mātes līķi, kas labi saglabājies. Visu gadu viņš saņēmis mātes pensiju un lietojis viņas kredītkarti.

Varas partijas Vienotība triumfam Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir gan savas gaišās, gan ēnas puses. Vienotības četrotne Latvijai kaunu nedarīs, runās angliski un sabiedrībā rādīs labas manieres. Ekspremjers un bijušais aizsardzības ministrs būs projām no Latvijas, kas paver iespējas citiem mazāk ietekmīgiem partijas biedriem censties un mainīties uz augšu. Jo pašlaik gan Vienotībā, gan vispār visā politiskajā spektrā ir pamaz personību, kas būtu lietojamas atbildīgos, augstos amatos.

Pirms gada jurists - populists, Saeimas deputāts Andrejs Judins („Vienotība”) un lakatiņu kontrabandiste, Saeimas deputāte Lolita Čigāne („Vienotība”) centās iedēt likumdošanā normu, kuras galvenā doma bija aizliegt Ventspils mēram Aivaram Lembergam strādāt par mēru un deputātu. Toreiz nekas nesanāca, jo Saeimas vairākumam beigās necēlās roka balsot par šādu nedemokrātisku, pret vienu personu vērstu likumu.

Bijušais premjers Valdis Dombrovskis tagad ir Eiropas Parlamenta deputāts un pretendē uz augstu eirokomisāra amatu. Kopā ar viņu no „Vienotības” ievēlēti vēl trīs pareizrunātāji. Šie cilvēki ir tik svēti, ka viņiem nepielīp ne graudiņš grēcīgās zemes pīšļu. Iespējams, pat uz tualeti viņi neiet, jo nevar taču iedomāties, ka tik diži cilvēki nokārtojas tāpat kā visi citi mirstīgie.

Ukrainas prezidenta ārkārtas vēlēšanu rezultāts pārsteidz ar to, ka tajā nebija nekāda pārsteiguma – noticis ir tieši tā, kā jau labu laiku pirms vēlēšanām rādīja socioloģiskās aptaujas. Vairāk kā pusi (57,31%) vēlētāju balsu ir ieguvis Petro Porošenko, politiķis, kas savu divus miljardus dolāru turību ieguvis ražojot šokolādi un kurš jau iepriekš ir bijis politikā iekšā vai netālu no tās, palaikam ieņemot arī diezgan augstus amatus.

Saskaitot Eiropas Parlamenta vēlēšanu balsis, ir sanācis, ka puse Latvijas mandātu – četri no astoņiem – ir tikuši Vienotības kandidātiem Valdim Dombrovskim, Artim Pabrikam, Sandrai Kalnietei un Krišjānim Kariņam. Vēlētājus nav mulsinājis tas, ka šīs partijas valdīšanas laikā ir izputējis Liepājas metalurgs, sabrucis Maxima lielveikals, mērdēts airBaltic, ka turpinās ļaužu masveida braukšana meklēt darbu Anglijā, ka šīs partijas ministri bez domāšanas bija gatavi izdot ASV Latvijas pilsoni Denisu Čalovski, kurš Amerikā nekad mūžā nav bijis. Ko labu Latvija no šiem četriem deputātiem var gaidīt?

Eiropas Parlamenta vēlēšanās bijusi rekordzema vēlētāju aktivitāte. Tas nepārsteidz, jo rekordšļaugani partijas aģitēja un diskutēja, rekordgarlaikoti par šīm vēlēšanām interesējās sabiedrība, rekordbezcerīgi par tām informēja mediji.

Sākoties pasaules hokeja čempionātam Minskā, mediju un sociālo tīklu saturā varēja manīt, ka latviešos ir augstprātīga iedoma par Baltkrieviju kā pagalam atpalikušu, noplukušu zemi, kur diktatora Aleksandra Lukašenko vadībā cilvēki spiesti dzīvot kā pagātnē – kā PSRS. Kāda fanu grupiņa pat braucienam esot saķīlējusi vecu RAF mikroautobusiņu, jo, sak, ja jau jābrauc uz pagātni, tad vajadzīgs attiecīgs transportlīdzeklis.

Līdz Eiropas Parlamenta vēlēšanām 24. maijā nu jau palicis pavisam maz. Maza būs arī Latvijas astoņu deputātu balstiņa 751 deputāta kopējā purvā. Toties lielas būs šo astoņu laimīgo algas un privilēģijas. Tomēr nevajadzētu izturēties nevērīgi pret šīm vēlēšanām – vajag saņemties, vēlēšanu dienā apaut kājas un aiziet nobalsot, lai gan varbūt negribas to darīt. Citādi vispārējā vēlētāju pasivitātē uz Briseli var aizbraukt kādi tukšmulži vai pat nikni Latvijas ienaidnieki, kuriem atbalstītāju ir maz, taču tie ir aktīvi.

Ir brīnišķīgi, ka esam NATO valsts un mums ir NATO līguma 5. panta garantijas, ka ārējas agresijas gadījumā tiksim militāri aizstāvēti ar visas NATO spēku. Nebūtu ne vainas arī tam, ka šajos skaudrajos laikos uz Latviju atbraukuši daži simti NATO karavīru, lai demonstrētu šo vienotību.

Šomēnes pasaulē un arī Latvijā ļaudis cenšas uzlabot savu dzīvi, ejot pie vēlēšanu urnām, balsojot un referendumējot.

Ir tā sagadījies, ka vienu vēsturisku notikumu Rietumu pasaule atzīmē 8. maijā, bet PSRS iesāka un Krievija turpina tradīciju to svinēt 9. maijā.